Lieldienu salas akmens galvas.
Vairāki pētnieki tagad izvirza ne tikai hipotēzes par Amerikas sakariem ar Eirāzijas un Āfrikas iedzīvotājiem, bet ir pārliecināti par seno inku sakariem ar Klusā okeāna lieldienu salu un Polinēzijas ciltīm un pat par cilvēku migrāciju no Dienvidamerikas uz Polinēziju. Mūsdienu norvēģu pētnieks Tūrs Heijerdāls pierādīja praksē šādu pārokeāna braucienu iespējamību.Viņš izvirzīja gandrīz fantastisku hipotēzi, ka noslēpumainajiem akmens tēliem-milzīgām cilvēku galvām Lieldienu salu arhipelāgā-ir eiropeiska vai Tuvo Austrumu izcelsme. Sākotnēji tradīcija būvēt megalītiskus akmens tēlus pāri Atlantijas okeānam izplatījusies Amerikā no Eirāzijas, bet indiāņi savukārt to ieveduši klusā okeāna salās. (Valdis Klišāns,Vēsture vidusskolai,1.daļa)
Savādās statujas Lieldienu salā klusājā okeānā šķietami sargā neauglīgo, kailo zemi. Šī nomaļā sala, kas atrodas 3700 km uz rietumiem no Čīles, savu nosaukum ieguva 1722.gadā, kad tieši Lieldienu svētdienā tās krastā izcēlās pirmie eiropieši. Daudzās iespaidīgās statujas jeb moai uzcēla Lieldienu salas vietējie iedzīvotāji par godu saviem mirušajiem virsaišiem. Lielās galvas tika izcirstas no vulkāniskā akmens un, iespējams, atvilktas no karjera uz koka veltņiem vai sliecēm. Tās veidotas laikposmā no 1000.gada līdz 1600.gadam. Statujas pētījuši daudzi zinātnieki, taču visi to noslēpumi vēl nav atminēti.
Salā atrodas vairāk nekā 600 moai statujas. Dažas no tām ir vairāk nekā 10 m augstas un sver vismaz 90 tonnas. Lieldienu salas iedzīvotāji radīja daudzas statujas ar iegarenām galvām un cieši pie sāniem piekļautām rokām.
(Rasels Ešs, Lielie pasaules brīnumi)
Tukuturi ir neparasts, uz ceļiem stāvošs, bārdains moai.
Par moai sauktās iespaidīgās akmens statujas, kas padarījušas Lieldienu salu pasaulslavenu, tika izkaltas relatīvi īsajā salas uzplaukuma periodā. Kopsummā ir uzskaitītas 997 monolītas akmens statujas pašā Lieldienu salā, kā arī muzeju kolekcijās citur pasaulē. Par “Lieldienu salas akmens galvām” bieži sauktās figūras patiesībā ir pilnībā izveidoti torsi vai uz ceļiem sēdošas figūras ar rokām uz vēdera. Dažas stāvus esošās figūras gadu gaitā iegrimušas zemē līdz pat kaklam.
Turpinās diskusijas par laika periodu, kurā statujas izgatavotas. Aptuveni tiek minēti laiki no 400.g. līdz 1500.-1700.g. Lielākās daļa (95%) moai ir izkalti no viegli apstrādājamā tufa vai vulkāniskajiem izdedžiem, kas atrodami salā vienā vietā – izdzisušā vulkāna Rano Raraku iekšienē. Skulptūru izkalšanai salinieki lietoja bazalta kaltus – toki, kuri lielā skaitā joprojām atrodami akmeņlauztuvēs. Šie akmens kalti tika uzasināti noskaldot tiem jaunas šķautnes, kad vecās notrulinājās. Vienas statujas izkalšanai piecu vai sešu cilvēku komandai bija nepieciešams apmēram gads. Katra statuja attēlo mirušu garaušu virsaiti vai citu ievērojamu personu, to ķermeņi apglabāti ahu, uz kuriem statujas uzstādītas.
Tikai ceturtā daļa visu statuju tika uzstādītas. Apmēram puse joprojām atrodas Rano Raraku akmeņlauztuvēs un pārējās dažādās salas vietās, iespējams, pamestas transportējot. Milzīgo statuju transportēšanai tika izmantotas miro manga erua – “Y” formas kamanas ar šķerskokiem, kuras vilka ar ap statujas kaklu apsietām no hauhau koka mizas izgatavotām tauvām. Statujas pārvietošanai, atkarībā no tās izmēra, bija nepieciešami 180 līdz 250 vīru. Ap 50 no šodien stāvošajām statujām ir no jauna uzstādītas mūsdienās. Pirmo moai no jauna Anakenas līcī, izmantojot tradicionālās metodes, uzstādīja 1958.g. Tūra Heijerdāla Kon-Tiki ekspedīcijas laikā.
(www.wikipedia.lv )