Aleksandrs Grīns
1895. gada 15. augustā Biržu pagasta „Ziedos” Annas un Jēkaba Grīnu ģimenē piedzima dvīņu puikas — Jēkabs un Mārtiņš. Mārtiņš nodzīvo tikai gadu, tāpēc Jēkaba bērnība ir samērā vientuļa. Ir vecākais brālis Jānis, bet, tā kā gadu starpība ir diezgan liela — pieci gadi, Jēkabs, kas vēlāk kļūst pazīstams kā rakstnieks Aleksandrs Grīns, aug kā vientuļnieks. Viņa labākie draugi ir grāmatas. Burtus iemācīja māte, kas ir samērā zinoša valodās, un drīz vien mazais Jēkabs lasa „Skolas maizi”, Bībeli, tad seko Puškina un Ļermontova darbi. Starp citu, Jēkabam no šiem vislabāk patika Ļermontova darbi. Jaunības gados Grīna elki ir O. Vailds un E. Po, kuru ietekme vēlāk ir jūtama viņa romānos.
Deviņu gadu vecumā par Jēkaba pirmo skolu kļūst Muižgales pamatskola, kurā viņš mācās trīs gadus. Pēc sekmīgi izturētiem pārbaudījumiem seko mācības Jēkabpils tirdzniecības skolā. Jēkabs ir ar gaišu galvu, bet viņam nepatika dažu skolotāju izvirzītās prasības, kas saistītas ar iekšējās kārtības un uzvedības normu ievērošanu. Radās konflikts, kura rezultāts bija pārsteigums gan Jēkabam, gan viņa vecākiem — 1910. gadā jaunekli no skolas izslēdz. Grīnu ģimene nolemj, ka Jēkabam jādodas uz Rūjienu, kur dzīvo un par mājskolotāju strādā vecākais brālis Jānis, lai izglītību varētu turpināt Rūjienas proģimnāzijā. Pēc gada seko pārcelšanās uz Cēsīm un mācības K. Millera reālskolā, ko
pabeidz 1914. gadā. J. Grīns, jau mācoties ģimnāzijā, ir iecerējis savu nākotni saistīt ar medicīnu. Šī iecere netiek īstenota, jo sākas Pirmais pasaules karš. Jēkabs dodas uz Maskavu, kur iestājas karaskolā. Pēc dažu mēnešu apmācības sākas karavīra gaitas frontē. Tieši šeit viņš kļūst par Aleksandru Grīnu. Nodibinoties pirmajiem latviešu strēlnieku bataljoniem, Grīns sāk pārrunas par savu pārcelšanu uz šīm vienībām. Viņš tiek ieskaitīts 4. Vidzemes bataljonā.
1919. gada pavasarī viņu mobilizē Padomju Latvijas armijā, no kuras Grīns dezertē, tai atkāpjoties. Viņš pārbēg uz J. Baloža Jelgavas rotu. Armijas virspavēlnieka štābā Grīns kādu laiku vada kara cenzūru. 1924. gadā Grīns, kuram ir kapteiņa pakāpe, no armijas demobilizējas. Paralēli dienestam armijā viņš studē medicīnu, vēlāk vēsturi, taču studijas nepabeidz. Studiju laikā Grīns iepazīstas ar savu sievu Alīdu. Gandrīz astoņpadsmit gadus Grīns ir darbojies dažādu laikrakstu redakcijās, divus gadus bijis laikraksta “Rīts” redaktors.
A. Grīns latviešu rakstniecībā ienāca 1920. gadā, kad laikrakstā “Brīvā Zeme” tiek publicēts rakstnieka pirmais stāsts. Tam seko vairāki stāstu un noveļu krājumi, kur galvenā ir vēstures tēma. Nozīmīgākais ir stāstu krājums “Klusie ciemiņi”, kas 1938. gadā iegūst Kultūras fonda godalgu, tas ir veltīts latviešu strēlniekiem.
Laikā no 1929. līdz 1931. gadam Grīns veido trīs ļoti plašus zinātniskus izdevumus “Pasaules vēsture” (25 burtnīcas), “Kultūras un tikumu vēsture” (14 burtnīcas), “Zeme un tautas”, kuriem A. Grīns ir uzrādīts kā redaktors, bet īstenībā viņš viens ir tos sarakstījis.
20. gs. 30. gados izdoti vairāki A. Grīna romāni, kas iegūst lielu popularitāti. Arī šajos romānos rakstnieks pievēršas Latvijas vēsturei — atspoguļoti politiski notikumi, darbojas reālas vēsturiskas personas, rādīti latviešu zemnieku dzimtu likteņi. Nereti literārajos darbos reālais saplūst ar nereālo.
Kurzemes hercogiste 17. – 18. gs. un hercoga Jēkaba valdīšanas laiks parādīts Grīna pirmajos romānos “Nameja gredzens”, “Tobago”, arī 1938. gadā sarakstītajā romānā “Trīs vanagi” un pēdējā vērienīgākajā darbā “Zemes atjaunotāji”, tas ir veltījums rakstnieka dzimtajām vietām Sēlijā. Viņš ir patiess Sēlijas patriots, kas izpaužas Sēlijas pagātnes varonīgo cilvēku un notikumu tēlojumā.
Nozīmīgākais un visvairāk lasītais A. Grīna darbs ir “Dvēseļu putenis”. Šajā romānā rakstnieks ļoti daudz ko ielicis no saviem pārdzīvojumiem, savas biogrāfijas. Strēlnieku varonība ir Grīna dzīves emocionālākais notikums. “Dvēseļu putenis”, tāpat kā daudzi citi Grīna romāni, ir ieguvis Kultūras fonda godalgu.
20. gs. 30. gados A. Grīna vārds sastopams Latvijas vadošo teātru repertuārā. Pats gan viņš uzrakstījis tikai četras lugas. Viņa labāka luga ir vēsturiskā drāma “Karoga meklētāji”, kas veltīta slavenajam Kauguru dumpim.
A. Grīns ir četru vēstures grāmatu autors. Literatūrzinātnieks V. Ancītis uzskata, ka A. Grīns vēsturei tuvojas ne tik daudz kā pētnieks, bet vairāk kā mākslinieks.
No 1939. – 1941. gadam Aleksandrs Grīns atkal saistījās ar armiju. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar pārējiem 43. teritoriālā korpusa karavīriem viņš tiek apcietināts un deportēts uz Krieviju. 1941. gada Pirmajos Ziemassvētkos Astrahaņas apgabalā 48 gadu vecumā Grīnam tiek izpildīts nāves spriedums, viņš tiek nošauts Astrahaņas cietumā..
Padomju laikos rakstnieku pasludina par buržuāzisko ideologu, tādējādi izauga paaudze, kas par Grīnu nezināja neko. Garus gadu desmitus par Grīnu viņa dzimtenē ir tikuši rakstīti vai nu tikai slikti vārdi, vai arī viņš vispār netika minēts. A. Grīns pieder pie tiem talantiem, ko nevar uz mūžīgi noslodzīt pazemē, jo A.Grīns ir izcils vēsturiskās prozas meistars latviešu literatūrā. A. Grīna darbu renesanse sākas 20. gs. 90. gadu sākumā. 1995. gadā plaši tiek svinēta viņa simtgade. Ssavulaik atzina, ka A. Grīns esot nogalinājis vairāk vīru nekā visi pārējie latviešu rakstnieki kopā.
Aleksandrs Čaks
Aleksandrs Čaks dzimis 1901. gadā, Rīgā. Uzaudzis drēbnieku ģimenē, Rīgā. Bija izteikts dumpinieks kas par politiku neinteresējās. Pirmā pasaules kara laikā bijis bēgļu gaitās Krievijā Tur arī studējis medicīnu Maskavas universitātē. Latvijā Čaks atgriezās tikai 1922. gadā
Pēcāk brīvvalsts laikā viņš kopā ar citiem jauniem literātiem nodibināja izdevniecību “Seši”, kuras izdotais žurnāls “Jauno Lira” (1927. – 1928. g.) uz literatūru gan jūtamu iespaidu neatstāja. Daudz nozīmīgāka bija Čaka darbība rakstnieku un mākslinieku biedrībā “Zaļā Vārna”, kas izdeva tāda paša nosaukuma žurnālu, grāmatas, rīkoja izstādes un rakstnieku vakarus. Līdzīgi bija arī “Trauksmes” grupai, ar kuru Čaks sadarbojās vēlāk. “Zaļā Vārna” izdeva nākamos Čaka dzejoļu krājumus – “Pasaules krogs” un “Apašs frakā” (abi 1929. g.). Šīs grāmatas nebija īpaši apjomīgas – plašākajā tikai 18 dzejoļu. Sekoja pirmais plašākais dzejoļu kopojums “Mana paradīze” (1931. g.). Tapa arī Čaka pirmās poēmas – “Poēma par ormani” (1930. g.) un “Umurkumurs” (1932. g.).
Turpinot dzīvot pilsētā, viņa dzejā galvenā tēma bija pilsēta. Izdzīvojis pilsētu dzejā kopš savas pirmās dzejoļu grāmatas 1925. gadā. Praktiski pirmais latviešu literāts, kura daiļrade ir izteikti urbāniska. Viņš arī viens no izcilākajiem latviešu dzejniekiem, kurš pievērsies arī prozai, veicis dažus mēģinājumus dramaturģijā. A. Čaks arī aktīvi darbojies teātra, kino un tēlotāja mākslas kritikā
Apdzejojis Rīgas trauksmaino, pulsējošo dzīvi visā tās daudzveidībā, ieskaitot tēmas un personāžus, kas līdz tam dzejā nefigurēja – pilsētas naktsdzīve, ormaņi, klaidoņi un ielasmeitas, trūcīgās priekšpilsētas; pat atejas daudzstāvu īres namos. Čaka dzejā atspoguļojas līdz smeldzei izjustā mīlestība pret Rīgu – tādu, kāda tā ir, ko lieliski izsaka dzejoļa nosaukums “Sirds uz trotuāra”. Rīga gan nav vienīgā tēma Čaka dzejā – viņš ir rakstījis arī romantisku dzeju, kas veltīta 1. Pasaules kara latviešu strēlniekiem. Čaks ir sarakstījis arī vairākus īsos stāstus, taču tie neizpelnījās tik lielu popularitāti, kā viņa dzeja. 2. Pasaules karā, kad PSRS okupēja Latviju, Čaks sava mūža pēdējos piecus gadus bija spiests rakstīt arī sociālismu slavinošu dzeju, kas tomēr izpelnījās oficiālās kritikas nosodījumu. A. Čaka prozā bagātīgi izmantots tāds tēlainības līdzeklis kā salīdzinājums. Viņš ir izcils salīdzinājumu meistars, kas lietoja spilgtus, neparastus, taču psiholoģiski motivētus salīdzinājumus.
A. Čaks rakstīja arī prozu – dažkārt liriskus, dažkārt mazliet ironiskus stāstus un tēlojumus. A. Čakam ir divi stāstu krājumi “Eņģelis aiz letes” (1935. g.) un “Aizslēgtās durvis” (1938. g.), kā arī stāsti jaunatnei „Debesīs” (1938. g.). Tie gan neizpelnījās lielu atzinību. Stāstu krājumā “Eņģelis aiz letes” (1935 .g.), ietilpst 12 stāsti: “Kukaiņu karaliene”, “Debesīs”, “Jautrais ermonists”, “Māņticība, “Daba”, “Mana mīlestība”, “Kāpēc viņš šāvās”, “Smaržas”, “Mušas”, “Eņģelis aiz letes”, “Spēle ar dzīvību”, „Skudru pudele”.
Daudzus gadus A. Čaks strādāja pie eposa par latviešu strēlniekiem 1. pasaules karā – pie “Mūžības skartajiem” (publicēts 1937. – 1938. g.). “Mūžības skartie” apbalvots ar Annas Brigaderes prēmiju (1940. g.).
1940. gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, Čaks spēra liktenīgo soli – viņš sāka sadarboties ar jauno režīmu. Sākoties vācu okupācijai 1941. gadā, šis Čaka solis izraisīja pretreakciju – publiskus uzbrukumus presē. Gala iznākumā Čaks vācu okupācijas laikā ar savu vārdu nepublicēja ne rindiņas, kaut gan tieši šie gadi bija ļoti ražīgi. Lielākā daļa no tolaik sacerētā publicēta ilgi pēc Čaka nāves: nepabeigtā dramatiskā poēma “Matīss, kausu bajārs” (1943. g., publicēta 1972. g.), poēma “Spēlē, spēlmani” (1944. g., publicēta 1972. g.), dzejoļu krājums “Lakstīgala dzied basu” (1944. g., publicēts 1972. g.) un vienīgais Čaka mīlas lirikas krājums “Debesu dāvana” (1943. g., publicēts 1980. g.).
A. Čaks miris 1950. gadā, tikai 49 gadu vecumā padomju varas pazemots. A. Čaka vārdā nosaukta viena no centrālajām Rīgas ielām. 2000. gadā Rīgā, Lāčplēša ielā 48/50, atklāts Čaka memoriālais dzīvoklis. Ir arī piemineklis Ziedoņdārzā. Kopš 2001. gada iznāk “Čaka gadagrāmata”, nodibināta arī A. Čaka balva.
Kārlis Skalbe.
Kārlis Skalbe dzimis 1879. gadā. Audzis kalēja ģimenē, Vecpiebalgā. Kārlis Skalbe mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā. Strādājis par laukstrādnieku. 1901. gadā ieguvis tautskolotāja tiesības, strādājis par skolotāju. 1905. gada revolūcijas laikā žurnāla „Kāvi” redaktors. Pēc tā aizliegšanas emigrējis un dzīvojis Šveicē, Somijā un Norvēģijā. 1909. gadā atgriezies Latvijā. 1911.—1913. gadā atradies apcietinājumā. 1. pasaules kara laikā strādājis dažādās avīzēs. Iestājoties par Latvijas neatkarības ideju, bijis Latvijas Nacionālās padomes un Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. 1920.—1940. gadā laikraksta „Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. 1928.—1935. gadā daiļliteratūras žurnāla „Piesaule” vadītājs, 1942.—1944. gadā vadījis literāro žurnālu „Latvju Mēnešraksts”. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur turpinājis sabiedrisko darbu līdz savai nāvei. Aizsaulē K. Skalbe aizgājis 1945. gadā, bet 1992. gadā pārapbedīts Vecpiebalgas mājās Saulrietos. Tur – Vecpiebalgā kopš 1984. gada darbojas K. Skalbes memoriālais muzejs.
20. gs. cilvēkam, kurš ir pretrunīgs un kurš spiests dzīvot sarežģījumu un pārpratumu pilnā un steidzīgā pasaulē, K. Skalbes dzeja var likties kā kāda ļoti senas pagātnes atbalss vai pat nerealitāte – ļoti reti ne vien latviešu, bet arī visas plašās Eiropas literatūrā ir tādas personības, kuru galvenā īpatnība un iezīme ir nebeidzams sirsnīgums, labestība, iejūtība, mīlestība un maigums. Kārlis Skalbe pelnīti tiek dēvēts par pasaku ķēniņu. Viņa pasakas “Kaķīša dzirnavas”, “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, “Garā pupa”, “Bendes meitiņa”, “Pasaka par vērdiņu” iegājušas latviešu literatūras klasikā, tās daudzkārt tulkotas citās valodās. Viņa rakstītās “Mazās piezīmes” (1920. g.) gadu gaitā kļuvušas par dzejnieka politisko uzskatu, Latvijas valsts dibināšanas un attīstības izpausmi.
Viņu neinteresē spilgtais un milzīgais, bet vienkāršais, konkrētais un pat neievērotais. Liekas pat, ka dzejnieks visām dzīves parādībām piedod tām mirdzumu. Var apgalvot, ka viss, ko apraksta Kārlis Skalbe, izstaro labvēlību, labestību, maigumu un mīlestību. Zemi, kokus un – pats interesantākais – zāli Skalbe pārvērš dzīvās būtnēs. Dabas dvēseli Kārlis. Skalbe saskata arī cilvēka dzīves principos, viņš ir pārliecināts, ka daba vienmēr pateiks pašu pareizāko, pašu svarīgāko – pašu galveno un būtiskāko. Atšķirībā no daudziem, Kārlis Skalbe neinteresējas par nesasniedzamo un bezgalīgo, viņam sveša ir traģisma izjūta un svešs romantisms. Visu, kas viņam vajadzīgs K. Skalbe atrod šeit pat uz zemes. Kārļa Skalbes pasaulē vējš šūpo koku zarus, briest labība, un saules siltumam radniecīga ir cilvēka sirds dāsnums un mīlestība. Visus savus varoņus Kārlis Skalbe apbalvo ar gudrību un sirsnigumu, maigumu. Kārļa Skalbes devīze ir – „Kāpēc jāvairo bēdas, labāk taču vairot prieku.”
Taču K. Skalbes vieta un nozīme latviešu literatūrā nav ierobežojama tikai ar viņa darbiem. Pie latviešu literatūras visaugstākajām vērtībām ir pieskaitāmas arī K. Skalbes literārās pasakas. Tās Skalbe rakstījis, sākot 1904. gada līdz pat sava mūža beigām. Kopumā tās ir 76 pasakas, kuras augsti vērtējuši citās tautās, tās tikušas pārtulkotas ne reizi vien. K. Skalbe latviešu literatūrā ne velti ieguvis pasaku ķēniņa vārdu. Līdzīgi kā savā dzejā K. Skalbe pasakās uzsver labestības, iejūtības, sirsnīguma un dabiskuma milzīgo nozīmi. Zīmīgu vērtējumu par K. Skalbes pasaku būtību sniegusi viņa pasaku pētniece A. Janelsiņa-Priedīte. Kāds cits K. Skalbes pasaku pētnieks – R. Egle uzsvēris, ka viņa pasakas cildina cilvēka dvēseles bagātību, sāpju skaistumu, nepretošanos ļaunumam. Mūsdienu pasaulē K. Skalbes pasaku ideāli šķiet grūti realizējami un pat mazliet naivi, taču jebkurā gadījumā nav noliedzams šo pasaku skaistums un pievilcība, jo mūsu pasaku ķēniņš ir radījis idealizētu pasauli, kura, neraugoties uz lasītāja attieksmi pret K. Skalbes vērtībām, apbur ar skaistu tēlainību un dabiskumu.