Mārtiņš Zīverts
( 05.01.1903. – 04.10.1990.)
Mārtiņš Zīverts dzimis rentnieka ģimenē Vilces pagasta Mežmuižā, bērnību pavadījis Ķurbju mājās, Baltajā krogā, pēc 1910. gada Vaitenēs. Senatnē Vilces pagasta teritorija piederēja pie Silenes novada. Vilce rakstos pirmo reizi minēta 1426. gadā, un tās nosaukums saistīts ar Vilces upi, kas no laukiem un mežiem novelk lieko ūdeni.
Bērnības atmiņas saistās ar dabu- apkārtnes skaistajiem ūdeņiem un mežiem. Vilces pagasts atrodas Viduslatvijas zemienes Zemgales līdzenumā, un tajā – Lielupes baseina upes: Svēte ar Vilci ( ilgums Latvijā 16 km) un tās pietekām- Kāņupi, Ķīvi, Rukūzi, Igati. Lielākās ūdens tilpnes ir Berķenes dzirnavezers ( pl. 9 ha) un Mūrmuižas dzirnavezers ( pl. 13,2 ha), Vilces ūdens krātuve- Siļķu ezers ( pl. 12 ha). Savukārt, meži aizņaem vairāk kā 20 % no pagasta platības.
Mācījies dažus gadus Vilces pagasta Mežmuižas- Berķenes 4 – gadīgā pamatskolā. Okupācijas gados tajā par skolotāju strādājis vācu feldfēbelis un mācījis “vairāk ar nūju nekā ar saprašanu”. Turpinājis mācības Jelgavas hercoga Pētera ģimnāzijā. Skolas laikā aizrāvies ar literatūru, īpaši K. Hamsunu, F. Dostojevski, F. Šilleru, V. Šekspīru, H. Ibsenu. Skolā bijusi ļoti spēcīga grieķu un latīņu programma. Īpaši Mārtiņu aizrāvis Cicerons, Horācija odas. Ģimnāzijas gadu atmiņas saistās arī ar pirmo braucienu uz Rīgu un Nacionālā teātra izrādes “Pāri mūsu spēkiem” apmeklējumu, pēc kuras M. Zīverts atzīst- izrāde apdullinājusi, pat fiziski, un viņš sapratis, kas darāms nākamajā dzīves posmā, lai gan tas toreiz nešķitis vairs iespējams īpaši garš- vājās veselības dēļ. Bērnībā pārslimota difterija, bet tuberkuloze tā arī “pavadījusi ‘rakstnieku ilgus gadus. 1924. gadā M. Zīverts ģimnāziju pabeidzis.
M. Zīverts ļoti vēlējies studēt Itālijā, pat iestājies Romas universitātē ( naudas studijām Rīgas universitātē nav bijis , bet Itālijā Musolīni, nākdams pie varas, ārzemniekiem nodrošinājis studijas bez maksas. Taču līdzekļi pietrūkst dzīvošanai, un naudas trūkuma dēļ mācības pārtraucis.
1925. gadā uzsācis mācības Latvijas Universitātē, paralēli studijām strādājis žurnālistikā – “Jaunajā Zemgalietī”, taču nenokārtota eksāmena dēļ tā arī diplomu neieguvis.
1925. gadā tika dibināta jauno mākslinieku apvienība “Zaļā vārna”. Radošās personības ( sākotnēji tikai gleznotājus, vēlāk arī literātus) kopā saistīja gan jaunības degsme, gan vēlēšanās aktīvi un radoši darboties. Apvienības rosīgākā darbība bija no 1926. līdz 1929. gadam. Darbojās divas sekcijas: Fridriha Gulbja vadītā literārā un Kārļa Baltgaiļa vadītā glezniecības sekcija. Literārās sekcijas biedru skaits sniedzās pāri 30, biedru sastāvs bija ļoti daudzpusīgs, viņu vidū Mārtiņš Zīverts, Leonīds Breikšs, Ēriks Ādamsons, Aleksandrs Čaks, Vilis Veldre u.c.
20. gados dramaturģijā darbojas virkne rakstnieku, kas sevi jau pieteikuši pirmskara periodā- Andrejs Upīts, Augusts Saulietis, Jūlijs Pētersons, Jānis Jaunsudrabiņš, Viktors Eglītis u.c., taču veiksmīgi sevi piesaka arī jaunie- Valdis Grēviņš, Roberts Kroders, 1931.gadā ļoti pārliecinoši Nacionālajā teātrī – Mārtiņš Zīverts.
Pirmā luga “Katakombas”, ko sarakstīja 1926. gadā, palikusi rokrakstā, īpašu ievērību neguva arī M. Zīverta 1. publicētā luga “Hasana harēms”, taču 1931.gadā Nacionālajā teātrī izrādītā luga “Nafta” uzreiz pievērsa uzmanību un ieguva sabiedrības atzinību. Dzejnieks Jānis Grots rakstīja:
“Jauns, nekur vēl nedzirdēts vārds. Pirmā debija lielā teātrī. Kā jau ierasts pret jauniem- iepriekšēja publikas neuzticība , vēsums un skepse. Taču jaunais autors šoreiz ar savu pirmo darbu uzvarēja ir neticīgos, ir skeptiķus. Atstāja ticību turpmākām sekmēm. [..] viņā jūtas kāds iekšējs, dinamisks spēks, kas to paceļ pāri parastiem iesācēju vidusmēra darbiņiem, kuriem ir vienas dienas tauriņa mūžs Zīverts sola un dod krietni vairāk.”
Ierosme lugai gūta 20.-to gadu beigās, presē lasot ziņas par iespējamā naftas atradnēm Latvijā, bet autors lugu veido pēc principa – “kā būtu, ja būtu”. Kā risinātos notikumi , ja patiešām Latvijā atrastu naftu un sāktos lieli naftas rakšanas darbi? Šo principu pamato arī izvēlētais darbības princips- notikumi risinās sapnī ( tas gan tik tikko iezīmēts un pāreja no realitātes sapnī neakcentēta)- Mārtiņš dienvidu saulītē iemieg un tālāk jau notikumi risinās sapnī.
“M. Zīverts raksta par laiku, kurā viņš dzīvo, par cilvēkiem, kurus viņš pazīst, tā ir kā parasta ikdiena, un tajā pašā laikā dramatiķis visus notikumus izkāpina, aizvadot tos līdz plašam filozofiskam vispārinājumam. Lugas pamatā ir divi pretstati: cilvēks ar alkatības dziņām un daba. Cilvēks tiecas pakļaut dabu sev un izmantot to savā labā, taču Zīvertu biedē apstāklis, ka cilvēks, tiecoties pēc dabas bagātību sagrābšanas, var izjaukt pasaules dabisko harmoniju. Savā lugā M. Zīverts droši jauc realitāti ar fantastiku- kā dabas spēku valdnieku viņš tēlo Purva velnu. Tas ir pavisam miermīlīgs un lādzīgs radījums, taču viņam dots stingrs uzdevums: sargāt dabas valstību, un, ja kāds alkatīgi grib izmantot to savā labā, lādzīgais velns kļūst pikts un ass. [..] Alkās pēc mantas pārvēršas cilvēku raksturi, mainās lugas centrālā persona inženieris Mārtiņš, kas vada naftas urbšanas darbus Piksteres purvā.
20., 30.g. dramaturģijā bija daudz tādu darbu, kas attēlo ikdienišķus , dzīvē eksistējošu notikumus. M. Zīverts iet citu ceļu- “droši un brīvi rīkojas ar laiku, telpu, cilvēkiem un dabas spēkiem, realitāti un iztēli”.
Trīsdesmito gadu otrajā pusē būtiska nozīme literatūrā pozitīvismam. Lai gan Mārtiņš Zīverts nav spilgtākais šā virziena pārstāvis , taču tā zīmē top arī vairākas viņa lugas. “Pozitīvisma estētikas pamatā ir latviskā gara un stabilitātes meklējumi, savas identitātes apzināšana. Literatūrā tas realizējas dažādi. Viens vērsa skatus tāltālā pagātnē, otrs- nākotnē, trešais ikdienišķās dzīves norisēs atklāja gluži rituālu, simbolisku jēgu. Kopējs bija viens- pretrunu plosīta dzīves jēgas meklētāja vietā stājās dzīves atzinējs un piepildītājs, indivīds kā pozitīvs sabiedrības loceklis, nevis sevī iegrimis īpatnis.”
30.gadu otrajā pusē M. Zīverts joprojām eksperimentējis stilistiski visai atšķirīgos virzienos. Daudz lielāku uzmanību, salīdzinājumā ar pirmajiem darbiem , autors pievērsis tēlu attiecību risinājumam, daudz stingrāk iezīmējis centrālo un sekundāro tēlu lomas. Šajā laikā M. Zīverts aizsācis savus mēģinājumus pie daiļrades īpatnējākā žanra- kamerlugām.
Līdz 1934. gadam M. Zīverts aktīvi darbojies žurnālistikā, tad dažus gadus strādājis Politehniskajā institūtā, līdz 1938. gadā kļuvis par Nacionālā teātra dramaturgu. Pats M. Zīverts gan atzinis, ka lielas jēgas šim darbam nav bijis, jo lugu izvēlē režisors ar direktoru allaž pārbalsojis dramaturgu, viedokļi reti sakrituši, taču citādi teātrī darba nekad netrūcis.
Kultūras fonds (dibināts 1920. gadā ar Satversmes sapulces lēmumu ), bija kļuvis par nozīmīgu atbalstu rakstniecībai un latviešu kultūrai, 1937. gadā Kultūras fonda godalgu 1000 Ls apmērā saņēma arī Mārtiņš Zīverts par lugu “Tīreļpurvs”, kuras pirmizrāde notikusi 1936. gada 21.oktobrī Rīgas Mazajā teātrī.
Jau 1940. gadā pārgājis jeb, kā pats atzīst, “degradēja” darbā uz Dailes teātri par literārās daļas vadītāju, kur nostrādājis līdz 1944. gadam.
Mārtiņš 1944. gada 23. novembra vakarā kopā ar sievu Ilzi, meitu Zeltīti un dēlu Andreju devies uz Zviedriju; no mājām prom devies tad , kad bēgļu straumes sen apsīkušas un ceļi jau kļuvuši “baisi melni”. Ceļš vedis caur Kuldīgu, Ventspili, tā kā Mārtiņš Zīverts nebijis ne prominence , ne kādas noteiktas organizācijas pārstāvis , kam vieta laivā rezervēta, nācies meklēt citus ”ceļus” vai iespējas. Ventspilī daudz rakstījis- aizpildījis kaudzi pasu – īstu , kārtīgi apzīmogotu, dodot iespēju bēgļiem kļūt jaunākiem, vecākiem, lai izvairītos no žandarmu terora. Kad 23. novembra vakarā no selgas signalizējusi zviedru laiva, bijis skaidrs, ka vēl jātiek garām vāciešu novietnei, taču vācu vīri bijuši pieklājīgi, negribējuši nevienu pamanīt ( sardze krastā jau iepriekš saņēmuši nodevas ēdamā un dzeramā veidā). Laiva pārlādēta- 160 cilvēku, jūrā – vētra, vācu zemūdene, aukstums, cilvēku halucinācijas. Tūlīt Zviedrijas krastā- nometne un cilvēku izvietošana darbos. M. Zīvertam ar pirmo darbu paveicies, jo ticis Stokholmas arhīvos. Tad darbs Drotningholmas teātrī par skatuves strādnieku.
Zviedrijā daudzus gadus strādājis visdažādākos darbus, bijis gan viesmīlis stacijas bufetē, gan fabrikas strādnieks, gan tramvaja kasieris, gan krāvējs. Tikai pēc 20 gadu melstrādnieka darba Mārtiņš Zīverts aizgājis pensijā, dzīvojis Stokholmas priekšpilsētā un nodevies rakstniecībai.
Darba brīvajās stundās rakstījis lugas, ko pats arī parasti iestudējis Stokholmas Latviešu teātrī. Tā tapuši iestudējumi-
* lugai “Kāds, kura nav”(izr. 1947.),
* lugai “ Karātavu komēdija” ( izr. 1948.),
* lugai “Zaļā krūze” ( izr. 1949.),
* lugai “Tvans”( izr. 1950.).
“Trimdas teātru dzīvi noteica un ietekmēja trupu izkliedētība pa visu pasauli (Amerikā, Austrālijā, Zviedrijā, Anglijā u.c.). teātriniekiem bija jārēķinās ar jauno situāciju, jo mītņu zemju kontinenti ir milzīgi, regulāra kopā sanākšana uz mēģinājumiem saistīta ar lielu attālumu pārvarēšanu.” Stokholmas teātrim lugas deva arī Alfrēds Dziļums ( 1907.- 1976.), Jānis Viesiens ( Gulbītis, dz. 1916.).
Dramatiķiem bija jārēķinās ar vēl vienu faktoru: trupu nelielo skaitlisko sastāvu un ar dekorāciju pārbūvi saistītām grūtībām. M. Zīverts par lugas “Kaļestro Vilcē” ( izr. 1967) tapšanu rakstījis:
“Daži Sidnejas teātra bezprāši bija sadomājuši doties uz ASV lielākā viesizrāžu turnejā. Man vajadzēja gādāt lugu. Tās personu skaits nedrīkstēja pārsniegt 6, lai turnejas budžetu turētu kaut cik saprātīgās robežās, tāpēc landgrāfu Mēdemu un kaļostro sievu Lorencu vajadzēja svītrot. Otrkārt, vajadzēja domāt arī par to, lai iestudējums iznāktu iespējami grezns, tāpēc varēja būt runa par kostīmu lugu, ko varētu spēlēt bez dekorācijām, jo tās nebūtu iespējams izvadāt pa diviem kontinentiem.”
Trimdas dramaturģijā kopumā, jo īpaši M. Zīverta darbos, raksturīga pievēršanās vēsturiskai tematikai. M. Zīverta lugās tiekas dažādi laiki un laikmeti, notikumi risinās dažādās zemēs un tautās:
ü gan senajā Rīgā- “Rīga dimd”(izr. 1968.), daļēji arī drāmā “Smilšu tornis”( izr.1955.),
ü gan Vilces muižā- “Kaļostro Vilcē”,
ü gan 1818.gadā Veimārā- “Teātris”,
ü gan Senajā Grieķijā- nepab. traģ. “Ifigēnija”,
Drāma “Fiasko”( grām. un teātrī 1962. ), kam pamatā dramatiski notikumi kādā Vidzemes pilsētā 1941.gada vasarā, kad mainās varas, valdnieki un laikmeti. Arī šajā drāmā rakstnieks risina varas problēmu, to filozofiski vispārinot.
Laiki mainās, bija aktīvi un veiksmīgi cilvēki, kas ātri tika uz priekšu, bija arī tādi, kuri palika mitināmies bēniņu telpās, un tieši par to saruna lugā ”Meli meklē meli”( izr. 1953.). Karš nereti izšķir cilvēkus, tā noticis ar gleznotāju Pliksalu un viņa sievu Kaju, kas svešatnē kļuvusi par Murķeļa kundzi, un , kad pēc gadiem Pliksals sameklē savu bijušo dzīvesdraugu, plaisa kļuvusi pārāk liela. Kajai ir sava dzīve , un sarauto pavedienu vairs neizdodas sasiet.
Lugā “Raķete”( izr.1959.) – izgudrotājs, pētnieks Bicēns kļuvis par parastu inženieri, viņa draugs Mika Simsons strādā par veļas pārzini slimnīcā, bet Ilze ir strādniece.
“Kā zaglis naktī” ( izr. 1962.) situācija līdzīga lugā “Meli meklē meli” tēlotai – no Ltvijas Zviedrijā ierodas dzīvē daudz grūtību pieredzējušais Raiskums, tiekas ar savu kādreiz tik mīļoto cilvēku- meitas Daces māti Alitu, bet arī šis pavediens nav vairs sasaistāms, un Raiskums viens atgriežas Latvijā, savā dzimtenē.
Mārtiņs Zīverts- PEN kluba biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
Mārtiņš Zīverts miris Zviedrijā 1990. gada 4. oktobrī, taču tai pašā rudenī- 17. novembrī, Latvijas proklamēšanas svētku priekšvakarā, atgriezies mājās Rīgā, kad radošās inteliģences pavadīta urna ar Mārtiņa Zīverta pelniem, uz kuras iegravēts uzraksts “Mārtiņš Zīverts ¬5.1.1903. U4.10.1990.” tika glabāta Meža kapos.