profesija, kas saistīta ar bioloģiju

Pārsteidzošu augu 1860. gadā atklāja vācu botāniķis Fridrihs Velvīčs Angolas tuksnesī. Tas ir koks, ko virs zemes pat nevarētu ieraudzīt, ja nebūtu milzīgā stumbra, kura apkārtmērs ir 4 metri, un 3-4 metrus garo lapu, kas pēc taustes atgādina dēļus.Stumbra augstums ir niecīgs, tas paceļas virs akmeņainās zemes tikai 15-50 centimetru. Bet dziļumā stumbrs tiecas veselus piecus metrus un pāriet saknē, kas stiepjas līdz gruntsūdeņiem. Koksnes audu stumbrā nav, arī gadskārtas tas neveido, jo ir ļoti sveķains, koks ūdenī grimst kā cirvis, jo ir ārkārtīgi bl

l
līvs.

Velvīčijas lapas ( Tūkstošgadīgās lapas) nekad nenokrīt, tās aug gadiem, gadsimtiem un gadu tūkstošiem ilgi. Ar radioaktīvās metodes palīdzību precīzi noskaidrots velvīčijas vecums – divi tūkstoši gadu! Šajā kolosāli ilgajā laikā koks nenomaina nevienu lapu, kuru pavisam ir. DIVAS. Gadu tūkstošos tuksneša vētras sadalījušas lapu plātnes sīksīkos matiņos, un liekas, ka tās visas ir lapas, bet botāniķi apgalvo, ka lapu plātnes sākotnēji bijušas divas. Ziedēšanas laikā lapu padusēs ieriešas pumpuri un uzzied ziedi. Tie no augšpuses ar savu vainadziņu aizsedz paplatināto rēpuļaino st

t
tumbra daļu, un no ziediem pēc kāda laika izveidojas aveņsārti čiekuri, kas līdzinās egles čiekuriem. Velvīčijas pieder pie velvīčiju dzimtas un ir tās vienīgās pārstāves. Velvīčijas neveido audzes, un tās apputeksnē. blaktis (Hemiptera odontopus). Pastāv viedoklis, ka velvīčijas sakne nav vi
i
is piecus, bet tikai pusotra metra gara un nesniedzas līdz gruntsūdenim, jo pēc tā nav nekādas vajadzības, tuksneša zeme šajā dziļumā ir pietiekami mitra. Saknes nobeigumā ir maza saknīšu slotiņa, kas ar savām bārkstiņām savāc nepieciešamo mitrumu. Savukārt saknes augšdaļā ir sānsaknes, kuru pamatuzdevums ir efektīvi savākt ūdeni no augsnes virskārtas lietus periodā. Varbūt tās spēj savākt arī rasas lāses, kas veidojas biežo miglu laikā, kaut gan maz ticams. Velvīčija ir Namībijas tuksneša endēmiskais augs, tas nozīmē, ka suga neaug vairs nevienā citā vietā uz Zemes. To kā unikālu dabas pieminekli aizsargā likums.

Mūsdienās palmas tiek stādītas, jo tās aug tik ilgi. Bet kāds ir rieksts! Tas ir pudu smags, apkārtmērā lielāks par metru! Rieksts ir pasaulē lielākā sēkla, bet palmā pa

a
avisam tādu ir ap septiņdesmit. No palmas rieksts iekrīt okeāna dzelmē un tur sapūst. Kad tas noticis, ūdens atlikumu paceļ virspusē un ar straumi iznēsā pa Indijas okeāna salām.

2007 gada vasarā vides aizsardzības kluba nodaļa “VAK Mantojums” ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu sākusi realizēt projektu “Zaļie pārgājieni”. Projekta mērķis ir iepazīstināt sabiedrību, un it īpaši jaunatni, ar Latvijas vides vērtībām, radot interesi par mūsu zemes bioloģisko daudzveidību, ģeoloģiju, hidroloģiju un novadpētniecību. Ideja apgūt zināšanas par vidi ekskursijās un pārgājienos na

a
av jauna – jau 20.gs. pirmajā pusē līdzīgas mācību ekskursijas popularizēja ievērojamie tautskolotāji un novadpētnieki Jānis Greste un Zelmārs Lancmanis. Šogad “VAK Mantojums” rīko 6 pārgājienus par kuru tematiku stāsta nosaukumi: Latvijas kalni un lejas, Purvu noslēpumi, Akmeņi – ģeoloģiski un kultūrvēsturiski pieminekļi, Koks – dabas piemineklis, Ieži un alas, Avoti, upes, ūdenskritumi. Pārgājiena lektors biologs botāniķis Uvis Suško uzreiz ievēro plūksnpapardi – augu, kura klātbūtne liecina par dabisku, cilvēka darbības nepārveidotu, vidi. Šo faktu apliecina arī uz varenām apsēm augošā īpatnējā sūna – īssetas nekera. Pēc Uvja vārdiem purviem piegulošie meži ir īstas dabas vērtību krātuves. Redzīga acs šeit mitrajā gārša pamana visdažadāko augu sugas. Vieni un tie paši augi mēdz būt gan indīgi, gan ārstnieciski. Pamežā starp apsūnojušo koku stumbriem sazēlušas kumeļpēdas. Lai gan šie augi, nepareizi lietoti, izraisa saindēšanos, tautas medicinā tos izmanto kā efektīvu līdzekli alkoholisma ārstēšanai. Līdzīga daba ir arī zalktenei, krūklim un daudziem citiem meža un purva augiem.

2006. gada vasarā Latvijas Dabas fonda eksperts botāniķis Uvis Suško atradis Baltijā līdz šim nezināmu augu sugu – smalko najādu Najas tenuissima. Tas ir līdz 20 cm augsts ūdensaugs, kas aug tīros ezeros un iesāļos jūras seklūdeņos. Pasaulē zināmas ne vairāk par 15 šīs sugas atradnēm, kam nu pievienojusies vēl viena – Ārdava ezerā Krāslavas rajona Kombuļu pagastā. Veicot reto un īpaši aizsargājamo augu atradņu inventarizāciju Krāslavas rajonā, botāniķis Uvis Suško 2006. gada augustā 14m dziļajā Ārdava ezerā Kombuļu pagastā atradis Latvijas un Baltijas florai jaunu augu sugu – smalko najādu. Tas ir najādu dzimtas ūdensaugs, kas sastopams tikai Ziemeļeiropā. Pēc literatūras datiem šobrīd pasaulē zināmas ne vairāk par 15 šīs sugas atradnēm Somijas dienvidos un Krievijas ziemeļrietumos – Dienvidkarēlijā. Šis fakts palielina Latvijas starptautisko atbildību par sugas saglabāšanu.

Smalkā najāda ir viena no nedaudzajiem Ziemeļeiropas augiem – endēmiem, t.i., augiem, kas sastopami ļoti nelielā teritorijā. Pēcleduslaikmetā ta ezeros bija plaši izplatīta. Par to liecina arī smalkās najādas sēklu atradumi ezeru nogulumos Latvijas teritorijā.

Smalkā najāda ir viengadīgs ūdensaugs, kas saražojis sēklas, rudenī atmirst. Vasaras sākumā no sēklas izaug līdz 20 cm garš augs, kas ar saknēm nostiprinās ūdenstilpes gruntī 1 – 2 metru dziļumā. Tās lapas ir šauras, gar malu ar sīkiem zobiņiem. Ziedi bez kāta, ļoti mazi, tiem nav apziedņa, t.i. nav ne kausa, ne vainaga. Ziedi ir viendzimuma – uz viena auga ir gan vīrišķie, gan sievišķie ziedi. Auga putekšņus iznēsā ūdens. Smalkās najādas auglis ir iegarens riekstiņš – viena sēkla, ko ietver plāns, mīksts apvalks. Arī augļi izplatās ar ūdens straumēm. Auga izplatīšanos veicina trauslie stublāji, kas pēc nolūšanas peldot ūdenī, turpina ziedēt un nogatavināt augļus. Sēklas izplata arī ūdensputni, kuri ēd najādu augļus, taču to gremošanas traktam sēklas iziet cauri nesagremotas un nezaudējušas dīgtspēju.Līdz šim Latvijā bija zināmas trīs najādu sugas. Tās visas pie mums ir ļoti retas, ierakstītas Sarkanajā grāmatā un iekļautas īpaši aizsargājamo augu sugu sarakstā. Nu tām pievienojusies ceturtā.

Jūras najāda aug piejūras seklajos ezeros (Papes, Liepājas, Babītes, Engures, Kaņiera, Slokas), kā arī dažos ezeros Latgalē. Pirmo reizi atrasta 1887. gadā Kaņierī. Augšanai labvēlīgos gados jūras najāda var sasniegt pat 60 cm garumu. Stublājs un lapas ļoti trauslas un viegli nolūst. Divmāju augs: uz vieniem augiem ir tikai vīrišķie ziedi, bet uz citiem tikai sievišķie. Riekstiņš dzeltenbrūns.

Lokanā najāda Latvijā atrasta septiņos ezeros, no kuriem vienā vairs nav sastopama. Pirmoreiz atrasta 1930. gadā Usmas ezerā. Pārējās atradnes ir Latgales ezeros. Līdz 1973. gadam, kad to atrada Vaišļu ezerā, par šī auga sastopamību nebija ziņu. Vienmājas augs. Riekstiņš šauri cilindrisks, dzeltenīgs.

Mazā najāda Latvijā atrasta deviņos Latgales ezeros. Latvijā šī suga sasniedz izplatības ziemeļu robežu. Pirmoreiz atrasta 1989. gadā Varnaviču un Šilovkas ezeros. Vienmājas augs, riekstiņš tumšpelēks. Arī šo sugu pirmo reizi Latvijā atrada Uvis Suško. ( Sengrieķu mitoloģijā najādas bija saldūdeņu nimfas – ūdeņu sargātājas, labdares un dziednieces. Peldoties ūdeņos, kur mīt najādas, varēja izārstēt slimības. Avoti, kuros tās dzīvoja, attīrīja no visa ļaunā, pareģoja nākotni, varēja dāvāt pat nemirstību. Pašas najādas dzīvoja ilgi, bet nebija nemirstīgas. Tās attēloja, kā daiļas jaunavas. Najādas var uzlūkot kā senās pasaules seksa simbolus – reizē pavedinātājas un pavedinātās. Dusmās tās var izraisīt neprātu un novest līdz nāvei. Najādu izraudzīto vidū bija gan dievi, gan mirstīgi jaunekļi. Klasicisma un romantisma laikmetā najādas ir iecienīts tēls glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un baletā).

Zemūdens pasaule slēpj sevī lielas bagātības gan augu, gan dzīvnieku daudzveidībā. Zinātnieki atklājuši ap 30 tūkstošiem ūdens augu – aļģu sugu. Starp tām – gan pavisam mikroskopiskās kramalģes – diotomejas, kas piedalās dabiskajos ūdens pašattīrīšanās procesos, gan aļģes giganti, kuras galvenokārt sastopamas Klusā okeāna piekrastē pie Dienvidamerikas krastiem, pie Austrālijas un Dienvidāfrikas rietumu krastiem.Aļģes satur jodu, tās sevišķi bagātas ar kalcija sāļiem, arī ar fosforu. Tajās atrodami mikroelementi un vitamīni, kas nepieciešami mūsu organismam. Aprēķināts, ka laminārijās jeb jūras kāpostos B vitamīna ir 200 reižu vairāk nekā kartupeļos un 40 reižu vairāk nekā burkānos. C vitamīna daudzumā tās pārspēj ābolus, arbūzus, gurķus, bet ar olbaltumvielām, taukvielām un ogļhidrātiem aļģes ir bagātākas nekā daudzi graudaugi un dārzāji. Tāpēc arī ūdens augus plaši izmanto lauksaimniecībā kā piedevu lopbarības un augsnes mēslošanai, arī medicīnā.Ķīnā, Japānā, Polinēzijā jau senatnē zināja par aļģu ārstnieciskajām īpašībām. 7. gadsimtā ķīniešu ārsts Sun Si Mao vairogdziedzera ārstēšanai ieteica lietot laminārijas. Ar citas brūnaļģes – fukusu ekstraktu ārstēja reimatismu. Havaju salās sārtaļģes lietoja kuņģa slimību ārstēšanai. Arī krievu mediķi jūras kāpostus izmantoja pret aterosklerozi un sirds – asinsvadu slimībām.Sevišķi plaši tiek izmantotas brūnaļģes, jo tajās ir daudz joda un citu mikroelementu. Tās plaši izmantoja joda iegūšanai. Bet šo aļģu preparātu – mannītu farmācijas rūpniecībā lieto tabletēs, ziedēs, pilienos, šķīdumos. Tās izmanto apdegumu ārstēšanai. No brūnaļģēm iegūst arī alginskābes sāļus, no kuriem gatavo šķīstošus ķirurģijas diegus. No brūnaļģēm izgatavo arī asins aizstājējus preparātus, kas aizkavē asins sarecēšanu un vielas, kas veicina radioaktīvo savienojumu izdalīšanos no organisma.

Beļģu botāniķis Āfrikā, Čadas ezera krastā, atklāja kādu cilti, kurā cilvēki bija ļoti veselīgi un spēcīgi. Pat veciem cilvēkiem bija veseli zobi, kupli mati, viņi nesūdzējās par slimībām un spēja nostaigāt lielus attālumus medību laikā. Prasot ko viņi lieto uzturā, viņi norādīja uz zilaļģēm – Spirulina platensis, no kurām iegūtais eliksīrs nostiprināja veselību un saglabāja ilgu mūžu. Pētnieki atklāja, ka šo aļģu šūnu sastāvā ir daudz vitamīnu, mikroelementu un aminoskābju, kas piešķir tām īpašu dzīvotspēju. Tās ir arī ekoloģiski tīrs produkts, kuru lietojot notiek intensīva sārņu un toksisko vielu izvadīšana no organisma. Zinātnieki izgatavoja aļģes preparātu “Spalts”, kuru lietoja Kremļa padomju elites pārstāvji. Aļģes sastāvā ietilpst fikocianīms, kas veicina vielmaiņu, regulē organisma imūnsistēmu, kā arī labvēlīgi iedarbojas uz procesiem, kuri veicina organisma atjaunošanos.

Vai zini, ka tāpat kā mēs – cilvēki savstarpēji atšķiramies, tāpat atšķiras arī sikspārņi? Piemērojoties saviem dzīves apstākļiem, barības veidam u.c. noteicošajiem faktoriem sikspārņi ir mazāki, vai lielāki, ar mazākām vai lielākām ausīm un citām atšķirīgām pazīmēm. Šobrīd Latvijā dzīvo 16 sikspārņu sugas, taču ziemu pie mums pavada tikai 8 sugu pārstāvji, tā, ka daļu sikspārņu var pielīdzināt gājputniem, kas, tuvojoties ziemai, pamet savu dzimto zemi. Visas Latvijā sastopamās sikspārņu sugas ir iekļautas aizsargājamo dzīvnieku sarakstā.Sikspārņu izpēte aizsākās jau 1937. gadā, kad vācu izcelsmes botāniķis Karls Kupfers publicēja pārskatu par sikspārņu sugu sastopamību Latvijā. 1937. gadā Latvijā bija sastopamas aptuveni desmit dažādas sikspārņu sugas. No 1985. līdz 1992. gadam kopā tika noķerti un apgredzenoti 15. dažādu sugu 14500 sikspārņi. 1993. gadā Papē uzsākās migrējošo sikspārņu novērošana, tos uzskaitot ar ultraskaņas detektoru palīdzību.

Pirmā tika atklāta baltā lilija (Lilium candidum). Par tās dzimteni uzskata Vidusjūras austrumdaļu – Mazāziju, Libānu, Ziemeļgrieķiju. Baltās lilijas ornaments Senajā Ēģiptē attēlots jau pirms četriem tūkstošiem gadu. Romieši, vēlāk krustneši, baltās lilijas ieveda arī Ziemeļeiropā.Tieši no Austrumāzijas Eiropā un Amerikā tika ievests visvairāk liliju sugu. Tolaik bija zināmas tikai 12 Eiropas un Āzijas liliju sugas. Daudzas jaunas sugas Āzijā un Kaukāzā atklāja 19.gadsimtā. Vairākas sugas no Japānas uz Eiropu atveda zviedru botāniķis Tunbergs – Japānas liliju, garziedu liliju, plankumaino liliju.

Īpaši 20.gadsimta sākumā palielinājās interese par lilijām. Iemesls – tika atklātas aizvien jaunas sugas, veidotas kolekcijas. Bet 1903.gads liliju cienītājiem un audzētājiem ir īpašs. Tad anglis Ernests Vilsons Rietumķīnā atrada īpaši smaržīgo un krāšņo karalisko liliju (Lilium regale Wils.) 1904.gadā vairāki simti sīpolu tika nosūtīti uz Angliju. Vēl pēc dažiem gadiem E. Vilsons, jau dzīvodams Amerikā, vēlreiz brauca pēc karaliskās lilijas, un vairāki tūkstoši sīpolu tika aizvesti uz Ameriku. Tajā laikā arī sākās karaliskās lilijas strauja izplatīšanās. Eiropā karalisko liliju sāka audzēt pēc 1.pasaules kara.

Latvijā pirmoreiz četras Eiropas liliju sugas – baltā, cēlā, Halkidas un martagonlilija minētas 1805. gadā izdotā katalogā. Karaliskās lilijas sīpoli Latvijā pirmoreiz ievesti Tukumā, bet 1925.gadā Rīgā pārdošanā bijušas karaliskās lilijas sēklas. Kā liecina vēsture, 1932.gadā kādā Kocera dārzniecībā vien pavairoti vairāk nekā seši tūkstoši karaliskās lilijas sīpolu. J. Kocers arī ļoti popularizējis liliju audzēšanu.

Liepājā dzīvojošais entomologs un botāniķis, pēc profesijas acu ārsts, P.Lakševics bija pirmais, kas sniedza visai pilnīgu pārskatu par Latvijas maksteņu faunu.Viņš atklāja 153 sugas. Vēlākā laikā makstenes pētīja O.Kačalova un Z.Spuris. Daži viņu svarīgākie darbi ir par makstenēm Usmas ezerā, maksteņu lomu zoobentosā, pārskats par makstenēm upēs,par makstenēm ezeros un Daugavas lejtecē, par makstenēm sakarā ar zooģeogrāfiju.Līdz šim Latvijā konstatētas 188 maksteņu sugas.

Makstenes (Trichoptera) ir vidēji lieli un sīki, retumis lieli kukaiņi. Dabā tās ir neuzkrītošas – brūnganas, pelēcīgas, melnīgsnējas, iedzeltenas, turklāt dienā parasti nelido un pat slēpjas. Ieraugot sēdošu maksteni, vispirms ievērojam tās jumtveidā sakļautos priekšspārnus, kas visbiežāk ir dažādkrāsaini, tomēr vienmuļi raibi, stingrāki nekā platākie, bezkrāsainie, caurspīdīgie pakaļspārni.

Pirmo reizi vielas daļiņu siltumkustību šķidrumā novēroja angļu botāniķis Roberts Brauns jau vairāk nekā pirms simts piecdesmit gadiem. Viņš mikroskopā novēroja ūdenī iebērtas augu sporas. Roberts Brauns ievēroja, ka sporas ūdenī visu laiku nemitīgi un neregulāri kustas, “skraida” pa līkloču ceļiem, ik mirkli mainot virzienu. Šo kustību tagad dēvē par Brauna kustību.Siltumkustība kvalitatīvi atšķiras no ķermeņu regulāras mehāniskas pārvietošanās. Tas tāpēc, ka siltumkustībā piedalās milzīgs skaits molekulu, kuras veido apkārtējos ķermeņus. siltumkustības jēdzienu nevar piemērot sistēmām, kuras sastāv tikai no dažām molekulām.Vielas daļiņu kustība visu laiku nav vienāda. Tā kļūst ātrāka, ja viela sasilst. Tāpēc šo kustību sauc par siltumkustību. Tātad siltumkustība ir atkarīga no temperatūras.

Leave a Comment