M. Mičelas ”Vējiem līdzi”

Romāns ‘’Vējiem līdzi’’

„Bija reiz pasaule, kurā pletās bezgalīgi kokvilnas lauki un dzīvoja drošsirdīgi jātnieki. Vecie Dienvidi. Pat vistālākajos šīs pasaules nostūros bija cieņā smalkas manieres, un tajā dzīvoja galanti bruņinieki un daiļas dāmas, saimnieki un viņu vergi. Tagad par šo pasauli var lasīt tikai grāmatās, un tā nav nekas vairāk par sapni, kuru nav iespējams aizmirst. Šī pasaule ir aizgājusi vējiem līdzi…” (M. Mičela). Izdzirdot šos vārdus, izglītots cilvēks aptuveni sapratīs, par ko varētu būt šis romāns. Šo literatūras šedevru es izvēlējos lasīt, jo par to biju uzzinājusi no savas paziņas, kura arī ir lasījusi šo darbu un bijusi ļoti apmierināta ar to.
Vecie Dienvidi bija ASV austrumu piekrastes (bijušās 13 kolonijas) 7 dienvidu štati. Šie apgabali atšķēlās no pārējām ASV un izveidoja savas – Amerikas Konfederācijas Valstis, jo tajos joprojām pastāvēja vergturība, par ko pastāvošā republikāņu vara ar Abrahamu Linkolnu priekšgalā bija pret. Tātad, var secināt, ka darbība notiek pirms Amerikas Pilsoņu kara, tā laikā un pēc tā Vecajos Dienvidos (no 1861. gada līdz 1873. gadam).
Galvenā varone Ketija Skārleta O’Hāra – īru imigranta, plantatora un Taras plantācijas īpašnieka Džeralda O’Hāras un franču izcelsmes aristokrātu meitas Elenas (Robijāras) O’Hāras vecākā meita – ir 16 gadus veca (romāna sākumā), egocentriska, mazliet izlutināta un, kā vēlāk noskaidrojas, arī ļoti gudra, apķērīga un ar spožu prātu, salīdzinājumā ar pārējām jaunām dienvidniecēm, ļoti straujas dabas. Bieži vien īru temperaments gūst virsroku pār franču aristokrātismu. Lai arī viņai no bērnības tika ‘’galvā iekalts’’ tas, kā par sievieti domā apkārtējie, ir vissvarīgākais, Skārletai bieži vien bija vienalga par savu reputāciju, kas skaidri atklājas nodaļā, kurā Skārleta dejo ar Retu Batleru Atlantas labdarības tirgū, kaut arī Skārleta vēl nav novilkusi sēru drēbes. Ir bijusi precējusies trīs reizes – ar Čārlzu Hamiltonu (Skāletas ‘’mūža mīlestības’’ Ešlija Vilksa brālēnu), savas jaunākās māsas Sjuelenas pielūdzēju, pusmūža vīrieti Frenku Kenediju un bagātnieku Retu Batleru. Pēc tā, kad Rets viņu pamet, Skārleta atceras par savām mājām, Taru – vietu, no kurienes viņa smēlās savu spēku.
Rets Batlers ir pusmūža vīrietis (romāna beigās viņam ir pāri 40), čārlstonietis, runāja stieptajā Čārlstonas izloksnē, ar briesmīgu reputāciju, bijis izslēgts no Vestpointas (ASV Militārās Akadēmijas), ir sastrīdējies ar savu ģimeni, dažkārt pat neciešams ciniķis, taču, par spīti tam, Rets ir izglītots, bieži vien citē Šekspīru, vācu filozofus un citus, labi saprot cilvēkus, daudz zina par sievietēm, ciena uzticību, kas bija Skārletas pirmā vīra, Čārlza, māsas Melānijas (Hamiltones) Vilksas labākā īpašība, viņš ir mīlošs vīrs un tēvs. Rets iemīlēja Skārletu no pirmā acu skatiena ‘’Divpadsmit ozolos’’ un mīlēja viņu daudzus gadus, tomēr viņš viņu pameta grāmatas beigās, jo Skārleta par vēlu saprata to, cik daudz viņa Retam nozīmēja. Kad romāna beigās Skārleta jautā Retam, ko viņai darīt un kā viņa spēs dzīvot bez Reta, viņš atbild: ‘’Man par to ir nav ne silts, ne auksts.’’
Ešlijs Vilkss ir dienvidu puisis, kura tēvam pieder plantācija ‘’Divpadsmit ozoli’’, viņam neīpaši patīk Ziemeļi, taču viņš nebija arī kvēls Konfederācijas patriots. Viņš devās karā, lai aizstāvētu Džodžiju un savas mājas, nevis patriotisma spārniem nests. Lai arī pats teica, ka pēc sava tēva nāves viņš atbrīvotu savus vergus, ja karš to neizdarītu viņa vietā, Ešlijs tomēr bija ļoti nepraktisks, ko apstiprināja Melānija Vilksa pirms savas nāves. Ešlijs mīl Skārletu viņas dzīvīguma dēļ, viņš salīdzina viņu ar pirmatnīgām stihijām – uguni un vēju -, tomēr viņš apprec savu māsīcu Melāniju, jo abi ir ļoti līdzīgi.
Melānija (Hamiltone) Vilksa ir Ešlija māsīca un sieva, Čārlza Hamiltona, Skārletas pirmā vīra, māsa. Būdama maiga, uzticīga, nesavtīga un eleganta jauna sieviete, kas visa romāna garumā nezināja par Skārletas aklo mīlestību pret Ešliju kā pret vīrieti vai arī noliedza jebkādas tās izpausmes. Skārleta viņu uzskatīja par naivu muļķīti un ienīda viņu par to, ka Melānijai tika Ešlijs. Rets un visi citi un skatīja Melāniju par īstu lēdiju. Pēc Reta un Skārletas kopīgās meitas Bonijas nāves vienīgi Melānija pierunāja Retu apglabāt mazo meiteni, jo Rets bija uz prāta sabrukuma robežas. Melānija ļoti mīlēja bērnus un gribēja, lai viņu ir ļoti daudz, tomēr jau pirmā grūtniecība viņu gandrīz nogalināja, otrā pārvilka svītru Melānijas dzīvībai.
Darbs ir uzrakstīts divos sējumos, sadalīts atsevišķās nodaļās, kas mēdza būt vairākus desmitus lappušu garas. Kopumā romāns ir ļoti interesants, tomēr bija mirklis, kad lasīšanu vēlējos pārtraukt. Tas bija tad, kad M. Mičela stāstīja par galveno varoņu, kā arī Skārletas vecāku agrāko dzīvi. Manuprāt šeit autore pārāk daudz izplūda stāstīšanā, jo man nācās no sākuma pārslēgties un varoņu aprakstu, tomēr, kad stāstījums beidzās, nācās atgriezties uz to vietu, kurā notiekošais apstājās. Lai arī šīs romāna daļas daudz ko atklāj lasītājam par grāmatas varoņiem, tās tomēr bija zināmā mērā garlaicīgas. Darbus par līdzīgu tēmu man nav nācies lasīt, tāpēc šo darbu nevaru ne ar ko salīdzināt, tomēr es domāju, ka šo darbu nevar salīdzināt ar ko citu, jo katram autoram ir savas rakstīšanas īpatnības. Šo darbu es lasīju, kad vien varēju un cik vien ātri tas bija iespējams, tomēr tai pašā laikā centos, tā teikt, ‘’uzsūkt romāna sulu’’, proti, uztvert tekstu un to izprast pēc iespējas detalizētāk, jo man bija diezgan maz brīvā laika, tomēr šāds temps man neapgrūtināja teksta pilnvērtīgu uztveri. Abus sējumus izdeva ‘’Liesma’’ 1987. gadā. Vāka noformējumam ir izmatotas Maijas Tabakas gleznu ‘’Skumjā Regīna’’ reprodukcijas. Manuprāt, starp šīm gleznām un pašu romānu nav nekā kopīga un neko neizsaka par grāmatas būtību, jo romāns ir par amerikāņiem, bet uz grāmatas vāka ir attēlota latviešu aktrise Regīna Razuma. Romāna pazīmes atklājas visos tā aspektos, piemēram, tas patiesi ir vēstījums daudzu lappušu garumā, tas balstās uz daudzām epizodēm un ainām, kā arī tēli nav viennozīmīgi. Manuprāt, visspilgtāk izpaudās tieši pēdējā pazīme, jo notikumu attīstības gaitā izpaužas tēlu rakstura īpašības, piemēram, Melānijas raksturs izzināms, tikai izlasot visu grāmatu.
Pati autore ir stāstītāja, kas, manuprāt, ir labi, jo tad ir vieglāk iedomāties tēlu ārējo izskatu, bet darbību var redzēt no malas, tomēr viss notiekošais tiek attēlots tieši no Skārletas skatupunkta, līdz ar to nav jūtama autores klātbūtne. Lasot grāmatu es pastāvīgi iztēlojos visu, kas grāmatā bija aprakstīts, pat vismazākās detaļas, tādējādi pati varēju ‘’izdzīvot’’ sižetu. Man iztēloties palīdzēja autores detalizētie apraksti dažādām situācijām. Manuprāt, vienīgais, ko es mainītu, ir garie un plašie varoņu agrākās dzīves apraksti, taču ne notikumu gaitā, ne personu rīcībā es nemainītu it neko, jo tad tas būtu pilnīgi cits stāsts un romāns zaudētu savu šarmu. Darba valoda pārsvarā bija saprotama, tomēr bija atsevišķi vārdi, kurus es savā valodā neizmatoju, piemēram, emancipācija. Lai šo vārdu izprastu, man nācās pašķirstīt svešvārdu vārdnīcu. Visvairāk man palika atmiņā Skārletas teiciens – ‘’Par to es tagad nedomāšu. Ja es par to domāšu, es sajukšu prātā. Par to es domāšu rīt.’’
Man ļoti patika tas, ka Skārleta nebija ar pliku roku ņemama, ka viņa spēja viena pati uzturēt Taru kara laikā un pēc tā, kad māte nomira no tīfa, bet tēvs sajuka prātā no bēdām, ka spēja aukstasinīgi domāt ekstremālās situācijās, piemēram, brīdī, kad Skārleta nošāva jenkiju dezertieri Tarā, lai aizstāvētu sevi un romāna daļa, kurā Skārleta apprec savas māsas pielūdzēju, jo viņam bija nauda, ar kuru samaksāt nodokli par Taru Rekonstrukcijas laikā. Viņa arī bija mans mīļākais varonis. Manuprāt, izcils bija arī notikumu pavērsiens grāmatas beigās, kad Melānija nomirst un Skārleta beidzot aptver, ka nevis Ešlijs bija tas, kas bija viņai radīts, bet gan Rets, taču bija par vēlu. Vēl man ļoti patika Džeralda O’Hāras par Taru teiktie zelta vārdi: ‘’ Vienīgā lieta, kurai pasaulē vispār kāda vērtība, ir zeme! Vienīgā lieta, kas pasaulē pastāv mūžīgi, kā dēļ vērts strādāt, cīnīties un mirt!’’ Džeraldam, manuprāt, Tara bija vissvarīgākā, jo tieši viņam bija sapnis par Taru un visu, kas ar to saistīts – asinssarkanā Džordžijas zeme, ģimenes māja… Neviena persona man neatgādināja dzīvē sastaptus cilvēkus, jo mūsdienās cilvēkiem ir savādākas vērtības nekā 150 un vairāk gadus atpakaļ.
Šo romānu es gribētu izlasīt, kā arī ieteiktu lasīt cilvēkiem brīdī, kad liekas, ka visi striķi plīst un nezini, ko darīt tālāk. Tādā brīdī šāda veida lasāmviela līdzētu labāk nekā baldriāna tabletes vai citramons. Šis romāns liek aizdomāties par tām vērtībām, kas cilvēkam ir svarīgas – ģimene, mīlestība un dzimtene.
Lasot šo meistardarbu, es secināju to, ka cilvēks, akli ķerdams to, ko nevar noķert, var zaudēt to, kas viņam ir dārgs un kas jāglabā cieši sev klāt, to, ka vajag cīnīties līdz galam un jātic saviem spēkiem pat tad, ja liekas, ka balansē uz naža asmens, to, ka mājas ir tā vieta, kurā vari atgriezties jebkurā brīdī un to, ka ‘’galu galā rīt taču ir jauna diena’’ (M. Mičela).