Būdams pārāk jauns, Luijs XVI nebija ieguvis pieredzi valsts pārvaldē, par ko liecināja vairāki neveiksmīgi pieņemti lēmumi no sabiedrības skatījuma. Nenostiprinājis savu ietekmi pār sabiedrības slāņiem viņš vairākkārtīgi sastapās ar problēmām, proti, topošās revolūcijas cēloņu apkarošanas problēmām, kuras patiesībā bija nelikvidējamas.
23. jūnijā Luijs XVI paziņoja, ka atceļ trešās kārtas lēmumus, un noteica, ka ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senjoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības. Tāpat viņš pavēlēja, ka visām trim ģenerālštatos pārstāvētajām kārtām uz sapulcēm jāsanāk atsevišķi.Trešās kārtas deputāti nepakļāvās karaļa pavēlei. Viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, kuri bija cēlušies no trešās kārtas un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests noteikt, ka arī priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei.
1789. gada 26. augustā tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”. Luijs XVI atteicās apstiprināt šo deklarāciju. Iedzīvotāju vidū tas radīja milzīgu sašutumu un, tautas spiests, karalis apstiprināja sapulces lēmumus.
Tomēr vislielāko kļūdu viņš pieļāva attiecībā uz Nekeru. 1777. gadā par finansu ministru tika uzaicināts Žaku Nekeru. Sākotnēji Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ievērot taupības politiku. Viņš likvidēja daudz nevajadzīgu amatu, atbalstīja rūpniecību. Izceļoties karam ar Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņēmumu ceļā. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā “Compte rendu au roi”, tādējādi tapa atklāti lielie galma izdevumi – Galms patērē gadā 34 miljonus livru (1/7 no valsts budžeta – tur neietilpst augstmaņu pensijas, kurām iztērē 28 miljonus). Karš ASV atbalstīšanai bija palielinājis valsts parādu par 600 miljoniem. Strauji pieauga korupcija un galma izšķērdība, kā rezultātā valsts kase ir tukša, valsts vērtspapīri bezvērtīgi. Pastāvīgi konflikti starp Parīzes parlamentu un finansu ministriju – parlaments atsakās apstiprināt jaunus nodokļus un sāk jau apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības). Nonācis konfliktā ar galmu un Parīzes parlamentu, Nekers pats demisionēja, bet viņa darbības radītās sekas tādas kā Bastīlijas, kas savā ziņā bija karaļa varas simbols, ieņemšana radīja jaunas sekas, proti, karalis piekrita karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā.
Tādejādi Nekers atkal bija kļuvis par finanšu ministru. 1789. gadā viņš panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tik pat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.
Ģenerālštati atklāja savas sēdes 1789. gada 5. maijā Versaļā. Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu, un dažkārt arī par demokrātijas aizsākumiem Francijā.
No iepriekšminētā izriet, ka var teikt visi karaļa pieņemtie lēmumi bija pretrunā ar sabiedrības domām, un ikreiz rastais kompromiss bija Luija XVI piekāpšanās tautas vairākumam (opozicionāriem). Sabiedrībā valdošie uzskati bija iesakņojušies cilvēku apziņās jau sen, kas liecina par Lielās franču revolūcijas neizbēgamību, un tādejādi arī par monarhijas pastāvēšanas beigām Francijā.