Livonija -Svētās Marijas zeme.

Livonijas konfederācija.

Feodālo valsts veidojumu, kas radās Latvijā un Igaunijā pēc krusta kariem, sauca par Livoniju – Svētās Marijas zemi. Bija mainījies arī Livonijas nosaukuma jēdziens: agrāk tas apzīmēja lībiešu apdzīvotu zemi, bet tagad nosaukums aptvēra bīskapu un Livonijas ordeņa (Vācu ordeņa livoniešu atzarojums) visu pārvaldīto teritoriju – gandrīz to pašu teritoriju, kas krietni vēlāk aptvēra neatkarīgās valstis Igauniju un Latviju. Livonija kļuva par piecu reliģisku valstiņu konfederāciju, kuru kopā saturēja vienīgi aizsardzība pret ārējo ienaidnieku, atsevišķas kopīgas tirdzniecības intereses un griba turēt vi

i
ietējos iedzīvotājus savā varā.

Livonijas valstu izveidošanās 13.–14.gs.

Augustīniešu ordeņa mūks Meinards ap 1186 izveidoja Ikšķiles bīskapiju un pats tika iecelts par pirmo bīskapu. Par Ikšķiles trešo bīskapu kļuva Alberts Bukshēvdens, kas 1201. g. savu rezidenci pārcēla uz Rīgu. Ikšķiles bīskapija kļuva par Rīgas bīskapiju un strauji paplašinājās, bīskapam pakļaujot Vidzemes lībiešu un latgaļu zemes. Alberts tiecās kļūt par vienīgo Livonijas valdnieku, taču tas nebija pāvesta kūrijas interesēs. Tā vēlējās Livonijā redzēt vairākas mazas un nespēcīgas kristīgas valstiņas, kas būtu no tālienes vieglāk pārvaldāmas un

n
n turamas paklausībā. Tāpēc 1211 vēl nepakļautajā Igaunijā tika izveidota Leāles bīskapija. Pēc igauņu Ugaunijas un Sakalas novadu iekarošanas (1224) viena tās daļa pārtapa par Tērbatas bīskapiju. Savukārt Sāmsalā un Rietumigaunijā 1217 un 1218 tika izveidota Sāmsalas-Vīkas bīskapija, kurā ietilpa arī Leāles bīskapijas daļa. Le
e
eāles bīskapija pilnīgi tika likvidēta 1235. Romas pāvesta legāts Livonijā Modēnas Vilhelms 1234 izveidoja Kurzemes bīskapiju un iecēla pirmo Kurzemes bīskapu. 13.gs. 1.pusē pastāvēja arī Zemgales un Sēlijas bīskapijas, kuras vēlāk tika apvienotas Zemgales-Sēlijas bīskapijā. 1251 šo apvienoto bīskapiju pievienoja Rīgas bīskapijai.

Romas pāvests Rīgas bīskapu Albertu II Zuerbēru 1245 iecēla par Prūsijas un Livonijas arhibīskapu. Par savu rezidenci arhibīskaps izvēlējās Rīgu, līdz ar to Rīgas bīskapija kļuva par Rīgas arhibīskapiju.

Vienlaikus ar bīskapu valstīm 13.gs. Livonijā izveidojās arī bruņinieku ordeņa valsts. 1202.g. bīskapa Alberta palīgs Teodorihs pēc Templiešu ordeņa parauga nodibināja Zobenbrāļu ordeni, kas palīdzēja bīskapam noturēt pakļautībā vietējos iedzīvotājus un iekarot jaunas zemes. Par saviem pūliņiem tas ieguva 1/3 no visām iekarotajām zemēm. Tomēr par spīti zināmiem panākumiem cīņās ar pagāniem 13.gs. 30. gadu sākumā zobenbrāļi no
o
onāca lielās grūtībās. Ordeņa brāļi bruņinieki, bieži pārkāpjot šķīstības, nabadzības un paklausības solījumus, bija sakompromitējušies, tāpēc Vācijas bruņinieki labprātāk stājās Vācu ordenī, kura viens atzars 1228–1229 atradās Prūsijā. Zobenbrāļu mēģinājums 1231 pievienoties Vācu ordenim cieta neveiksmi. Tikai pēc Zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā ordeņa paliekas 1237 tika iekļautas Vācu ordenī un izveidots jauns militāri politisks spēks – Livonijas ordenis. Tas mantoja visas Zobenbrāļu ordeņa zemes un ilgstošu un asiņainu cīņu gaitā pievienoja savai valstij jaunus apgabalus. Pēc šiem panākumiem Livonijas ordeņa brāļus vairs neapmierināja 1/3 no ie
e
ekarotās teritorijas, ko viņi varēja dabūt savā īpašumā. Sevišķi tāpēc, ka Vācu ordenis Prūsijā saņēma 2/3, bet Prūsijas bīskapi dabūja tikai 1/3 jaunkristīto teritoriju. Pēc Kursas pakļaušanas ordeņa vadība panāca, ka Kursa tika pielīdzināta Prūsijai un 1245 sadalīta pēc jaunām normām – ordenis ieguva 2/3, bet Kurzemes bīskaps – tikai 1/3 no kuršu un Kurzemes lībiešu zemēm. Līdzīgi ordenis ar arhibīskapu 1254 sadalīja arī Zemgali, taču vēlāk ordeņa brāļiem izdevās iegūt visu Zemgali un Sēliju. 14.gs. vidū Vācu ordenis no Dānijas nopirka Ziemeļigauniju, kuru pēc tam pārdeva Livonijas ordenim. Līdz ar to ordenis bija ievērojami paplašinājis savus īpašumus un tā valsts kļuva par lielāko Livonijā (Livonijas ordeņa valsts).

Līdztekus Livonijas garīgajām valstiņām – bīskapijām un bruņinieku ordeņa valstij 13.gs. Livonijā izveidojās arī laicīgs politisks spēks – Livonijas pilsētas.

Livonija 13.–16.gs.

12. gs. beigās un 13. gs. sākumā par Livoniju tika sauktas lībiešu zemes, bet vēlāk ar to tika apzīmētas visas vācu iekarotās latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un igauņu zemes. Vēstures avotos atrodams arī cits Livonijas apzīmējums – Svētās Marijas zeme vai, kā saka latvieši, – Māras zeme. Livonija jeb Māras zeme 13.–16. gs. bija tikai ģeogrāfisks jēdziens, jo tajā ietilpa vairākas valstis.

Livonijas valstis izveidojās krusta karu laikā 13. gs. Tās bija 5 baznīcas valstis, no kurām 2 – Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija atradās Latvijas teritorijā, bet 2 – Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Tērbatas bīskapija – Igaunijā, bet piektā un lielākā – Livonijas ordeņa valsts aizņēma lielu daļu tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijas. Livonijas politiskās struktūras neatņemama sastāvdaļa bija arī Livonijas pilsētas. (Viduslaiku Rīga neilgu laiku bija suverēna valsts.) Livonijas valstis jau drīz pēc to izveidošanās sāka savstarpēju cīņu par varu Livonijā, tas ar mainīgām sekmēm ritēja līdz pat Livonijas karam, kas izraisīja Livonijas sabrukumu.

Livonijas valstīm bija cieši sakari ar Lietuvu, Dāniju, Novgorodu, Pleskavu un Maskavas lielkņazisti. 13. gs. Livonijas ārpolitika bija saistīta ar Romas pāvestu politiskās darbības galvenajiem virzieniem, no 14. gs. Livonijas valstis arvien vairāk sāka piekopt patstāvīgu politiku. Tomēr tās nebija spējīgas īstenot daudzmaz vienotu ārpolitiku. Interešu atšķirības pastāvēja ne tikai starp atsevišķām Livonijas valstiņām, bet arī Livonijas kārtu starpā. Pilsētu ārējā darbība bija savijusies ar Hanzas tirgotāju ekonomiskajām interesēm, kuras ne vienmēr atbilda ordeņa un bīskapu politikai. Nozīmīgas pārmaiņas ārpolitiskās un iekšpolitiskās darbības saliedēšanai neradīja arī Livonijas landtāgi.

Atbilstoši Rietumeiropā valdošajai tradīcijai arī Livonijā 13. gs. sākumā sākās lēņu dalīšana. No lēņu ieguvējiem radās Livonijas laicīgo bruņinieku kārta. Jau no 14. gs., bet sevišķi no 15. gs. beigām bruņinieki savu dzīvi sāka saistīt ar lēņa zemēm un to apsaimniekošanu, pakāpeniski veidojot jaunu iedzīvotāju slāni – muižniecību. Vasaļu pievēršanās saimnieciskām lietām un nostiprināšanās lēņu zemēs veicināja muižu veidošanos un attīstību.

Livonijas iedzīvotāju lielākā daļa bija zemnieki. Livonijas zemniecību veidoja vietējās Baltijas tautības. Livonijas zemniecības tiesiskais stāvoklis pakāpeniski mainījās – 15. gs. beigās un 16. gs. pilnīgi izveidojās un nostiprinājās dzimtbūšana. Tomēr vācieši neienesa būtiskas pārmaiņas Livonijas lauksaimniecībā, tā turpināja pastāvēt 10.–13. gs. līmenī. Smagos ekonomiskos un politiskos apstākļos sākās vietējo tautību – latgaļu, sēļu, zemgaļu, kuršu un lībiešu saplūšana latviešu tautā.

Livonijas periodā Latvijas materiālo un garīgo kultūru veidoja vietējo iedzīvotāju – latviešu un igauņu jeb nevācu kultūra un viduslaiku vācu kultūra. Šo kultūru attīstību 16. gs. būtiski ietekmēja reformācija.

Reformācija (reformatio) 16.gs.

Sabiedriska un politiska kustība, kas vērsās pret katoļu Baznīcas ekonomisko un politisko varu. Sākās 1517 Vācijā augustīniešu mūka Mārtiņa Lutera vadībā.

Katolicismu nomainīja jaunas kristīgas mācības – galvenokārt luterisms (Vācijā, Prūsijā, Livonijā, Skandināvijā un citur) un reformācijas radikālais virziens – kalvinisms (Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, Vācijā, Anglijā).

Livonijā, kas bija cieši saistīta ar Ziemeļvāciju, reformācijas ideju izplatībai bija ļoti labvēlīga augsne – Livonijas pilsētas un muižniecība centās atbrīvoties no abu katolisko zemes kungu virsvaras. No krusta karu laikiem mantotā Livonijas politiskā un sociālā sistēma vairs neatbilda laika garam.

Livonijā reformācijas ideju pirmie sludinātāji (no 1521) bija A. Knopkens, S. Tegetmeijers un rātes sekretārs J. Lomillers, kas dažādās sanāksmēs, (īpaši Livonijas landtāgos) cīnījās par Lutera mācības atzīšanu. Darbojās arī radikālāku virzienu sludinātāji (M. Hofmanis). Rīga bija pirmā pilsēta ārpus Vācijas, kur izplatījās Lutera mācība. A. Knopkens 1522 Rīgas Sv. Pētera baznīcā sarīkoja atklātu disputu ar franciskāņu mūkiem par grēku atlaidēm, svēto kultu un svēto relikviju pielūgšanu. Ignorējot domkapitula tiesības, Rīgas rāte A. Knopkenu iecēla par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu, bet nedaudz vēlāk S. Tegetmeijeru par Sv. Jēkaba baznīcas mācītāju.

Ietekmīgas sabiedrības grupas Livonijā, sevišķi pilsētās, ar reformāciju ieguva tik lielas priekšrocības, ka kustību nebija iespējams vairs apturēt. Par labu luterismam nosvērās arī muižniecība.

1524 Rēvelē Livonijas laicīgo bruņinieku un pilsētnieku kārtu kopīgajā sanāksmē Rīgas birģermeistars paziņoja, ka Rīga “ir apguvusi svēto evaņģēliju un to nepametīs, bet aizstāvēs ar dzīvību un mantu”. Uz J. Lomillera 1522. g. nosūtīto vēstuli M. Luteram, kurā bija teikts, ka Rīga kļuvusi par evaņģēlisku (luterisku) pilsētu, kā atbildi M. Luters atsūtīja Rīgas, Rēveles un Tērbatas rātei speciālu vēstījumu, bet vēlāk arī vairākas vēstules ar saviem norādījumiem un ieteikumiem.

1524. g. Rīgas katoļu baznīcās notika svētbilžu grautiņi. Smags trieciens katoļiem bija baznīcas dārglietu konfiskācija pilsētas labā, hospitāļu, domkapitula īpašumu pārņemšana un domkungu, katoļu garīdznieku, mūku un mūķeņu padzīšana no Rīgas. Pret reformāciju aktīvi vērsās Rīgas arhibīskaps un Tērbatas bīskaps. Viņš padzina luterisma sludinātājus no Limbažiem un Kokneses, bet, kad to pašu mēģināja izdarīt Tērbatā, pilsēta lūdza militāru palīdzību Rīgas rātei. Šādos apstākļos Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs Rīgā pasludināja ticības brīvību, atcēla Salaspils līguma noteikumus un piekrita arhibīskapa un domkapitula īpašumu konfiskācijai. 1539, kad par Rīgas arhibīskapu kļuva protestantiski noskaņotais Brandenburgas Vilhelms, viņš sāka gatavoties savu valdījumu pārvēršanai par laicīgu valsti.

Lai arī katolicisms turpināja pastāvēt, ap 1550 luterisms Livonijā bija kļuvis par valdošo konfesiju. Luterisma uzvaru apstiprināja 1554. g. Valmieras landtāgā pieņemtais lēmums par ticības brīvību Livonijā.

Luterisma idejas pilsētās atbalstīja arī latvieši, kas savus dievkalpojumus sāka noturēt latviešu valodā. Radās nepieciešamība pēc mācītājiem no latviešu vidus, kas zinātu valodu.

16. gs. vidū gandrīz visi Livonijas iedzīvotāji bija pārgājuši luterticībā. Katoliski palika vienīgi Livonijas ordenis un bīskapi. Pēc Livonijas kara, kad lielākā daļa Latvijas teritorijas tika pakļauta Žečpospolitai, Pārdaugavas hercogistē sākās kontrreformācija un katolicisms tur tika atjaunots. Pēc Polijas–Zviedrijas kara un Altmarkas pamiera (1629) noslēgšanas Zviedrijai pakļautās Latvijas daļas muižnieki pārgāja luterticībā un, neprasot viņu piekrišanu, ieskaitīja tur arī savus zemniekus.

Reformācijas ietekmē aizsākās latviešu pareizrakstības un garīgās literatūras mēģinājumi. Domājams, ka jau 1525 pastāvējusi latviešu valodā iespiesta luteriska rokasgrāmata. Pirmā latviešu grāmata, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, ir katoļu katehisms (P.Kanīzija tulkojumā), ko sakarā ar kontrreformāciju izdeva Viļņā (1585; tās vienīgais zināmais eksemplārs glabājas Upsalā, kur nonācis kā zviedru kara laupījums). Kurzemes luterāņu garīdzniecība ar hercoga un muižniecības atbalstu izveidoja komisiju, kam uzdeva pārtulkot latviski M. Lutera katehismu, psalmus un dziesmas, kā arī atsevišķus evaņģēlija tekstus. Tā saucamo “Enhiridionu” (1586), “Nevācu psalmus” (1587) un “Evaņģēlijus un epistulas” (Bībeles fragmentus, 1587) iespieda Kēnigsbergā uz hercoga rēķina. Ar reformāciju saistāma arī pirmo latviešu skolu izveidošana. Tomēr zemniecībai atšķirībā no pilsētu iedzīvotājiem reformācijas idejas palika svešas un nesaprotamas, tāpat kā līdz tam katolicisms. Viņu pasaules uztvere lielā mērā bija palikusi pagāniska.

Livonijas ordeņa valsts 13.gs.–1561

Livonijas lielākā valsts, kas pēc Ziemeļigaunijas iegūšanas (14. gs. vidū Vācu ordenis to nopirka no Dānijas un tālāk pārdeva Livonijas ordenim) sasniedza ap 67 tk km2.

Ordeņa zemju ģeopolitiskais stāvoklis bija ļoti izdevīgs, jo ietvēra nozīmīgākos tirdzniecības ceļus. Bez tam ordeņa zemes ģeogrāfiski bija izvietotas tā, ka tās otru lielāko Livonijas valsti – Rīgas arhibīskapiju sašķēla divās daļās, bet Kurzemes bīskapijas zemes – 3 daļās. Ordeņa valsts augstākā amatpersona bija ordeņa mestrs, karaspēku pārzināja zemes maršals jeb ordeņa maršals Ordeņa valsts lauku novadi bija iedalīti komturijās un fogtijās, ko pārvaldīja komturi un fogti, kas ik gadu atskaitījās ordeņa pavēlnieku sanāksmē – kapitulā. 14. gs. bija ap 30 – 40 komturiju un fogtiju, bet 16. gs. 1. pusē to skaits bija sarucis līdz 9 komturijām un 11 fogtijām. Livonijas ordeņa valsts beidza pastāvēt Livonijas kara sākumposmā (1558 – 1561).

Livonijas pilsētas 13.–16.gs.

Attīstoties tirdzniecībai un amatniecībai, Livonijā radās miesti un pilsētas. Daļa no tām veidojās seno apdzīvoto centru vietā (Rīga, Koknese, Cēsis), turpretī citas (Ventspils, Jelgava, Piltene) izveidojās jaunā vietā.

Miesti Livonijā parasti radās pie ordeņa un bīskapu pilīm, kuru tuvumā apmetās vācu ieceļotāji un vietējie amatnieki un tirgotāji. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti ieguva pilsētas tiesības. Zināms, ka vienlaikus ar Rīgu pilsētas tiesības bijušas Cēsīm, 1277 tās ieguva Koknese, 1296 – Limbaži, 1323 – Valmiera, 1356 – Straupe, 1378 – Ventspils, Kuldīga un Aizpute. Nav zināms, kad pilsētas tiesības ieguvusi Piltene, taču zināms, ka 1557 tās apstiprinātas vēlreiz.

Salīdzinājumā ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām Livonijas pilsētas, izņemot Rīgu, Rēveli un Tērbatu, bija nelielas un maz atšķīrās no miestiem. Šā iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu pakļautībā, bet ekonomiski tās bija lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas, Rēveles vai Tērbatas tirdzniecībai. Šīs 3 lielās pilsētas spēja īstenot patstāvīgu saimniecisko politiku, aktīvi iesaistoties Hanzas ekonomiskajā politikā.

Livonijas zemnieku tiesiskais stāvoklis 13.–16.gs.

Livonijas zemnieku tiesiski ekonomisko stāvokli 13.–15.gs. noteica krusta kara noslēgumā vācu un vietējo iedzīvotāju starpā noslēgtie padošanās līgumi. Saskaņā ar tiem jaunkristītajiem bija jāmaksā baznīcai desmitā tiesa no visiem ienākumiem. Lai iegūtu vietējo iedzīvotāju labvēlību, dažreiz zemes kungi to nomainīja ar zemniekiem izdevīgāko kunga tiesu. Bez naturālajām nodevām jeb nodevām graudā vietējie iedzīvotāji tika aplikti arī ar sabiedriskajām klaušām. Zemes kungi piesavinājās arī tiesības uz pagastu vai vaku (pagasts).

Līdz 16. gs. Baltijas tautas saglabāja savu iekšējo tiesu iekārtu. Tiesas tika spriestas pēc seno cilšu jeb zemnieku paražu tiesībām.

Zemes kungu, bet sevišķi viņu vasaļu apmešanās uz dzīvi laukos izraisīja pārmaiņas zemnieku tiesiskajā un ekonomiskajā stāvoklī. Desmitā tiesa lielākajā daļā bija atjaunota un ar laiku tā pieauga līdz 1/4 zemnieku ienākumu. 14. gs. zemnieki arvien biežāk nokļuva parādos. Stāvokli veicināja biežie kari un epidēmijas. Trūkumā nonākušos zemniekus no pilnīgas izputināšanas centās glābt paši muižnieki, izsniedzot mājlopus un sēklas “pagaidus”. Tomēr ne visi zemnieki parādus spēja atdot. Nenomaksāto parādu nasta iekrājās un tie tika ierakstīti tā sauktajās vaku jeb zemes grāmatās. 14. gs. 2. pusē zemnieku parādi bija kļuvuši par ikdienišķu parādību. Daudzi nonāca parādu verdzībā un kļuva par dreļļiem.

15. gs. bez desmitās, citur – ceturtās tiesas vai kunga tiesas, zemniekiem bija jādod arī tā sauktie sieciņi baznīckungam (labībā), kara nodokļi un citas nodevas.

Līdz ar klaušu muižu veidošanos 15. gs. 2. pusē palielinājās arī muižas klaušu apjoms. Parādījās arī tā sauktie kordu (igauņu kord reize) jeb kārtnieku darbi. Šīs klaušas pildīja pagasta ļaudis kolektīvi. Atsevišķi ciemi uz muižu sūtīja ganus, lauksargus un citus vīrus muižu apsardzei. Zemnieku parādu un atkarības palielināšanās izraisīja zemnieku bēgšanu. Savukārt zemes kungi un muižnieki bija ieinteresēti zemniekus piesaistīt dzīvesvietai, liedzot viņam brīvas pārvietošanās tiesības, lai tādējādi tiktu nodrošināti maksājumi un klaušas. 15. gs. muižnieki sava lēņa zemniekus sāka uzskatīt par saviem privātiem pavalstniekiem, ko varēja pirkt, pārdot un mantot kopā ar zemi (dzimtbūšana).

Krusta kari 11.–13.gs.

Katoliskās Eiropas kari pret “neticīgajiem” (musulmaņiem, pagāniem, pareizticīgiem un citiem citticībniekiem), tika organizēti pēc katoļu Baznīcas iniciatīvas. Pirmo krusta karu izsludināja pāvests Urbāns II 1096 Klermonā (Francijā) pret musulmaniskajiem turkiem seldžukiem, kas bija iekarojuši Palestīnu – kristiešu “Svēto zemi”. Līdzās šim galvenajam krusta karu mērķim katoļu Baznīcai bija arī citi mērķi – nosargāt kristīgo Eiropu no islama ekspansijas un pievienot Austrumu jeb pareizticīgo Baznīcu katoļu Baznīcai. Savukārt krusta karu dalībniekiem jeb krustnešiem bija savi laicīgi mērķi – feodāļi centās palielināt savus valdījumus, tirgotāji – iegūt savā kontrolē jaunus tirdzniecības ceļus, bet zemnieki jaunajās zemēs cerēja iegūt brīvību. 1096–1270 katoļu baznīca organizēja 8 krusta karus uz Palestīnu. Pirmie krusta kari, kas notika 11.gs. beigās–12.gs., ieguva lielu atsaucību katoliskās Eiropas sabiedrībā un tiem bija zināmi panākumi. Šajā laikā izveidojās pirmie bruņinieku ordeņi. Nākamie karagājieni 13.gs. beidzās pilnīgi nesekmīgi, un 1270. g. katoļu Baznīca atteicās no centieniem atgūt Palestīnu.

Vienlaikus ar Eiropas mērogā organizētajiem krusta kariem uz “Svēto zemi” notika arī mazāki vietēja rakstura krusta kari, piemēram pret albigiešiem un husītiem (ķeceriem), arābiem Pirenejos (tā sauktā rekonkista) vai pagāniskajiem rietumslāviem Austrumeiropā un baltiem, kā arī Baltijas somiem Ziemeļeiropā. Pēdējos karus dažkārt dēvē arī par Ziemeļu krusta kariem. Ap 1171 pāvests Aleksandrs III izdeva bullu, ar kuru vienādoja Palestīnas un Baltijas krustnešu tiesības. Kaut arī Ziemeļu krusta karos piedalījās dāņi, zviedri, čehi, poļi un citas tālaika katoliskās tautas, krustnešu galvenos spēkus veidoja vācieši, kuri jau 10. gs. bija sākuši “spiešanos uz austrumiem”.

Par pirmo krusta kara mēģinājumu pret senās Latvijas iedzīvotājiem tiek uzskatīts 1195, kad Ikšķiles bīskapa Meinarda līdzgaitnieks Turaidas Teodorihs ieguva pāvesta atļauju rīkot krusta karu pret lībiešiem. 1198 ar bīskapa Bertolda organizēto krusta karu pret lībiešiem aizsākās Latvijas teritorijas iekarošana un Livonijas valstu veidošanās. Vispirms tika pakļauti lībieši, tad sēļi un latgaļi. Kuršu un zemgaļu cīņas pret krustnešiem noritēja daudz ilgāk un asiņaināk, un tos krustnešiem izdevās pakļaut 13.gs. beigās, kad Livonijas ordeņa rokās krita pēdējā zemgaļu pils – Sidrabene.

Krusta karu iznākumā tika pārtraukta līdzšinējā Baltijas tautu sociālā un politiskā attīstība. Latvieši un igauņi savā zemē kļuva par zemnieku kārtu (zemniecība), ar kuru valstis un valdnieki faktiski nerēķinājās. Turpmāko Baltijas attīstību vairākus gadsimtus noteica iekarotāji – vācieši, kas ieguva vadošo stāvokli Livonijas politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Tomēr jāņem vērā arī tas, ka Baltija nonāca kristīgās Eiropas politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras ietekmē, aizsākās mūsu senču pievēršanās kristietībai, kas veicināja izglītības un kultūras attīstību un mūsdienās ir neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa.

Rīga 13.–20.gs.

Latvijas Republikas galvaspilsēta. Atrodas pie Daugavas ietekas Rīgas līcī. Indriķa hronikā minēta 1198, bet arheoloģiskie atradumi liecina, ka šai vietā jau 10.–11.gs. dzīvojuši lībieši, kurši, latgaļi un sēļi. 1201 Rīga kļuva par bīskapa (no 1255 arhibīskapa) rezidenci. 13. gs. sākumā izveidojās Rīgas komūna un Rīgas rāte, Rīga ieguva pilsētas tiesības, kas tās iedzīvotājiem nodrošināja dažādas priekšrocības, un Rīgas patrimonālo apgabalu, kas pilsētniekus apgādāja ar pārtiku un papildināja pilsētas kasi. Kopš 13. gs. 1. puses Rīgai ir savs karogs un ģerbonis (Rīgas karogs; Rīgas ģerbonis). Tāpat kā citās Eiropas viduslaiku pilsētās, Rīgas sabiedriskajā un saimnieciskajā dzīvē liela nozīme bija Rīgas ģildēm un Rīgas cunftēm, kas vēlāk izveidoja nozīmīgas pilsētnieku dzīves organizētājas – Lielo ģildi un Mazo ģildi. No ārzemēm iebraukušos tirgotājus kopā turēja melngalvju brālība (pilsētu melngalvji).

Rīgas uzplaukuma un tās iedzīvotāju labklājības galvenais pamats bija tirdzniecība. Rīga pakāpeniski izveidojās par nozīmīgu Baltijas jūras tranzīttirdzniecības centru un, iekļaudamās Hanzā, kļuva par vācu tirdzniecības pilsētu savienības pilntiesīgu locekli.

Rīgai bija liela nozīme arī Livonijas valstu savstarpējās cīņas par varu Livonijā. No 1201 rīdzinieku virskungs bija Rīgas bīskaps, no 1221 samazinājās Rīgas politiskā atkarība, bet pēc 1297.–1330. gada kara tā nokļuva Zobenbrāļu ordeņa atkarībā (kara sākumā rīdzinieki sagrāva pirmo ordeņa mītni, tā saukto Balto akmens pili). Pēc Salaspils līguma noslēgšanas (1452) par Rīgas virskungiem vienlaikus kļuva Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskaps. Tomēr pilsēta ar to nesamierinājās un turpināja cīņu par neatkarību ar mainīgām sekmēm līdz pat Livonijas karam. Šī virskungu savstarpējā cīņa par varu pilsētā bija viens no reformācijas straujās uzvaras cēloņiem Rīgā 16.gs.1.pusē. Pēc Livonijas sabrukuma 1561–1581 Rīga uz laiku kļuva par brīvpilsētu. 1581–1621 tā nonāca Žečpospolitas atkarībā (šai laikā pilsētā izraisījās Kalendāra nemieri), bet 1621–1710 Rīga izveidojās par Zviedrijas nozīmīgāko cietoksni. Gan Žečpospolita, gan Zviedrija centās Rīgu izmantot kā nozīmīgu valsts ienākumu avotu – tika ieviesti jauni muitas nodokļi portorijs un licence. Ziemeļu kara laikā 1701.g. vasarā Rīgā ieradās Kārlis XII; uzbrūkošais sakšu un krievu karaspēks Spilves kaujā tika sakauts. 1710, gandrīz pēc gadu ilgās Rīgas blokādes, Lielā mēra piemeklēto pilsētu krievu karaspēks tomēr ieņēma un tā bija spiesta parakstīt padošanās līgumus jeb Akorda punktus. Rīgas atslēgas ieguva Krievija. Pēteris I sāka vietējās vāciskās pilsētas pārvaldes pārveidošanu. Rīga kļuva par Rīgas guberņas (no 1796 Vidzemes guberņas) centru. Rīgas pilī apmetās ģenerālgubernators, kura uzdevumos ietilpa arī pilsētas ienākumu un izdevumu pārraudzīšana.

Pamazām Rīgas tirdzniecība atjaunojās un sasniedza pirmskara līmeni – 1725 Rīgā iebrauca 388 ārzemju kuģi. Galvenās eksportpreces bija kaņepāji, lini, linsēklas, labība, audekls un dažāda veida vērtskoksne. Joprojām tika ievests sāls, siļķes, vīns, cukurs, krāsainie metāli un galantērijas preces. 1/3 pilsētas iedzīvotāju bija saistīti ar tirdzniecību; tirgošanās kārtību noteica īpaši likumi. Jau 17.gs. beigās sākās latviešu tautības iedzīvotāju mēģinājumi kļūt par pilntiesīgiem pilsētas namniekiem. Svarīga nozīme vācu tirgotāju privilēģiju atcelšanā bija Krievijas Pilsētu nolikumam. Savu agrāko nozīmi zaudēja Lielā ģilde, tās galvenās funkcijas pārņēma Rīgas biržas komiteja. Vietniecības laiks Rīgā pilnīgi nojauca pilsētas viduslaiku struktūru, taču drīz vien jaunais cars Pāvils I atjaunoja agrāko pilsētas pārvaldes sistēmu.

19. gs. sākās Rīgai nelabvēlīgi. Pēc zaudētā kara Krievija bija spiesta pievienoties kontinentālajai blokādei pret Lielbritāniju. Tirdzniecības ierobežojums radīja zaudējumus tās ostām un saimniecībai kopumā, tāpēc Krievija noslēgto līgumu neievēroja. 1812 sākās Napoleona I karagājiens uz Krieviju. Kaut arī ienaidnieks līdz Rīgas vaļņiem pat nenonāca, panikas dēļ tika nodedzināts bagātākais Ārrīgas rajons – Pēterburgas priekšpilsēta. Par spīti šiem apstākļiem Rīgas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, galvenokārt gan uz iebraucēju rēķina. To veicināja zemnieku brīvlaišana un rūpniecības attīstība. 1810 darbu sāka Zasulauka vadmalas manufaktūra, 1811 Rīgas apkaimē tika nodibinātas 5 niedru cukura manufaktūras (Sarkandaugavā, Ķengaragā, Bišumuižā, kā arī Allažu un Belles muižā). Taču no Krievijas ievestā lētā biešu cukura dēļ drīz tās bija spiestas darbību pārtraukt. Toties veiksmīgi attīstījās kokapstrādes, ķieģeļrūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi. 1843 sāka darboties Kuzņecova fajansa rūpnīca. 19. gs. vidū Rīgā bija 55 dažādi rūpniecības uzņēmumi un gandrīz visi tie atradās priekšpilsētās.

Līdz 19. gs. 60. gadiem, kamēr Rīga vēl bija cietoksnis, tās teritoriālo attīstību ietekmēja militārstratēģiskie apsvērumi. 1857–1863 pilsētas vaļņi tika nojaukti, 1873–1875 nojauca arī Citadeles vaļņus. Daļu zemes izlietoja Vecrīgas ielu līmeņa pacelšanai, kā arī Bastejkalna un Kanālmalas apstādījumu izveidošanai. Tomēr Pārdaugavas attīstību joprojām kavēja Kobronskansts, kuru atļāva nojaukt tikai 1904 pēc jauno brīvnoteikumu pieņemšanas (ar papildinājumiem tie bija spēkā līdz 1940). 1858 atcēla aizliegumu priekšpilsētā celt mūra ēkas un atļāva paaugstināt līdz 2 stāviem agrāko vienstāva koka apbūvi. Bulvāru lokā aizliedza celt rūpniecības uzņēmumus, tur drīkstēja būvēt vienīgi mūra ēkas ar ierobežotu augstumu (21,3 m). Pastāvēja arī citi apbūves ierobežojumi un aizliegumi.

Liela nozīme Rīgas rūpniecības un tirdzniecības attīstībā bija dzelzceļa izbūvei. 1861 tika atklāta Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnija, 1868 sāka darboties Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnija, 1877 dzelzceļš savienoja Rīgu ar Tukumu, bet 1889.g. vilcieni sāka kursēt Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļa līnijā. Dažus gadus vēlāk šīs dzelzceļa līnijas pagarināja tālu aiz Latvijas robežām. 1818 Bolderājā, pie ieejas Rīgas ostā, uzcēla pirmo bāku. 1852 tika ierīkota Rīgas–Bolderājas telegrāfa līnija (tolaik pirmā Krievijas impērijā). Īsā laikā uzcēla arī lielas preču noliktavas un izbūvēja dzelzceļa atzarus ostas vajadzībām. 1872 pāri Daugavai uzcēla Dzelzs tiltu. 1887–1891 no Dzelzs tilta līdz Andrejostai veco, koka pāļiem nostiprināto Daugavas krastu izbūvēja granītā. No 16.gs. galvenā rīdzinieku iepirkšanās vieta bija Daugavmalas tirgus. Satiksmi starp abiem Daugavas krastiem uzlaboja arī 1896 uzbūvētais Pontontilts, kas nomainīja veco Plosta tiltu. Par tilta lietošanu bija jāmaksā tilta nodoklis. 1882 atklāto zirgu tramvaja satiksmi pa tagadējo Brīvības ielu un Maskavas ielu 1901 nomainīja elektriskais tramvajs. 1862 netālu no Bastejkalna tika uzcelta gāzes fabrika un eļļas lampu vietā Rīgas ielām gaismu sāka dot gāze, bet 80.gados gāzi nomainīja elektriskais apgaismojums. No 1874 Rīgā kursēja omnibusi un vieglie ormaņi. Tika uzlabota arī rīdzinieku apgāde ar dzeramo ūdeni. 1883 Bukultos tika atrasti lieli gruntsūdeņu krājumi, un 1904 šo ūdeni pievadīja Rīgai. Pēc vaļņu nojaukšanas sāka veidot arī Rīgas pazemes atūdeņošanas sistēmu. 1894 darbu sāka sistemātiskā kanalizācija. Tomēr visi šie labiekārtojumi notika galvenokārt pilsētas centrā, dzīve priekšpilsētās ritēja pa vecam.

19. gs. 2. pusē Rīgas strādnieku skaits bija pieaudzis 8 reizes. Grūto dzīves apstākļu dēļ jau 60. gadu beigās strādnieki sāka dibināt savstarpējās palīdzības un bēru kases, kā arī citas apvienības un biedrības, kas veicināja strādnieku apvienošanos un kultūras un izglītības darbu. Marksistisko ideju izplatībā liela nozīme bija Jaunajai strāvai. Veidojās pirmie nelegālie strādnieku pulciņi, 1896.g. rudenī Krīgsmaņa korķu fabrikā notika neapmierināto strādnieku pirmais streiks. Par sevišķi nozīmīgu protesta akciju 1899 kļuva Rīgas dumpis.

Rīgas iedzīvotāji:

Gads skaits (tūkst.)

1710 ~10

1711 ~5

1767 19,5

1800 29,5

1840 60

1867 102,6

1881 169,3

Pēc iedzīvotāju skaita 20. gs. sākumā Rīga bija trešā lielākā pilsēta Krievijas impērijā. 1900–1913 Rīgas iedzīvotāju skaits gandrīz dubultojās (1913 – vairāk nekā 500 tūkst. cilvēku). Taču tikai 40% rīdzinieku bija latvieši. No 1909 Rīgā sākās strauja dzīvojamo namu un ēku celtniecība. Līdz 1913 pilsētā tika uzcelts ap 2 tūkst. dzīvojamo namu. Lielu daļu koka apbūves, it īpaši Rīgas centrā, nomainīja mūra ēkas. Attīstījās pilsētas labiekārtošana. 1900 jaundibinātā Rīgas tramvaja akciju sabiedrība sāka elektriskā tramvaja ierīkošanu un nākamā gada vasarā atklāja pirmo tramvaja līniju, bet rudenī vēl 5 līnijas. 1914 IV atklāja jaunu divsliežu dzelzceļa tiltu. 1905 sāka darboties pilsētas elektrostacija (līdz tam darbojās 16 privātās elektrostacijas). Tika paplašinātas Rīgas ielas, kas izrādījās par šaurām strauji augošai satiksmei. Rīgā koncentrējās lielākie rūpniecības uzņēmumi un bankas.

1905. gada revolūcija sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā. Rīgas strādnieki (Oktobra ģenerālstreiks; uzbrukums Rīgas centrālcietumam), inteliģence un studenti aktīvi iesaistījās revolucionārajos notikumos.

Sākoties 1. pasaules karam, sākās Rīgas rūpnīcu evakuācija. Reizē ar uzņēmumiem pilsētu atstāja liela daļa tur nodarbināto rīdzinieku. Tuvojoties frontei, daudzi kļuva par bēgļiem. 1917 I (pēc vecā stila 1916 XII) Rīgas pievārtē risinājās asiņainās Ziemassvētku kaujas, kas beidzās ar lieliem zaudējumiem. 1917 IX Rīgu ieņēma Vācijas karaspēks (karadarbība Latvijas teritorijā). Pēc Brestas miera līguma noslēgšanas 1918.3.III Rīga un tās apkārtne tika iekļauta tā sauktajā Ķeizariskajā Rīgas guberņā. Šajā sarežģītajā situācijā (pēc Kompjeņas pamiera līguma noslēgšanas) Rīgā 1918.18.XI notika svinīga Latvijas Republikas pasludināšana. Rīga kļuva par tās galvaspilsētu. Tika izveidota Latvijas Pagaidu valdība.

Jaunās valsts pastāvēšanu apdraudēja Vācijas okupācijas karaspēks un lielinieciskā Krievija, kas centās atgūt bijušo impērijas provinci. 1919 I Rīgā ienāca Stučkas valdības karaspēks. Tika nodibināta padomju vara Latvijā. Rīgā tā pastāvēja līdz 1919 V, kad pilsētu ieņēma Rīdigera fon der Golca karaspēks un sāka teroru pret pilsētas iedzīvotājiem. Tikai pēc Cēsu kaujām saskaņā ar Strazdumuižas pamiera līgumu 1919 VII Rīgā ienāca Latvijas armijas daļas un atgriezās Pagaidu valdība. Taču 1919 X–XI Rīgu nācās aizstāvēt no Pāvela Bermonta-Avalova karaspēka (bermontiāde).

Rīgā darbojās Satversmes sapulce, Saeima, Ministru kabinets. Valsts prezidenta rezidence atradās Rīgas pilī.

Pilsētu pārvaldīja Rīgas dome, kas sāka darbu pēc 1920. g. sākumā notikušajām vēlēšanām. Domes valdes darbību vadīja pilsētas galva un divi viņa biedri. Pēc 1934. g. 15. maija apvērsuma Rīgu pārvaldīja iecelts pilsētas lielvecākais un viņa vietnieki – vecākie.

Pilsētbūvniecība Rīgā bija galvenokārt saistīta ar apbūves regulācijas jautājumiem, transporta attīstībai nepieciešamo jauno ielu izbūvi un esošo ielu paplašināšanu. 1924 sāka izstrādāt Rīgas kopējo apbūves plānu. Visas arhitektoniski mākslinieciskā ziņā vērtīgās celtnes 20.–30. gados tika celtas pēc vietējo speciālistu projektiem. Tika uzceltas arī vairākas sabiedriskas ēkas (Tiesu pils, Finansu ministrijas ēka, Centrāltirgus, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs u.c.).

20.–30. gados Rīga kļuva latviskāka. 1935. g. latviešu īpatsvars pilsētas iedzīvotāju vidū bija 63% (iedzīvotāji). Lielākās etniskās minoritātes Rīgā bija ebreji (11%), vācieši (10%), krievi (8,6%) un poļi (4%). Rīgā darbojās nozīmīgi rūpniecības uzņēmumi, lielākās kredītiestādes, 3 no 4 augstskolām.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.17.VI Rīga kļuva par Latvijas PSR galvaspilsētu. Tajā atradās Latvijas PSR Augstākā Padome un valdība – Ministru padome. Pilsētas pārvalde tika izveidota pēc PSRS pilsētu parauga. 1941 I Rīgā tika izveidoti 6 rajoni (Ļeņina, Staļina, Kirova, Maskavas, Proletāriešu un Sarkanarmijas rajons).

1941 VII Latviju okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvija kļuva par reihskomisariāta Ostland sastāvdaļu un Rīga par tās centru. 1944 X Rīgu atkal ieņēma Sarkanā armija.

Pēckara gados Rīgā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz migrācijas rēķina. Savukārt latviešu īpatsvars strauji samazinājās (no aptuveni 45% 1959 līdz 36% 1989). 80.gadu vidū Rīgā dzīvoja vairāk nekā 1/3 Latvijas iedzīvotāju. Mainījās arī pilsētas administratīvais iedalījums. 1946 I Rīgai pievienoja Jūrmalas rajonu. Taču 1959 to apvienoja ar Ķemeriem un Sloku, izveidojot patstāvīgu pilsētu – Jūrmalu. Arī turpmāk samērā bieži mainījās Rīgas rajonu skaits, to robežas un nosaukumi. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas 1991 sākās Rīgas pašvaldības reforma – Rīga tika iedalīta 6 administratīvajos rajonos (Centra rajons, Kurzemes rajons, Latgales priekšpilsēta, Vidzemes priekšpilsēta, Zemgales priekšpilsēta, Ziemeļu rajons). Saskaņā ar 1994 II lēmumu Rīgā izveidota vienas pakāpes pašvaldība ar vienu lēmējvaru – Rīgas domi (60 deputātu); priekšpilsētas (rajonus) pārzina iecelti izpilddirektori. Pēdējās Rīgas domes vēlēšanas notika 1997.9.III. Atjaunoto Rīgas domi vada domes priekšsēdētājs.

Industrializācijas gaitā Rīga kļuva par hipertrofētu Latvijas rūpniecības centru (tajā koncentrējās ap 52% rūpniecībā nodarbināto iedzīvotāju, tika saražots vairāk nekā 52% produkcijas).

60.–80. gados Rīgā uzcēla jaunus dzīvojamos rajonus galvenokārt neapbūvētajās pilsētas nomalēs. Radās tā sauktie “guļamrajoni” Āgenskalnā, Juglā, Purvciemā un citur. Tika uzceltas arī vairākas nozīmīgas sabiedriskas ēkas (Rīgas stacija, lidosta “Rīga”, Dailes teātris, Kongresu nams, vairāki sporta nami un citas).

Rīgas iedzīvotāji 1897–1989:

Gadi Skaits tūkst. % no Latvijas iedzīvotājiem

1897 282,2 14,6

1913 517,5 20,2

1925 337,7 18,3

1935 385,1 19,7

1943 308,3 17,9

1959 580,4 27,7

1989 915,0 34,2

1995 810,4 32,4

1897 282,2 14,6

1913 517,5 20,2

1925 337,7 18,3

1935 385,1 19,7

1943 308,3 17,9

1959 580,4 27,7

1989 915,0 34,2

1995 810,4 32,4

Leave a Comment