Vizmas Belševicas daiļrade

1.V. Belševicas dzīve, darbs un sabiedriski politiskā darbība.

1.1. Bērnība, skolas gadi, jaunība.

Vizma Belševica dzimusi 1931.gada 30.maijā Rīgā, strādnieku ģimenē. Par rakstnieces bērnību var arī izlasīt grāmatā “Bille”, kas ir daļēji autobiogrāfisks stāstījums par Rīgas meitenes bērnību. Dzejniece Olga Lisovska, kas ar Belševicu iepazinās jauno autoru seminārā 1947.gadā, saka, ka Bille tiešām ir tā pati Vizma. “Man pamatīgi uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka un stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un ta

a
ad jau ir par vēlu,” tā Belševica savas bērnības izjūtas raksturoja “Rīgas laikam”.

Vispār Vizma Belševica ir bijusi diezgan gudra un jau ļoti agri iemācījusies lasīt, līdz ar to arī skolā viņai nav bijušas lielas problēmas. Viņa mācījusies Rīgas 41.pamatskolā, Rīgas 7. vidusskolā. 1947.gadā sešpadsmitgadīgā arodskolniece no strādnieku Grīziņkalna iestājās komjaunatnē un parādījās jauno autoru seminārā. Laikabiedri Vizmu ieraudzīja pavisam citādu – kā Valdis Rūja A.Kubuliņas monogrāfijā par Belševicu: “Viena no retām smukiņām semināristēm – Vizma Belševica – tūdaļ mums visiem iekrita acīs. Vizmai bi
i
ija glīts, vijīgs augums, gari, glāsmaini mati, ļoti dzīvas, izteiksmīgas acis un nekad neizplēnējošs, mazliet ironisks smaids lūpu kaktiņos.” – “Ļoti izteiksmīga un neparasta,” saka O.Lisovska. Turklāt Vizma nebija malā stāvētāja. Rakstnieku sanāksmēs, kur jaunie dzejnieki parasti bija klausītājos, Vizma vienmēr ru
u
unātājos. Jau tajā laikā apbrīnojami zinoša.

1948.gadā beigusi 2.Poligrāfijas arodskolu Rīgā , 1955.gadā neklātienē – Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. 1955.gada sākumā Belševica iestājās Literatūras institūtā Maskavā. Viņa jau bija paspējusi 1950.gadā apprecēties un trīs gadus vēlāk izšķirties no Ļeņingradas kara žurnālista. 1961.gadā viņa pabeidza M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā.

1.2. Sabiedriski politiskā darbība.

Maskavā gūtais Belševicas izaugsmē spēlēja ļoti lielo lomu. Viņas kursa biedri bija tolaik populārie krievu jaunie dzejnieki – Jevtušenko, Vozņesenskis, Ahmaduļina. Turklāt gaisotne Maskavā 50./60.gadu mijā bija daudz brīvdomīgāka nekā Latvijā. Pēc atgriešanās no Maskavas Belševica literāro klimatu ietekmēja ļoti krasi. Viņa nebija ērta dzejniece tā laika politiskajai varai. 1962.gadā viņa piedzīvoja pirmo čekas kratīšanu. Padomju vara gribēja V.Belševicu arestēt. 1969.gadā čeka atkal kratīja viņas dzīvokli, šoreiz meklējot ukraiņu dzejnieka I.Dzjubas ma

a
anifesta “Internacionālisms vai rusifikācija?” manuskriptu. Pēc pusgada Dzjubas tiesā Kijevā Belševica viņu drosmīgi aizstāvēja, sakot: “Ja rakstniekam ir redzams, ka viņa tauta, valoda ir apdraudēta, viņam par to jāraksta.” Ukrainā Belševica tajos gados tika uzlūkota kā nacionālā varone.

1.3. Darba gaitas.

No 1948. Līdz 1949.gadam V. Belševica strādājusi laikrakstā “Pionieris” par literāro līdzstrādnieku, un no 1952.līdz 1953.gadam par skolu daļas vadītāju. Viņa ir rakstnieku savienības biedre no 1958.gada. LPSR nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums piešķirts 1986.gadā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas goda locekle no

o
o 1990.gada. Ļoti daudz izcilā literāte nodarbojusies ar tulkojumiem; tulkošana bija viņas galvenā nodarbošanās tajā padomju laika periodā, kad viņas sacerētos literāros darbus padomju vara negribēja publicēt.

1.4. Pārdzīvojumi par dēla, dzejnieka Klāva Elsberga traģisko nāvi.

Neilgi pirms latviešu tautas atmodas laika Vizmai Belševicai nācās pārdzīvot smagu likteņa triecienu: 1987. gada naktī uz 6. februāri Dubultu jaunrades namā caur 9. stāva gaiteņa logu tika izmests viņas dēls, dzejnieks Klāvs Elsbergs. Tā bija plānota politiska slepkavība. Tomēr paviršā izmeklēšana neļāva pierādīt triju aizdomās turēto Maskavas rakstnieku vainu. 1989.gadā tika izbeigta pārsūdzētā krimināllieta. Belševica atsauca savu kandidatūru republikas prēmijai. Viņa teica: “Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru. Tā būtu asins nauda.”

1.5. Mūža noslēgums.

Mūža pēdējos gadus dzejniecei liktenis bija laupījis iespēju tikties ar lasītājiem un iziet publikas priekšā. Pēc vecākā dēla nāves rakstniece vairs nerakstīja. Un kopš 1999.gada vasaras, pabeigusi trešo “Billi”, vairs nerakstīja neko – kā bija teikusi “Ja Vizma teica, tad tā arī bija,” atceras viņas studiju biedrene, teātra kritiķe Maija Augstkalna. “Sadzīves lietās viņas domas varēja arī mainīties, bet lielās lietās ne. literatūra viņai bija liela lieta.”

Dzīves spēku Vizmas acis allaž izstaroja tik nepārprotami, ka bija grūti noticēt tam, ka viņas runas par vāju veselību nav māksliniecisks pārspīlējums, ka nerakstīšana ir fiziska nespēja, nevis kaprīze, kas iziet no viņas reiz paustas pārliecības: tautā viņa ir cienīta, bet ne mīlēta. To gan Belševica nedomāja kā pārmetumu tautai, intervijā “Rīgas laikam” 1994. gadā paskaidrojot, ka “Nav iespējams mīlēt cilvēku, kas pats sevi nemīl. Es sevi vienkārši neciešu.”

2005. gada 6. augustā, 74 gadu vecumā pēc grūtas un ilgas slimības mira izcilā dzejniece Vizma Belševica. Par to tika ziņots avīzēs un ziņās. Tiesa, ja Belševica redzētu, kā televīzija reaģē uz viņas aiziešanu, varētu tur saskatīt apstiprinājumu nemīlēšanai: ziņa par latviešu lielākās rakstnieces nāvi 2005. gada 6. augusta “Panorāmā” parādījās pie beigām kaut kur starp pludmales un laika ziņām. Arī Latvijas valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga izteikusi līdzjūtību dzejnieces tuviniekiem un paudusi dziļu nožēlu, ka mūžībā aizgājusi izcila māksliniece, kas latviešu literatūrai daudz devusi. “Belševicas karogs vienmēr ir bijusi viņas iekšējās brīvības un patiesuma, jo viņa nav ļāvusi to nevienam apspiest un pakļaut,” norādījusi prezidente.

Vizma Belševica nomira pie grāmatplaukta. Neraugoties uz vārgumu, viņa bija pati no plaukta izņēmusi trīs biezus enciklopēdiju sējumus, bet tos nolikt atpakaļ vairs nepietika spēka .

2.Izcilās autores daiļdarbi:

2.1. Proza.

Stāstu un noveļu krājumā “Ķikuraga stāsti” (1965) ar savdabīgu humoru parādīta zvejnieku dzīve. Belševica ir laba novērotāja un raksturotāja. Sižeta risinājums ir lakonisks un intriģējošs. Noveļu un īso stāstu krājumā “Nelaime mājās” (1979) atsegtas dažādas dzīves ēnas puses un cilvēku vājības. Ļoti populārs ir Vizmas Belševicas stāsts “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kura sižets izmantots televīzijas uzvedumam, kura režisore ir Vija Beinerte. Galveno lomu – Paulīni tēlo slavenā aktrise Lilita Bērziņa, lomās redzam arī Lidiju Freimani un Ēvaldu Valteru.

Par vispopulārāko latviešu prozas grāmatu deviņdesmitajos gados kļūst “Bille”, kura vispirms izdota ASV (1992), tāpēc, ka dzejniece to nevēlējās rādīt savai mātei, jo grāmatā “Bille” māte bija attēlota valdonīga. Beigās Belševica tomēr parādīja mātei grāmatu un māte to akceptējusi, piebilzdama, ka dažas lietas bijušas citādas. Tieši tāpēc grāmata tikai pēc tam tika izdota Latvijā (1995) .Vēlāk tika izdotas pārējās divas šīs triloģijas grāmatas: “Bille dzīvo tālāk” (1996), “Billes skaistā jaunība” (1999), kurās V.Belševica veiksmīgi ataino trūcīgo ļaužu dzīvi pilsētas nomalē pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu otrajā pusē. “Billi” varam uzskatīt par daļēji autobiografisku grāmatu. Lai gan Bille ir mūžīgos mazvērtības kompleksos iegrimusi meitene, tomēr grāmatā netrūkst gaišuma un sirsnīgas ironijas, jo autorei piemīt prasme arī ikdienas pelēcību aprakstīt koši un iespaidīgi. Grāmatas “Bille dzīvo tālāk” darbība norisinās četrdesmito gadu pirmajā pusē.

2.2. Lirika.

V.Belševicas pirmā publikācija ir dzejolis “Zemes atmoda” 1947. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Latvijā izdotas daudzas izcilās dzejnieces lirikas grāmatas: “Visu ziemu šogad pavasaris” (1955), “Zemes siltums” (1959),”Jūra deg” (1966), “Gadu gredzeni” (1969), “Madarās” (1976), “Kamolā tinēja” (1981,izlase), “Dzeltu laiks” (1987), “Ievziedu aukstums” (1988,izlase), “Baltās paslēpes” (mīlestības dzejoļi, 1991,izlase),”Par saknēm būt” (1996,izlase)

Krājumā “Gadu gredzeni” publicēta arī poēma “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” – teksts, kas Belševicai ilgus gadus liedza publicēties un izsauca sešdesmito gadu nogalei neparasti agresīvus uzbrukumus presē.

Vizmas Belševicas dzejai piemīt augsta dzejas un domas kultūra. Dzejas pamatmotīvi – personības sabiedriskās esamības problēmas, pašcieņas un tautas pašapziņas saglabāšana. Dzejoļi dramatiski vai lirodramatiski, veidoti monologa vai dialoga formā, tā panākot tiešāku kontaktu ar lasītāju. Valoda bagāta, precīza, melodiska un lakoniska, ar daudzām ritma variācijām.

2.3. Tulkojumi.

Vizma Belševica ar tulkošanu pelnīja maizi. Lai gan pati viņa šo darbu sauca par verga un maizes darbu, viņas tulkojums darba sviedrus nemana. Ar datoru strādāt Vizma nemācījās, arī rakstāmmašīna viņai nekad nav bijusi. Rakstīja ar roku, pati visu pārrakstīja tīrrakstā, un tikai tad deva mašīnrakstītājai.

V. Belševica sastādījusi un atdzejojusi ukraiņu dzejnieka M. Vigranovska izlasi “Dārzi un likteņi”(1967), sastādījusi un daļēji atdzejojusi I. Drača izlasi “Ar tevi uz Tu” (1968), tulkojusi ukraiņu padomju dzeju antoloģijai “Vētrā iesākta dziesma”(1963), V. Šekspīra komēdiju “Dots pret dotu”(1964), sonetus (1965), traģēdiju “Makbets” (1981), A. Puškina poēmu “Bahčisarajas strūklaka” (1968)

Prozas darbu tulkojumi: Belševica bija valodas meistare. Savā laikā viņa spītīgi ņēmās tulkot Konstantīna Paustovska “Zelta rozi”, kuru daudzi kolēģi uzskatīja par netulkojamu. Tas kļuva par vienu no Vizmas klasiskajiem tulkojumiem.

E.A. Po “Stāstu izlase” (1960), A. Grīna “Zelta ķēde”, “Ceļš uz nekurieni”, D. Graņina “”Pēc kāzām” (visi 1966), Dž. K. Džeroma “Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni” (1963), Dantes Vita nuova(1965,kopā ar J. Liepiņu ), A. Milna “Vinnijs Pūks un viņa draugi” (1967), R. Kiplinga “Blēņu stāsti maziem bērniem” (1969,kopā ar K. Egli), arī A. Muntes “Stāsts par Sanmikelu” un E. Hemingveja stāstu krājums “Uzvarētājs neiegūst neko” ir V. Belševicas tulkojumi 1971. gadā. 1973. gadā viņa tulkojusi lugu “Piektā kolonna” un stāstu “Sirmgalvis un jūra”. 1974. gadā romānu “Salas straumē”. 1976. gadā. Marka Tvena “Konektikutas Jeņķis karaļa Artura galmā”. 1980. gadā E. Gilbetrta “Dzimtais akmens”. 1983. Gadā P. Treversas “Mērija Popinsa”.

Vizmas Belševicas darbi tulkoti daudzās valodās: zviedru ,dāņu, norvēģu, vācu, armēņu, igauņu, baltkrievu, krievu, gruzīnu u.c.

3. Laikabiedru atmiņas par V. Belševicu

3.1. Roalds Dobrovenskis, rakstnieks: “Viņa devusi ļoti daudz, sākot jau ar savu nostāju. Gan viņas darbi, gan dzīve ir līdzvērtīgi. Viņa bija ļoti daudzveidīga personība, paraugs ne vien dzejā un prozā, arī viņas tulkojumi, kas uz priekšu virzīja visu literatūru, deva jaunas valodas iespējas gan rakstniekiem, gan lasītājiem. Kā vienmēr visa pamatā bija liela personība. Bija un paliks. Vai viņas darbi ir ar mūžības pieskaņu? Es baidos no vārdiem par mūžību, bet, ja ļaudis un viss cilvēciskais var būt mūžīgs, tad jā. Vismaz uz ilgiem laikiem, neapšaubāmi. Bet, manuprāt, tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir godīgi izdzīvot savu dzīvi un savu laiku, dot savam laikam un laikabiedriem visu, ko vien vari, un tad. Iespējams, arī būs šis mūžības pieskāriens.”

3.2. Anda Līce, literāte. “Grūti atbildēt, jo mantojumu pilnībā novērtēt var, skatoties no laika distances. Es domāju, ka tā tas vienmēr ir bijis ar kultūras vērtībām, ka to gaisma, gadiem ejot, nenodziest, protams, ir liela laime, ja kāds cilvēka rada šādus darbus. Vērtību nosaka tas vai šajos darbos kādas vērtības atrod nākamās paaudzes. Ir taču ļoti daudz sarakstītā gan literatūrā, gan mūzikā, kas jauno paaudzi neinteresē. Bet dziesmas ar Belševicas vārdiem gan sāpēs nākamajām paaudzēm, gan tās iepriecinās. Tas ir lielais radošā gara noslēpums. Gara, kurš spēj radīt lietas, kas pārdzīvo cilvēkus, iekārtas, dažādas skolas modes tendences utt. gars pārdzīvo, ja tas pārceļas pāri.

Man vistuvākā ir Vizmas Belševicas dzeja. Tajā ir tas, kam nav vārda.

Protams, tas ir milzīgs zaudējums, jo ar katru šādu cilvēku aiziet vesels kultūras slānis. Tie ir cilvēki, kuri kā ar saknēm caurvij savu laiku, un viņu sakņu sistēma izplešas uz visām pusēm un skar arī citas mākslas. Šobrīd burtiski fiziski sajūtam, ka tiek izplēsts gabals no tautas garīgās dzīves.”

3.3. Knuts Skujenieks, rakstnieks: “Viņa bija viena no izcilākajām sava laika latviešu rakstniecēm. Viņa bija arī viena no spilgtākajām sava laika izteicējām. Ar to traģiku, kas bija šim laikmetam un viņas pašas personīgajā dzīvē. Viņa ir viena no izcilākajiem Latvijas stilistiem. Īpaši tulkotājas darbā. Viņas tulkojumi vēl ilgi varētu būt paraugs kolēģiem, kas nāks pēc viņas. Jāatzīmē arī viņas pilsoniskā drosme, ar to Vizma Belševica rādīja paraugu ne vien kolēģiem, bet arī visai mūsu sabiedrībai, Vizmai Belševicai ir ļoti stabila un paliekoša vieta latviešu literatūrā, kura nekad nesamazināsies. Protams, cilvēkiem, kuri nāks pēc tam, kas viņu nepazīst, viņa būs leģenda.

Visu, ko viņa ir darījusi, darījusi sirdsapziņas vadīta. Kad sirdsapziņa viņu mudināja nomainīt savu sākotnējo skatu uz pasauli viņa to darīja ļoti principiāli. Viņas dzīve ir viena liela mācība ne vien mums, bet arī nākamajām paaudzēm.”

3.4. Māra Zālīte, rakstniece: “Nepārprotami, Vizma Belševica bija, ir un vienmēr būs visu laiku viena no labākajām latviešu dzejniecēm, latviešu tautai nozīmīgākajām dzejniecēm. Tas, ko viņa ir atstājusi dzejā, ir mūžīga un nepārejoša vērtība. Taču viņas darbības lauks, protams, jāvērtē daudz plašāk. Pie klasikas jau viņas dzīves laikā varēja pieskaitīt “Billes” triloģiju. Jau toreiz, kad viņa izdeva pirmo grāmatu, es to lasīju un sapratu, ka tā ir klasika, kas rodas pašlaik. Arī kā tulkotāja viņa ir ļoti daudz paveikusi. Viss, ko viņa tulkoja, bija viņas personības oriģinalitātes apdvests. Kaut vai “Vinnijs Pūks un viņa draugi”. Latviešu bērni jau vairākās paaudzēs iepazīst šo grāmatu tieši caur Vizmas Belševicas intonācijām. Mēs esam šķīrušies no visu laiku vienas no izcilākajām latviešu rakstniecēm. Protams, nevar arī nepieminēt viņas politisko un sabiedrisko stāju, kas bija ārkārtīgi būtiska padomju gados. Es kā jauna dzejniece ārkārtīgi izjutu to, ka pirms manis stāv paaudze, kurā ir Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Vizma Belševica, kas bija mūsu literatūras ledlauži. It īpaši Vizma Belševica, kura lielā mērā lauza cenzūras ledu. Viņa ar savu cilvēcisko, pilsonisko nostāju bija ļoti būtiska personība latviešu tautai.”

3.5. Olga Lisovska, dzejniece, kura kādu laiku dzīvojusi kopā ar V.Belševicu Rīgā, Veidenbauma ielas istabā: “Kategoriska viņa bija ļoti, manuprāt, par daudz prasīga pret sevi. Vizma bija vadonis, ar kuru visi rēķinājās: “Vizma teica tā, Vizma domā šitā, jāparāda Vizmai.” Dzīvodama kopā ar Vizmu, O.Lisovska redzēja viņas strādīgumu. “To varēja tikai apbrīnot, nespēt tam sekot. Jau tajos gados viņa veidoja savu valodas kartotēku. Vizma ar formu strādāja vairāk nekā jebkurš cits no man zināmiem dzejniekiem. ”

3.6. Jānis Stradiņš, zinātnieks: “Tas tik tiešām ir milzīgs zaudējums latviešu literatūrai un tautai. Savas dzīves laikā viņa kļuvusi par vienu no lielākajām latviešu literatūras klasiķēm. Gan dzejā, gan prozā, gan tulkojumos, gan apcerēs. Visbrīnišķīgākā ir dzeja, piemēram, “Gada gredzeni”, “Kamolā tinēja”, kas varētu teikt, ir sava laikmeta ceļazīmes un augstākās virsotnes. Protams, arī “Billes stāsti” ar savu patiesīgumu, “Ķikuraga stāsti” un pat dullā Paulīne, kas visus it kā smīdināja, bet lika arī pašiem par sevi padomāt. Vinnija Pūka tulkojums ir vienkārši brīnišķīgs. Viņu varētu saukt par tautas sirdsapziņu, jo Vizma bija ārkārtīgi patiesa.”

4. Literātes atzinīgais novērtējums.

Par grāmatu “Bille” Belševica saņēmusi K. Gopera fonda balvu (1993.), par “Billi” un “Bille dzīvo tālāk” – Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu (1997).Daudzus apbalvojumus talantīgā literāte saņēmusi arī par citiem darbiem: A. Upīša prēmiju 1982.g., O. Vācieša prēmiju (1988), Forseta literāro prēmiju (Zviedrijā, 1992.), Latvijas Kultūras ministrijas gadskārtējo prēmiju par ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras attīstībā (1997), Tomasa Transtremera balvu dzejā (Zviedrijā, 1998.). Vizmas Belševicas devums latviešu literatūrā novērtēts arī ar augstāko valdības apbalvojumu – Triju zvaigžņu ordeni (1995)

Vairākkārt viņa arī bijusi izvirzīta uz Nobela prēmiju. Tā kā informācija par lemšanu ir pilnīgi konfidenciāla, var spriest tikai pēc baumām. Vizma pati attieksmē pret “Nobela lietu” nezaudēja humora izjūtu, lai gan publiskās spekulācijas ap viņas kandidēšanu Nobela prēmijai viņai ļoti sāpēja.

Secinājumi.

1. Vizma Belševica neapšaubāmi ir viena no izcilākajām literātēm latviešu tautas vēsturē, par to liecina viņas apbalvojumi un grāmatu popularitāte .

2. Ierosmi uzrakstīt Billes triloģiju deva rakstnieces bērnības atmiņas par dzīvi strādnieku ģimenē Rīgas nomalē.

3. Manuprāt, Vizma Belševica tikai tādēļ iestājās komjaunatnē, lai būtu iespējams studēt M.Gorkija literatūras institūtā Maskavā; viņa saprata, ka bez šī institūta izglītības toreizējos sabiedriski politiskajos apstākļos nevarēs būt rakstniece.

4. Aizstāvot ukraiņu dzejnieku I.Dzjubu, V.Belševica parādīja, ka viņa ir ne tikai patriote, bet arī internacionāliste.

5. Literātei dzīves gaitā ļoti noderēja plašās valodu zināšanas; ar tām viņa varēja sevi apliecināt kā prasmīga tulkotāja un arī nopelnīt iztiku sev un ģimenei tad, kad politisko uzskatu dēļ viņas darbus nepublicēja.

6. V.Belševicas dēls Klāvs Elsbergs tika nogalināts tādēļ, ka viņš bija ievērojams dzejnieks un savas Dzimtenes patriots tāpat kā māte.

7. Vizma Belševica tika atzīta un cienīta – par to pārliecināmies viņas laikabiedru atmiņās.

Tēzes.

1. Vizma Belševica dzimusi 1931.gada 30.maijā Rīgā, strādnieku ģimenē.

2. Rakstniece mācījusies Rīgas 41.pamatskolā, Rīgas 7. vidusskolā.

3. Vizma Belševica beigusi 2.Poligrāfijas arodskolu Rīgā, neklātienē beigusi Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu un M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā.

4. 1962.gadā viņa piedzīvoja pirmo čekas kratīšanu, jo padomju vara gribēja V.Belševicu arestēt.

5. No 1948. līdz 1949.gadam V. Belševica strādājusi laikrakstā “Pionieris” par literāro līdzstrādnieku, un no 1952. līdz 1953.gadam par skolu daļas vadītāju.

6. 1987. gada naktī uz 6. februāri Dubultu jaunrades namā caur 9. stāva gaiteņa logu tika izmests viņas dēls, dzejnieks Klāvs Elsbergs, politisku iemeslu dēļ.

7. Pēc vecākā dēla nāves rakstniece maz rakstīja un pēc trešās “Billes” pabeigšanas vairs vispār nerakstīja .

8. Rakstniece vienmēr izskatījusies tik dzīvespriecīga, ka bijis pat grūti iedomāties, ka viņu moka slimība.

9. 2005. gada 6. augustā, 74 gadu vecumā pēc grūtās un ilgās slimības mira izcilā dzejniece Vizma Belševica.

10. Vizma Belševica nomira pie grāmatplaukta., jo neraugoties uz vārgumu, viņa bija pati no plaukta izņēmusi trīs biezus enciklopēdiju sējumus, bet tos nolikt atpakaļ vairs nepietika spēka .

11. Rakstniece sarakstījusi vairākus stāstu krājumus: “Ķikuraga stāsti”, “Nelaime mājās”, arī stāstu “Tās dullās Paulīnes dēļ”, kura sižets izmantots televīzijas uzvedumam.

12. “Bille” vispirms izdota ASV (1992) un pēc tam Latvijā (1995), vēlāk tika izdotas pārējās šīs triloģijas grāmatas: “Bille dzīvo tālāk” (1996), “Billes skaistā jaunība” (1999).

13. V.Belševicas pirmā publikācija ir dzejolis “Zemes atmoda” 1947. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne”.

14. Latvijā izdotas daudzas izcilās dzejnieces lirikas grāmatas: “Visu ziemu šogad pavasaris” (1955), “Zemes siltums” (1959),”Jūra deg” (1966), “Gadu gredzeni” (1969), “Madarās” (1976), “Kamolā tinēja” (1981,izlase), “Dzeltu laiks” (1987), “Ievziedu aukstums” (1988,izlase), “Baltās paslēpes” (mīlestības dzejoļi, 1991,izlase),”Par saknēm būt” (1996,izlase).

15. Rakstnieces dzejoļi ir dramatiski vai lirodramatiski, veidoti monologa vai dialoga formā, valoda bagāta, precīza, melodiska un lakoniska, ar daudzām ritma variācijām.

16. V. Belševica sastādījusi un atdzejojusi M. Vigranovska, I. Drača V. Šekspīra, A. Puškina, Konstantīna Paustovska, E.A. Po, A. Grīna, D. Graņina, Dž. K. Džeroma, Dantes Vita nuova, A. Milna, R. Kiplinga, A. Muntes, E. Hemingveja, Marka Tvena, E. Gilbetrta, P. Treversas darbus.

17. Vizmas Belševicas darbi tulkoti daudzās valodās: zviedru ,dāņu, norvēģu, vācu, armēņu, igauņu, baltkrievu, krievu, gruzīnu u.c.

18. Roalds Dobrovenskis, rakstnieks: “Viņa bija ļoti daudzveidīga personība, paraugs ne vien dzejā un prozā, arī viņas tulkojumi, kas uz priekšu virzīja visu literatūru, deva jaunas valodas iespējas gan rakstniekiem, gan lasītājiem.”

19. Anda Līce, literāte: “Protams, tas ir milzīgs zaudējums, jo ar katru šādu cilvēku aiziet vesels kultūras slānis. Tie ir cilvēki, kuri kā ar saknēm caurvij savu laiku, un viņu sakņu sistēma izplešas uz visām pusēm un skar arī citas mākslas.”

20. Knuts Skujenieks, rakstnieks: “Viņa bija viena no izcilākajām sava laika latviešu rakstniecēm. Viņa bija arī viena no spilgtākajām sava laika izteicējām.”

21. Māra Zālīte, rakstniece: “It īpaši Vizma Belševica, kura lielā mērā lauza cenzūras ledu. Viņa ar savu cilvēcisko, pilsonisko nostāju bija ļoti būtiska personība latviešu tautai.”

22. Olga Lisovska, dzejniece: “Kategoriska viņa bija ļoti, manuprāt, par daudz prasīga pret sevi. Vizma bija vadonis, ar kuru visi rēķinājās: “Vizma teica tā, Vizma domā šitā, jāparāda Vizmai.”

23. Jānis Stradiņš, zinātnieks: “Savas dzīves laikā viņa kļuvusi par vienu no lielākajām latviešu literatūras klasiķēm. Gan dzejā, gan prozā, gan tulkojumos, gan apcerēs.”

24. Belševica saņēmusi K. Gopera fonda balvu, Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu, A. Upīša prēmiju 1982.g., O. Vācieša prēmiju (1988), Forseta literāro prēmiju (Zviedrijā, 1992.), Latvijas Kultūras ministrijas gadskārtējo prēmiju par ieguldījumu latviešu oriģinālliteratūras attīstībā (1997), Tomasa Transtremera balvu dzejā (Zviedrijā, 1998.), Trīs Zvaigžņu ordeni (1995).

25. Vairākkārt Vizma Belševica bijusi izvirzīta Nobela prēmijai.