Mana diena pēc 30 gadiem.
Jau atkal klāt ir rīts. Bet šai pasaulē joprojām nekas nav savādāk. Nav nekā jauna ir tikai cita diena. Un es cenšos šai dienā pēc iespējas laimīgāka būt.
Ar smaidu sejā izeju es ārā un ieelpoju svaigo rīta gaisu. Mm… šodien gaisā sakrājušies sārņi smaržo īpaši labi, es teiktu pēc ceptām vistiņām un karsta piķa. Paskatos debesīs. Liekas, ka šodien ir saulaina diena, lai gan pilnīgi pārliecināta nevaru būt, galu galā sauli aizsedz smoga mākoņi.
Es iekāpju mašīnā un dodos uz darbu. Jau atkal sastrēgums. Paskat zaļie sastājušies rindā uz ceļa un skaļi sauc kaut kādus bezmēŗķīgus saukļus. Ak, par ko gan viņi domā?! Tā rīkoties vajadzēja pirms gadiem trīsdesmit. Nu jau ir par vēlu. Ar acīm redzamo, neticamo, šausminošo skatu, kas paveras visapkārt jau sen kā esmu samierinājusies.
Ieskatos pulkstenī. Esmu nokavējusi darbu. Atkal. Bet kāda gan tam nozīme. Firmā tā, pat visi ir draugi un radi. Pasaule jau sen kā vairs nepazīst tādus vārdus kā korupcija vai korumpēts. Neviens neuztraucas par interešu konfliktiem, jo tā ir ierasta lieta, kas kļuvusi par normu.
Beidzot tieku cauri sastrēgumam. Izkāpju no mašīnas. Karstais sasmakušais gaiss iesitas sejā.
Dodos uz savu kabinetu un sāku rakstīt ziemassvētku apsveikumu kartiņas. Beigusi to darīt uzlieku kājas uz palodzi un skatos ārā pa logu – tā, pat nav nekā labākā ko darīt.
Atceros kā pirms pāris desmitiem gadu visi sauca mūs par zelta jaunatni, kas patiesībā bija jāsaprot kā pagrimuši, sekli jaunieši, kuri miruši vēl īsti nesākuši dzīvot un no kuriem tā, pat nākotnē neko nevar sagaidīt. Viņi kļūdījās. Smagi kļūdījās. Diemžēl. Mēs sasniedzām daudz. Pārāk daudz. Latvijai ir divas atomelektrostacijas pašai savi kodolieroči. Latvija beidzot ir sakārtojusi savu infrastruktūru un kļuvusi par vienu no lielākajām pasaules trandzit valstīm. Bet vai tas bija vajadzīgs? Vai mums bija vajadzīgi tie neskaitāmie iebraucēji, tie vairāki simtu smago automašīnu, kas dien dienā šķērso mūsu zemi?
Pēkšņi attopos. Laiks doties mājās. Kārtējā darba diena ir pagājusi. Iesēžos mašīnā un dodos uz veikalu. Tur iegādājos pāris folijā ietītas bumbiņas – vakariņas.
Piebraucu pie mājas. Izkāpju no mašīnas. Paveros apkārt. Nekas nav mainījies. Bet protam kā gan savādāk….
ieeju mājā un iemetu folija bumbiņas mikroviļņu krāsnī. Pēc pāris minūtēm ir gatavas gardas un sātīgas vakariņas. Nezinu kā tas ir iespējam, bet tā vienkārši ir.
Kad beidzu ēst vakariņas pulkstenis rāda vairāk kā divpadsmit. Pēkšņi uznāk tāda nostalģiska sajūta. Es izeju ārā un apsēžos uz soliņa, kurš te ir stāvējis jau gadu desmitiem.
Ārā varētu būt kādi plus desmit grādi. Neraugoties uz to, ka ir nakts vidus, 21. decembra nakts vidus. Es skatos melnajā tālumā un domāju kā reiz izskatījās debesis. Bet es nevaru to atcerēties. Jau kur tas laiks kopš tās klāj smoga mākonis. Es neatceros kā smaržoja priežu mežs, jo vienīgie koki ir sastopami dabas rezervuāros, kuru nav palicis daudz. Es neatceros kā bija gulēt zālē, jo tā vienkārši vairs nekur nav sastopama.
Es neatceros… un varbūt labi, ka tā, jo agrāk bija labāk…
Neviļus nākas aizdomāties par to, kāda tad īsti ir jēga tam, ka es eksistēju. Jā, eksistēju, nevis dzīvoju. Jo par dzīvi to nenosaukt. Vēlreiz paveros apkārt. Kas ir tas, kas man savā tuvākajām apkārtnē patīk? Nekas. Atceros kā reiz kādus divpadsmit metrus no šī soliņa auga liels ozols. Nu jau viņš ir mirs. Sen kā miris. Šobrīd Nāve ir pārņēmusi pasauli. Manu pasauli.
Nāve. Nāve? Jā nāve! Kas tad īsti tas ir? Mēs nomirstam brīdi kad ar mums notiek kaut kas slikts. Neviens nemirst savas dzīves labākajā brīdi – tā teikt aiz laimes. Un tad no kā patiesībā mums/man baidīties. Nāve tas ir tikai vārds tikai jēdziens, tikai iedomas. Kādēļ lai es nemirtu tieši tagad? Galu galā visur taču tiek stāstīts pat to, cik labi ir aizsaulē. Un pat ja nav, pat ja tur ir jācieš mokas. Kāda gan ir atšķirība kur es tās izciešu – uz zemes vai koka kastē. Runā, ka 80% no cilvēkiem, kuri ir domājuši par pašnāvība reiz to arī izdara. Dzīvojot šādā pasaulē, ceru, ka man iekritīs laimīgā loze..
Es atgriežos mājā un dodos gulēt. Vēl viena diena ir pagājusi, bet nekas nav mainījies. Rīt būs jauns rīts un es atkal celšos ar prieka pilnu smaidu līdz pienāks vakars, un es došos gulēt ar vārdiem – vai nav vienalga…