Pārtikas problēmas

Iedzīvotāju pārtikas problēmas.

20. gs 90. gadu pirmajā pusē nepietiekamu uzturu uz Zemes saņem vairāk nekā 1 miljard. cilvēku. „Bada josla” aizņem tropisko Āfriku, Āzijas dienvidus un dienvidaustrumus, kur liela daļa iedzīvotāju pastāvīgi badojas.
Uzturs ir nepietiekošs, ja diennaktī cilvēks uzturā uzņem mērenajā joslā mazāk nekā 2500 kcal, subtropu un tropu joslā mazāk nekā 2250 kilokaloriju.
Pēc ANO datiem, pašreiz tikai 1/3 planētas iedzīvotāju nodrošināta ar pietiekamu uzturu gan pēc kaloriju daudzuma, gan pēc uztura struktūras.
Jaunattīstības valstis patērē tikai ¼ pasaulē ražoto olbaltumvielu. Graudaugi dod vairāk nekā 60% no kopējā jaunattīstības valstu iedzīvotāju uzņemtā olbaltumvielu daudzuma, bet dzīvnieku olbaltumvielas – tikai 20%. Tas neatbilst cilvēka organisma fizioloģiskajām vajadzībām, tādēļ apm. 70% jaunattīstības valstu iedzīvotāju saņem nepietiekamu uzturu.
Trešās pasaules valstīs pieaug pārtikas produktu imports, kas atņem eksportā iegūtos līdzekļus, piemēram, Bangladešā – gandrīz 77%, bet neražas gados 100% eksporta ieņēmumu. Pasaules mērogā uztura problēma ir aktuāla. Pasaulē kopumā pārtikas pietiek, bet pārtikas ražošanas ģeogrāfija nesakrīt ar tās patēriņa ģeogrāfiju. Iedzīvotāju skaits pasaulē pieaug vidēji par 1,7 – 1,8% gadā, bet pārtikas produktu ražošana – par 2 – 2,2%. Vislielākās pārtikas produktu ražotājas ir ASV, Kanāda un Rietumeiropa, kurām ir ievērojams pārtikas pārpalikums. Daudzās jaunattīstības valstīs pārtikas produktu ražošanas palielināšana iespējas neatbilst cilvēku skaita pieaugumam, tāpēc nevar radikāli uzlabot šo zemju iedzīvotāju apgādi ar pārtiku. Bads ir sociālekonomiska, demogrāfiska un politiska problēma.
Nepietiekama uztura zona ir tajos zemeslodes rajonos, kur ražošanas spēki vēl mazattīstīti. Lauksaimnieciskā ražošana tur ir primitīva, transports atpalicis. Situāciju pasliktina tas, ka Āfrikas jaunattīstības valstīs lielas platības aizņem plantācijas ar eksportkultūrām – kafijkokiem, kakaokokiem, zemesriekstiem, bet pārtikas kultūru audzēšana tiek ierobežota. Lauksaimniecības produktivitātes kāpumu bremzē daudzo zemnieku sīksaimniecību pastāvēšana. Zemnieku saimniecības vidējais lielums Indonēzijā ir vairāk kā 1 ha, Šrilankā – 1,5 ha, bet Austrālijā – vairāk nekā 1000 ha. Jaunattīstības valstīm trūkst līdzekļu tehnikas un minerālmēslu iegādei. Tādēļ kultūraugu ražība un lopu produktivitāte ir zema.

Risināšana.
Globālo pārtikas problēmu var risināt divējādi: ekstensīvi un intensīvi. Ekstensīvais ceļš ir sējumu platību paplašināšana, jaunu zvejniecības rajonu apguve. Uz mūsu planētas lauksaimniecībā apstrādājami ir 3,2-3,4 miljardi ha, no kuriem pašreiz izmanto mazāk nekā pusi. Tomēr ar apstrādājamo platību palielināšanu vien vēl nevar atrisināt bada problēmu uz zemeslodes.
Galvenais lauksaimniecības intensificēšanas ceļš ir krasa ražības palielināšana. Izšķirošā loma ir biotehnoloģijai, jaunu augstražīgu šķirņu un jaunu augsnes apstrādes metožu izmantošanai, mehanizācijas, ķimizācijas attīstībai.

To, ka jaunas tehnoloģijas ieviešana ir ļoti efektīva pierādīja „zaļā revolūcija” 20. gs 60. gados.
20. gs apūdeņoto zemju platība pieaugusi no 40 milj. līdz 250 milj. ha (apūdeņo apm. 20% pasaules aramzemes platību). Tajās audzē gandrīz pusi pasaules lauksaimniecības produkcijas. Subtropu un tropu joslā apūdeņošana dod iespēju gadā novākt divas vai pat trīs ražas.
Ir daudz prognožu un aprēķinu, kā atrisināt pārtikas ražošanas problēmu. Lai visus planētas iedzīvotājus nodrošinātu ar apmierinošu uzturu 21. gs vidū lauksaimnieciskā ražošana jāpalielina 5 reizes.
Līdz 2100. gadam, domājams, būs apgūtas mākslīgo olbaltumvielu ražošanas metodes, kas 11 reižu palielinās pārtikas produktu izlaidi.
ANO pētījumi liecina, ka turpmākajos 50 gados, lai apmierinātu iedzīvotāju prasības, būs nepieciešams pasaules ekonomiku intensificēt 5-10 reizes.

Scroll to Top