Esot īsta patriote es lepojos ar savu dzimteni , savām mājām- zilo ezeru zemi Latviju.
Kā ikkatrs latvietis, es jūtos lepna par skaistajiem skatiem un vietām tajā. Ikvienam latvietim kaut reizi dzīvē vajadzētu apskatīt šīs vietas:
Latgalē- Aglonas Baznīca. Kurzemē- Ventas Rumba, Sabiles vīna kalns, Liepājas svētās Trīsvienības katedrāle. Zemgalē- krāšņā Rundāles pils, noslēpumiem apvītais Pokaiņu mežs, Tērvetes dabas parks. Vidzemē- Sigulda ir tā pilsēta , kuru nekad, nekad neapniks apciemot, jo katrā gadalaikā tā mums sniedz, arvien jaunas sajūtas un iespaidus. Lai arī cik reizes es apskatītu Turaidas pili, Gaujas senleju, Gūtmaņa alu šķiet, ka ikreiz es tur esmu pirmo reizi.es lepojos ar to, ka latvieši ir saglabājuši zaļo dabu, un par to arī mūs apskauž daudzi ārzemnieki, kuri nebeidz vien apbrīnot mūsu zemes dabas bagātības, dabas skatus un vēsturiskos pieminekļus. Mūsu dzimtene ir skaista, tikai jāmāk un jāvēlas to saskatīt.
Reti kurā valstī vēl pastāv četri gadalaiki, bet mums tie ir- pasakaini baltā, puteņiem pilnā ziema, saulainais un mīlestības pilnais pavasaris, piedzīvojumiem bagātā vasara un krāšņais, drēgno vakaru pilnais rudens.
Latvija ne tikai manās, bet arī citu valstu acīs ir īpaša ar Dziesmu un Deju svētkiem.Ar tiem mēs esam pierādījuši, ka Latvija ir īsta dziedātāju un dejotāju tauta. šajos svētkos visi ir tik saliedēti, tik vienoti, kā viena liela ģimene, kuru vieno dziesma un mīlestība pret to.Jo lielāka saliedētība, jo lielāks spēks, to pierādīja arī nesen notikusī talka, par godu Latvijas gada dienai. Cilvēki kopīgiem spēkiem sakopa savu pilsētu, rajonu, ciematu un lauku sētas. Arī es tajā piedalījos kopā ar savu ģimeni, sakopām pagalmu, grābām lapas u.tt. Manuprāt, šādu pasākumu, vajadzētu rīkot biežāk!
Citām valstīm ir Supermens, Betmens un citi varoņi, bet mums ir Cūkmens ,kurš aicina nepiemēslot mežus. Un arī ar to mēs varam lepoties, ka mums ir savs varonis, kurš ir PAR tīru Latviju.
Latvija ir arī īpaša ar savām tradīcijām un svētkiem, kuri nav nevienā citā valstī, kā, piemēram Miķeļi, kad kauj gaili, Mārtiņi, kad galdā liek zosi, Līgo un Jāņu diena, kad dzer alu, ēd sieru, lec pāri ugunskuram un visi lustējas līdz rītausmai.
Latvieši var būt lepni, ne tikai par vietām, bet arī par pašiem latviešiem- saviem līdzcilvēkiem.
Bet to ir pārāk daudz , lai nosauktu katru konkrēti. Personīgi es lepojos ar visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo visi kaut ko ir izdarījuši valsts labā un nav nozīmes cik lieli vai mazi ir bijuši šie darbi, galvenais, ka tie ir darīti ar mīlestību. Lielu paldies es vēlētos pateikt ārstiem, mūziķiem, aktieriem, māksliniekiem, zinātniekiem, pasniedzējiem, alpīnistiem, dzejniekiem u.tt. Bet vislielākais paldies jāsaka sportistiem, kuri šī gada Olimpiskajās spēlēs parādīja, ka mazajā valstiņā Latvijā dzīvo sportisti, kuri arī spēj gūt panākumus pasaules mērogā. šie sportisti lika, mums justies vēl lepnākiem par savu valsti, kad visa pasaule izdzirdēja Latvijas himnu un ieraudzīja sarkan-balt-sarkano karogu.
Ne tikai cilvēki, bet arī firmas nes Latvijas vārdu citviet Eiropā un varbūt pat citviet pasaulē.
Uz ārzemēm tiek izvesta kūdra, koki, betona bloki, Laimas saldumi priecē kārumniekus, kā arī Dzintara produkciju iecienījušas kaimiņvalstu dāmas, kuras spēj novērtēt labu kosmētiku.
Tas pierāda to, ka mēs esam spējīgi apgādāt ne tikai sevi, bet arī citas valstis.
Pats galvenais, ar ko es lepojos ir tas, ka latvieši bija tik spēcīgi un ar tik lielu gribasspēku, lai pirms vairākiem gadiem izcīnītu savu vietu zem saules- neatkarību.
Latvija, Latvija! Dzimtene mana pie Gaujas.
Kalnāji, lejas un ezeru mirdzējums zils,
Tevi skauj birztalu elpa un Daugavas kraujās
Stāsta par pagātni tālo mums senās bruņinieku pilis.
Rudeņos tērpies tu zelta un purpura rotā,
Sulīgu augļu liekts dārzā līkst ābeles zars.
Sarmotā sidraba sagša tam ziemās ir debesu dota,
Lai zem tās gaidošs un mierīgs snauž pavasars.
Latvija, dzimtene mana, min tevi nu svešnieku kājas,
Naidīgas balsis pēc latviešu asinīm sauc.
Krievijas taigas tik daudziem ir kļuvušas mājas –
Latvija, tēvzeme dārgā, vai atgriezties būs tiem vēl ļauts?
Latvija, Latvija!
Dzimtene mana! Tu – labā!
Likteņa zvanā kāds jaunu laikmetu sit…
Latviešu dvēseles senseno brīnumu glabā,
Novembrī skaistāko vārdu – Astoņpadsmit!
Šis Lūcijas Sāgamežas- Nāgeles patriotiskais dzejolis, ir veltīts Latvijai 18. Novembrī un visskaidrāk atspoguļo tik daudz lepnuma, pazemības, sāpju un mīlestības pret Latviju, kādu vajadzētu izjust ikkatram latvietim.
Reizēm es prātoju par to, kādam gan ir jābūt īstam latvietim!? Manuprāt, viņš nedrīkst kaunēties par savu valsti , par savu piederību. Īstam latvietim jābūt lepnam , kad redz Latvijas sarkan-balt-sarkano karogu, jāpieceļas kājās ikreiz, kad atskan valsts himna. Par savu valsti jārunā tikai labu, kā arī jāciena citus latviešus. Nav nozīmes maciņa biezumam, vecumam vai dzīves pieredzei, mēs tāpat savā ziņā visi esam vienādi, jo mēs visi esam Latvijas pilsoņi, kopā mēs esam viena liela ģimene, kura dzīvo, manuprāt, pasaulē visjaukākajā valstiņā- Latvijā. Un visu mūsu galvenais uzdevums ir kalpot tai.