māras zālītes lugas margarēta iztirzājums no tiesas puses

Stāsts par Margarētu un Faustu kā juridiska problēma

Silvestrs Gaižūns par Māras Zālītes lugu “Margarēta”
XX gs. sākumā latviešu faustiānu ar noveli “Margarēta” papildināja J. Akuraters. Gadsimta beigās M. Zālīte sarakstīja vēl vienu “Margarētu” (1999) — krietni sarežģītāku, dramatiskāku, universālāku darbu, kamerlugu, kurā analizēta senās (klasiskās) Margarētas traģēdija sastatījumā ar jauno Faustu. M. Zālītes luga papildina ne tikai Fausta un Margarētas atveidošanas tradīciju: līdzās šiem, teiksim, paradigmatiski faustiskajiem personāžiem tiek izcelta jauna — Fausta dēla līnija.
M. Zālītes “Margarētā” ieraugām to, ko noklusējis Gēte: “Fausta” pirmajā daļā neattēloto Margarētas dzīvi, t. i., Margarētas likteni pēc tam, kad viņa, Fausta pamesta, paliek viena cietumā. Tātad kas notiek ar Margarētu pēc divdesmit pieciem gadiem? Kā viņa skatās uz Faustu, kad pagājis jau gadsimta ceturksnis? Kā Faustu vērtē jaunā, XX gs. beigu paaudze, šajā gadījumā tās pārstāvis Advokāts un viņa personā arī tiesu institūcijas? Tie ir galvenie jautājumi, kuri kļūst par lugas sižetiskajām un problemātiskajām vadlīnijām.
Būtībā “Margarēta” ir divu varoņu drāma, kaut arī diezgan svarīgi ir nojaušamie personāži, kas darbībā tieši neiesaistās, taču tiek komentēti, citēti u.tml. Bez šaubām, visvairāk komentāru veltīts pašam Faustam, un Margarētas tiesa pārtop par viņa tiesāšanu. Var runāt arī par personāžu, kurš lugā ne reizes netiek pieminēts, tomēr ir nemitīgi klātesošs ar savu “Fausta” tulkojumu un lugas sižetā viņam ir būtiska nozīme. Tas ir Rainis. Margarēta nereti izsakās ar Raiņa tulkotā “Fausta” tekstu. Asociācijas ar Raini raisa Advokāts, kurš tiesā Margarētu un kritizē Faustu, — arī Rainis bija advokāts un kritizēja Faustu. Raiņa pasauli atgādina arī vārdnīca, kas glabā dzimtās valodas bagātības, kā arī palīdz nezaudēt saikni ar valodu cietumā ieslodzītajai Margarētai, — tāda vārdnīca atradās līdzās arī Rainim, kad viņš cietumā tulkoja “Faustu”.
M. Zālītes koncepcijas pirmtēvs ir nevis Gēte, bet gan advokāts un “Fausta” tulkotājs Rainis. Jau tulkodams “Faustu” un arī vēlāk dažādā sakarā atgriezdamies pie Gētes traģēdijas, viņš, kā zinām, “tiesā” Faustu, atmasko viņa heroismu un pats sevi sauc par “Fausta dēla dēlu”. Deheroizēta ir arī M. Zālītes Margarēta. Ne miņas no pārmērīgās glorifikācijas, “mūžīgi sievišķā” un glābiņa debesīs, tā vietā — Margarēta, kura jau gadsimta ceturksni pavadījusi cietuma viennīcā un kurai jāatspēko jauno laiku advokāta vissmagākās apsūdzības un jāizskaidro savu noziegumu būtiskākās detaļas. Gadsimta ceturksnis “Margarētā” ir ne tikai laiks, ko ieslodzījumā pavadījusi atsevišķa cietumniece. Margarētas nebrīves laiks rada asociācijas arī ar visaptverošāku nebrīvi, ko vairākus gadu desmitus pieredzēja veselas tautas, kuras bija ļāvušās “mīlestībai” pret varenajiem vai kuras šie varenie politiski izvaroja. Un šādā kontekstā veco Faustu aptumšo ēna: viņš ir “ģenerāļu iedvesmotājs” un “benžu ideologs”.
M. Zālītes “Margarēta”, Margarētas un Advokāta dialogi — tā ir diskusija par principiāliem jautājumiem ar dižo Veimāras olimpieti, ar viņa Faustu un ar tiem, kuriem Fausts joprojām ir varonis. Advokāts, analizēdams Margarētas un Fausta rīcību, analizē arī Gētes tekstu, viņa darbu, — tiesa gan, analīzei šeit ir visai maz kopīga ar literatūru, jo šajā tekstā taču iedziļinās jurists, un Gētes daiļdarbu viņš pat dēvē par “divu sējumu lietu” (to var uztvert kā juridisku alūziju par Gētes “Fausta” divām daļām).
Daudzos lugas motīvos, pirmkārt — tiesas motīvā, saskatāma saistība ne tikai ar Gētes “Faustu”, bet arī ar pašas M. Zālītes dramatisko poēmu “Tiesa”. Šajā darbā rakstniece uzmanības centrā liek XVIII gadsimta, tātad Apgaismības laikmeta, personību, Gētes laikabiedru G. Merķeli un viņa traktātu “Latvieši”, ar kuru Merķelis pieteica sevi kā latviešu tautas aizstāvi un kurš tika publicēts tieši tolaik, kad Gēte gatavojās rakstīt savu “Faustu”. “Tiesā” tiesnešu priekšā stājas budēļu gājiena dalībnieki, kuri simbolizē tautu. Šajā budēļu gājienā redzam arī Margarētai radniecīgo Madi — arī viņa ir nogalinājusi savu bērnu. Aizstāvības runas šeit saka (tātad nonāk advokāta lomā) pats vidzemnieks G. Merķelis. No viņa lūpām atskanējušie pravietiskie vārdi par laimīgākām dienām, ko piedzīvos Vidzemes druvas, bija visai aktuāli nacionālās atdzimšanas priekšvakarā. Starp citu, šos vārdus izrunāja vācietis.
“Tiesā” tiek tiesāta viena tauta, “Margarētā” — divi personāži (Fausts un Margarēta). “Tiesā” budēļu gājiens, kas simbolizē latviešu tautu, ir krasi nošķirts no kungu un tiesnešu kārtas, un bezdibeni starp šiem sabiedrības slāņiem cenšas aizpildīt tikai viens vācietis — G. Merķelis. “Margarētā”, gluži pretēji, šāda bezdibeņa starp Margarētu un Faustu nav, viņus vieno mīlestība, taču arī Margarētu piemeklē Mades liktenis.
Pat nepievēršot uzmanību būtiskākajai sakritībai (Advokāts ir divdesmit piecus gadus vecs, Margarēta cietumā pavadījusi divdesmit piecus gadus), pamazām, risinoties viņu abu sarunai, kļūst skaidrs, ka Advokāts nav nejauša juridiska persona, ka arī viņš kādā veidā saistīts ar Margarētas traģēdiju, kaut arī viņa runas veids ir uzsvērti lietišķs un juridisks. Tādējādi apjausma, ka jaunais Advokāts ir iespējamais Margarētas dēls, kurš šķietami ir ticis noslīcināts, ne tikai piešķir lugai intriģējošu spriegumu, bet arī palīdz no cita skatpunkta uzlūkot tiesātāja un tiesājamās attiecību peripetijas un atver jaunu faustiskās drāmas līmeni — tā vai citādi mūsu (un Margarētas!) priekšā nostājies ne vien Advokāts, bet arī Fausta dēls.
Margarētas un Advokāta diskusija ir sadursme, kurā saskaras divi pretēji viedokļi par Faustu. Margarēta būtībā aizstāv Faustu, kā arī romantisko skatījumu uz viņu (tādējādi itin kā kļūstot par Gētes un Fausta advokāti), turpretī Advokāts kritizē Gētes varoni, vērš pret viņu smagas apsūdzības, kas ietērptas modernā XX gs. beigu — XXI gs. sākuma juridiskajā terminoloģijā.
Advokāts nemitīgi iedziļinās divos “Fausta lietas” sējumos — proti, divās Gētes “Fausta” daļās; protams, viņam rūp nevis šīs lietas literārie, bet gan juridiskie aspekti. Bet Margarēta, kaut arī divdesmit piecus gadus pavadījusi cietumā, joprojām ir gluži kā Fausta — Heinriha mīlestības nohipnotizēta. Advokātam, pabeidzot izskatīt šo lietu, jāatmodina viņa no hipnozes, aplūkojot Margarētas un Fausta trīs noziegumus — mātes, bērna un Valentīna bojāeju.
Pirmajā cēlienā Advokāta un Margarētas dialogu centrā ir trīs upuri, un tiek analizēti šo triju noziegumu motīvi. Trīs epizodes Advokāta un Margarētas diskusijā atkailina ne tikai Margarētas un Fausta traģisma cēloņus, M. Zālītes lugā trīs upuri kļūst par trim svarīgiem simboliem, kuri tradicionālo Margarētas tēlu paceļ pāri faustiskajai pasaulei un piešķir tam jaunas nianses. “Margarētā” māte, bērns un Valentīns simbolizē trīs eksistences perspektīvas, bez kurām nav iedomājama nedz atsevišķa cilvēka, nedz arī tautas nākotne. Aizmidzinādama māti, Margarēta aizmidzina savu pagātni, noslīcinādama bērnu, viņa slīcina savu nākotni, radīdama apstākļus Valentīna bojāejai, viņa zaudē bruņinieku, kurš varētu viņu aizstāvēt. Un tas viss — mīlestības pret Faustu vārdā. Advokāts piespiež Margarētu vēlreiz izdzīvot to, ko viņa pieredzējusi pirms divdesmit pieciem gadiem, tomēr viņai jāatspēko smagās apsūdzības, kuras pret viņu vērš juridiskās instances. M. Zālītes Margarēta romantiski taisnojas mātes, bērna un Valentīna nāves dēļ, turpretī Advokātam sentimentalitāte ir sveša, viņš notikumiem un personāžiem nežēlīgi norauj ideālu oreolu, aprakstīdams noziegumus mūsdienīgos juridiskajos terminos, vērtēdams Margarētu — un visu “Fausta lietu” — ar “reālista” skatienu.
Izdzirdis Margarētas eksaltētos vārdus par Faustu “viņš bij man viss”, Advokāts tikai pasmīn:
Bet tagad? Tagad?
Jūs taču neesat vairs mazā Grietiņa!
Dievs, četrpadsmit gadu!
Viņš taču izvaroja jūs, šis nelietis!
Kauns pavest bērnu!
Viņš šodien tupētu aiz restēm
par pedofiliju!

Advokāta skatījumā Fausts nebūt nav heroiska personība, gluži pretēji — viņš ir viens no daudziem noziedzniekiem, turklāt visaptverošā kontekstā Fausts atzīstams arī par totalitārisma — gan brūnā, gan sarkanā — noziegumu iedvesmotāju.

Advokāts:
Vēl tagad viņš ir jūsu valdnieks.
Šis Pārcilvēks. Šis dabas kronis.
Šis upju pagriezējs, šis kalnu pārvietotājs.
Šis ģenerāļu iedvesmotājs!
Šis padomdevējs ķeizariem pirms asiņainiem
kariem.
Ak, Margarēt, vai tikai jūs?
Bij feldmaršali, kancleri un firsti,
ģeneralisimusi bija viņa varā.
Šis benžu ideologs! Dieva zaimotājs!

Margarēta:
Jūs — puika! Apklustiet!
Fausts — varens gars! Viņš okeāns.
Jūs — tikai spainis. Jūs sevi piesmēlis
un kliedzat — es okeānu pazīstu
līdz dzīlei!
Līdz savam spaiņa dibenam
jūs viņu pazīstat!

Saduroties Advokāta un Margarētas skatījumam uz Faustu, tiek aktualizēta tā pati “pārvērtību dilemma”, par kuru runāja latviešu filosofe S. Lasmane (“Attīstības uguns ļāvusi iepazīt ne tikai liesmas skaistumu, bet arī nežēlību un pelnus, kas nesola brīnumainu atdzimšanu vien, bet arī neatgriezenisku zaudējumu un sāpju pieredzi.”*)
Lai arī cik tas būtu dīvaini, lugā, tas ir, “Fausta lietā”, ne reizi netiek pieminēts Mefistofelis. Advokāts meklē Fausta noziegumu līdzzinātāju, bet Margarēta kategoriski noliedz, ka Faustam būtu bijis kāds pavadonis vai vadonis (“Nekāda otra nebija, Fausts visur, vienmēr bija viens.”)
Kāpēc Margarēta tik kategoriski noliedz tēlu, bez kura, šķiet, Gētes “Fausts” nemaz nav iedomājams, — Mefistofeli? M. Zālītes faustiskās koncepcijas kontekstā tas ir loģisks noliegums. Mefistofelis kā atsevišķs tēls nav īpaši nepieciešams kaut vai tāpēc, ka, uzsvērdams tikai Fausta melnās puses, mefistofeliskumu kā Fausta būtiskāko īpašību izceļ Advokāts, — jo galu galā Fausts, pagriezdams upes, iedvesmodams ģenerāļus, būdams “benžu ideologs”, kā viesulis salauzdams visu savā ceļā, pats lieliski izpilda Mefistofeļa funkcijas. Fausts ar savu varenību neatbilst izpratnei par cilvēciskumu, ko pauž Advokāts: cilvēcisko iemieso nevis “varens gars”, bet gluži otrādi — viss, kas nav varens vai dižs, sīkas un vārgas būtnes.
Kaut arī Mefistofelis “Fausta lietā” nav pieminēts, viņš itin kā atdzimst cietumā, kur ieslodzīta Margarēta. Lugas beigās ierodas Cietuma ierēdnis, kurš veic Mefistofeļa funkcijas. Pievērsīsim uzmanību: mefistofeliskais tēls parādās nevis darba sākumā (kā Gētes “Faustā”), bet gan beigās. Turklāt intriģē tas, ka nevis pūdelis pārvēršas par mefistofelisku personāžu, bet gan šis personāžs pārvēršas par pūdeli. Tātad arī modernizētajā Margarētas vidē, kur vērpjamā ratiņa vietā griežas trenažiera velosipēda riteņi un kur parādījies Eiroparlaments, joprojām pastāv mefistofeliskais tēls, kurš gaida savu laiku un slēpjas aiz maskas, — šajā gadījumā tā ir Cietuma ierēdņa maska. Un tieši līguma parakstīšana ir brīdis, kas palīdz materializēties mefistofeliskajam ķermenim, kurš izslāpis pēc faustiskās dvēseles, pēc tradicionālās asins lāses. Un Cietuma ierēdņa slāpes tradicionāli var remdēt ne jau kuras katras asinis, — viņam vajadzīgas jaunā Fausta asinis un dvēsele.
Līguma parakstīšana — dramatiskākā aina šajā lugā, tās kulminācija. Pirmo un pēdējo reizi šeit satiekas visi trīs personāži — Margarēta, Advokāts un Cietuma ierēdnis. Šai ainā iespaidīgi sablīvēti tradicionālie (gētiskie), kā arī modernie jaunā Fausta “iniciācijas” jaunajā Eiropā simboli. Tradicionālā asins lāse, tradicionālā rakstāmspalva un jauns, politisks līguma motīvs — Eiroparlaments. Advokāts (tagad jau tapis skaidrs, ka viņš ir Fausta dēls) no cietuma tiek aicināts tieši uz Eiroparlamentu. Ko nozīmē šis negaidītais uzaicinājums: reibinošu karjeru vai Advokāta atgriešanos tēva (tātad Fausta) mājās — Eiropā? Šo jautājumu fonā Margarētas un Advokāta dialogi (un faustiskā lugas līnija) iegūst papildu jēgu — Fausta pavedinātā un pamestā Margarēta M. Zālītes lugā atklājas arī kā tauta, kuru faustiskais kontinents pametis likteņa varā (nepamatoti represēta tauta), kura gadsimta ceturksni cietumā gaidījusi tiesu un sagaidījusi atbrīvošanas (attaisnošanas) brīdi un kurai jau sagatavots Advokāta vīns. Starp citu, vīns Margarētai atgādina brāli (Valentīna asinis), turpretī Faustam — jebkuras asinis, kas tikušas izlietas par šo zemi, Margarētas dzimteni.

Daudz brāļu asinis
ir lietas par šo zemi.
Bet tikai tādēļ tā ir šodien brīva.
Viss gadsimts — asinīs.
Es teiktu — Fausta gadsimts.
Par visiem mums
ir Jēzus lējis asinis.
Mēs varam baudīt to
kā Svēto Sakramentu.
Lūk, arī dievmaizīte.

Tāpat kā Gētes “Faustā”, M. Zālītes lugā darbojošos personu ceļu jēgpilni izgaismo Lieldienu motīvs (“Rīt taču Lieldienas. Viņš atkal augšāmcelsies,” — Margarētai saka Advokāts). Lieldienu motīvs — tā ir alūzija par vispārēju augšāmcelšanos, atdzimšanu, atjaunotni: atdzimšanas cerībās Lieldienu priekšvakarā dzīvo gan Margarēta, gan viņas dēls, Lieldienas modina arī tautas atdzimšanas cerības. Taču atbrīvošanās un atdzimšanas laiks nevar būt eiforija, kas turpinās bezgalīgi, kaut vai tāpēc, ka cilvēks, kurš tiesājis Faustu (savu tēvu) un aizstāvējis Margarētu (savu māti), pakļaujas tiem spēkiem, kuriem pakļāvās arī vecais Advokāts: ne velti jaunais Advokāts paraksta līgumu, kura parakstīšanas procedūra atgādina faustisko darbību — līguma parakstīšanu ar Mefistofeli.
Tātad mūsu priekšā ir senā, jau no “Fausta” pazīstamā Margarēta un jauns faustiskās galerijas varonis — Fausta dēls, Raiņa vārdiem runājot, “modernais Fausts”. M. Zālītes lugu var traktēt kā Raiņa nerealizēto ieceru manifestāciju. Un, protams, tā ir arī polemika ar Raini, kurš pats savukārt polemizēja ar Gēti. “Modernais Fausts” (Advokāts) “Margarētā” vienlīdz iemieso gan vispārcilvēciskus eiropieša kompleksus, gan mazas tautas pārstāvja apjukumu, stāvot starp mātes Margarētas dzimteni un tēva Fausta plašo telpu — Eiropu.
Raiņa un M. Zālītes strīdā ar Gētes Faustu savdabīgi iesaistījies arī latviešu rakstnieks, izsūtījumu pieredzējušais A. Pelēcis (1920—1995) ar savu dzejoli “Strīds ar doktoru Faustu”, kas datēts ar 1960. gada 28. janvāri. Latviešu rakstniekam, kurš divdesmit trīs gadus izcietis garīgus un fiziskus pazemojumus Sibīrijā, Fausts, kas nesasniedz esamības piepildījuma mirkli, šķiet akls (“Ak tu, aklais, aklais doktor Faust!”). Faustiskus vārdus nevar izrunāt tas, kurš gulējis bada nestuvēs, slāpēs dzēris no purva un ēdis zāli.
Izsūtījumu pārdzīvojušā rakstnieka skatījumā Fausts ir vientiesis, kurš, tiekdamies pēc neaptveramā un saņēmis pārlieku daudz labuma, nav aptvēris, ka dievišķās dāvanas var būt arī mazas. A. Pelēča “Strīds ar doktoru Faustu” ir netiešs strīds arī ar Aspaziju un viņas “Faustisko acumirkli”.
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere
* S. Lasmane. Pārvērtību dilemmas // Rainis un Gēte. “Fausta” tulkojuma simtgade — Nordik, 1999, 176. lpp.