Daugavpils Valsts ģimnāzija
Kaspars Zīle
Sporta ietekme uz jauniešu gribasspēka īpašībām
Darbu izstrādāja: 10.a klases skolnieks Kaspars Zīle
Darba vadītājs: Mag.psych. Skaidrīte Kokina
2006
Daugavpils
Satura rādītājs
Ievads
I Teorētiskā daļa 3
1. Gribasspēka raksturojums 3
1.1. Dažādas gribas teorijas un gribas jēdziens 3
1.2. Gribas īpašības 7
1.3. Gribas īpašību klasifikācija 9
1.4. Gribas īpašību raksturojums 10
1.4.1. Gribas īpašības, saistītas ar mērķtiecību 10
1.4.2. Gribas īpašības, saistītas ar pašsavaldīšanos 11
1.4.3. Gribas īpašības, kuras ietekmē morāli un ētiski principi 12
1.5. Gribas īpašību pētīšanas metodes 13
1.5.1. Ekstensīvās metodes 14
1.5.2. Eksperimentālās metodes 15
2. Vecuma un dzimuma ietekme uz gribas un tās īpašību izpaušanos 16
2.1. Gribas īpašību attīstības teorijas 16
2.2. Vecāko klašu skolēnu gribas un morāles īpatnības 17
II Praktiskā daļa 19
3. Pētījumā izmantotās metodikas apraksts 19
4. Pētījuma organizācija un realizācija 22
5. Rezultātu apkopošana un interpretācija 23
Secinājumi 29
Izmantotās literatūras saraksts 30
Pielikums
Ievads
Izvēlētās ZPD tēmas aktualitāti nosaka tas, ka gribasspēka pētīšana ir viena no interesantākajām un neizzinātākajām tēmām, kura ir saistīta ar cilvēka prātu. Daļēji tas varētu būt tādēļ, ka zinātnieki joprojām nav vienojušies par to, vai cilvēkiem vispār ir gribasspēks, vai arī tikai izdzīvošanas instinkts. Gandrīz katrā šai tēmā veltītā grāmatā ir iekļautas citu zinātnieku domas, kas daļēji apgāž gribasspēka esamību, nosaucot to tikai par “uzvedības pašregulāciju” (Frenšins R.,”Uzvedības motivācija”). Tādējādi gribasspēka pētīšana ir svarīga nodarbe, lai cilvēki labāk spētu izprast gribas būtību, saprast, kas nosaka viņu rīcību.
Pētot gribu, visbiežāk pēta gribas īpašības, jo tikai caur tām – pacietību, neatlaidību, drosmi – var spriest par visu gribas sfēru, kuru dzīves laikā ir iespējams attīstīt.
Protams, rodas jautājums, kādēļ pētīta tika tieši sporta ietekme, turklāt jauniešu vidū, nevis kāda cita faktora ietekme uz citas vecuma grupas cilvēkiem. Sports ir viens no izplatītākajiem gribas attīstības veidiem. Sporta nodarbības uzstāda paaugstinātas prasības sportista personībai, it īpaši pašapziņas sfērai un gribai. Uzstādīt un sasniegt mērķus ir svarīgi katram cilvēkam, un sportisti mācās pārvarēt mērķu sasniegšanas grūtības caur fizisku darbu.Turklāt arī pats autors aktīvi nodarbojas ar sportu un ir jaunietis, tādēļ sava loma ir arī vēlmei izzināt sporta ietekmi uz pašu.
Ir saprotams, ka arī citi cilvēki vēlētos uzzināt, kādu ietekmi sports atstāj gan uz pašu, gan uz citiem cilvēkiem (Piebilde: ar sportu tiek saprasti regulāri treniņi katru dienu, piedalīšanās sacensībās, utt..). Šāds pētījums palīdzētu veicināt izpratni par gribas lomu sportā, tās nozīmi, kā arī sporta ietekmi uz gribasspēku jauniešu vidū. Attiecīgi var cerēt, ka tas pamudinās viņus nodarboties ar sportu, kas palīdzēs samazināt alkoholismu un bezjēdzīgu klaiņošanu pa ielām.
ZPD mērķis –izpētīt sporta ietekmi jaunieša(-tes) gribasspēka veidošanā.
ZPD hipotēze – Ja jaunietis(-te) nodarbojas ar sportu, tad viņa griba un tās īpašības ir spilgtāk attīstītas nekā jaunietim(-tei), kurš nenodarbojas ar sportu (piezīme – šajā darbā vārdkopa “cilvēks, kurš nenodarbojas ar sportu” tiks aizstāta ar vārdu “nesportists”).
ZPD uzdevumi:
1. Izpētīt pieejamo literatūru par cilvēka gribu, vecuma īpatnībām.
2. Veikt pētījumu, izmantojot pētījuma mērķim atbilstošu metodiku.
3. Apkopot iegūto informāciju.
4. Veikt secinājumus, balstoties uz iegūto informāciju.
Pētījuma bāze: 25 Daugavpils Valsts ģimnāzijas 10. klašu audzēkņi un 25 Daugavpils Volejbola skolas 10.klašu audzēkņi.
I Teorētiskā daļa
1.Gribasspēka raksturojums
1.1.Dažādas gribas teorijas un gribas jēdziens
Pati gribas pētīšana ir aizsākusies līdz ar cilvēka uzvedības pētīšanu. Cilvēka uzvedību nosaka gan dažādi ārēji fizioloģiski faktori, gan arī sarežģīti psiholoģiski mehānismi, no kuriem galvenais ir tieši gribasspēks. E.P.Iļjina grāmatā “Gribas psiholoģija” ir attēlota šāda shēma:
Shēma nr.1 – Uzvedības veidi
Determinācija – cilvēka iekšēja noteiktība, kura diktē viņa rīcību dažādās situācijās.
Kā jau pieminēts ievadā, gribas pētīšanas problēma joprojām aizņem zinātnieku prātus, dodot iemeslu asām diskusijām un strīdiem. Jau pat Senajā Grieķijā bija izveidojušies divi viedokļi par gribu. Platons uzskatīja, ka griba ir dvēseles īpatnība, kura nosaka cilvēka aktivitātes līmeni (afektīvā teorija), bet Aristotelis saistīja gribu ar prātu (intelektuālā teorija). Šis duālisms lielākā vai mazākā mērā ir saglabājies arī līdz mūsdienām (Е.П.Ильин, 2001.). Joprojām ir izteiktas divas psihologu grupas, no kurām pirmā noliedz gribu kā patstāvīgu psiholoģisko parādību, apšauba pašu gribas jēdzienu un uzskata, ka cilvēka griba ir tikai refleksu kopums, bet otrā aizstāv gribas patstāvību, uzskata, ka cilvēks spēj brīvi izvēlēties un veidot savu darbību, taču vienlaikus nespēj objektīvi novērtēt tās atkarību no daudziem faktoriem. Turklāt otrās grupa saizstāvju uzskati arī dalās, jo daži autori ar vārdu “griba’ saprot jebkuru patvaļīgu regulāciju (Seļivanovs.V.I), bet citi zem šī jēdziena liek tikai darbības, kuras ir saistītas ar grūtību un šķēršļu pārvarēšanu. Attiecīgi uzreiz var redzēt pretrunu, jo jēdziens “daru, ko gribu” absolūti nesaskan ar gribasspēka lomu, kad cilvēks sevi ierobežo attiecīgos apstākļos vai priekš konkrēta mērķa. Piemēram, sporta psihologs A.C. Punijs norāda, ka motivācija ir kā jautājums kāpēc?, bet gribasspēks ir kā ierocis, ierīce, ar kuras palīdzību tiek īstenota atbildes veidošana uz šo jautājumu. Tāpat arī E.P.Iļjina nostāja ir tāda, ka jārunā nevis vienkārši par gribas un motivācijas sakaru, bet gan par motivācijas klātbūtni cilvēka gribasspēkā. Attiecīgi, ja piekrīt šādam uzskatam, tad griba un motivācija kļūst par jēdzieniem, kuri izriet viens no otra, taču tajā pašā laikā nav pilnībā savstarpēji atkarīgi.
20.gs. vidū populāra bija teorija, kura definēja gribu kā refleksus, kuri sākas ar kādu noteiktu kairinājumu. Šīs teorijas pamata bija Čārlza Darvina pieņēmums, ka cilvēki ir cēlušies no dzīvniekiem, tādēļ arī citu nozaru zinātnieki centās līdz minimumam samazināt atšķirības starp tiem. Viens no slavenākajiem šīs teorijas izveidotājiem un piekritējiem bja krievu fiziologs I.M.Sečenovs. Viņš uzskatīja, ka visu ārējo cilvēka aktivitāti, ieskaitot pienākuma jūtas, patriotismu, utt., veido refleksi, nevis kāda abstrakta griba. Tas nozīmē, ka cilvēka uzvedības iemesls ir materiāls (reflekss), jo kairinātāji arī ir materiāli (I.M.Sečenovs, 1947.). Īpašu uzmanību viņš pievērsa patvaļīgajai cilvēka aktivitātei, un pirmais no refleksorās teorijas piekritējiem izdalīja tajā arī psiholoģiskus mehānismus. Citēju: “Katrā situācijā griba ir spējīga izrādīt ne tikai situācijai atbilstošu darbību, bet jebkuru no refleksiem, kādi vispār ir zināmi. Griba nav kaut kāds neidentificējams aģents, kurš izrīko tikai kustības – tā ir prāta darbīgā puse, kura vada kustības kaut kāda iemesla dēļ, brīžiem pat pārkāpjot izdzīvošanas instinkta robežas.” Diemžēl turpmākajā zinātnieka darbībā patvaļīgā regulācija atkal tika novesta pie nosacījum-reflektorās, un cilvēka uzvedība atkal tika pētīta kā mašīnveidīga.
Laika gaitā ir izveidojušies vairāki novirzieni, atšķirīgi saprotot jēdzienu “griba”:
1. Griba kā voluntārisms (voluntārisms – subjektīvi, patvaļīgi lēmumi, kuri ignorē esošos objektīvos nosacījumus)
2. Griba kā izvēles brīvība
3. Griba kā patvaļīga motivācija un uzvedības vadība.
4. Griba kā refleksu kopums (jau iepriekš apskatīta)
5. Griba kā grūtību un šķēršļu pārvarēšana
Turpmāk īsi tiks apskatīta katras teorijas būtība, un noteikta teorija, balstoties uz kuras, tiks veikts ZPD, un kurai piekrīt pats ZPD autors.
1) Saskaņā ar voluntārisma teoriju, gribas darbības nepakļaujas priekšnosacījumiem, bet pašas nosaka psihisko procesu gaitu. Šo gribas pētīšanas virzienu varētu pat nosaukt par filozofisku, jo griba tiek uzskatīta par pārdabisku spēku. Jau Svētais Augustīns (354 – 430) izvirzīja pieņēmumu, ka pār ķermeņa un dvēseles darbībām valda griba (S.L.Rubinšteins,1999.). Vēl tālāk ir gājuši vācu filozofi A.Šopenhauers un E. Gartmans, kuri paziņoja, ka griba ir kosmisks spēks, neapzināts pamatprincips, no kura iziet visas pārējās cilvēka psihiskās parādības. Šāda teorija bija plaši izplatīta XIX gs. beigās – XX gs. sākumā.
2) Izvēles brīvība filozofijā ir tikusi apskatīta kā reālā sfēra gribas brīvības izrādīšanai, praktisks atspoguļojums tai. Angļu domātājs Džons Lukks uzskata, ka gribas procesos cilvēks nespēj būt brīvs, viņš ir pakļauts nepieciešamībai. Brīvība sastāv tieši tajā, citēju; “ka mēs varam darboties vai arī nedarboties saskaņā ar mūsu izvēli.” (Džons Lukks, 1960.) Tāpat arī V.Frankls uzskata, ka cilvēks ir atkarīgs no iekšējiem un ārējiem nosacījumiem, taču viņš ir spējīgs ieņemt tikai sev raksturīgu nostāju pret šiem apstākļiem.
3) Pirmais šīs teorijas pamatlicējs bija Aristotelis (384. – 324. g.p.m.ē.). Viņš cilvēka rīcību klasificēja prātīgajā (balstīta uz saprātīgiem lēmumiem) un vēlamajā (balstīta uz indivīda vēlmēm). Turklāt filozofs saprata, ka ne jau zināšanas ir cēlonis saprātīgai uzvedībai, bet gan pastāv kāds spēks, faktors, kurš izraisa darbību atbilstoši saprātam un iegūtajām zināšanām. D.Prīstlijs uzskata ka cilvēka tieksmes nosaka motīvi, jo gribai vienmēr ir iemesls. Ar tieksmēm ir jāsaskan arī uzvedībai, jo nevar sasniegt atbilstošu mērķi, neadekvāti uzvedoties. Arī I.M.Sečenovs ir pasvītrojis, ka cilvēks nespēj izrādīt gribasspēku tāpat vien, tam ir vajadzīgs kāds nopietns iemesls, motīvs. Daži psihologi uzskata, ka patvaļības moments slēpjas tieši tajā, ka motīvs un mērķis ne vienmēr sakrīt. Tieši šī teorija dominē mūsdienu psiholoģijā, un motivācijas saikne ar gribasspēku ir vispāratzīts fakts. Tomēr nevar pilnībā saistīt motivāciju ar gribu, katrai no šīm īpašībām ir savas, īpatnējas iezīmes, kuras nav atkarīgas viena no otras. Kā piemēru var minēt E.P.Iļjina viedokli, citēju: “Viena no daudziem…(pamudinājumiem, aut.piez. ) realizācija ir iespējama tikai tādēļ, ka pārējās vēlmes tiek apspiestas ar gribas piepūli.” Tas nozīmē, ka motīvu mums ir ļoti daudz, taču iespējas tos realizēt ir mazākas. Ar gribasspēka palīdzību tiek apspiesta vēlme izpildīt visus motīvus, atstājot vien pašus stiprākos. Protams, motīvu ietekme uz katra cilvēka gribu ir atkarīga no ļoti daudziem apstākļiem, tādēļ vienādu motīvu ietekme uz dažādiem cilvēkiem būs ļoti atšķirīga. Teorija ir visreālistiskākā un ticamākā, jo ir grūti iedomāties mērķtiecīgu gribēšanu, kurai nebūtu konkrēta pamata, motīva. Šī uzskata izmantošana darbā varētu atstāt zināmu ietekmi gan uz pētīšanas metodēm, gan uz rezultātiem. Ir skaidrs, ja autors piekristu citai teorijai, metodes un darba saturs būtu savādāks.
Shēma nr.2 – Patvaļīgas vadības funkcionālā struktūra (E.P.Iļjins)
5) Vairumam cilvēku vārds “gribasspēks” asociējas ar spēju pārvarēt grūtības. L.A.Kerbela veiktā pētījuma (1982) ietvaros tika aptaujāti sportisti ar mērķi uzzināt, kādas īpašības viņi saprot ar jēdzienu griba. Galvenās atbildes bija mērķtiecība, stoicisms, spēja atrast sevī spēkus, kad tie jau beigušies, utt. Arī daudzi psihologi gribu saprot kā psiholoģisku mehānismu, kurš paredzēts tikai priekš grūtību pārvarēšanas. K.N.Korņilovs apgalvo, ka par cilvēka gribu spriež pēc tā, kā viņš tiek galā ar grūtībām. Arī B.N.Smirnova viedoklis ir tāds, ka griba kopā ar prātu un jūtām regulē cilvēka uzvedību apgrūtinātos apstākļos. Vēl radikālāks uzskats ir P.V.Simonovam, kurš gribu definē kā līdzekli šķēršļu pārvarēšanai. Viņš raksta, ka griba ir kā organisma aizsargreakcija, jo, ja šādas reakcijas nebūtu, cilvēks nespētu tikt galā pat ar visniecīgākajām grūtībām, taču šī reakcija var pati nodrošināt savu darbību. Par piemēru pētnieks pielieto situācijas no sporta. Viņš raksta, ja sporta mērķis slēptos vienīgi uzvarā pār pretinieku, tad sportisti izvēlētos pēc iespējas vājākus konkurentus, taču ir labi zināms, ka uzvara pār vāju pretinieku neatnes ne prieku, ne apmierinājumu. Tādēļ sportisti vēlas tikties ar stipriem pretiniekiem, lai pārbaudītu sevi. Tātad pašu šīs teorijas būtību var noformulēt tā, ka cilvēks šķērsli uztver kā savas brīvības ierobežojumu, kas rada vēlēšanos pārvarēt attiecīgo kavēkli.
Ir vēl arī citas teorijas, taču tās netiks apskatītas tā iemesla dēļ, ka tās ir pārāk komplicētas un teorētiskas. Augšminētās piecas teorijas ir izplatītākās psihologu starpā, un vēl joprojām nav atrasts kopīgs un vienots risinājums gribas būtības atrašanai. Savelkot kopā būtiskāko no visām teorijām (izņemot refleksoro, kurā šajā darbā vairāk netiks ne apskatīta, ne pielietota), var teikt, ka griba ir cilvēku vadošs psiholoģisks faktors, kurš ir atkarīgs gan no ārējiem apstākļiem, gan no motivācijas, gan no paša cilvēka rakstura īpašībām. Cilvēks bez gribas būtu vienkārši kā statuja, izkārtne, kura tikai gausi skatītos uz apkārt notiekošo.
1.2.Gribas īpašības
Gribas īpašības – specifiskas gribas izpausmes, kuras parādās dažādās cilvēku apgrūtinošās situācijās (M.I. Djačenko, 1987. )
Joprojām, tāpat kā ar gribu, ir grūtības ar vienotu gribas īpašību klasifikācijas izstrādāšanu, arī paši īpašību jēdzieni nav skaidri nodefinēti. Vienās mācību grāmatās gribas īpašības ir gribas izrādīšana, citās – ka tās ir cilvēka spējas, vēl dažās – ka tās ir prasmes pārvarēt grūtības, u.t.t. . Tas atkal ir tādēļ, ka psihologi nespēj vienoties, vai gribas īpašibas ir patstāvīgas, vai ir tikai gribasspēka sastāvdaļa. Dažādi autori izdala arī dažādu skaitu īpašību – no 10 līdz 34 (N.F.Dobriņins, V.K.Kaļins, S.A.Petuhovs, A.C.Pūnijs, P.A.Rudņiks, R.Assadžioli). Visbiežāk tiek pieminētas tādas īpašības kā mērķtiecība, izlēmība, neatlaidība, izturība, patstāvība, drosme, pašsavaldīšanās, nelokāmība un iniciatīvas izrādīšana. Taču tajā pašā laikā vairums gribas piepūles izrādīšanas veidi, kuriem ir liela intensivitāte (piemēram, spēka, ātruma vingrinājumi) nav ieguvuši savu nosaukumu un tādēļ nepieskaitās pie gribas īpašībām. Tas notiek tādēļ, ka vairumā gadījumu gan gribas īpašību sastāva noteikšana , gan to klasifikācija notiek teorētiski, bez eksperimentāla pamatojuma.
Ir pamata arī šaubīties par novērošanas un vērtēšanas metožu objektivitāti, jo pat pilnīgi vienādos apstākļos rezultāti mēdz bieži atšķirties.
Starp psihologiem, it īpaši sporta, ir izplatīta novērošanas metode, lai noteiktu gribas un gribas īpašības attīstības līmeni, ko novērtē ballēs. Dabiski, rodas jautājums – cik precīzi šīs atzīmes atspoguļo īsto gribas attīstības līmeni. Ir trīs galvenie faktori, kuri dod iemeslu šaubām:
1. pašvērtējuma nesakrišana ar novērojumiem
2. bieža pašvērtējuma nesakrišana ar rezultātiem, iegūtiem eksperimentālā ceļā
3. rezultātu atšķiršanās, pildot to pašu testu atkārtoti
Pirmo apgalvojumu apstiprina A.I.Visocka veiktie pētījumi (1979). Tie apliecināja, ka studentu pašnovērtējums sakrita ar viņiem doto grupasbiedru novērtējumu tikai 40% gadījumu, 21% bija augstākas atzīmes, 39% tās bija zemākas. Otrajam apgalvojumam par pamatu ir E.K.Fešenko darbi (1991), kuros tiek veikta skolēnu eksperimentāla izpēte, un pēc tam viņi veic savu gribas īpašību (šajā gadījumā pacietības, spītibas un neatlaidības) pašnovērtējumu Iegūtie dati eksperimentālā ceļā diezgan būtiski atšķīrās no pašvērtējuma, taču šeit jāpiemin, ka, pieaugot skolēnu vecumam, atšķirība samazinājās. Visaugstākais pašvērtējums bija tieši 1. – 2.klašu skolēniem, kas ir saistīts ar spējas sevi adekvāti novērtēt trūkumu. Taču pusaudžu vecumā tika novērota pretēja tendence – pašvērtējums bija zemāks nekā reālais īpašību attīstības līmenis. Zemāk tiek dota tabula, kurā parādīts pētījumā noskaidrotais skolēnu pašvērtējuma līmenis.
1.attēls – Skolēnu pašvērtējuma līmenis
Tāpat kā labu piemēru gribas īpašību novērošanai no malas neobjektivitātei var minēt A.I.Visocka (1980) pētījuma datus par gribas īpašību izrādīšanu mācību darbā skolēniem ar dažādu attieksmi pret skolu.
Tabula nr.1 – Skolēnu gribas īpašību izrādīšana mācību darbā
gribas īpašības sk., kuri mācās ar interesi mācās pienākuma dēļ
disciplinētība 86.5 32.4
drosme 65.4 20.0
inciatīvas izrādīšana 64.7 15.1
izlēmība 66.1 13.7
izturība 73.1 17.7
mērķtiecība 81.8 12.8
neatlaidība 81.8 12.8
organizētība 78.5 17.3
pacietība 85.2 29.7
patstāvība 81.8 21.7
(skaitļi ir procenti no kopējā pētījumā iesaistīto skolēnu skaita)
Pārsteidzošs ir lielais atzīmju pārsvars pirmās grupas skolēniem, lai gan daudzas gribas īpašības (drosme, izlēmība) neietekmē mācību procesu. Turklāt var strīdēties, kurš izrāda lielāku gribasspēku – tas, kurš katru dienu sevi piespiež iet uz skolu, vai tas, kuram to nevajag darīt un kurš mācās ar prieku.
1.3. Gribas īpašību klasifikācija
Par gribas īpašību klasificēšanu var teikt, ka to ir gandrīz tikpat daudz kā autoru. Daži populārākie iedalījumi:
1. F.N.Gobolīni dala gribas īpašības divās grupās. Pirmā no tām iekļauj sevī īpašības, kuras ir saistītas ar psihisko procesu aktivitāti un pamudina cilvēku veikt kādu darbību (izlēmība, drosme, patstāvība). Otrā grupā tiek iekļautas īpašības, kuras bremzē vēlmes, darbības (izturība pacietība, disciplinētība).
2. S.L.Rubinšteins iedalīja īpašības atbilstoši gribas procesa fāzēm. Pie sākuma etapa viņš pieskaita iniciatīvu, pēc tam parādās patstāvība un neatkarība, un lēmuma pieņemšanas etapā parādās izlēmība, un visbeidzot izpildīšanas daļā izlēmību nomaina neatlaidība.
3. Šādas klasifikācijas pretinieks ir V.V.Nikandrovs. Viņš uzskata, ka daudzas gribas īpašības parādās vairākos procesa etapos, pat visā tā laikā. Attiecīgi, izejot no šī uzskata, viņš izdala telpas-laika un informācijas-enerģijas īpašības. Pie pirmajām tiek pieskaitītas neatkarība, mērķtiecība, spītība, pacietība, stingrība, bet pie otrajām – izlēmība, drosme, vīrišķība, paškontrole.
4. Starp sporta psihologiem ir pieņemts dalīt īpašības pēc to nozīmības dotajam sporta veidam. Visbiežāk tās dala vispārīgās un specializētajās. Vispārīgās ir raksturīgas visiem sporta veidiem, bet specializētās attiecas tieši uz konkrētu sporta veidu.
5. Visbeidzot E.P.Iļjina klasifikācija, kura pēdējā laikā ir ieguvusi vislielāko popularitāti.
Shēma nr.3 – Gribas īpašību klasifikācija
Šī klasifikācija turpmāk tiks apskatīta sīkāk un tiks izmantota šī darba veidošanā.
1.4. Gribas īpašību raksturojums
Visas zemāk minētās īpašības tiks aprakstītas saskaņā ar E.P.Iļjina klasifikāciju
1.4.1.Gribas īpašības, kuras ir saistītas ar mērķtiecību
Mērķtiecība ir viena no visspilgtāk cilvēku raksturojošām īpašībām. Parasti tieši pēc personas nospraustajiem mēķiem var spriest par tās gribasspēku. Ja mērķis ir tuvs (laika ziņā) un viegli sasniedzams, tad ir skaidrs, ka attiecīgajam cilvēkam nepiemīt ne neatlaidība, ne pacietība, utt. Mācību grāmatā “Sporta augstāko sasniegumu psiholoģija” (kr.val., 1989.) mērķtiecība definējas kā apzināta personības virzīšana uz vairāk vai mazāk laika ziņā attālināta mērķa sasniegšanu. Mērķtiecības paveids ir apsēstība, kad cilvēka intereses kādā konkrētā jomā sāk dominēt pāri citām, pat apspiež fizioloģiskos impulsus. Šāda īpašība bieži piemīt daudziem izciliem māksliniekiem un zinātniekiem.
Ir pierādīts, ka vienmēr mērķa sasniegšanas gaitā veidojas sarežģījumi (nogurums, vilšanās), kuri tiek pārvarēti ar gribas piepūli. Tādēļ ar mērķtiecību vistiešākajā sakarā ir pacietība, spītība, neatlaidība.
Pacietība – vienreizēja ilgstoša pretdarbība nelabvēlīgiem faktoriem, kuri izsauc nogurumu, slāpes, badu vai sāpes (E.P.Iļjins, 2001). Šīs pretdarbības ilgums ir atkarīgs no cēloņa nozīmīguma un organisma enerģijas resursiem.
Spītība – vēlēšanās sasniegt mērķi uzreiz, par spīti neveiksmēm un grūtībām (E.P.Iļjins, 2001). Šai īpašībai arī ir paveids, ko pieņemts uzskatīt par negatīvu – stūrgalvība. Spītības pētīšana nav izplatīta psihologu starpā, jo tā tiek cieši saistīta ar neatlaidību.
Neatlaidība – daudzi psihologi uzskata, ka spītība un neatlaidība ir viens un tas pats, taču ir viena būtiska atšķirība laika ziņā. Neatlaidība ir spēja ilgstošu laika periodu vadīt un kontrolēt savu uzvedību saskaņā ar atbilstošo mērķi (V.V.Bogoslavskis, 1973). Neatlaidības izrādīšana ir atkarīga no motivācijas, grūtību daudzuma un no cilvēka pārliecības par saviem spēkiem.
1. 4. 2. Gribas īpašības, saistītas ar pašsavaldīšanos
Pašsavaldīšanās – spēja neapjukt grūtos apstākļos, vadīt savu darbību, pie tam izrādot saprātību un noturot negatīvās emocijas (P.A.Rudiks). Pie šīs spējas pieskaitāmas īpašības, kuras palīdz cilvēkam apspiest negatīvās emocijas – savaldība, drosme un izlēmība.
Savaldība – spēja apspiest impulsīvas, drīzāk neapzinātas reakcijas, nepadoties kārdinājumam. Savaldību dažreiz jauc ar pacietību, taču, kā atzīmējis V.K.Kaļins, pirmā ir saistīta ar darbības bremzēšanu, kamēr otrā – ar darbības uzturēšanu, enerģijas mobilizāciju priekš darba izpildīšanas.
Drosme – Tai ir daudz sinonīmu gan psiholoģijā, gan arī vienkāršajā valodā – bezbailība, varonība, vīrišķība, utt. Pretēja īpašība ir gļēvulība. V.K.Kaļins drosmi definē kā spēju saglabāt psihisko funkciju organizāciju bīstamās situācijās.
Izlēmība – šo īpašību bieži jauc ar drosmi, uzskatot, ka tas ir viens un tas pats. Īstenībā tās var pastāvēt viena bez otras, kaut gan nevar noliegt, ka dažos gadījumos tām ir arī cieša saikne. Ir veikti daudzi pētījumi lai pierādītu vai apgāztu šo hipotēzi. Piemēram, I.P.Petaikins (1975) ir pierādījis ka drosmīgs cilvēks ne vienmērir arī izlēmīgs, un otrādi, Turklāt visvairāk šī atšķirība izpaudās tieši sportistiem. E.P.Iļjins izlēmību definē šādi: tā ir gribas īpašība, kura parādās cilvēkam nozīmīgā situācijā un tiek raksturota pēc minimālā lēmuma pieņemšanas laika šajā situācijā.
1. 4. 3. Gribas īpašības, kuras ietekmē morāli un ētiski principi
Patstāvība un iniciativitāte – patstāvība ir spēja īstenot kādu lēmumu, darbību bez citu palīdzības. Tā parādās jau pirmsskolas vecuma bērniem, taču dažāda vecuma bērni to arī izmanto savādāk. Sākumskolnieki to izmanto kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai, bet pusaudžiem patstāvīgas darbības kalpo tam, lai parādītu savas tiesības uz neatkarību. Vecāko klašu skolēniem patstāvības izrādīšanas cēlonis ir vēlme sevi pārbaudīt grūtās situācijās.
Iniciativitāte ir baiļu trūkums uzņemties atbildību par kādu darbību.
Disciplinētība un organizētība – disciplinētība atspoguļo cilvēka attieksmi pret vispārpieņemtajām sabiedrības normām. Izšķir trīs paveidus: a) pašdisciplīnu; b) izdevīguma disciplīna – balstās uz soda vai apbalvojuma pielietošanu; c) piespiedu disciplīna. Savā augstākajā attīstības formā disciplīna kļūst par pieradumu.
Organizētību V.K.Kaļins definē kā prasmi sakārtot savas darbības, tā, lai tās būtu maksimāli efektīvas.
Centība – vēlme izpildīt kādu darbu labi, kārtīgi. Gandrīz nemaz nav pētīta un raksturota.
Varonība– varonību E.P.Iļjins definē kā īpašu grūtību pārvarēšanu, kas prasa no cilvēka galēju fizisko un garīgo spēku sasprindzinājumu. Taču arī šai īpašībai ir vairākas novirzes. Ir piespiedu varonība, kura parādās bezcerīgā situācijā, kad pat gļēvs cilvēks ir spējīgs paveikt varoņdarbu. Cits veids ir brīvprātīga varonība, kad cilvēkam ir izvēles brīvība.
Principialitāte – principiāls skaitās cilvēks, kurš stingri un apzināti pieturās pie kaut kādiem principiem, tas ir, idejām, uzskatiem, kuri nosaka viņa darbību un uzvedību (K.K.Platonovs). Šī īpašība parādās gadījumos, kad savu principu aizstāvēšana cilvēkam draud ar briesmām, nepatikšanām. Ja cilvēks atkāpjas, lai izvairītos no šīm nepatikšanām, tad viņu var saukt par bezprincipu cilvēku. Daļēji bezprincipialitāti var saistīt ar pielāgošanos.
Tātad, pēc augstāk minētajām īpašībām var izdarīt secinājumu, ka nav pareizi pētīt visu gribasspēku kopumā. Pats apzīmējums “gribasspēks” nav īsti vietā, jo katram cilvēkam attiecīgās īpašības var būt izteiktas vairāk vai mazāk. Eksperimenti ir pierādījuši, ka daudzām īpašībām vispār nav saiknes savā starpā, piemēram, drošsirdis var būt izlēmīgs, taču izlēmīgs cilvēks var būt arī bailīgs, utt. Tādēļ nevar teikt, ka cilvēkam ir viens, monolīts gribasspēks, var tikai raksturot katras gribas īpašības izteiktības līmeni.
Gribas īpašību pētīšana ir arī ļoti svarīga priekš daudzām cilvēka veicamo darbību uzlabošanai. Diemžēl, gribas pētīšana ir saistīta ar ļoti daudziem faktoriem, kuri ir jāņem vērā – gan sociālie, gan psiholoģiskie, gan arī tīri fizioloģiskie. Uz dažādām gribas īpašībām šo faktoru ietekme arī ir dažāda. Piemēram, neatlaidību visvairāk ietekmē sociālie faktori. Tādēļ tikai kompleksa pieeja ļauj prognozēt gribas īpašību izteiktību dažādās situācijās.
1.5. Gribas īpašību pētīšanas metodes
Metodes priekš dažādām īpašībām arī, protams, ir dažādas. Lielas grūtības sagādā tas, ka atšķirīgi autori pēta atšķirīgus jēdzienus. Piemēram, V.A.Ivaņņikovs savas metodes ir izstrādājis, lai noteiktu gribas piepūli. Viņš arī uzskata, ka joprojām nav uzticamu un drošu metožu gribas īpašību izmērīšanai. Cits zinātnieks, J.J.Palaima pr savas izpētes objektu uzskatīja pārāk vispārinātu parādību – gribasspēku. Taču vēlāk viņš raksta: “manis veiktie pētījumi nevainagojās ar panākumiem galvenokārt nepareiza izpētes objekta izvirzīšanas dēļ. Izmērāmā griba tika saprasta kā garīgs spēks, “bezpersoniska” griba, kura vada cilvēku caur viņa kustībām. Šādos gadījumos gribas pētīšana tiek veikta atsevišķi no dzīves situācijām, izslēdzot intelekta un jūtu ietekmi.”
Grūtības un šķēršļi parādās arī pašu gribas īpašību pētīšanā. V.K.Kaļins ir atzīmējis divus galvenos momentus, kuri traucē pilnvērtīgai pētījuma norisei.
1) Gribas piepūles neatbilstība efektivitātei.
2) Eksperimentā iesaistīto personu attieksme pret izpildāmajām darbībām.
Objektīva rezultātu klasifikācija ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja visiem iesaistītajiem ir pozitīva attieksme pret doto uzdevumu un vēlme sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus.
Arī E.P.Iļjins atzīmē vairākas grūtības, kuras jāpārvar pētniekam. Tā kā emocijas un griba vairumā gadījumu ir saistītas, nav viegli atrast veidu, kā izmērīt tieši “gribasspēka” izteiktības pakāpi atsevišķi no emocionalitātes izteiktības pakāpes. Uzreiz arī jāatzīmē, ka visobjektīvākos rezultātus var iegūt tikai laboratorijas apstākļos. Ideālā variantā vērā būtu jāņem gan pašnovērtējumi, gan rezultāti, iegūti laboratorijas novērojumos. Tikai pašnovērtējuma izmantošana bieži noved pie kļūdām, jo gribas īpašību parādīšanās tiek vispārināta. Īstenībā dažādās dzīves situācijās tās izpaužas daudzos veidos.
Cits pašvērtējuma neobjektivitātes iemesls ir tas, ka aptaujātais cilvēks nekad nav atradies tādā situācijā, kāda tiek piedāvāta jautājumos. Turklāt, dažām personām ir tieksme sevi pārvērtēt, citām atkal nenovērtēt. Tātad, rodas uzdevums sastādīt drošas un uzticamas metodes, kuru rezultāti nebūtu atkarīgi no subjektīviem apstākļiem. Bet arī tas vēl nav viss, ir nepieciešamas izveidot rādītājus, kuri tiešām raksturotu attiecīgās īpašības izteiktību. Piemēram, vēl nesenā pagātnē pacietība tika vērtēta pēc kopēja muskuļu piepūles laika. Īstenībā pacietība sāk parādīties tikai pēc noguruma rašanās darbības laikā. Kopējais laiks raksturo tikai fizisko izturību.
Ir arī dažas tīri praktiskas grūtības. Teiksim, gadījumā, kad ir jānovēro neatlaidība (cilvēka spēja kaut ko sasniegt pēc ilgāka laika posma, pastāvīgi pieliekot pūles), par to varēs spriest,tikai novērojot cilvēku ilgākā laika posmā pastāvīgi, kas ir ļoti grūti izdarāms.
Visas gribas īpašību pētīšanas metodes var sadalīt divās grupās – ekstensīvās (dabiskās) un eksperimentālās, kuras tiek pielietotas dziļākai un adekvātākai pētīšanai.
1. 5. 1. Ekstensīvās metodes
Šo metožu pamatā ir personas uzvedības novērošana dabiskajos apstākļos, tāpat arī interviju, anketu, pašvērtējuma izmantošana.
1) Abpusējas novērošanas metode – vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki novērtē viens otru.
2) Pašnovērtēšanas metode – persona novērtē savu gribas īpašību izteiktību ballēs. Sajā gadījumā ir iespējama sevis pārvērtēšana vai nenovērtēšana atkarībā no personas īpatnībām. Turklāt ir nepieciešams noskaidrot, ko konkrēti saprot testējamais ar gribas īpašību jēdzieniem, jo ir iespējams, ka šis priekšstats ir maldīgs. Piemēram, T.A.Atajeva (1984) pētījumā parādījās lielas atšķirības starp to, kā pusaudži saprata vienas un tās pašas īpašības.
Cits iemesls kļūdām ir tas, ka aptaujātajiem bieži ir jāraksturo tādas īpašības, kuru izrādīšanu viņi nav redzējuši vai piedzīvojuši.
1.5.2.Eksperimentālās metodes
Mūsdienās eksperimentālājām metodēm psiholoģijā ir plašs pielietokuma veidu klāsts. Veicot eksperimentu, pētnieks pats izsauc viņu ieinteresējušo parādību. Eksperimenta priekšrocības ir arī iespēja precīzi noteikt apstākļu ietekmi uz psihiskajām parādībām, kā arī atklāt to rašanās iemeslus. A.I.Visockis atzīmē, ka radīt tādu eksperimentu, kurā vienlaicīgi parādītos vairākas gribas īpašības, ir ļoti grūrti, tādēļ vairums metožu tiek izstrādātas tikai kādas konkrētas īpašības noteikšanai.
1) Dabisks eksperiments – novērojums, pētījums, kurš veikts ierastajā ikdienas dzīvē, iepriekš nebrīdinot novērojamās personas, līdz ar to panākot viņu dabisku izturēšanos. Kā piemēru var minēt A.I.Visocka veikto eksperimentu. Tūristu gājiena laikā tika izvēlēts tāds maršruts, kurā vienu no posmiem var iziet divos dažādos ceļos. Pirmā taka bija kilometru gara, ar krūmājiem, kāpumiem un kritumiem. Otrais ceļš bija trīs kilometrus garš, taču līdzens un taisns. Gājiena dalībnieki varēja izvēlēties, pa kuru ceļu iet. Dažādos ceļa posmos atradās slēptie novērotāji, kuri fiksēja dalībnieku uzvedību. Pēc gājiena ar katru no dalībniekiem tika veikta saruna, kurā tika noskaidrota viņa attieksme pret ceļa grūtībām, faktori, kuri stimulēja izvēlēties vienu vai otru ceļu, utt.
2) Laboratorijas eksperiments – Šāda veida eksperimenti jau sen ir pielietoti tieši gribasspēka mērīšanā, taču tie tā arī nav ļāvuši objektīvi novērtēt gribas piepūles lielumu. Vienīgā metode kura ļauj patiesi novērtēt attiecīgās īpašības izteiktības līmeni, ir izstrādāta pacietībai, kad vērā tiek ņemti gan fizioloģiski, gan psiholoģiski, gan pedagoģiski kritēriji. Citu gribas īpašību parādīšanās gadījumā gribas piepūli izmērīt nav iespējams, tādēļ ir jāņem vērā citi kritēriji, kuri raksturo dažādas cilvēka un viņa gribas regulācijas īpatnības. Attiecīgi arī dažādu īpašību attīstības pakāpes diagnosticēšanas veidi atšķiras.
Tātad pēc metožu variantu apskata var secināt, ka pašnovērtēšanas metode, kura tiks pielietota šajā darbā, diemžēl ir vissubjektīvākā. Autors labprāt izmantotu kādu no eksperimentālajām metodēm, taču tās prasa ļoti daudz laika, organizēšanas un līdzekļu, kā arī atsaucīgu un pētījumiem pakļauties gatavu publiku, kuru tomēr ir ļoti grūti atrast jauniešu vidū. Taču arī šajā pašnovērtējuma metodes pielietošanas gadījumā tiks veikti visi iespējamie pasākumi, lai novērstu subjektivitātes rašanos un iegūtie rezultāti būtu pēc iespējas patiesāki.
2. Vecuma un dzimuma ietekme uz gribas un tās īpašību izpaušanos
2.1 Gribas īpašību attīstības teorijas
S.L.Rubinšteins par šo jautājumu ir izteicies: “Jau pati pirmā apzinātā bērna darbība, vērsta uz kāda noteikta mērķa sasniegšanu, ir uzskatāma par gribas izrādīšanu. Darbības, kuru pamatā ir griba, bērniem parādās ļoti agri; ir pilnīgi nepareizi attēlot trīsgadīgu bērnu kā instinktīvu būtni bez gribas aizmetņiem. Tomēr no šādas gribas izteiktības līdz augstākajām tās virsotnēm ir tāls ceļš, un katrā attīstības posmā gribai piemīt savas īpatnības.”
Ir divi galvenie uzskati par to, kā bērniem rodas un attīstās gribas īpašības.
1) I.M.Sečenovs uzskata, ka patvaļīgas darbības nav dotas cilvēkam no dzimšanas, bet gan rodas attīstības ceļā, sākot jau no dzimšanas. Šo teoriju var attēlot sekojoši:
I.P.Pavlovs pieļāva, ka patvaļīgu darbību apgūšana ir sakaru nodibināšana starp jutīgajām un kustīgajām kustību aparāta šūnām. Arī R.Meins uzskata, ka ķermeņa kustības kļūst patvaļīgas tikai pēc tam, kad ir iegaumētas; tad tās sevī iekļauj sagatavošanos, abpusējās saiknes darbību un paredzēšanu. Darbību parādīšanās ir saistīta ar smadzeņu garozas attīstību un nobriešanu. Par labu šai teorijai liecina fakts, ka patvaļīgas un apzinātas roku kustības zīdaiņiem parādās tikai 4 – 5 mēnešu vecumā (N.F.Šemakins, A.Peipers). Tomēr rodas jautājums, vai tas ir noteiktu refleksu veidošanās, kustību iegaumēšanas rezultāts, vai arī smadzeņu daļas, kura nodrošina gribas darbību īstenošanu, attīstības sekas? Konkrēta atbilde joprojām nav atrasta, kas ļauj pastāvēt vēl vienai, būtībā apgāztai teorijai.
2) Otrā teorija patvaļīgas darbības definē kā iedzimtas, pamata, bet nepatvaļīgās ir otršķirīgas un rodas pamatdarbību automatizācijas rezultātā. Teorijas pamatlicējs ir V.Vundts (1912), taču mūsdienās tai ir ļoti maz piekritēju.
3.2. Vecāko klašu skolēnu gribas un morāles īpatnības
Vecāko klašu skolēni – vidusskolniekiem pašstimulācija ir galvenais gribas aktivitāti noteicošais faktors, tā kļūst par skolēnu gribas aktivitātes psiholoģiskās struktūras galveno komponentu (A.I.Visockis). Viņi ir spējīgi izrādīt lielu neatlaidību, ja sasniedzamais mērķis ir svarīgs, tāpat arī krasi palielinās pacietība un izturība, kas jāievēro sporta skolotājiem. Ja vidusskolniekiem var likt ilgi un nogurdinoši fiziski piepūlēties, tad jaunākā vecumā tas ir bīstami skolēnu veselībai. Tomēr vecāko klašu meitenēm ir novērota strauja drosmes līmeņa pazemināšanās. Vecākajās klasēs arī pastiprināti veidojas gribas morālā puse, kas ir saistīts ar dzīves mērķu rašanos, viņi sāk apzināties, kas viņi grib būt un ko vajag darīt priekš tā sasniegšanas.
Viena no galvenajām īpatnībām, ar kuru vidusskolnieki atšķiras no pusaudžiem un bērniem – viņiem noteikti ir nepieciešams savs ideāls cita cilvēka personā un šīs personas darbībā, turklāt tam ir jābūt konkrētam. Pusaudžu ideāli ir neskaidri, tie var apvienot vairākus cilvēkus vai pat mītiskas būtnes, tie arī nav pastāvīgi.
Piebilde: “Ideāls ir cilvēka priekšstats par savu laimi, tieksmēm, dzīves un darbības galamērķiem, kurš parasti tiek iemiesots kādā citā cilvēkā.” (A.G.Kovaļovs, 1970).
Bērni atdarina sev tuvus cilvēkus, līdzinās tiem, taču jau jauniešu vecumā parādās tāda būtiska iezīme kā apzināta ideāla meklēšana. Vēl viena iezīme, kura nav novērota agrāka vecuma bērniem – jauniešu ideāli satur sevī morāles kodeksu, noteiktas prāta īpašības, kuras tiek pieprasītas gan no sevis, gan no apkārtējiem, turklāt visbiežāk tās ir tieši gribas īpašības kā pacietība, mērķtiecība, drosme, utt. Tāpat arī jaunieši kļūst prasīgāki pret skolotājiem un vecākiem, no viņiem tiek pieprasītas tādas īpašības kā daudzpusīgas zināšanas, sabiedriskā aktivitāte, utt. Atšķirībā no pusaudžu ideāliem jaunieši tajos meklē reālākas, praktiskākas īpašības, arī pats ideāls ir piezemētāks. Daudz lielāka nozīme uz jauniešu garīgo attīstību ir skolotāji – audzinātāja personības ietekmi nevar aizstāt ne ar morāles lasīšanu, ne ar sodiem un apbalvošanu. Spilgti ir izteikta tāda īpašība kā “jaunības maksimālisms”, kas izpaužas vēlmē par katru cenu pierādīt savas spējas , kaut ko sasniegt, taču ne vienmēr tas izdodas. Šādos gadījumos, ja blakus nav vecāku vai saprotošu skolotāju, kuri spētu palīdzēt jaunietim saprast, ka tās ir tikai nelielas neveiksmes, tad turpmākā darbība apsīkst, jaunietis kļūst pasīvs un nevēlas vairs neko uzsākt.
Atšķirībā no pusaudžu vecuma vairs netiek apšaubīts un noliegts viss, ko iesaka vecāki cilvēki, taču tikai tādā gadījumā, ja padomdevējs ir labi pazīstams un vieš uzticību. Attiecībā uz gribas īpašībām jaunietis jau apzinās par tādu esamību, viņam ir aptuvens priekšstats par sev piemītošajām, viņš arī cenšas meklēt veidus, kā tās attīstīt. Diemžēl sabiedrība neveicina šādu procesu attīstību, uzskatīdama jauniešus par nespējīgiem veikt svarīgus darbus, patstāvīgi darboties.
Tātad pēc izklāstītajām gribas īpašību attīstības īpatnībām jauniešiem var secināt, ka izveidojies priekšstats par viņiem kā cilvēkiem bez patstāvīgas gribas ir maldīgs. Tāpat aplams ir arī priekšstats, ka griba sāk attīstīties tikai šajā vecumā. Īstenībā jauniešu vecumā gribas veidošanās ir jau pēdējā stadijā, un pieaugušajiem (sākot no 25 – 30 gadiem) tā vairs būtiski neattīstās, ir iespējamas tikai nesvarīgas izmaiņas, un arī tikai ievērojamu faktoru ietekmē.
Jaunieši grūtību pārvarēšanai ir spējīgi pielikt tādas pašas pūles kā pieaugušie, tas ir, viņu spēju maksimumu. Pagaidām nav pierādījumu tam, ka viņu gribas piepūles maksimums būtu mazāks par pieaugušā piepūles maksimumu, jo par tādām psiholoģiskām kategorijām kā gribas piepūle, motīva spēks un aktivitātes izpausmes lielums, var tikai spriest, bet tās nevar objektīvi izmērīt. Tomēr jāatzīst, ka daži gribas komponenti kā apzināta sevis vadīšana, morālā gribas puse pieaugušajiem viennozīmīgi ir attīstīti labāk.
II Praktiskā daļa
3.Pētījumā izmantotās metodikas apraksts
N.E.Stambulovas metodika “Personības gribas īpašību izteiktības pētīšana”
N.E.Stambulova nav plaši pazīstama psiholoģe, taču viņas veiktie pētījumi tādēļ nav mazsvarīgāki. Galvenā viņas darbības joma ir tieši cilvēka griba un sporta psiholoģija, kura sastāv gandrīz tikai no sportista gribas un motivācijas izpētes un uzlabošanas.
Attiecīgā metodika ir izstrādāta 80.gados un ir veidota kā tests. Ir daudzas citas metodikas gribas pētīšanai, taču tās galvenokārt ir veidotas eksperimentu formā un ir domātas individuālai veikšanai, turklāt attēlo tikai vienas noteiktas īpašības līmeni. Piemēram, A.I.Visockis ir izstrādājis metodiku “Labirints”, kura ir paredzēta izturības pakāpes noteikšanai. Pārbaude tiek veikta ar speciālu ierīci – dēlis, kurā ir sadzītas nagliņas, ir pieslēgts pie hronometra un īpaši izgatavota aparāta, kurš nodrošina nekaitīgu strāvas trieciena saņemšanu, ja tiek veikts pieskāriens nagliņai. Taču šāda veida metodikām obligāts priekšnosacījums ir liels laika kvantums un pietiekams daudzums personu, kuras būtu ar mieru iesaistīties eksperimentā, ko ir ļoti grūti nodrošināt. Tamdēļ tika izvēlēts Stambulovas sastādītais tests, kurš ir viens no objektīvākajiem.
Tests kopumā sastāv no pieciem subtestiem, katrs no tiem raksturo noteiktas gribas īpašības un ļauj gūt priekšstatu par to izteiktību attiecīgajai personai. Šī testa oriģinālversijā ir 100 jautājumu, taču darbā tika izmantota saīsināta un vienkāršota versija (50 jautājumu), jo jaunieši bieži vien nevēlas aizpildīt garus un nogurdinošus testus. Pat veicot saīsinātu darbu, varēja novērot neatsaucību un neapmierinātību pētījumā iesaistīto vidū. Tā kā tika izmantota versija, arī rezultātu iegūšana kļuva vienkāršāka, jo oriģināl versijā ir iekļauta atslēga, kura atkarībā no jautājuma nosaka attiecīgo punktu skaitu, tādējādi ļaujot noteikt arī attiecīgās gribas īpašības izteiktību un vispārinātību. Saīsinātajā metodikā punktu skaits tiek noteikts, balstoties tikai uz atbildēm, un ļauj noteikt tikai izteiktību.
Diemžēl testa rezultāti nevar būt pilnīgi objektīvi, jo tajā ir minētas daudzas diezgan komplicētas situācijas, kuras ne katrs var būt piedzīvojis. Turklāt tests tika veikts anonīmi, kas izslēdz iespēju ņemt vērā katra jaunieša īpatnības (dzīves apstākļus, ģimeni, utt.). Vienīgā atšķirība ir dzimums, jo no tā ir tieši atkarīga cilvēka psihe un līdz ar to griba, lai gan šeit varētu piebilst, ka garīgā atšķirība sievietēm un vīriešiem vairāk tiek ieaudzināta, nevis pārmantota.
Šis tests tika izvēlēts tā parocīga formāta dēļ, kas savukārt ļāva iesaistīt pētījumā vairāk skolēnu. Iespējams, ka citas metodikas būtu objektīvākas, taču tās prasītu milzīgu laika apjomu. Turklāt būtu grūti atrast personas, kuras piekristu piedalīties fiziski un garīgi nogurdinošos eksperimentos.
Testa mērķis – noskaidrot gribas īpašību izteiktības līmeni jauniešiem sportistiem un jauniešiem, kuri nenodarbojas ar sportu.
Rezultātu vērtēšana:
Iesaistītajām personām tiek piedāvāti pieci atbilžu varianti, katram variantam ir atbilstošs punktu skaits:
1) “tā nav” 1p
2) “liekas, ka nē” 2p
3) “iespējams” 3p
4) “laikam jā” 4p
5) “pārliecināts, ka jā” 5p
Katram subtestam punktu skaits tiek rēķināts atsevišķi (subtestā ir 10 jautājumi):
1.subtests (I) drošsirdība un izlēmība
2.subtests (II) mērķtiecība
3.subtests (III) neatlaidība
4.subtests (IV) iniciatīva un patstāvība
5.subtests (V) pašsavaldīšanās un izturība
Tātad maksimāli par katru subtestu var iegūt 50 punktus, minimāli – 10 punktus. Gribas īpašību attīstības līmeņus var novērtēt pēc šādas tabulas:
Tabula nr.2 – Izmantotā testa atslēga
Balles Gribas īpašību attīstības līmenis
Zems Vidējs Augsts
10 – 26 27 – 37 38 – 50
Rezultātu var attēlot arī ciklogrammā:
1.subtests – 30 balles
2.subtests – 20 balles
3.subtests – 10 balles
4.subtests – 30 balles
5.subtests – 10 balles
2.attēls – paraugs
Tātad gribas īpašību izteiktības līmenis tiek noteikts, saskaitot punktu skaitu katrā no subtestiem un piemērojot punktu tabulu rezultātam.
Rezultātu interpretācija pētāmajiem notiek balstoties uz dzimumu un sporta apmeklētību – četrām grupām:
1. meitenes, kuras nenodarbojas ar sportu – 10 cilvēki
2. meitenes, kuras nodarbojas ar sportu – 15 cilvēki
3. zēni, kuri nenodarbojas ar sportu – 10 cilvēki
4. zēni, kuri nodarbojas ar sportu – 15 cilvēki
4. Pētījuma organizācija un realizācija
Pētījums tika veikts laikā no 1. oktobra līdz 20.decembrim. Tik liela laika amplitūda ir radusies tās pašas jauniešu nenopietnās attieksmes pret šāda veida darbībām (t.i. aizpildīt testus, atnest tos laikā). Izdalīt testus savas klases skolēniem nesagādāja grūtības – to viegli varēja izdarīt klases stundā. Tomēr daži skolēni attiecīgajā dienā nebija ieradušies skolā, tādēļ viņiem nācās darbu veikt vēlāk. Var piebilst, ka jau pēc pašas darbu pildīšanas ir iespējams aptuveni noteikt dažas jaunieša īpašības kā cieņa pret klasesbiedriem, atbildība, pedantiskums, attieksme pret darbu, utt.
Tātad pētījums tika veikts Daugavpils Valsts ģimnāzijas 10.a klasē (grupā) un Daugavpils Volejbola skolas 10.klašu audzēkņu starpā (lielākoties individuāli). Pēc testu izdalīšanas dalībniekiem tika nolasīta instrukcija : ”Uzmanīgi izlasiet katru apgalvojumu un padomājiet, cik tas jums ir raksturīgs. Atbilstoši tam izvēlieties vienu no atbilžu variantiem un ielieciet pretī apgalvojumam izvēlētēs atbildes numuru (Piebilde: lai jaunieši spētu testu aizpildīt ātrāk un vieglāk, atbildes tika numurētas no 1 līdz 5). Aizpildiet testu nesteidzoties, patiesi, un netraucējiet saviem kaimiņiem.”
Skolēni testu pildīja apmēram 10 – 15 minūtes. Protams, daži to paspēja izdarīt arī dažu minūšu laikā, taču diez vai darbs tika veikts nopietni. Par spīti tam, ka dalībnieki tika lūgti nesarunāties, daudzi to neievēroja un acīmredzami ietekmējās no biedru atbildēm un viedokļiem. Jāatzīmē, ka šādas darbības galvenokārt tika novērotas zēniem, nevis meitenēm. Viens no izskaidrojumiem šādai rīcībai varētu būt tas, ka zemapziņā viņi paši vēlētos veikt šadus pētījumus, tādēļ viņiem radās skaudība pret pētījuma organizētāju, kura izpaudās uzspēlētā nevērībā un nenopietnā attieksmē pret testu. Daži respondenti arī nespēja saprast dažus no apgalvojumiem, kuri bija izteikti nolieguma formā, līdz ar to, ja jaunietis nepiekrita apgalvojumam, viņš rakstīja “jā”, lai gan šajā gadījumā tas nozīmēja piekrišanu apgalvojumam.
Tomēr vairākums dalībnieku izpildīja testu ar interesi un aizrautību. Viņi arī tika informēti par to, ka tests ir anonīms un rezultāti tiks izmantoti tikai apkopotā veidā, lai gan tika piedāvāta iespēja uzzināt sava testa rezultātus. Diemžēl šo iespēju izmantoja tikai viens cilvēks.
5.Rezultātu apkopošana un interpretācija
Testu rezultāti
Tabula nr.3 – Gribas īpašību līmeņu izteiktība meitenēm
Gribas īpašības Meitenes sportistes Meitenes nesportistes
Drošsirdība un izlēmība 36.33 32.54
Mērķtiecība 39.66 34.92
Neatlaidība 35.30 32.07
Iniciatīva un patstāvība 37.85 30.69
Pašsavaldīšanās un izturība 31.00 30.54
Vidējais punktu skaits 36.42 32.15
Šajā tabulā ir attēloti rezultāti, kuri ir iegūti, pamatojoties uz N.E.Stambulovas metodiku “Personības gribas īpašību izteiktības pētīšana”. Katrai pētāmo grupai tika rēķināts vidējais punktu skaits, lai gan katrā no tām bija vērojamas diezgan atšķirīgi aizpildītas testu lapas. Lai novērtētu gribas īpašību attīstības līmeni, tika pielietota tabula, kura atrodas 22.lappusē. Vadoties pēc tās, var redzēt, ka meitenēm, kuras nodarbojas ar sportu, visas gribas īpašības ir labāk attīstītas nekā meitenēm, kuras nenodarbojas ar sportu. Vismazākā atšķirība ir vērojama pašsavaldīšanās un izturības attīstības līmenī – tikai 0.5 punkti, taču pārējās kategorijās atšķirība ir ievērojami lielāka, līdz pat 7.16 punktiem iniciatīvas un patstāvības līmenī. Šīs gribas īpašības vislielākā mērā atrodas sporta ietekmē, jo treniņnometnes vasarā, izbraucieni uz sacensībām, cīņa par vietu komandā liek intensīvi attīstīties konkrētajām īpašībām, jo personas bez šīm īpašībām ļoti ātri beidz aktīvās sporta gaitas. Arī pārējās īpašības sports ietekmē pozitīvi, jo gan neatlaidība, gan mērķtiecība ir obligāts priekšnosacījums augstu rezultātu sasniegšanai. Diezgan dīvaini, ka drošširdība un izlēmība sportistēm ir attīstītāka nekāmeitenēm, kuras nenodarbojas ar sportu, jo jau agrāk eksperimentālā ceļā ir pierādīts, ka sportistam nav obligāti jābūt drosmīgam (B.N.Smirnovs, 1980).
Iemesls, kādēļ gandrīz nemaz neatšķiras pašsavaldīšanās izteiktības līmenis, varētu būt šīs īpašības nenozīmīgums sportā. Varbūt cīņu vai tamlīdzīgos sporta veidos, kur indivīds piedalās vienpersoniski, tā ir nepieciešama, taču komandu sporta veidos tās trūkums dažreiz pat palīdz.
Tātad vispārējais gribasspēks, par ko mēs pieņemam visu piecu gribas līmeņu sakopojumu, meitenēm sportistēm ir par 4.27 punktiem lielāks nekā nesportistēm un gandrīz sasniedz līmeni “augsts” (37 punkti). Tas norāda, ka attiecība uz meitenēm darba hipotēze – sports pozitīvi ietekmē gribas īpašību attīstību – ir apstiprinājusies.
Tabula nr.4 – Gribas īpašību līmeņu izteiktība zēniem
Gribas īpašības Zēni sportisti Zēni nesportisti
Drošsirdība un izlēmība 33.00 35.68
Mērķtiecība 34.55 38.30
Neatlaidība 31.43 34.91
Iniciatīva un patstāvība 33.00 33.00
Pašsavaldīšanās un izturība 32.45 37.28
Kopējais punktu skaits 32.88 35.83
Šajā tabulā attēlota gribas līmeņu vidējā izteiktība jauniešiem. Atšķirībā no meitenēm, šeit ir vērojama pilnīgi pretēja aina – tiem jauniešiem, kuri nodarbojas ar sportu, gribas īpašības ir zemāk attīstītas nekā nesportistiem. Vienīgi iniciatīva un patstāvība abām pusēm ir izteiktas vienādi (33 punkti). Jāatzīst, ka attiecībā uz jauniešiem ir iegūti diezgan negaidīti rezultāti, jo tika gaidīts, ka tāpat kā meitenēm zēnu sportistu gribasspēks būs lielāks. Šādiem skaitļiem ir diezgan grūti atrast pamatojumu, taču ka labākais iemesls varētu būt joprojām sabiedrībā valdošais uzskats par vīrieti kā svarīgāku būtni nekā sievieti. Attiecīgi, ja jaunietim ir panākumi sportā, viņam parasti tiek veltīta liela meiteņu uzmanība, kas bieži vien noved pie iedomības, sava nozīmīguma un spēju pārvērtēšanas. Sportists vēlas, lai viss tiktu paveikts viņa vietā, priekšplānā ir vēlme galvenokārt parādīt sevi, nevis palīdzēt komandai, tādēļ cieš arī sportiskie rezultāti. Tajā tiek vainoti treneri, vecāki, tikai ne paša personība. Tās visas ir sekas pārmēru lielai uzmanībai pret jauno sportistu un pārlieku liela viņa slavēšana. Liela nozīme ir arī ģimenei – ja tajā tiek cienīts darbs, zēnam tiek ieaudzināta izlēmība, patstāvība, tad arī sportā viņš cenšas paveikt visu iespējamo.
Tomēr joprojām nav īsti skaidrs, kādēļ nesportistu gribasspēks ir lielāks nekā sportistiem. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka zēni, kuri nenodarbojas ar sportu, mācās Daugavpils Valsts ģimnāzijā, kur izglītības kvalitāte līmenis ir augstāks nekā daudzās citās Daugavpils skolās, jo skola nešaubīgi ietekmē cilvēka raksturu un līdz ar to arī gribas īpašības.
Korelācijas aprēķināšana
Korelācijas koeficientu izmanto, lai noteiktu saikni starp diviem daudzumiem rezultātu. Tās lielums var svārstīties robežās no +1.0 līdz –1.0, taču gandrīz nekad tā nesasniedz +1.0, ja korelācija ir 0, tas norāda uz to, ka starp rādītājiem nav nekādas sakarības.
Korelācijas koeficientu var aprēķināt daudzos veidos, atkarībā no iegūtajiem datiem. Visizplatītākā ir Pīrsona korelācijas analīze, kura ir izmantota arī šajā darbā. Balstoties uz katras grupas vidējo punktu skaitu, tika aprēķināts Pīrsona korelācijas koeficients šādām grupām:
meitenēm nesportistēm (N=10) un meitenēm sportistēm (N=15)
zēniem sportistiem (N=15) un zēniem nesportistiem (N=10)
meitenēm nesportistēm (N=10) un zēniem nesportistiem (N=10)
zēniem sportistiem (N=15) un meitenēm sportistēm (N=15)
Pati korelācijas aprēķināšanas formula izskatās sekojoši: rxy = xy
N * SDx * SDy
kur N ir locekļu skaits (cilvēki vai rezultāti), r ir pats korelācijas koeficients, xy ir xy algebriskā summa, SDx ir koeficients, kuru rēķina šādi: SD = x2 : N
Lai iegūtu nepieciešamos datus, no sākuma ir jāizveido tabula, kurā jāietilpst diviem lielumiem, starp kuriem tiek aprēķināta korelācija, kā arī novirzes no vidējā punktu skaita, utt. Labākam priekšstatam zemāk tiek dota tabula, ar kuras palīdzību tika izrēķināts korelācijas koeficients starp meitenēm nesportistēm un meitenēm sportistēm:
Tabula nr.5 – Korelācija starp meitenēm
Msp Mnesp x y X2 Y2 xy
1.līm. 36.3 32.5 +0.2 +0.4 0.04 0.16 0.08
2.līm. 39.6 34.9 +3.6 +2.8 12.96 7.84 10.08
3.līm. 35.3 32.0 -0.7 -0.1 0.49 0.01 0.07
4.līm. 37.9 30.2 +1.9 -1.4 3.61 1.96 -2.66
5.līm. 31.0 30.5 -5 -1.6 25 2.56 8
180.1 160.6 42.1 12.53 15.57
M 36.02 32.12
Msp un Mnesp apzīmē meitenes sportistes un meitenes nesportistes. 1.līm.,2.līm.,utt., ir gribas īpašību attīstības līmeņi . X un Y apzīmē novirzi no vispārējā vidējā punktu skaita (M). X2 un Y2 ir šo noviržu kvadrāti un xy ir abu grupu noviržu attiecīgajā līmenī reizinājums. Simbols apzīmē attiecīgās grupas kopējo algebrisko summu.
Tātad meitenēm sportistēm un meitenēm nesportistēm pie nozīmības līmeņa 0,05 korelācijas koeficients ir 0,6799. Tas norāda uz saiknes esamību starp šīm divām grupām, no kā mēs varam secināt, ka psiholoģiskie līmeņi abu grupu pārstāvēm ir līdzīgā attiecībā, tikai sportistēm tie ir vairāk attīstīti. Zēniem nesportistiem un zēniem sportistiem pie nozīmības līmeņa 0,05 korelācijas koeficients ir 0,3564, kas norāda uz to, ka starp šīm divām grupām, lai cik tas dīvaini liktos, nav sakarības. Proporcionāls savas grupas vidējam punktu skaitam ir tikai pirmais līmenis, pārējie līmeņi krasi atšķiras, piem., ja sportistiem 4.līmenis vidēji ir par 2,8 punktiem zemāks nekā visu līmeņu kop.punktu sk., tad nesportistiem tas ir vienāds. Meitenēm nesportistēm un zēniem nesportistiem pie nozīmības līmeņa 0,05 korelācijas koeficients ir 0,4572. Arī starp šīm grupām saikne ir niecīga. Un, visbeidzot, meitenēm sportistēm un zēniem sportistiem pie nozīmības līmeņa 0,05 korelācijas koeficients ir 0,6589, kas liecina par zināmu sakarību starp šīm grupām.
No iegūtajiem rezultātiem var secināt, ka sports zināmā mērā vienādi proporcionāli iedarbojas uz zēniem un meitenēm, taču, skatoties pēc rezultātiem, meiteņu gribasspēks ir attīstītāks gandrīz par 4 punktiem (runa iet par sportistiem). Līdz ar to var secināt, ka izvirzīta hipotēze apstiprinas tikai daļēji. Sports nepadara atšķirīgas meitenes sportistes no meitenēm nesportistēm, taču zēnus gan, jo rezultāti liecina, ka zēniem sportistiem gribas līmeņu attiecība ir pavisam savādāka nekā zēniem nesportistiem.Iemeslu šādām likumsakarībām nav viegli atrast, jo tad jau ir jāveic nākamais pētījums, kas parādītu psiholoģiskās īpatnības atkarībā no dzimuma. Protams, var balstīties uz jau agrāk veiktiem pētījumiem, taču nebūtu diez cik pareizi izskaidrot viena pētījuma rezultātus ar citu darbu, kas veikts pilnīgi atšķirīgos apstākļos un ar savādākām metodēm.
4.attēls – Vidējā gribas īpašību izteiktība meitenēm
6.attēls –Vidējā gribas īpašību izpausme meitenēm(sportistes)
5.attēls – Vidējā gribas īpašību izpausme zēniem
7.attēls – Vidējā gribas īpašību izteiktība zēniem(sportisti)
8.attēls – Vidējā gribas īpašību izpausme sportistiem
9.attēls – Vidējā gribas īpašību izpausme nesportistiem
Kā redzams dotajos attēlos, tad, ja rezultātus apkopo neatkarīgi no sporta faktora, tad vidējā gribasspēka izpausme ir gandrīz vienāda gan zēniem, gan meitenēm. Taču ieskatoties attēlos, kur ir redzami rezultāti sportistiem, var redzēt, ka meitenes pārspēj zēnus par apmēram 4 punktiem. Ja testa rezultātu interpretācijā netiktu ņemts vērā dzimums, tad abu grupu (nesportistu un sportistu) rezultāti būtu praktiski vienādi, kā to var redzēt 8. un 9. attēlā. Bet tā kā dzimuma faktors tika ievērots, atklājās fakts, ka meitenēm sportistēm gribasspēks ir lielāks nekā nesportistēm, bet zēniem otrādi, t.i., zēnu sportistu gribasspēks ir zemāks nekā zēnu nesportistu.
Secinājumi
Sports mūsdienās ir kļuvis par neatņemamu sabiedrības sastāvdaļu, tādēļ ir nepieciešams zināt, kāda ietekme ir fiziskajiem vingrinājumiem uz cilvēka garīgajām spējām, lai neapzināti nenodarītu kaitējumu sev un līdz ar to arī apkārtējiem, jo katrs sabiedrības loceklis ir atbildīgs par sevis uzturēšanu funkcionētspējīgā stāvoklī. Lai izpētītu šī faktora (sporta) ietekmi uz jauniešiem, tika veikts pētījums 10. klašu skolēnu vidū, pamatojoties uz N.E.Stambulovas izstrādāto metodiku gribas īpašību attīstības līmeņa noteikšanai.
Salīdzinot sportistus un nesportistus, vispārējais vidējais punktu skaits ir gandrīz vienāds, nedaudz atšķiras tikai IV un V gribas īpašību līmenis (iniciatīva, paššavaldīšanās). Sportistiem ir zemāks iniciatīvas attīstības līmenis, taču augstāka pašsavaldīšanās. Taču, izdalot testus, vērā tika ņemts arī dzimums. Papildus ņemot vērā šo faktoru, var novērot krasa gribasspēka līmeņa atšķirības starp sportistiem un nesportistiem sava dzimuma ietvaros.
Starp meitenēm sportistēm un meitenēm nesportistēm ir 4 punktu atšķirība vidējā gribasspēka vērtējumā. Tikai V līmenis (pašsavaldīšanās) ir vienādā līmenī – 31 punkts, pārējos līmeņos pārsvars ir sportistēm, pats lielākais IV līmenim (iniciatīva) – 7 punkti. Tas liecina, ka attiecība uz meitenēm darba hipotēze apstiprinās un ka sports pozitīvi ietekmē meiteņu gribas īpašības. Savukārt zēnu vidū rezultāti ir diametrāli pretēji – nesportistu gribasspēks ir par 3 punktiem lielāks nekā sportistiem. Arī ar IV un V līmeni rezultāti ir pretēji, iniciatīva gan sportistiem, gan nesportistiem ir vienādā līmeni (33 punkti), taču V līmenī nesportistiem ir 5 punktu pārsvars. Tas liecina, ka attiecībā uz zēniem darba hipotēze neapstiprinās un ka sports pozitīvi neietekmē zēnu gribas īpašības.
Tātad izvirzītā hipotēze apstiprinās tikai daļēji, bez tam, ja nebūtu vērā ņemts dzimums, tad hipotēze neapstiprinātos vispār, jo tādā gadījumā rezultāti ir gandrīz vienādi. Tas norāda, ka ir nepieciešami papildus pētījumi, kas ļautu izprast, kādēļ sports atšķirīgi iedarbojas uz pretējo dzimumu pārstāvjiem.
Izmantotās literatūras saraksts
1. Borns L., Ruso N.F. (2002). Psiholoģija. Rīga, “Zvaigzne ABC”.
2. Kons I., (1985). Vecāko klašu skolēnu psiholoģija. Rīga: “Zvaigzne”.
3. Kuorinens R., Tūkala E. (2000). Cilvēka attīstības posmi. R.
4. Svence G., (1999). Attīstības psiholoģija. “Zvaigzne ABC”.
5. Государев Н.А. (1989). Так становятся чемпионами. Москва, «Просвещение».
6. Ильин Е.П., (2002). Психология воли. Санкт-Петербург, «Питер».
7. Калин В.А., (1983). Классификация волевых качеств. Симферополь.
8. Селиванов В.И., (1952). Воля и ее воспитание. Москва, «Физкультура и спорт».
9. Фомин.Н.А., Филип В.П., (1986). На пути к спортивному мастерству. Москва, «Физкультура и спорт».
10. Шайхтдинов Р.З., (1987). Личность и волевая готовность в спорте. Москва, «Физкультура и спорт».
11. http://psy.com.ru./psy.asp?gl=8&id=1 Развитие «Силы Воли».