Untitled
Satura rādītājs
Ievads
1.Laulības
2.Šķēršļi laulības noslēgšanai
2.1.Vecuma ierobežojumi
2.2.Rīcībspējas personas
2.3.Radniecība
2.4.Laulība starp viena dzimuma pārstāvjiem
2.5.Dubultlaulība
2.6.Adopcijas un aizbildnības attiecības
3.Laulības izsludināšana un pieteikumi laulības noslēgšanai
4.Laulības tiesisko attiecību izbeigšanās jēdziens un veidi
4.1.Laulības šķiršana kā laulības izbeigšanās veids, laulātiem dzīviem esot
4.2.Laulības izbeigšana sakarā ar laulātā nāvi vai izsludināšanu par mirušu
5.Laulības šķiršanas sekas
Secinājumi
Izmantotā literatūra
Ievads
Laulība ir sociāli atzīta seksuāla un ekonomiska savienība, parasti starp vīrieti un sievieti.
Laulības noslēgšanai Latvijā ir vairāki šķēršļi. Lai stātos laulībā ir jāievēro likumi, kas nosaka, kad persona drīkst stāties laulībā, pretējā gadījumā, laulība, ko personas noslēgs, būs spēkā neesoša. Iespējams, šie pastāvošie likumi neapmierina visas personas, piemēram homoseksuālus, ja viņi vēlas stāties laulībā, taču viņiem tas ir aizliegts. Kā arī pirms laulības noslēgšanas notiek izsludināšana, kas ir obligāta pirmslaulības fāze.
Pēdējo gadu laikā zināmi ir pieaugusi interese par laulības un ģimenes problēmām un to risināšanā. Šīs problēmas tiek aizvien vairāk aplūkotas un analizētas speciālajā literatūrā – socioloģiskā, filozofiskā, juridiskā, pedagoģiskā un cita veida literatūrā, kā arī lielu uzmanību šim problēmām pievērš arī nespeciālisti. Un tas ir dabiski. Ģimenes loma sabiedrībā arvien vairāk palielinās, paaugstinās sociālās nozīmes funkcijas, kuras ir jāizpilda tieši ģimenei. Par šīm funkcijām tiek daudz runāts un rakstīts. Diskusijas norit par to, ko un kā vajag izdarīt, lai šīs funkcijas ģimenē atklātos pilnībā, personības, ģimenes un sabiedrības lielākai efektivitātei. No šejienes arī izriet paaugstināta interese pie ģimenes un tās problēmām.
Savā darbā es aplūkoju vienu no ģimenes problēmām – laulības tiesisko attiecību izbeigšana. Kā izriet no paša darba nosaukuma, tēma ir diezgan šaura, kas skar tieši vairāk laulības šķiršanu. Šī ir tikai daļa no attiecībām , kas izriet no ģimenes un laulības. Bet tieši šī daļa ir viena no svarīgākajām, kas ietilpst laulības jautājumu sistēmā.
Laulības tiesisko attiecību izbeigšanas problēma – lielākā sociālā problēma mūsdienu sabiedrībā. Lielā mērā tas izriet no tā, ka jauniešu, kas stājas laulībā, materiālā un garīgā dzīve nav pilnībā nostiprinājusies. Bet laulības tiesisko attiecību izbeigšanas pieaugums – tie ir vistiešākie draudi ģimenes stabilitātē un tās saglabāšanā. Tāpēc arvien biežāk un uzstājīgāk tiek noskaidroti jautājumi, kas saistīti ar laulības tiesisko attiecību izbeigšanas iemesliem. Mūsu sabiedrībai tas ir pa spēkam un drīzumā ar laiku šī problēma tiks atrisināta.
Savā darbā es vēlētos iepazīstināt ar sekojošiem mērķiem :
Tuvāk izprast Latvijas Republikaslikumdošanu par laulības tiesisko attiecību izbeigšanu.
Pievērst uzmanību laulības šķiršanas problēmas aktualitātei Latvijas Republikā.
Sakarā par laulības šķiršanu pastāv divi pretrunīgi uzskati :
viens no uzskatiem ir tāds, ka laulības šķiršana tiek skatīta kā negatīva parādība ;
otrs – izskata laulību un sekojoši arī laulības šķiršanu kā ļoti personisku pašu laulāto darīšanu.
Tomēr, balstoties uz empīriskiem uzskatiem, nedrīkst viennozīmīgi atbalstīt vienu vai otru uzskatu. Laulības šķiršanas, ņemot vērā to individuālo pieeju, nedrīkst novērtēt laulības šķiršanu vispārēji. Šāda pieeja var novest pie tā, ka sabiedrības domas un uzskati nosodoši attieksies pret laulības šķiršanām, neiedziļinoties dziļākā tās problēmas risināšanā. Bet no otras puses – vieglprātīga un neapdomīga attieksme pret laulības šķiršanu.
1.Laulības
Laulība ir sociāli atzīta seksuāla un ekonomiska savienība, parasti starp vīrieti un sievieti.
Tomēr pastāv liels skaits laulības definīciju. Tāpēc britu sociālantropologs Edmunds Līčs uzskaita vairākas iezīmes, kuras var raksturot laulības:
1. Laulība nosaka likumīgo sievietes bērnu tēvu un likumīgo vīrieša bērnu māti.
2. Piešķir katram vai abiem laulātajiem monopolu otra partnera seksuālajā dzīvē.
3. Piešķir katram vai abiem partneriem tiesības uz otra partnera darbu.
4. Dod katram vai abiem partneriem tiesības uz otra partnera mantu.
5. Izveido kopēju īpašumu, kas tiek tālāk nodots pāra bērniem.
6. Izveido sociāli nozīmīgu saikni starp laulātajiem un to partneru radiniekiem.
Kaut arī minētās pazīmes ir novērojamas vairumā pasaules sabiedrību, to izpausmes formas un intensitāte var būt dažāda dažādās sabiedrībās.
2.Šķēršļi laulības noslēgšanai
Lai nodrošinātu valsts aizsardzību laulībai un ģimenei, radītu pamatus stabilas laulību attiecību veidošanai, nodrošinātu sievietes un vīrieša līdztiesību ģimenes attiecībās, visu cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no viņu izcelšanās, reliģiskās pārliecības1, Latvijā ir vairāki šķēršļi laulības noslēgšanai, kuru neievērošanas rezultātā laulību var uzskatīt par spēkā neesošu.
2.1.Vecuma ierobežojumi
Pirmkārt jau laulībā nevar stāties persona, kura nav sasniegusi 18 gadus, izņemot vienu gadījumu. Likumā ir noteikts laulības vecums, kā sievietēm tā arī vīriešiem tas ir vienāds. Civillikumā 32. pants laulības spēju saista nevis ar pilngadības sasniegšanu, bet gan ar noteikta vecuma sasniegšanu, proti, 18 gadu sasniegšanu. Tas ir minimālais laulības vecums, lai personām, kas stājas laulībā būtu nepieciešamais fiziskais un garīgais briedums, taču likumā nav norādīts maksimālai laulības stāšanās vecums un gadu starpība starp personām, kuras stājas laulībā. Pēc manām domām, laulībā nevajadzētu stāties jaunām personām, jo uzskatu, ka personās šādai dzīvei nav nobriedušas un laulība ilgi nepastāvēs.
Kā jau iepriekš minēts, ka ir izņēmums, kad persona var stāties laulībā vēl nesasniegusi 18 gadu vecumu. Likumā ir noteikts, ka laulībā var stāties nepilngadīga persona ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu, taču, šai personai jābūt vismaz sešpadsmit gadus vecai un laulību var slēgt tikai ar pilngadīgu personu. Tātad laulībā var stāties nepilngadīga persona ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai aizbildņi. Šis izņēmums var būt tikai tādā gadījumā, ja nepilngadīgā persona jau stājusies stabilās faktiskās kopdzīves attiecībās. Bērna piedzimšana nepilngadīgai sievietei pati par sevi jau ir uzskatāma par pamatu, lai ļautu viņai stāties laulībā.
Atļauju var dot nepilngadīgās personas vecāki – tēvs un māte. Ja vecāku laulība ir šķirta, vecāku varu realizē tas no vecākiem pie kura bērns dzīvo, un piekrišana no otra vecāka nav jāprasa. Ja bērnam vecāku nav vai viņi nerealizē vecāku varu, atļauju bērnam dod ieceltais aizbildnis. Taču, ja viņi liedzās dot atļauju laulības slēgšanai bez nopietna iemesla, atļauju var dot bāriņtiesa (pagasttiesa).
2.2.Rīcībnespējas personas
Laulība aizliegta personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ. Rīcībnespēja ir šķērslis laulības noslēgšanai. Tiesību zinātnē rīcībnespēju traktēparasti kā personas spēju ar savu darbību iegūt tiesības un pienākumus un tos realizēt, kā arī aizstāvēt. Rīcībnespējas2 trūkst nepilngadīgajiem, personām, kas atrodas apgādībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ un garā slimiem, ja likums tieši nenosaka citādi, nav piemērojams attiecībā uz laulības noslēgšanu divu apstākļu dēļ:
1. Tas neattiecas uz visām personām, bet gan tikai uz personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ. Šķērslis laulības noslēgšanai ir tikai tad, ja persona, kas vēlas stāties laulībā, jau ar tiesas spriedumu atzīta par rīcībnespējīgu.
2.Uz laulību nav attiecināms vispārējais noteikums, ka civiltiesībās darījumu var noslēgt rīcībnespējīgā pārstāvis- aizgādnis, tāpēc ka laulības noslēgšana pieder pie stingri personiska rakstura darbībām, ko ar pārstāvja palīdzību nevar veikt.
Rīcībnespēja izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, kā arī personām, kuras alkohola vai narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ draud novest sevi vai savu ģimeni trūkumā vai nabadzībā. ja tas atzīts ar tiesas spriedumu un šādai personai iecelts nav šķērslis laulības noslēgšanai un šādām personām nav nepieciešama arī ieceltā aizbildņa piekrišana.
Civillikuma noteikumos nav minēts, ka personas, kas ir garīgi slimas vai plānprātīgas, bet nav atzītas par rīcībnespējīgām nedrīkst noslēgt laulību. Tas pats attiecas uz personām, kuras citu iemeslu dēļ laulības slēgšanas brīdī nevar saprast savasdarbības nozīmi (alkohola, narkotiku lietošanas iespaidā). Lai gan šis nav formāls šķērslis laulības noslēgšanai, taču attiecīgā persona nespēj saprast savas darbības nozīmi un to vadīt, un tāpēc tas uzskatāms par nenormālu, laulības aktam neadvekātu rīcību, bet tas ir pretrunā ar vispārējo noteikumu.
2.3.Radniecība
Kā šķērslis laulībai ir arī radniecība. Laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām. Kā arī laulība aizliegta starp viena dzimuma pārstāvjiem3.
Aizliegums starp māsām un brāļiem ir noteikts ētisku un bioloģisku, medicīnisku apsvērumu dēļ, lai novērstu nepilnvērtīgu pēcnācēju rašanos. Likumā tieši nosaukti tie sānu līnijas radinieki, uz kuriem attiecināts aizliegums – tie ir brāļi ar māsām un pusmāsas ar pusbrāļiem. Tālākiem, piemēram, brālēniem ar māsīcām likums aizliegumu neparedz, varētu būt vienīgi ētiska rakstura ierobežojumi. Nav nozīmes apstāklim, vai radniecības attiecības radušās no laulības vai ārlaulības izcelšanās. Taču. lai radniecības attiecības būtu šķērslis laulības noslēgšanai, radniecība ir jāpierāda, un parasti to var pierādīt ar dokumentiem, kas pierāda izcelšanas (dzimšanas apliecība, ieraksts dzimšanas reģistrā). No likuma jēgas izriet, ka šķērslis laulības noslēgšanai ir domāta arī bioloģiskā, miesīgā radniecība, lai gan ar radniecību izcelšanos pierādošiem dokumentiem to nav iespējam pierādīt, piemēram, attiecību starp pusbrāli un pusmāsu, kuri dzimuši ārlaulības sakaros, ja viņu izcelšanās no kopīgā tēva dzimšanas reģistrā nav fiksēta sakarā ar to , ka nav noteikta paternitāte, vai starp brāli un māsu, kuras adoptējušas dažādas personas, kas arī ir ierakstītas par adoptēto vecākiem.
2.4.Laulības starp viena dzimuma pārstāvjiem
Eiropas demokrātisko valstu ģimenes likumdošana [4] neatļauj laulības starp viena dzimuma personām, lai gan atšķirībā no Latvijas likumā minētā noteikuma citu valstu ģimenes likumi tieši tādu aizliegumu nenoteic, tāpēc. ka viena dzimuma laulības nav savienojamas ar demokrātiskās, kristīgās, civilizētās sabiedrības laulības priekšstatu, kā heteroseksuālu, monogāmu, t.i. pretēju dzimumu, kas ietveras likumā regulētās laulības jēgā. Grūti iedomāties, ja Latvijā tiktu atļautas laulības starp viena dzimuma pārstāvjiem. Radīsies ļoti daudz problēmu, tai skaitā samazināsies dzimstības līmenis un bērniem, kas augs tādā ģimenē jau priekšlaicīgi var rasties novirzes.
2.5.Dubultlaulība
Aizliegta ir jauna laulība personai, kura jau atrodas laulībā. Proti, nav atļauta dubultlaulība. Tas attiecas uz abu dzimumu personām, kā arī uz visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības, arī uz ārvalstniekiem, kas Latvijā uzturas tikai noteiktu laiku. Personas, kuras ir stājušās laulībā, iesniedzot pieteikumu laulības noslēgšanai, ir jāiesniedz arī dokuments, kas apliecina arī iepriekšējās laulības izbeigšanu.
Manuprāt dubultlaulība sievietes ļoti aizvaino. Ja viņai ir viens vīrs, bet viņas vīram vairākas sievas tas ir nepatīkami, jo jebkurā gadījumā cilvēks nevar pievērst tādu pašu uzmanību vienlaicīgi divām personām.
2.6.Adopcijas un aizbildnības attiecība
Vēl viens no šķēršļiemlaulības noslēgšanai ir adopcijas attiecības. Adopcija ir ģimentiesisks5 akts, kas rada no jauna vai groza esošās radniecības tiesiskās attiecības. Iegūstot bērna tiesisko stāvokli pret adoptētājiem, bērns un arī viņa pēcnācēji iegūst pret viņiem visas tiesības un pienākumus, un tas attiecas arī uz aizliegumu stāties laulībā kā radiniekiem. Laulība aizliegta tikai starp adoptētāju un adoptēto. Aizliegums balstās vienīgi uz ētiskiem, nevis uz bioloģiskiem, medicīniskiem pamatiem. Taču ar adopcijas atcelšanu izbeidzas visas radniecības tiesiskās attiecības adoptētājam un viņu pēcnācējiem ar adoptētāju un viņu radiniekiem, līdz ar to atkrīt aizliegums bijušajam adoptētājam stāties laulībā ar bijušo adoptēto.
Arī aizbildnības attiecības ir kā šķērslis laulības noslēgšanai. Ievērojot, ka nepilngadīgās personas aizbildnis ir viņa pārstāvis un realizē vecāku varas analogas tiesības un pienākumus, kā arī lai nepieļautu nepilngadīgā interešu un tiesību aizskārumu, ir aizliegts noslēgt laulību aizbildnim ar aizbilstamo, kamēr pastāv aizbildnības attiecības, kamēr aizbilstamais sasniedz 18 gadu vecumu. Taču, ja aizbildnis ar aizbilstamo, kurš sasniedzis 16 gadu vecumu vēlētos noslēgt laulību, ir jāizbeidz aizbildnības attiecības, proti bāriņtiesai ir jāieceļ jauns aizbildnis, no kura nepilngadīgais varētu saņemt atļauju.
Laulības aizliegums pastāv arī starp aizgādni un aizgādnībā esošo. Gadījumos, kad personai aizgādnība nodibināta kā rīcībnespējīgai gara slimības vai plānprātības dēļ laulību aizgādnībā esošais vispār nav tiesīgs noslēgt. Taču, ja aizgādnība nodibināta personai izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, iestāšanās laulībā šādai personai nav aizliegta. Tikai laulības var slēgt tad, ja ir izbeigtas aizgādnības attiecības.
3.Laulības izsludināšana un pieteikumi laulības noslēgšanai
Izsludināšana
Pirms laulāšanas notiek izsludināšana6. Ja vēlas laulāties baznīcā, izsludināšanu, jeb uzsaukšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem. Izsludināšana tāpat kā saderināšanās ir fakti, kas pirms laulības noslēgšanas rada personām, kuras vēlas stāties laulībā, noteiktu tiesisku stāvokli. Izsludināšana ir obligāta pirmslaulības fāze, ko uz likuma pamata neatkarīgi no nākošo laulājamo vēlēšanās izpilda tie, kas veic laulības reģistrāciju – dzimstsarakstu nodaļas un baznīcas. Izsludināšanas mērķis ir informēt sabiedrību par priekšā stāvošo laulību, kā arī lai uzzinātu par iespējamiem šķēršliem šis laulības noslēgšanai.
Izsludināšanu izdara dzimtsarakstu nodaļa, kurā iesniegts pieteikums, vienu mēnesi izliekot sludinājumu šajā nodaļā. Izsludinātajiem ir tiesības salaulāties 6 mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad kļuvis zināms, ka laulības noslēgšanai nav šķēršļu. Likumā noteiktos gadījumos var salaulāt bez izsludināšanas.
Izsludināšana nav atļauta, ja iesniedot pieteikumu, nav ievēroti likuma noteikumi un, ja no dokumentiem redzams, ka laulības noslēgšanai ir šķēršļi. Izsludināšanu noraidot, dzimstsarakstu nodaļas pārzinis taisa motivētu lēmumu, ko izsludināmie divu nedēļu laikā var pārsūdzēt tiesā.
Izsludināšana notiek, izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu dzimstsarakstu nodaļā, kurā iesniegts pieteikums par vēlēšanos stāties laulībā. Steidzamos gadījumos, dzimstsarakstu nodaļas pārzinim ir tiesības saīsināt izsludināšanas laiku pēc sava ieskata.
Pieteikums laulības noslēgšanai
Personas, kuras vēlas doties laulībā iesniedz par to pieteikumu. Pieteikums jāiesniedz dzimtsarakstu nodaļā pēc vienas vai otras personas vai vecāku dzīvesvietas.
Līdz ar pieteikumu jāiesniedz arī dzimšanas apliecības, attiecīgos gadījumos vecāku vai aizbildņu atļauja, personām, kas bijušas laulībā – bijušā laulātā miršanas apliecība vai noraksts no tiesas sprieduma, ar kuru laulība šķirta vai atzīta par neesošu, kā arī valsts vai pašvaldības iestādes ārsta apliecinājums par veselības stāvokli.
Līdz ar laulības noslēgšanas pieteikumu jāiesniedz sekojoši dokumenti:
Dzimšanas apliecība
Vecāku, aizbildņu vai bāriņtiesas atļauja – laulības noslēgšanai nepilngadīgai personai. (tai jābūt rakstiskai)
Parsonām, kas jau agrāk bijušas laulībā, dokumenti, kas apliecina šīs laulības izbeigšanos
Ārsta apliecinājums par veselības stāvokli
Brīvības atņemšanas iestādes atļauja (ja persona dotajā mirklī izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā)
Ārvalstniekiem un bezvalstniekiem nepieciešamie dokumenti, kurus nosaka likums “par civilstāvokļa aktiem”
Par nepatiesu ziņu sniegšanu vainīgos var saukt pie kriminālatbildības. Šajā gadījumā domātas ir ziņas, kas norādītas pieteikumā par vēlēšanos stāties laulībā, kā arī ziņas ko satur CL 42.p. 1. Un 2.daļā minētie dokumenti.
4.Laulības tiesisko attiecību izbeigšanās jēdziens un veidi
Laulību noslēdz nolūkā veidot ilgstošu sievietes un vīrieša savienību visam mūžam. Šāds priekšstats par laulību pamatojas kā uz sabiedrības morāles normām, tā arī uz to tiesību normu prasībām, kas regulē laulības noslēgšanu. Šāds priekšstats par laulību parasti ir arī personām, kuras noslēdz laulību. Neviens nestājas laulībā tikai uz kādu zināmu laiku. Izņēmums ir vienīgi fiktīvas laulības noslēgšana, kad īstenībā vispār nav bijis mērķa veidot ģimeni. Tikai pastāvot ilgstošām un normālām laulības attiecībām, ģimene kā svarīgākā sabiedrības šūniņa spēj normāli veikt savas funkcijas, kurām ir svarīga sabiedriskā nozīme. Tāpēc stabilu laulības un ģimenes un attiecību izveidošanai, kā svarīgam uzdevumam mūsdienu sabiedrībā ir tas, ka valstij ir jāvelta ļoti liela uzmanība šim jautājumam. Bet likumdošana un ģimenes dzīves praksē uzskata par iespējamu arī laulības šķiršanu, un pie tam ne reti.
Ģimenes iziršanavienmēr ir bijusi saistīta ar sociāli tiesiskām problēmām. Laulības šķiršana vienmēr ir interesējusi un uztraukusi sabiedrību, devusi materiālu tiesību un socioloģijas sfēras izskatīšanai, darbu izstrādāšanai, kuros ir nepieļaujama laulības iziršana.
Ģimenes iziršana, kā arī pati laulība atspoguļo raksturu attiecības, kurās ir raksturīga valdonība, nevienlīdzība.
Tiesību jomā tiek pievērsta sevišķa uzmanība šķiršanās problēmu regulēšanā tāpēc, ka ģimenes saglabāšana ir nepieciešama daudzām citām sabiedriskām attiecībām. Šķiršanās rezultāts : ģimenes iziršana, vientuļās mātes, bērni bez tēviem , pasliktināšanās viņu audzināšanā, smagi morālie un materiālie pārdzīvojumi, dzimstības samazināšanās – ietekmē kopējo klimatu sabiedrībā.
Sevišķu uzmanību teorija un prakse velta šķiršanās iemesliem, ņemot par mērķi ietekmi ģimenes stiprināšanai un laulības stiprināšanai.
Laulības šķiršana, ne obligāta, bet iespējama, ir neveiksmīga ģimenes attiecību veidošana. Šķiršanās – laulības iziršanas rezultātu noformēšana.
Ar šķiršanos laulības tiek pārtrauktas no paša sākuma , tiek pārtrauktas ģimenes attiecības starp vīru un sievu, bet ilgu laiku starp viņiem mēdz būt saskare, galvenokārt, morāla. Ne reti arī materiāla, mantiska. Ar laulības šķiršanu uzreiz tiek pārtraukts ģimenes tiesiskais statuss un fiziskā tuvība.
Ģimene veidojas brīvi un labprātīgi. Un tajā gadījumā, kad ģimenes dzīves procesā noskaidrojas, ka tālāka ģimenes saglabāšana nav iespējama, un tālāka laulības saglabāšana būs tikai par sliktu laulātajiem un bērniem, likumsakarīga un pareiza būs šķiršanās.
Likumdošana nevar nošķirt laulāto brīvību, kuri ir nolēmuši šķirties, neliek šķēršļus šajā lietā, bet tas nenozīmē, ka likums ir par laulību tiesisko attiecību izbeigšanu. Valsts un sabiedrība cenšas mazināt šķiršanās skaitu ne ar dažādām mākslīgām metodēm, bet ar konfliktu novēršanas metodēm, ģimenes apstākļu uzlabošanu, jauniešu apskaidrošanai, ka ir jābūt uzmanīgiem izvēloties dzīves draugus.
Laulības šķiršanas dinamika un laulības ilgums ir atkarīgs no dažādām izmaiņām sabiedrībā. Šos rādītājus galvenokārt ietekmē tiesiski uzskati un materiālās attiecības sabiedrībā. Ar šo visu kopumā sabiedrība aktīvi ietekmē ģimenes stiprināšanu. Sevišķi efektīvi tas ietekmē, kad vienlaicīgi vienā virzienā darbojas tiesību un morāles spēki, ekonomiskie faktori un sabiedrība. Dabiski, ka iekšējā iejaukšanās šāda veida lietās, jābūt izmeklētai un nepiemērojas visiem un dažādās situācijās ģimenes dzīvē, par cik mūsu laikos laulība tiek slēgta brīvi, labprātīgi un ar mīlestību.
Laulības šķiršana ir ārkārtas situācija ģimenē. Diezgan stabilas ir normas, šķiršanās tiesiskā regulēšanā tiesā. Sevišķi “mazkustīgas” ir normas šķiršanās pēc tiesas iznākumā laulātajiem un bērniem. Laulības šķiršanas institūtā ir vērojama tendence, kas saistīta tikumības aspektu, ar sociālu novirzienu laulības šķiršanu palielināšanā vai pazemināšanā,regulējošus, noteicošus vai ietekmējošus motīvus un šķiršanās iemeslus uz faktoriem, kas ietekmē laulības šķiršanu.
Tiesības un tikumība ir pret vieglprātīgu un neattaisnotu laulības tiesisko attiecību izbeigšanu. Bet ne vienmēr laulības tiesisko attiecību izbeigšanu ir jāuzskata kā ļaunumu. Ja ģimenē nav mīlestības vai arī tā ir aizvietota ar citu mīlestību, tad laulības tiesisko attiecību izbeigšana ir atvieglojums abām pusēm, kā arī sabiedrībai kopumā.
Laulības tiesisko attiecību izbeigšana ir tikai fakta konstatēšana : dotā laulība ir “mirusi laulība”, tās saglabāšana ir tikai māns un izrādīšanās.
Laulības tiesisko attiecību izbeigšana, kas ir vairāk sociāls jēdziens, cieši pastāv ģimenes dzīvē un sabiedrībā, šodien aizņem lielu vietu (skaita ziņā) tiesu lietās.
Lielākoties laulības tiesisko attiecību izbeigšana notiek divu faktoru dēļ :
Tie ir objektīvie apstākļi, atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Piemēram, nespēja pasaulē laist pēcnācējus, kāda neizārstējama slimība kādam no laulātajiem, arī tad, kad ir ilgstoši jādzīvo vienam bez otra un tml.
Iedarbojošies faktori, kuri ir pastāvējuši no paša sākuma. Piemēram, laulības noslēgšana aiz aprēķina, bez mīlestības; laulības, kas notikušas nejauši, kad jaunlaulātie bijuši maz pazīstami un tml.
Pat labvēlīgā ģimenē pašā sākumā abi laulātie ne vienmēr gaida no laulības vienu un to pašu, dažādi uztver ģimenes dzīvi. Un, ja šīs vēlmes krasi atšķiras no ikdienas dzīves, konflikti ir neizbēgami.
No sākuma ir iemīlēšanās, jūtu pārpilnība, pēc tam neliela atvēsināšanās, vēlāk rodas racionāla (kopā ar emocionālo) pieeja laulībām. Pēc tam iespējamas arī negatīvas parādības : apnikums, aizkaitināmība, neiecietība. Jābūt lielām jūtām un takta izjūtai, lai saglabātu normālas attiecības ģimenē, neļauties minūtes vājībām.
Ģimenes dzīves procesā mīlestības un draudzības jūtas bieži mainās, biežāk tieši vēl vairāk nostiprinās, dažreiz notiek arī otrādi. Šeit arī rodas ģimenes dzīves sabrukums, kas noved pie laulības tiesisko attiecību izbeigšanu. Bet ne vienmēr laulības tiesisko attiecību izbeigšanas fakts nozīmē ģimenes izjukšanu. Izirušās ģimenes vietā veidojas jauna, vēl stiprāka ģimene, kā pirmā. Otrreizējās laulības dod iespēju izveidoties stiprai un normālai ģimenei, kas nav dibināta uz baiļu izjūtām, vai bailēm par vīra vai sievas aiziešanu, bet stiprai pieķeršanās vienam otram.
Un tā, mūsu Latvijas Republikā (turpmāk tekstā – LR) laulības tiesiskās attiecības tiek izbeigtas sekojošos divos gadījumos :
1. Laulātiem dzīviem esot ar laulības šķiršanu.
2. Sakarā ar viena vai abu laulāto nāvi.
Līdz 1993. gada 1. septembrim laulību LR varēja šķirt gan tiesa, gan administratīvā kārtā rajona vai pilsētas dzimtsarakstu nodaļā. Bet ar 1993. gada 1. septembri pēc Civillikuma ( turpmāk tekstā – CL) atjaunošanas laulību var šķirt tikai tiesā un laulība ir šķirta ar dienu, kad likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums par laulības šķiršanu.
4.1.Laulības šķiršana kā laulības izbeigšanās veids, laulātiem dzīviem esot
Laulības šķiršana kā laulības izbeigšanās veids, laulātajiem dzīviem esot , mūsu sabiedrībā balstās uz demokrātiskiem principiem, konstitucionāli nodrošinātām vīrieša un sievietes vienlīdzīgām tiesībām sabiedrībā.
Laulības šķiršana – kompetentas valsts iestādes juridisks akts, kas sakarā ar vienu vai abu laulāto gribu izbeidz laulības tiesisko attiecību.
Tādejādi tikai ar pašu laulāto gribu, ar laulības attiecību faktisku izbeigšanu vien vēl nepietiek, lai pēc spēkā esošās likumdošanas laulība būtu šķirta.
Latvijas spēkā esošā likumdošana, kas reglamentē laulības šķiršanu, nodrošina gan no sabiedrības, gan atsevišķu indivīdu viedokļa optimālus laulības šķiršanas noteikumus. Tāpēc mūsdienās uzmanība pievērsta galvenokārt tam , kā laulības šķiršanas tiesības un iespējas tiek īstenotas praksē. LR laulību šķiršanas skaita ziņā ilgstoši ieņem vadošo vietu starp Baltijas valstīm.
Sakarā ar to pamatoti rodas jautājums, vai tiesības šķirt laulību tiek realizētas tikai tad, kad tas patiešām nepieciešams , kad ģimenes attiecību saglabāšana kļuvusi neiespējama, vai arī šo tiesību realizēšana ir sekas subjektīvai, vieglprātīgai, bezatbildīgai attieksmei pret ģimeni.
Aptuveni divas trešdaļas šķirto laulību ir tādas, kurās ir nepilngadīgi bērni. Par to audzināšanu ģimenē pēc laulības šķiršanas būtībā rūpējas tikai viens no šķirtajiem laulātiem- tas, pie kura bērns paliek. Materiālā palīdzība, ko pēc likuma šādos gadījumos sniedz atsevišķi dzīvojošais tēvs vai māte, nespēj kompensēt viņa aktīvas līdzdalības trūkumu bērna audzināšanā. Tieši tāpēc ievērojami palielinās tiesu loma ģimenes attiecību nostiprināšanā. Tiesām laulības šķiršanas lietās aktīvi jāveicina ģimenes nostiprināšana, jāpievērš lielāka uzmanība laulības šķiršanas lietu izskatīšanai, pamatojoties uz ģimenes nostiprināšanas uzdevumiem, laulāto un viņu bērnu tiesībām un ar likumu aizsargātām tiesībām. Īpaša uzmanība tiesām jāpievērš jauno ģimeņu nostiprināšanā un tādu ģimeņu saglabāšanā, kurās ir nepilngadīgi bērni.
Laulības šķiršana izbeidz visas laulāto personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus, izņemot vienīgi LR CL 80.pantā minēto normu, kura skan sekojoši :
“Šķirot laulību vai pēc laulības šķiršanas bijušais laulātais var prasīt līdzekļus no otra bijušā laulātā samērā ar viņa mantas stāvokli, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulība iziršanu un līdzekļi nepieciešami iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai uzturam”.
Ar laulības šķiršanulaulātais, kurš stājoties laulībā bija mainījis uzvārdu, iegūst tiesības pēc savas vēlēšanās paturēt šo uzvārdu, vai atgūt savu pirmslaulības uzvārdu. Šis noteikums ir atrunāts LR CL 82.p.2.d. :
“Laulātais, kas, dodoties laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa piešķir viņam pirmslaulības uzvārdu”.
Laulības izbeigšana, laulātajiem dzīviem esot, notiek, laulību šķirot, pamatojoties uz viena laulātā vai abu laulāto pieteikuma ( LR CL 70. pants).
Šķirt var tikai tādu laulību, kas noslēgta likumā paredzētā kārtībā. Likumā ir noteikta tikai viena laulības šķiršanas kārtība – tiesas ceļā.
Laulības šķiršanu tiesā var ierosināt kā abi laulātie, tā arī viens no viņiem. Laulības šķiršanas pamatā ir laulības sairuma princips (CL sākotnēji 1937. gada redakcijā paredzēja laulāto vainojuma principu).
Par izirušu pēc CL ir uzskatāma trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve. Līdzās šim vispārīgajam laulības šķiršanas pamatam likumā ir noteikti arī īpaši gadījumi, kad laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, tad viens no laulātajiem var prasīt laulības šķiršanu. Tas ir gadījumos :
Laulības turpināšana tam laulātajam, kas pieprasa laulības šķiršanu, ir neiespējama tādu iemeslu dēļ, kuri ir atkarīgi no otra laulātā un kuru dēļ kopdzīve ar viņu būtu neizturama cietsirdība pret laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu.
Abi laulātie pieprasa laulības šķiršanu vai viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību.
Viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir piedzimis bērns vai ir gaidāma bērna piedzimšana.
Tomēr, ja tiesa uzskata, ka ir iespējams vēl saglabāt ģimeni, kura ir nolēmusi šķirties, tā laulāto samierināšanās nolūkā var atlikt lietas izskatīšanu uz laiku uz sešiem mēnešiem.
Laulāto tiesības un pienākumi ir tikai personām, kuras laulību noslēgušas likumā noteiktajā kārtībā, un rodas ar laulības noslēgšanas brīdi. Ārlaulības jeb t.s. partnerattiecības, lai gan arī Latvijā tās nav retums (par ko liecina kaut vai tas, ka pēdējos gados 25 — 30% bērnu piedzimst laulībā nesastāvošām sievietēm, no kurām liela daļa atrodas partnerattiecībās ar bērna tēvu), laulāto tiesības un pienākumus nerada.
Laulāto personisko tiesību pamatā ir demokrātiski abu laulāto līdztiesības principi. Tas attiecas gan uz laulāto uzvārda tiesībām, dzīvesvietas izvēli, visu ģimenes kopdzīves jautājumu izlemšanu. Iestājoties laulībā, laulātie pēc savas vēlēšanās var izraudzīties viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu (pēc tradīcijas tas gan visbiežāk ir vīra uzvārds). Vai katrs laulātais var paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, vai arī pievienot savam uzvārdam otra laulātā uzvārdu, izņemot gadījumus, kad vienam laulātajam jau ir dubults uzvārds. Kas gan praksē notiek reti.
Sava darba tālākajā gaitā es apskatīšu jau pieminēto visbiežāk sastopamo veidu, uz kuru pamata tiek šķirta laulība Latvijā .Tas ir LR CL 74.p.2.p. minētais gadījums, kad abi laulātie pieprasalaulības šķiršanu vai viens laulātais piekrīt otra laulāta prasībai šķirt laulību.
Lietas par laulības šķiršanu Latvijā tiek izskatītas saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu, tiesa tās izskata prasības kārtībā pēc vispārējiem noteikumiem, tā nosaka Latvijas Republikas Civilprocesa likuma 233. pants.
Tomēr arī pastāv zināms ierobežojums, kas jāņem vērā indivīdiem, kas nolēmuši laulības dzīvi neturpināt. Jo tiesa pēc savas iniciatīvas atliek lietas izskatīšanu nolūkā atjaunot laulāto kopdzīvi vai veicināt lietas mierīgu atrisinājumu.
Laulības neesamība
Nedaudz vēlētos pievērsties jautājumam par laulības neesamību. Mūsu valsts likumdošanā pastāv arī tāds jēdziens kā “laulības neesamība”.
Ko izprot zem vārdiem “Laulības neesamība”?
Laulības atzīšana par spēkā neesošu ir īpatnējs laulības izbeigšanas veids, bet tomēr tas netiek pieskaitīts pie laulības izbeigšanas gadījumiem, jo taču pēc mūsu likumdošanas laulība vispār nav pastāvējusi. Tomēr ir daži juristi, kuru domas dotajā jautājumā dalās, un viņi uzskata, ka arī, ka laulības atzīšana par spēkā neesošu ir viens no laulības šķiršanas veidiem.
Laulības atzīšanu par spēkā neesošu var pieprasīt tad, ja ir pamats uzskatīt, ka laulība faktiski nepastāv un arī šādā gadījumā, tāpat kā pēc abpusēja pušu lūguma, lietas izskatīšanas kārtība noris pēc vispārējiem principiem, kurus nosaka Latvijas likumdošana.
Prasību par laulības neesamību var celt ieinteresētās personas vai prokurors, tomēr praksē visbiežāk šādas prasības ceļ viena no laulībā esošajām pusēm. Par laulības neesamību, varbūt pat pamatotu mēdz runāt samērā bieži, tomēr likumīgi, saskaņā ar likumu, laulību par neesošu var atzīt tikai tiesa, pastāvot Civillikuma 60.- 67. pantā noteiktajiem gadījumiem.
Šādas laulības dibināšanas iemesli mēdz būt dažādi, dažreiz pat prātam neaptverami. Kā viens no laulības neesamības pamatiem var būt tās fiktivitāte, zem vārda fiktivitāte saprotot to, ka viens vai abi laulātie stājušies laulībā bez nolūka izveidot ģimeni. Šis tad ir, manis iepriekš jau pieminētais gadījums, kad prasību par laulības šķiršanu var celt laulātais, kas par otra laulātā ļaunticību nav zinājis.
Pastāv ierobežojums, pie laulības neesamības, kad prasību neviens nevar celt. Šāds gadījums ir spēkā tad, ja miruši abi laulātie.
Reālā dzīvē pastāv arī tādas laulības, kurās viena no pusēm devusies piespiedu kārtā. Šādā gadījumā Latvijas likumdošana, saskaņā ar CL 67. pantu nosaka, ka laulātais, kurš laulībā devies draudu ietekmēts, prasību par laulības neesamību var iesniegt sešu mēnešu laikā no draudu ietekmes izbeigšanās brīža.
Runājot par laulības šķiršanu pēc abu laulāto pieteikuma, jāņem vērā apstāklis, ka tiesās lietas par laulības šķiršanu pēc abu laulāto pieteikuma, laulību var šķirt, kā jau iepriekš tika minēts, ne ātrāk kā gadu pēc laulības noslēgšanas.
Pieteikums par laulības šķiršanu jāiesniedz abiem laulātajiem pēc jebkura laulātā dzīvesvietas, tā nosaka CPL 235. pants “Lietas par laulības šķiršanu, abiem laulātajiem par to vienojoties, tiesa izskata pēc abu laulāto kopīga pieteikuma” un “pieteikumu var iesniegt tiesai pēc jebkura laulātā dzīvesvietas”.
Ja prasība par laulības šķiršanu tiesā tiek iesniegta abām pusēm vienojoties, tad pēc būtības tā ir laulāto vienošanās šķirt laulību bez iemesla, kaut arī, protams, šādi iemesli pastāv, ja reiz cilvēki, kuri kādreiz labprātīgi stājušies laulībā, tagad to vēlas šķirt. Šādos gadījumos tiesas uzdevums ir pārliecināties, vai abi laulātie ir izpratuši šādas vienošanās tiesiskās sekas. Bieži vien šāds pieņemtais lēmums, kurā laulātie vienojušies šķirt laulību ir pārsteidzīgs, impulsu vadīts, nepietiekami izvērtēts un apdomāts.
Tiesas uzdevums, kā jau minēju, ir pārliecināties par tiesisko seku iestāšanos laulības šķiršanās gadījumā un ja atklājas, ka abi laulātie tomēr to nav izpratuši, tad tiesu kompetencē ir izskaidrot attiecīgās procesuālās darbības sekas.
Dzīvē pastāv pieņēmums, ka laulības šķiršanas gadījumā bērni parasti paliek mātes aprūpē, taču tiesu praksē pastāv arī gadījumi, kad šķirot laulību pastāv arī strīds par to, pie kura no vecākiem paliks bērni. Šādos gadījumos, kā arī gadījumos, kad pastāv strīds par līdzekļu piedziņu bērniem un to apmēru, tiesa šīs prasības var apvienot vienā tiesvedībā.
Ja ,piemēram, bērns reāli nedzīvo kopā ar vecākiem, bet atrodas audzināšanā pie radiniekiem, līdz ar to pastāv varbūtēja iespēja, ka vecvecāki vai radinieki kavēs bērna nokļūšanu pie viena no vecākiem, tad šāds strīds tomēr izskatāms atsevišķi no lietas par laulības šķiršanu vai uzturlīdzekļu piedziņu un to apmēru noteikšanu. Šādā gadījumā tiesā noteikti tiek pieaicināts bāriņtiesas pārstāvis un tiek izskatīts jautājums par bērna dzīvesvietu. Pirms tiesas bāriņtiesai tiek uzdots veikt ģimenes materiālo un sadzīves apstākļu apsekošanu un dot viņuprāt pareizāko atzinumu, pie kura no vecākiem viņuprāt būtu jāpaliek bērniem. Protams apsekošanas gaitā jāuzklausa arī paša bērna vēlme pie kura no vecākiem viņš vēlas palikt. Bērns izsaka savu vēlmi, bet tiesas uzdevums ir veikt šīs vēlmes patiesuma pārbaudīšanu .Tas tiek darīts uzklausot bērnu pedagoga klātbūtnē un apstākļos, kādos kāds no vecākiem nespēj ietekmēt bērna patiesās vēlmes.
Šādos gadījumos ir pieļaujams pušu izlīgums un jāraugās, lai izlīgums neaizskartu bērnu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. Izlīguma noteikumiem jābūt izteiktiem tiesas nolēmumā par izlīguma apstiprināšanu rezolutīvā daļā. Izlīgums un tā apstiprināšana jautājumā par bērna dzīvesvietas noteikšanu var notikt tikai pēc tam, kad tiesa pārbaudījusi visus pierādījumus par tiesā iesniegto strīdu starp vecākiem šajā jautājumā. Nepastāvot strīdampar dzīvesvietas noteikšanu bērnam, tiesa par bērna dzīvesvietu nevar lemt un norādīt to sprieduma par laulības šķiršanu vai laulības neesamību rezolutīvajā daļā.
4.2.Laulības izbeigšana sakarā ar laulātā nāvi vai izsludināšanu par mirušu
Laulība dabiski izbeidzas ar viena vai abu laulāto nāvi. Laulātā miršanas fakts tiek reģistrēts dzimtsarakstu nodaļā, par ko tiek izdota miršanas apliecība, kas ir laulības izbeigšanas pierādījums.
Pēc spēkā esošās likumdošanas par miršanas un tātad arī laulības izbeigšanas brīdī tiek uzskatīts noteikts datums, kas praksē parasti ir pietiekami. Sarežģītāk ir tad, ja vienā diennaktī, bet dažādā laikā ir miruši abi laulātie (piemēram, transporta līdzekļa avārijas rezultātā). Tad laulība skaitās izbeigta ar brīdi, kad miris pirmais no laulātajiem, bet otrs laulātais, kurš vēl šajā brīdī bija dzīvs, kā pārdzīvojušais laulātais iegūst tiesības uz mantojumu, kuras transmisijas kārtībā savukārt pāriet viņa mantiniekiem.
Laulātā izsludināšana par mirušu, tāpat kā laulātā nāve, izbeidz laulību. Laulības izbeigšanos arī šajā gadījumā apliecina miršanas apliecība, kas izdota saskaņā ar miršanas reģistrāciju, pamatojoties uz tiesas spriedumu, ar kuru laulātais izsludināts par mirušu. Laulība izbeidzas ar to dienu, kura pēc CL ir uzskatāma par mirušu izsludinātās personas nāves dienu. Tā kā laulātā izsludināšana par mirušu pamatojas uz prezumpciju, ka viņš ir miris, nav izslēgts, ka šis laulātais ierodas. Šādā praktiski ārkārtīgi reti sastopamā gadījumā saskaņā ar CL tiek atcelts spriedums, ar kuru laulātais bija izsludināts par mirušu, un laulība atzīstama par automātiski un ar atgriezenisku spēku atjaunota. Ja laulātie vairs nevēlas šajā laulībā sastāvēt, viņi to var šķirt likumā paredzētā kārtībā.
5.Laulības šķiršanas sekas
Ar brīdi, kad spriedums, ar kuru tiek šķirta laulība, stājās spēkā, personu starpā beidz pastāvēt tiesības un pienākumi, kas izriet no laulāto savstarpējām tiesiskajām attiecībām. Pēc laulības šķiršanas persona ir tiesīga doties jaunā laulībā. Taču līdz ar laulības šķiršanu bijušajiem laulātajiem var rasties jauni pienākumi un tiesības, kas izriet no laulības šķiršanas.
Uzvārda maiņa
Civillikums paredz, ka laulātais, kas, dodoties laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa piešķir viņam pirmslaulības uzvārdu. Savukārt ir jāņem vērā, ka pēc otra laulātā lūguma tiesa, ja tas neaizskar bērna intereses, var liegt laulātajam, kurš veicinājis laulības iziršanu, saukties laulībā iegūtajā uzvārdā.
Mantas sadala laulāto starpā
Atbilstoši Civilprocesa likuma 238. panta noteikumiem laulība nevar tikt šķirta, kamēr laulātie nav panākuši savstarpēju vienošanos par to savstarpējās mantas sadali. Ja laulātie savstarpēji nevar vienoties, tad abu laulāto savstarpējie prasījumi par mantas sadali ir izšķirami tiesas ceļā, pamatojoties uz Civillikuma noteikumiem vai laulības līguma noteikumiem. Atbilstoši Civillikuma noteikumiem ir iespējami divi laulāto mantisko attiecību veidi – laulātolikumiskās un laulāto līgumiskās mantiskās attiecības, kas attiecīgi nosaka mantas sadales kārtību laulības šķiršanas gadījumā.
Laulības šķiršanas gadījumā likumiskos mantu sadales jautājumus nosaka Civillikuma noteikumi. Saskaņā ar Civillikuma noteikumiem katrs laulātais ir tiesīgs paturēt to mantu, kas viņam/viņai ir piederējusi pirms laulības, kā arī to atsevišķo mantu, ko katrs laulātais ir ieguvis laulības laikā. Savukārt tā manta, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā palīdzību, ir abu laulāto kopīgā manta. Par abu laulāto kopīgo mantu tiek pieņemts, ka tā pieder abiem laulātajiem kopīgās daļās, ja vien kāds no laulātajiem nepamato un nepierāda citādāku mantas dalījuma kārtību.
Savukārt, ja laulāto mantiskās attiecības tiek regulētas laulības līgumā, tad arī mantas sadales jautājumi laulības šķiršanas gadījumā tiek noteikti atbilstoši līguma noteikumiem.
Uzturlīdzekļi, vecāku atbildības jautājums
Laulības šķiršana pati par sevi var arī neietekmēt vecāku atbildību pār bērniem. Taču, šķirot laulību, laulātajiem vienlaikus ir jāvienojas par aizgādības noteikšanu, saskarsmes tiesību izmantošanu un uzturlīdzekļiem bērniem. Šāds noteikums ir paredzēts Latvijas Civilprocesa likuma 238. pantā, proti, lietās par laulības šķiršanu ir aizliegts izskatīt atsevišķi iepriekš minētos jautājumus, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, it īpaši no vecāku un bērnu tiesiskajām attiecībām.
Laulības šķiršanās sekas vecāku atbildības jautājumos
Ja pēc laulības šķiršanas bijušie laulātie dzīvo šķirti, vecāku kopīgā atbildība pār bērniem Latvijas nacionālo tiesību izpratnē – vecāku kopīgā aizgādība turpinās. Taču attiecīgi ikdienas aizgādību (vecāku atbildību) īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Atbilstoši Civillikumam pienākums gādāt par bērna uzturēšanu nebeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.
Vienlaikus ir iespējamas arī tādas situācijas, kad bērns atrodas viena no vecāku atsevišķā aizgādībā, pamatojoties uz tiesas nolēmumu vai vecāku savstarpēju vienošanos. Šādā gadījumā vecākam, kuram nav aizgādības tiesības, tik un tā saglabājas saskarsmes tiesības (tiesības uzturēt tiešus kontaktus un personiskas attiecības ar bērnu). Taču šajā gadījumā tam vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns neatrodas, nav arī pienākums piedalīties bērna aprūpē, proti, nodrošināt uzturlīdzekļus bērnam.
Laulības šķiršanās sekas jautājumā par uzturlīdzekļiem bērniem
Vienlaikus ar laulības šķiršanu, ir izšķirams jautājums par uzturlīdzekļiem bērniem. Laulības šķiršana neietekmē abu vecāku pienākumu uzturēt bērnu. Šķirot laulību, bērna vecāki var savstarpēji vienoties par uzturlīdzekļiem bērniem, taču tajos gadījumos, kad vecāki nespēj panākt vienošanos, strīdu vienlaikus ar laulības šķiršanu izšķir tiesa.
Uzturlīdzekļu maksāšana bijušajam laulātajam
Atbilstoši Civillikuma noteikumiem līdz ar laulības šķiršanu vai arī jau pēc tam, kad laulība ir šķirta, bijušais laulātais var prasīt līdzekļus iepriekšējā labklājības līmeņa nodrošināšanai vai līdzekļus uzturam no otra laulātā samērā ar viņa mantas stāvokli. Pienākums nodrošināt šādu līdzekļu sniegšanai bijušajam laulātajam ir tajos gadījumos, kad laulātais, no kura šādi līdzekļi tiek prasīti, ir ar savām darbībām ir veicinājis laulības iziršanu. Taču ir jāņem vērā, ka šiem līdzekļiem, ko bijušais laulātais prasa, ir jābūt nepieciešamiem. Tādējādi bijušajam laulātajam nav pienākuma nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu bijušajam laulātajam, kā arī šāda pienākuma izpilde var tikt izbeigta, ja:
bijušais laulātais ir devies jaunā laulībā;
bijušā laulātā ienākumi nodrošina attiecīgi iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu;
bijušais laulātais izvairās iegūt līdzekļus uzturam ar savu darbu;
ir citi apstākļi, kas liecina, ka zudusi nepieciešamība saņemt līdzekļus no bijušā laulātā.
Pienākums nodrošināt iepriekšējo labklājības līmeni vai uzturu bijušajam laulātajam izbeidzas arī tajos gadījumos, kad pēc laulības šķiršanas pagājis tikpat ilgs laiks, cik attiecīgi ilgusi šķirtā laulība. Tomēr gadījumos, kad bijušo laulāto kopīgs bērns šajā laikā nav sasniedzis pilngadību un ir tā bijušā laulātā aizgādībā, kuram ir tiesības prasīt līdzekļus, šis pienākums turpinās, līdz bērns sasniedz pilngadību.
Secinājumi un priekšlikumi
Izmantotā literatūra
NORMATĪVIE AKTI
1937. gada 28. janvāra Latvijas Republikas Civillikums, Rīga, 1938.-387 lpp.
1993. gada 25. maija likums “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ģimenes tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību”, Ziņotājs, 1993. Nr.22./23.
LR Civillikums „ Ģimenes tiesības“, Rīga, Tiesiskās informācijas centrs, 1995.-67 lpp.
LR Civilprocesa likums, Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2003.- 264 lpp.
AUTORU DARBI
Dz.Starpēna, D.Ločmele „Referātu, bakalaura un maģistra darbu izstrāde (metodiskie ieteikumi studentiem)“, Rīga, LPA, 2001.
K.Torgāns „ Juridiskā pētījuma rakstīšana“, Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001.
K.Torgāna vispārējā zinātniskā redakcijā Civillikuma komentāri „Saistību Tiesības“, Rīga, Mans īpašums.
J.Vēbers “Latvijas PSR ģimenes tiesības”, Rīga, Zvaigzne.
J.Vēbers `’LR civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības” 2000.g.
PUBLIKĀCIJAS
A.Burve„Attiecības ģimenē pēc šķiršanās“, Rīga, Diena, 2002.gada 26.jūlijs.
INTERNETA ADRESES
www.csb.lv
pro.nais.lv
1 J.Vēbers `’LR Civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības” 16.lpp.
2 J.Vēbers “LR civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības” 18.lpp.
3 J.Vēbers “LR civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības”
4J.Vēbers “LR civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības”
5 J.Vēbers“LR civillikuma komentāri. Ģimenes tiesības” 22.lpp.
6 http://www.latnet.lv
J.Vēbers “Latvijas Civillikums cauri visam mūžam”, “Latvijas Vēstnesis” 1993. gada 3. jūnijs.
J.Vēbers “Latvijas PSR ģimenes tiesības “, Rīga, 1984., 64.lpp.
Grozījumi LR Civillikumā, “Ģimenes tiesības”, pro.NAIS.lv. ,2003., 2.lpp.
Grozījumi LR Civillikumā, “Ģimenes tiesības”, pro.NAIS.lv., 2003., 2.lpp.
Grozījumi LR Civillikumā, “Ģimenes tiesības”, pro.NAIS.lv., 2003., 1.lpp.
www.csb.lv
LR Civilprocesa likums 240.p., Rīga, 2003., 87.lpp.
LR Civilprocesa likums 237. p., Rīga, 2003.g., 85.lpp.
LR Civilprocesa likuma komentāri 241.p., Rīga, 2003.g.,
Turpat.
Turpat.