LIVONIJAS VALSTIŅU IZVEIDOŠANĀS
Livonijas politiskās struktūras izveide sākās 12. gs. beigās, kad vācu misionāri uzsāka katolicisma sludināšanu Daugavas lībiešu zemēs. Ap 1180. g. kopā ar vācu tirgotājiem no Vācijas ie¬radās Augustīniešu ordeņa mūks Meinhards, kuru 1186. g. Brēmenes arhibīskaps iecēla par jaunizveidotās Ikšķiles bīskapijas pirmo bīskapu. Ikšķiles trešais bīskaps Alberts Bukshovdens 1201. g. savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, tādējādi kļūdams par Rīgas bīskapu. Alberts 1207. g. vācu iekarotās zemes nodeva Sv. Romas vācu impērijas ķeizaram un pēc tam saņēma tās atpakaļ jau kā lēni. Līdz ar to Rīgas bīskaps ieguva Vācijas firsta titulu un tiesības piedalīties vācu reihstāga sēdēs. Kopš šī brīža Rīgas bīskaps (vēlāk arhibīskaps) skaitījās arī savas bīskapijas augstākais laicīgais valdnieks.
LIVONIJAS ORDENIS UN TĀ VALSTS
Livonijas ordenis (fratres de Domo Sanctae Mariae Theuto¬ni¬corum Jerusalemitana per Livoniam) bija viens no lielā Vācu ordeņa atzariem. Līdzās Livonijai ordenim bija atzari Vācijā, Prūsijā, Austrijā, Itālijā, Kilikijā un Ungārijā. Livonijā ordenim bija lielākie zemes īpašumi. Pēc Zemeļigaunijas iegūšanas ordeņa valsts platība sasniedza ap 67 000 km2. Pārējo Livonijas valstiņu kopplatība bija tikai ap 41 000 km2. Turklāt ordeņa zemju ģeopolitiskais stāvoklis bija ļoti izdevīgs, jo aptvēra svarīgākos tirdznieciskos ceļus. Otro lielāko Livonijas valsti ¬ Rīgas arhibīskapiju ¬ ordeņa zemes ģeogrāfiski sašķēla divās, bet Kurzemes bīskapiju ¬ trijās daļās. Livonijas ordeni veidoja ordeņa brāļi, kas dalījās brāļos – bruņiniekos jeb īstajos brāļos un priesteros. Lai kļūtu par īsto ordeņa brāli bija jādod parastie mūku šķīstības, nabadzības un paklausības zvēresti, kā arī zvērests cīnīties pret Kristus ienaidniekiem ¬ pagāniem, musulmaņiem u. c. nekatoļiem. Tādējādi ordeņa īstie brāļi vienlaicīgi skaitījās mūki un karavīri (monahus et miles). Visa viņu dzīve bija stingri reglamentēta. Kā mūkiem ordeņbrāļiem nedrīkstēja būt privātīpašums, sakari ar sievietēm, medības un azarta spēles bija aizliegtas. Ierobežota bija pat sarakste ar radiniekiem. Ordeņa brāļi kopīgi ieturēja maltīti un gulēja vienā istabā. Regulāri bija jāgavē un jāšausta sevi ar pātagu, lai nomāktu miesas kāri. Līdzīgi citiem bruņinieku ordeņiem (templiešiem, joanītiem) Vācu ordenis saglabāja savos pirmsākumos iedibināto žēlsirdības misiju. Pie ordeņa pilīm atradās hospitāļi, kur tika kopti un aprūpēti slimie un ievainotie. Kara, bada un epidēmiju gadījumos ordeņa brāļi savās pilīs deva patvērumu visiem apkārtnes iedzīvotājiem. Katru desmito maizes klaipu, ko izcepa ordeņa maizes krāsnīs, tāpat vecās drēbes brāļi atdeva nabagiem. 13. ¬ 14. gs., kad Eiropā vēl saglabājās katoliciskais fanātisms, iepriekšminētie noteikumi tika stingri ievēroti, taču vēlāk līdz ar humānisma ideju un 16. gs. ar reformācijas izplatīšanos sākās regulāri ordeņa disciplīnas pārkāpumi. Izpriecas, izvirtība, kukuļņemšana u. c. netikumi ordeņbrāļu dzīvē kļuva par ikdienišķu parādību. Nav zināms, vai 16. gs., iestājoties ordenī, vēl bija jādod zvēresti.
LIVONIJAS BĪSKAPU VALSTIS
Lielākā no Livonijas bīskapu valstīm bija Rīgas arhibīskapija (archiepiscopatus provincia Rigensis). Tās teritorija ¬ ap 18 400 km2 ¬ atradās vienīgi Latvijā ¬ Vidzemē un Latgalē. T. s. “Gaujas ko¬ridors”, kas piederēja ordenim, arhibīskapiju sašķēla divās daļās ¬ lībiešu un latviešu galā. Rīgas arhibīskapijas priekšgalā atradās Romas pāvesta iecelts arhibīskaps (archiepiskopus), kas vienlaicīgi skaitījās Livonijas (izņemot Ziemeļigauniju) baznīcas galva, bet arhibīskapijas teritorijā, kā Vācu impērijas firsts, ¬ arī augstākais laicīgais valdnieks. Līdz ar to arhibīskapa garīgais kungs bija pāvests, bet laicīgais ¬ Vācijas ķeizars. Arhibīskapu rezidence sākotnēji atradās Rīgā, taču vēlāk, ordeņa spiesti, viņi to pārcēla uz Raunu (Ronnenburg). Tomēr pārtikas sagādes grūtības arhibīskapam Raunā ļāva rezidēt tikai no Miķeļiem līdz februārim. No februāra līdz Vasarsvētkiem arhibīskaps uzturējās Limbažos (Lemsal), bet līdz Miķeļiem ¬ Koknesē (Kochenhusen). Arhibīskaps valdīja kopā ar domkapitulu, kurā ietilpa 12 augstākie arhibīskapijas garīdznieki ¬ domkungi jeb kanoniķi. Domkapitula priekšgalā atradās domkungu vēlēts prāvests (praepositus), kas vienlaicīgi bija arhibīskapa tuvākais palīgs. Pārējie domkungi veica dažādus garīgos un valsts amatus. Pagrabmeistars (cellerarius) gādāja par domkungu uzturu, priors jeb dekāns rūpējās par statūtu un disciplīnas ievērošanu, bibliotēkas, arhīvus un domskolas lietas pārzināja sholastiķis (scholasticus), baznīcas mūzikas un kora jautājumus ¬ kantors (cantor), finansu lietas 13. gs. ¬ kamerārijs (camerarius), bet vēlāk ¬ fabrikators (fabricator), par baznīcas dārglietām bija atbildīgs tesaurārijs (thesaurarius). Visvecāko no domkungiem sauca par senjoru, un viņš bija prāvesta vai dekāna vietnieks. Domkungu dzīve bija līdzīga ordeņa brāļu ikdienai ¬ katra dienas stunda bija reglamentēta, viņiem bija jādzīvo vienā klosterī, jāēd un jāguļ vienā telpā. Rīgas arhibīskapijas domkungi nāca gan no muižnieku, gan Rīgas un Tērbatas pilsoņu vidus. Daudzi bija ārzemnieki. Domkapituls ne tikai ierobežoja arhibīskapa varu, bet 13. un 14. gs. pat noteica valsts politiku. Rīgas arhibīskaps Jespers Linde (1509. ¬ 1524. g.) bija pirmais, kuru amatā neiecēla pāvests, bet ievēlēja domkapituls. Domkungiem bija arī savi kopīgi, prāvesta pārzināti īpašumi ¬ zemes, pilis, baznīcas, muižas, dzirnavas un kapsēta. Ar domkapitula zemes tiešu pārvaldi nodarbojās Krimuldas (Kremon) fogts.
LIVONIJAS PILSĒTAS. RĪGA
Livonijas laikmetā mainījās Latvijas un Igaunijas teritoriju senā apdzīvotības ģeogrāfiskā struktūra. Tirdzniecības un amatniecības attīstības rezultātā Livonijā izveidojās miesti un pilsētas. Daļa no tiem veidojās seno pirmsvācu laiku apdzīvoto centru vietā, piemēram, Rīga, Koknese, Cēsis u. c. Turpretī tādas Livonijas tirgotāju un amatnieku apmetnes kā Ventspils (Windau), Jelgava (Mitau) un Piltene izveidojās jaunās vietās. Vienlaikus Livonijas laikmeta sākumā, līdz ar politiskās patstāvības zaudēšanu, panīka vai pilnīgi izzuda vairāki lieli un seni vietējo tautību centri, tādi kā zemgaļu Tērvete un Mežotne, lībiešu Daugmale vai latgaļu Jersika un Beverīna. Miesti Livonijā parasti veidojās pie ordeņa un bīskapu pilīm, apmetoties tur gan vācu, gan vietējiem amatniekiem un tirgotājiem. Laika gaitā lielākie un organizētākie miesti ieguva pilsētas tiesības ¬ tiesību normas, kuras noteica apdzīvotas vietas tiesisko stāvokli, tiesu un pārvaldes iekārtu, tirdzniecības normas, iedzīvotāju tiesības un pienākumus. Katra pilsēta nespēja radīt sev patstāvīgas tiesību normas pati, tāpēc tās pārņēma no citām senākām pilsētām. Tā viduslaiku Eiropā radās pilsētu dzimtas, kur vienas bija pilsētas – mātes jeb metropoles (no grieķu “mēter” ¬ māte ¬ un latīņu “polis” ¬ pilsēta), kas deva tiesības un pilsētas – meitas (filia), kas ņēma tiesības. Latvijas teritorijā pirmā pilsētas tiesības 1225. g. ieguva Rīga. Sākumā tās bija Visbijas jeb Gotlandes tiesības (iura Gottlandiae), bet vēlāk tās nomainīja ar Hamburgas tiesībām. Pēc Rīgas parauga Visbijas ¬ Rīgas vai Hamburgas ¬ Rīgas tiesības ieguva citi Livonijas apdzīvotie centri. Zināms, ka vienlaicīgi ar Rīgu pilsētas tiesības bijušas Cēsīm, 1277. g. ¬ Koknesei, 1296. g. ¬ Limbažiem, 1323. g. ¬ Valmierai (Wolmar), 1356. g. ¬ Straupei (Roop), 1378. g. ¬ Ventspilij, Kuldīgai un Aizputei. Grūti pateikt, kad pilsētas tiesības ieguvusi Piltene, taču zināms, ka 1557. g. tās vēlreiz apstiprinātas. Līdzīgi viduslaiku Rietumeiropai, arī Livonijā pilsētu dažādu tautību iedzīvotāji ¬ pilsētnieki (Burger) ¬ tāpat kā bruņniecība, garīdzniecība un zemniecība, kļuva par īpašu viduslaiku sabiedrības sociālu kopību ar līdzīgu pasaules uztveri, ekonomiskajiem un politiskajiem centieniem, tradīcijām un kultūru. Tomēr salīdzinot ar vadošajām Rietumeiropas pilsētām, Livonijas pilsētas, izņemot Rīgu, Tallinu un Tērbatu, bija nelielas un maz atšķirās no miestiem. Šī iemesla dēļ tās politiski atradās ordeņa vai bīskapu pakļautībā, bet ekonomiski kalpoja kā lauksaimniecības preču savāktuves Rīgas tirdzniecībai (Latvijas teritorijā).
CĪŅA PAR KUNDZĪBU LIVONIJĀ. LIVONIJAS LANDTĀGI
Nesaskaņas dažādu vācu politisko spēku ¬ bīskapiju, ordeņa un pilsētu ¬ starpā sākās jau krusta karu laikā 13. gs. Galvenie pretrunu cēloņi bija meklējami jaunkristīto zemju un svarīgāko tirdzniecisko ceļu sadalē. Par īpašu “strīdus ābolu” ordeņa un arhibīskapa attiecībās kļuva Rīgas pilsēta kā nozīmīgākais tirdznieciskais centrs Austrumbaltijā. Turpretī rīdzinieki līdzās ekonomiskajai patstāvībai tiecās iegūt arī politisko suverenitāti, atbrīvojoties no bīskapa (arhibīskapa) vai vēlāk ordeņa virskundzības. Savukārt Livonijas ordeni neapmierināja zobenbrāļu atstātais mantojums ¬ lēņtiesiskā un baznīcas atkarība no Rīgas arhibīskapa. Jāņem vērā, ka Vācu ordeņa brāļi Prūsijā bija pilnīgi zemes kungi un pakļāvās tikai pāvestam, turklāt viņa ietekme nemitīgi saruka. Vācu ordenim laicīgās dzīves jautājumos pakļāvās arī Prūsijas četri bīskapi, neraugoties uz to, ka viņu garīgais kungs bija Rīgas arhibīskaps. Livonijas ordeņa brāļi, Prūsijas ordeņbrāļu iedvesmoti, uzsāka cīņu par visas Livonijas zemes pakļaušanu savai varai. Cīņa par hegemoniju Livonijā nebija tikai iekšēja, izolēta parādība. To iespaidoja tuvāku un tālāku kaimiņvalstu savstarpējās attiecības un pret Livoniju vērstā politika. Livonijas iekšpolitiku ietekmēja Vācu ordenis, Lietuva, Polija, Dānija, Novgorodas un Pleskavas republika, bet kopš 15. gs. ¬ Maskavas lielkņaziste un arī Zviedrija. Zināma loma Livonijas valstiņu attiecībās bija Hanzas pilsētām un Eiropas lielvarām ¬ katoļu pāvestiem un Sv. Romas vācu ķeizariem. Livonijas valdnieki tāpēc savos konfliktos bieži meklēja ārēju politisku un militāru atbalstu, tādējādi Livonijas ķildās iesaistot ne tikai kaimiņvalstis, bet pat pāvestus un ķeizarus. Par regulāru parādību kļuva ordeņa un bīskapu savstarpējā sūdzēšanās pāvesta kūrijā un pāvestu uzpirkšana. Par galvenajiem sāncenšiem Livonijā kļuva ordenis un arhibīskaps. Pārējās Livonijas valstiņas atkarībā no politiskās situācijas nostājās vai nu ordeņa, vai arhibīskapa pusē. Kamēr vēl ritēja cīņa ar vietējām pagāniskajām tautībām un katoļu pozīcijas Austrumbaltijā vēl nebija pietiekami drošas, Livonijas valdnieki savas pretrunas risināja galvenokārt ar diplomātiskām metodēm, tomēr atsevišķi konflikti sasniedza bīstamu robežu. Piemēram, 1269. g. ordeņbrāļi uzdrošinājās arestēt arhibīskapu Albertu II Suerberu. Šajā laikā saasinājās arī ordeņa attiecības ar Rīgas pilsētu, jo ordenis sāka nopietni apdraudēt Rīgas tirdznieciskās intereses, īpaši rīdzinieku sakarus ar Lietuvas tirgu.
LIVONIJA BALTIJAS JŪRAS REĢIONA STARPTAUTISKAJĀS ATTIECĪBĀS
Livonijas valdniekiem bija jārisina ne tikai savas iekšējās starpvalstu problēmas, bet arī jāveido attiecības ar kaimiņu valstīm ¬ Lietuvu, Dāniju, Novgorodu-Pleskavu un Maskavas lielkņazisti. Livoniešiem katrā no šīm valstīm bija savas specifiskas intereses, savukārt katrai no tām bija savas intereses Livonijā. 13. gs. Livonijas valstu ārpolitika bija cieši saistīta ar Romas pāvestu politiskās darbības galvenajiem virzieniem, taču kopš 14. gs. Livonijas valdnieki arvien vairāk sāka piekopt patstāvīgu ārpolitiku. Visā savas pastāvēšanas laikā Livonija tomēr nebija spējīga realizēt daudzmaz vienotu ārpolitisko darbību. Livonijas valstu ārpolitikā nesakritība kļuva tradicionāla, valstiņu intereses bieži vien bija pilnīgi pretējas. Livonijas ordeņa darbības virzienus un ārpolitiskos centienus noteica ordeņa organizācijas būtība un mērķis ¬ vardarbīga zemju iekarošana un pakļauto iedzīvotāju pievēršana katolicismam. Līdzīgi centieni bija arī bīskapiem, taču kopdarbību traucēja nemitīgās savstarpējās ķildas. Interešu atšķirības bija vērojamas ne tikai Livonijas valstu vidū, bet arī kārtu starpā. Pilsētu ārējā darbība bija nesaraujami savijusies ar tirgotāju ekonomiskajām interesēm, kuras ne vienmēr atbilda ordeņa un bīskapu politikai. Nozīmīgas pārmaiņas ārpolitiskās konsolidācijas virzienā neradīja arī Livonijas landtāgi. Tikai 15. gs. beigās un 16. gs., pieaugot ārējām briesmām, Livonijas valdnieki un kārtas bija spiestas saskaņot savu darbību, lai gan ne vienmēr tas izdevās. 13. ¬ 14. gs. Vācu ordeņa Livonijā un Prūsijā politikas centrālais virziens bija pagānisko zemju pakļaušana. Pēc Latvijas, Igaunijas un Prūsijas teritoriju iekarošanas par agresijas galveno objektu kļuva Lietuva. Veicot krusta karus pret lietuviešiem, ordenis turpināja krusta karu kustību, kas šajā laikā bija cietusi krahu Tuvajos Austrumos. Kā jau iepriekš norādīts, ordeni Austrumbaltijas jeb t. s. Ziemeļu krusta karagājienos atbalstīja Roma, kā arī daudzi Eiropas katoļu valdnieki un Vācijas pilsētas. Līdzās augstākajam mērķim ¬ pagānu pakļaušanai ¬ abiem Vācu ordeņa atzariem bija arī ģeopolitiskais mērķis ¬ Livonijas un Prūsijas zemju teritoriāla savienošana. Tā bija iespējama tikai, iekarojot Žemaiti. Tieši tāpēc Žemaite vairāk kā divus gadsimtus bija nemitīgas un asiņainas kara darbības rajons. Ordenis ne tikai veica militāras akcijas pret lietuviešiem, bet arī aktīvi iejaucās Lietuvas iekšpolitikā, starp lietuviešu un žemaišu kunigaišiem meklējot sev sabiedrotos. Līdzīgi rīkojās arī Rīgas arhibīskaps. 13. gs. 50. gadu sākumā Livonijas ordeņa mestram Andreasam fon Štīrijam (Štīrijas Andrejam) izdevās ar Lietuvas valdnieku Mindaugu noslēgt savienību, kas ilga nepilnus desmit gadus. 1251. g. pāvests Inocents IV ar bullu iecēla Mindaugu par Lietuvas karali, bet 1253. g. Livonijas ordeņa mestrs un Kulmas bīskaps kronēja un kristīja Mindaugu. Turpretī arhibīskapa sabiedrotais Lietuvā ¬ kunigaitis Tautvils ¬, būdams Mindauga ienaidnieks, bija spiests pamest Lietuvu. Tomēr ordeņa un lietuviešu valdnieka savienība bija īslaicīga epizode naidīgajās Lietuvas un Livonijas kaimiņattiecībās.
BRUŅNIECĪBAS, MUIŽNIECĪBAS UN MUIŽAS IZCELŠANĀS LIVONIJĀ
Vācieši Baltijā 13. gs. ieradās ar saviem, no vietējām tradīcijām atšķirīgiem priekšstatiem par sabiedriskajām attiecībām. Vācu uzskati par valsti, tiesībām, morāli, sadzīvi utt. bija atbilstoši tā laika Rietumeiropā, īpaši Vācijā, valdošajai sabiedriskajai iekārtai. Pēc vietējo tautību pakļaušanas šis attiecību modelis pakāpeniski, piemērojot to vietējiem apstākļiem, tika uzspiests Baltijai. Atbilstoši Rietumeiropā valdošajai tradīcijai, arī Livonijā jau 13. gs. sākumā sākās zemes lēņošana. Iekarotās un kristītās zemes kungi (Landsherren) ¬ bīskapi, daudz mazāk ordenis, sāka tos karavīrus un ierēdņus, kas pēc krusta kara beigām neatgriezās dzimtenē, atalgot, piešķirot viņiem lēņus (no vidusaugšvācu val. ‘’Lehen’’ ¬ aizdota manta) ¬ nekustamu mantu, galvenokārt zemi, ko viena persona nodod otrai valdījumā un īpašumtiesiskā lietošanā ar pienākumu pildīt dienestu un solīties savstarpējā uzti¬cībā. Sākumā lēņus deva līdz mūža galam, vēlāk tiesības tos mantot ieguva dēls, bet, ja dēla nebija, zeme nonāca atpakaļ zemes kunga rokās. Lēņa devējus sauca par senjoriem, bet lēņa ņēmējus ¬ par vasaļiem (vasalli) vai lēņa vīriem (Lehenmann). Livonijas bīskapu vasaļi vai vasaļu senči galvenokārt bija izceļojuši no Lejassaksijas, Vestfāles un Frīzijas. Livonijā viņi pakāpeniski izveidoja laicīgo bruņinieku kārtu (milites, Ritterschaft). Kārtas nozīmē šeit tā pirmo reizi minēta 1259. g. Dānijai piederošajās Ziemeļigaunijas zemēs. Ziemeļigaunijas bruņniecība izveidoja savu tiesisko korporāciju. Vēlāk tādas izveidojās arī pārējā Livonijā, lai gan to organizatorisko līmeni, kāds bija Ziemeļigaunijas vācu-dāņu bruņiniekiem, nesasniedza.
LIVONIJAS ZEMNIEKI. DZIMTBŪŠANAS IZCELŠANĀS
Skaitliski lielākā Livonijas iedzīvotāju daļa bija zemnieki. Zemniecību veidoja vietējās, 13. gs. pakļautās Baltijas tautības ¬ igauņi, latgaļi, lībieši, sēļi, zemgaļi un kurši. Atšķirībā no rietumslāvu zemēm (Brandenburgas) un Prūsijas, kuras arī līdzīgā ceļā bija pakļāvuši vācu bruņinieki, Livonijā neieceļoja vācu zemnieki ¬ kolonisti. Viņiem no Prūsijas doties tālāk uz Livoniju traucēja nepakļautie un kareivīgie žemaiši, bet vācu ordeņa kontrolētā zemes strēle pie Klaipēdas, kas savienoja Prūsiju un Livoniju, plašai kolonistu kustībai bija nepietiekama. Izmantot jūras ceļu vācu zemnieki nebija pierunājami, jo gadsimtiem ilgi viņi bija dzīvojuši zemes iekšienē un no jūras baidījās. Vācieši neienesa būtiskas izmaiņas Livonijas lauksaimniecībā, tāpēc pamatos tā palika 10. ¬ 13. gs. līmenī. Tas skaidrojams ar to, ka ieceļojušie vācieši bija bruņinieki, tirgotāji, pilsētnieki un garīdznieki, kam lauku darbi bija sveši. Tas, protams, nenozīmē, ka Livonijas laikmetā nebūtu vērojama lauksaimniecības attīstība. Livonijas zemnieki pazina vairākus zemkopības veidus ¬ līdzās trīslauku sistēmai pastāvēja līdumu un atmatu zemkopība, īpaši divlauku zemkopības formā. Izplatījās papuvju sistēma. Klaušu muižu laikā, līdz ar straujāku iekšējo agrāro kolonizāciju, pastiprinājās līdumu sistēma. Galvenais zemkopju darba rīks bija spīļarkls ar dzelzs lemešiem. Reizēm lietoja arī koka arklus, kam palīdzēja ar kapļiem. Tāpat zemnieki izmantoja dzelzs izkaptis, sakumus un dzelzs platasmens cirvjus. Tomēr dzelzs bija ļoti dārga, tāpēc grābekļus un ecēšas gatavoja no koka. Kā galveno darba lopu 13. gs. izmantoja zirgu, taču 14. ¬ 16. gs. arvien vairāk sāka dominēt vērši. Domājams, ka zirgu skaita samazināšanās saistīta ar biežajiem kariem, kas prasīja labākos zirgus. Dominējošās labības kultūras bija rudzi un mieži, tāpat audzēja griķus, auzas, kviešus, no lakstaugiem ¬ linus, kaņepes, no sakņaugiem ¬ rāceņus, kāļus un burkānus, bet no dārzeņiem ¬ kāpostus un sinepes. Līdz ar vācu nostiprināšanos Livonijas laukos, pieauga arī pieprasījums pēc apiņiem, kurus izmantoja alus darīšanā. Tāpat kā pirmsvācu laikā, arī Livonijā 13. gs. zemnieku saimniecības un zemes lielumu mērīja pēc darba zirgu (equus) un arklu (uncus, aratrum, Haken) skaita, acīmredzot par galveno tomēr uzskatot zirgu. Bieži vien darba rīki tika jaukti ar darba lopiem. Ne velti Latvijā līdz 18. gs., bet Lietuvā līdz mūsdienām darba zirgu sauc par “arklys”.
LEIMAŅI LIVONIJĀ
Īpašu starpslāni starp zemniekiem un vācu bruņniecību Livonijā veidoja vietējās izcelsmes leimaņi (no lejasvācu val. “Leiman” ¬ lēņa vīrs). Viņus dēvēja arī par ķoniņiem jeb ķēniņiem, novadniekiem vai vienkārši brīvajiem. Leimaņus varēja sastapt gandrīz katrā Livonijas novadā, bet ievērojamākie bija kuršu un lībiešu ķoniņi. Leimaņu slāņa izcelšanās saistāma ar 13. gs. Baltijas pakļaušanas gaitā gan ordenis, gan bīskapi bija spiesti rēķināties ar vietējo tautību aristokrātijas jeb virsotņu interesēm, īpaši to daļu, kas brīvprātīgi padevās vāciešiem un katoļu baznīcai. Tādējādi lībiešu, latgaļu, igauņu u. c. dižciltīgie iekļāvās jauno zemes kungu izveidotajā lēņu sistēmā, kļūstot par viņu vasaļiem. Ordenis un bīskapi saglabāja savu vasaļu senās tiesības, kā arī daļu no viņu agrāk pārvaldītās zemes. Vietējās izcelsmes dižciltīgie galvenokārt kļuva par zemes kungu vasaļiem. Tomēr 14. un 15. gs. leimaņi-vasaļi bija arī vācu bruņiniekiem. Šo leimaņu vidū bija sastopami arī nedižciltīgie. Piemēram, zināms, ka Saldus (Frauenburg) apkārtnē lēni ieguvis kalējs Andrejs Šmits. 16. gs. pie Burtnieku ezera dzīvojis kāds leimanis Hanins Mūrnieks, kura uzvārds acīmredzot norāda uz viņa profesiju. Tā līdzās dižciltīgajiem leimaņiem radās arī “jaunie leimaņi” no amatnieku, ierēdņu u. c. vidus, kuri lēņus saņēma par uzticīgu kalpošanu bruņniecībai. Attiecībās ar bīskapiem un ordeni viņi bija vasaļu vasaļi. Leimaņu lēņu lielumi bija dažādi. Visizplatītākie bija 2 arklu lēņi. Sastopami arī 1 un ½ arklu lēņi, taču bija arī daudz lielāki lēņi. Piemēram, 14. gs. 30. gados zemgalim Tiģim bijis 4 arklu liels lēnis, bet 16. gs. kuršu ķoniņam Peniķim ¬ 6 arkli. Līdzās arklu lēņiem leimaņiem piešķīra arī aramzemes, kuras mērīja pēc sējamo graudu daudzuma ¬ pūrvietās ¬ vai piešķīra zemes (Stuck Land), nenorādot to platības vienības, bet ar noteiktām robežām. Reizēm leimaņu rīcībā bija mežu masīvi, kurus izmantoja medībām.
LATVIEŠU TAUTĪBAS VEIDOŠANĀS
Livonijas robežās 13. gs. tika iekļautas savstarpēji vairāk un mazāk radniecīgas baltu un somu-ugru tautības. Lielākā baltu tautība bija latgaļi (letti, lettigalli, Letten), kas apdzīvoja visu mūsdienu Latgales un daļu Vidzemes teritorijas. Ļoti radniecīgi latgaļiem bija sēļi (selones) un augstaiši. Viena daļa nelielās sēļu tautības nonāca Livonijas zemes kungu atkarībā, bet otra daļa kopā ar augstaišiem iekļāvās Lietuvas valsts sastāvā. Rietumlivo¬nijā dzīvoja baltu tautī¬ba ¬ kurši (curones, Curen), savukārt Lielupes baseinā ¬ zemgaļi (semigalli, Semegallen). Abu pēdējo tautību apdzīvotās teritorijas dienvidos nonāca lietuviešu rokās. Līdzās baltu tautībām Latvijas teritorijā Livonijas laikmetā dzīvoja arī somi-ugri. Vidzemē tie bija lībieši (livones, Liven), turpretī Ziemeļkursā dzīvojošo somu-ugru tā laika vārds nav zināms. Iespējams, ka Livonijas laikmetā viņus arī dēvēja par kuršiem ¬ Kursas iedzīvotājiem. Vēlākos laikos un mūsdienās viņus sauc par Kurzemes lībiešiem. Gan Vidzemes, gan t. s. Kurzemes lībiešu vistuvākie etniskie radinieki bija igauņi. Livonijas laikmetā sākās lēna, gadsimtiem ilga un pakāpeniska Livonijā dzīvojošo tautību sakušana. To noteica un veicināja vairāki faktori. Brīvības cīņu laikā 13. gs. Baltijas tautības cieta ļoti atšķirīgus dzīvā spēka zaudējumus. Vismazāk vācu krustnešu agresijas sekas juta latgaļi, kuru daudzi novadi bīskapiem un ordenim padevās bez cīņas vai neilgu cīņu rezultātā. Aptuveni līdzīgs bija sēļu un lībiešu liktenis. Turpretī sīvu un ilgstošu pretestību vācu tīkoju¬miem izrādīja kurši un jo sevišķi ¬ zemgaļi. Līdz ar to šīs tautības cieta daudz lielākus zaudējumus. Turklāt daļa kuršu un zemgaļu 13. gs. otrajā pusē, lai nebūtu jāpakļaujas ordenim, sāka izceļot uz Lietuvu. Vismasveidīgākā bija zemgaļu izceļošana 1289./90. g. Daudzi novadi palika tukši. Tas veicināja migrāciju Livonijas iekšienē. Piemēram, auglīgajā, bet izpostītajā un pamestajā Zemgales līdzenumā ieceļoja kurši, lībieši un, iespējams, latgaļi. Turpretī zemgaļu pēdas Livonijas laikmetā varam sastapt Kursā. Iedzīvotāju migrāciju no novada uz novadu veicināja arī turpmākie 14. ¬ 16. gs. kari un mēra epidēmijas, kuru rezultātā tukši palika veseli pagasti. Tajos parasti pēc laika ieplūda kaimiņu novadu zemnieki. Pieļaujams, ka ar zemnieku pārvietošanu uz izkautajiem vai izmirušajiem novadiem nodarbojās bīskapi un ordenis, kas bija ieinteresēti savu valstu zemju maksimālā apstrādē, vismaz tā rīkojās Vācu ordenis Prūsijā. Livonijas tautību saplūšanu veicināja arī dzimtbūšanas veidošanās, kas pastiprināja zemnieku bēgšanu no viena apgabala uz otru. Zināma loma tautību sakušanā bija agrārajai kolonizācijai. Mežu izciršanas, jaunu tīrumu izveides un viensētu sistēmas attīstības rezultātā izzuda neapdzīvoti robežapgabali, galvenokārt mežu masīvi starp kaimiņu tautībām. Tas izraisīja pārnovada laulību skaita pieaugumu un starpnovadu sakaru paplašināšanos.
LIVONIJA 16. gs. pirmajā pusē
Livonijai, tāpat kā visai Eiropai, 16. gs. bija nozīmīgu ekonomisku, politisku un sociālu pārmaiņu laiks. Pirmajai tas bija arī lielu pretrunu laiks, jo no vienas puses bija vērojams ekonomisks uzplaukums, bet no otras ¬ viduslaiciskās politiskās sistēmas un ideoloģijas krahs. Ekonomisko augšupeju Livonijā noteica vairāki apstākļi. Jau 15. gs. Eiropai bija sācies Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets. Tas aizsāka jūras ceļu pārkārtojumu Pasaules mērogā. Pieauga Atlantijas un Indijas okeānu nozīme, bet Eiropas iekšējo jūru loma kļuva arvien vairāk otršķirīga. Rietumeiropā notika arī strauja iedzīvotāju skaita palielināšanās. Nīderlandē, Anglijā, Francijā u. c. sākās “manufaktūru ēra”. Tā kā arvien lielāks cilvēku skaits tika iesaistīts rūpniecībā, pieauga pieprasījums pēc lauksaimniecības precēm. Okeānu kuģniecība savukārt palielināja pieprasījumu pēc kokmateriāliem kuģu būvei, liniem buru audeklam, kaņepājiem virvēm utt. Gandrīz vienlaicīgi ar iepriekšminētajām pārmaiņām Eiropā sākās “cenu revolūcija”, kuru izraisīja straujais sudraba un zelta pieplūdums no aizokeāna kolonijām, sevišķi Amerikas. Preču ražošana auga daudz lēnāk, nekā vairojās sudraba nauda, kuru gatavoja no ievestajiem dārgmetāliem. Līdz ar to naudas vērtība kritās, bet cenas auga, īpaši tām precēm, pēc kurām bija vislielākais pieprasījums. Visi aplūkotie apstākļi Livonijas saimniecībai radīja ļoti izdevīgu tirgus konjunktūru, kas būtiski atšķīrās no vecās. Livonijas muižnieki un tirgotāji sāka organizēt labības, mežu preču, linu, kaņepāju u. c. eksportu. Taču tas bija iespējams, tikai paplašinot, intensificējot un veidojot jaunas muižu saimniecības, kā arī izvēršot plašu agrāro kolonizāciju. Piemēram, Vidzemē, līdzās uz 1500. g. zināmajām 123 muižām, laikā līdz 1561. g. radās 210 jaunas muižas. Muižu tīrumu platību palielināšana bieži notika uz zemnieku saimniecību rēķina. Muiža tīrumu apstrādē plašāk sāka izmantot klaušu darbu. Vairākos Livonijas novados klaušas kļuva par galveno feodālās rentes formu. Dažos apgabalos 16. gs. vidū jau bija izplatītas diendienā pildāmās klaušas. Vidzemē no katras ½ vai ¼ arkla saimniecības uz muižas tīrumiem no pirmdienas līdz piektdienai bija jāsūta viens cilvēks un viens zirgs. Līdzās klaušu darbiem pieauga dažādi maksājumi ¬ arkla nauda, vakas galda nauda, dzeramnaudas (Spelgelder) rentes vācējiem, kara nodokļi jeb mestra nauda. Iebūviešiem bija jāmaksā īpaša iebūviešu nauda. Galvas naudu sāka prasīt arī no bezzemniekiem jeb vaļiniekiem. Muižnieki centās gūt peļņu arī no zemnieku ražojumiem, iepērkot tos un pārdodot pilsētas tirgū par dārgāku cenu. Savukārt pilsētā nopirktās preces centās dārgāk pārdot zemniekiem laukos. Lai to varētu panākt, muižnieki uzsāka zemnieku tirdzniecības ierobežošanu, neraugoties uz pilsētnieku protestiem. 1532. g. pilsētu pārstāvji landtāgā žēlojās, ka muižnieki aizsprostojot ceļus uz Rīgu un kavējot zemniekiem ražojumu pārdošanu citās Livonijas pilsētās un miestos. 16. gs. 30. gados sākās ilgstoša un sīva politiska cīņa pilsētu un muižnieku starpā zemnieku tirdzniecības dēļ.
REFORMĀCIJA
Eiropā 16. gs. bija ne tikai lielu ekonomisku un politisku izmaiņu laikmets, bet arī valdošās katoļu baznīcas ideoloģiskā monopola sabrukuma laiks. Vairākās Eiropas zemēs sākās baznīcas reformēšana un katolicisma nomaiņa ar jaunām kristīgām mācībām ¬ galvenokārt luterānismu (Vācijā, Prūsijā, Livonijā, Skandināvijā u. c.) un kalvinismu (Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Francijā, Vācijā, Anglijā, Lietuvā u. c.). Šos jaunos kristietības virzienus un to piekritējus attiecīgi sāka saukt par protestantismu un protestantiem. Livonijā, kas bija cieši saistīta ar Ziemeļvāciju, sāka izplatīties luterānisms. Jaunās mācības pamatlicējs bija augustīniešu mūks, Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors un profesors Mārtiņš Luters (1483.-1546. g.). Viņš 1517. g. 31. oktobrī pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm piesita 95 tēžu veida aicinājumu uz teoloģisku disputu par indulgencēm ¬ grēku atlaižu rakstiem, ko pārdeva par naudu. Šo mirkli pieņemts uzskatīt par reformācijas sākumu, lai gan pati M. Lutera mācība noformējās vēlāk. Tās kodols bija: ticība un vārds. Svarīgākais dzīvē ir ticība dievam, tikai Bībele ir vienīgais un patiesais Dieva vārds. Cilvēka atpestīšana iespējama tikai ar Dieva žēlastību, nevis ar darbiem. M. Luters no septiņiem katoļu sakramentiem atzina tikai divus ¬ kristību un svēto vakarēdienu. Tāpat M. Luters noliedza pāvesta autoritāti, mūku institūtu, askēzi un baznīcu “kā māti”. Pēc viņa uzskatiem ticībai sabiedrības dzīvē jāizpaužas mīlestībā un cilvēka derīgumam ¬ darbā. Reformācijas ideju izplatībai Livonijā bija ļoti labvēlīga augsne ¬ pilsētas un muižniecība centās atbrīvoties no savu laicīgi-garīgo senjoru virsvaras. No agrākiem laikiem mantotā teoloģiski dibinātā politiskā un sociālā sistēma vairs neatbilda laika garam.
NOSLĒGUMS
Livonijas laikmets atstāja dziļas saknes Latvijas un latviešu tautas vēsturē. Šodien to nevar vērtēt kā viennozīmīgi pozitīvu vai negatīvu vēstures posmu, jo Livonijas atstātais mantojums ir ļoti pretrunīgs. No vienas puses mūsu senči zaudēja politisko patstāvību, turklāt daudzos Latvijas novados tas notika ilgstošu un asiņainu cīņu ceļā. Vēlāk, līdz ar dzimtbūšanas veidošanos, tika zaudēta arī ekonomiskā patstāvība un personiskā brīvība. Latvieši un igauņi kļuva par vienkāršu zemnieku masu, ar kuru reti rēķinājās valstis un valdnieki, bet visbiežāk to vispār nepamanīja. Latviešu un igauņu tautu senči no vēstures subjekta Livonijas laikmetā pārvērtās par vēstures objektu. Baltijas attīstību sāka noteikt vācieši, kas šeit ieņēma dominējošo stāvokli politiskajās un ekonomiskajās struktūrās. Ne velti Livonijas laikmetu Latvijas un Igaunijas vēsturē reizēm pieņemts dēvēt par vācu laikiem. Vācu politiskā un ekonomiskā kundzība, kas aizsākās Livonijas laikmetā, Baltijas zemēs saglabājās līdz pat 19. gs.