Teātra māksla
Vissenākajā ķīniešu rakstu piemineklī „Šidzin” Dziesmu grāmatā minētas izrādes ar dziesmām un dejām. Tās papildinājušas dažādus garu pielūgšanas rituālus. 7.-10. gadsimtā budisma ietekmē izveidojās ķīniešu muzikālā teātra pamatforma, kurā apvienojās mūzika, dziesma, deja, pantomīma, cirka elementi. Ķīniešu cirkā eksistēja vairāki oriģināli žanri, kurus Eiropas cirkos nepazīt: spēles ar lentēm un lietussargiem, pievilkšanās saitēs, vingrinājumi un ķīniešu galda (ķīniešu akrobātika). Tanu laikmetā, 8.gs. vidū, imperators nodibināja pirmo ķīniešu teātra skolu – „Bumbieru dārzs”, veidojās muzikāla drāma un pirmās profesionālo aktieru trupas.
Kopš 17.gs. pazīstams muzikāli dramatiskais teātris, kas pastāv līdz mūsdienām („Pekinas opera”). Šī teātra izrādēs raksturīga liela nosacītība, gandrīz nav dekorāciju, aktieri meistarīgi rīkojas ar dažādiem rīkiem, kas simbolizē noteiktas darbības, piemēram, pātaga – jāšana ar zirgu, airis – braukšana ar laivu. Noteikta nozīme ir arī grimam. Sarkanā krāsa nozīmē godīgumu, ātrsirdību, baltā – zemiskumu un viltu. Varoņu sejas krāsotas dzeltenā krāsā, bet dievu un garu – zelta krāsojumā.
Kopš 10. gs. Populārs ir arī leļļu teātris. Senatnē lelles tikušas vadītas ne tikai ar rokām, bet arī ar ūdeni, siltu gaisu un uguni. Cits tradicionāls skatuves žanrs ir ēnu teātris, kas radies 7.-9.gs. No ādas izgrieztas 20 cm augstas dzīvnieku, priekšmetu un cilvēku figūras kustināja ar speciālām metāla adatām 1,5 m plata un 60-80 cm augsta ekrāna priekšā, aiz tā aizdedzinot sveici vai lukturi. Tādējādi tika panākta ēnu kustēšanās uz ekrāna.