Marija Antuanete
(1755.g. 2. novembris – 1793. g. 16. oktobris)
Viņa bija Francijas un Navarras karaliene. Franča I un Austrijas karalienes Marijas Terēzijas meita. 14 gadu vecumā viņa tika izprecināta Luijam XVI. M.Antuanete bija Luija XVII māte. Mariju Antuaneti vēsture atcerēsies viņas ekscesu (pārmērību, nesavaldību, galējību, izlēcienu) un leģendārās nāves dēļ – viņa 1793. gadā tika giljotinēta (latviešu dzejniece Dagnija Dreika radījusi daiļdarbu, kura tēma skar M.Antuanetes giljotinēšanu. Sk. pielikumu).
Marija Antuanete (kristītais vārds Marija Antonija Joanna) bija piecpadsmitais bērns ģimenē un vienpadsmitā (pēdējā) meita. Viņa piedzima maza, bet veselīga.
Marijas izglītība bija guvernates rokās, kurai vislielāko prieku sagādāja mazās meitenes samaitāšana. Antuanete vairāk laika pavadīja spēlējoties nekā mācoties, arī viņai patika mūzikas stundas, tāpēc meitene kļuva par lielisku dejotāju un arfisti.
Atšķirībā no lielākās karalisko ģimeņu daļas, Antuanetes vecāki bija precējušies mīlestības dēļ un viņi centās nodrošināt saviem bērniem visu to labāko, jo tos patiesi mīlēja. Marija pret māti izturējās ar godbijību, jo tēvs viņai vienmēr bija tuvāks. Viņas bērnība bija laimīga, to aptumšoja tikai tēva nāve 1765. gada 18. augustā, kad Francis I , piedaloties sava dēla Leopolda kāzās, nomira no triekas vecākā dēla rokās. Marija Antuanete nekad neaizmirsīs tēva atvadas, kad viņš jau izbraucis no pils ceļā uz kāzām, sūtīja ziņnesi pēc savas jaunākās meitas, turot deviņgadīgo Mariju savās rokās, viņš teica: „ Dievs vien zina, kad es šo bērnu atkal varēšu apskaut!” Tā bija pēdējā reize, kad viņa redzēja savu tēvu.
Pēc tēva nāves Marijas māsas steigšus tika apprecinātas ar Eiropas karalisko dzimtu pārstāvjiem. Marija Terēzija ievēroja izdevīguma principu. Antuanete ar šausmām atceras, kā viņas māsu Mariju Žozefīni izprecināja Neapoles karalim, Neapolē tobrīd plosījās bakas, bet Marija Terēzija uzstāja, ka meita nedrīkst nebraukt, pēc divām nedēļām Marija Žozefīne nomira no bakām. Antuanete bija dziļi satriekta, bet viņas māte bija daudz praktiskāka, viņa mirušās meitas vietā aizsūtīja citu ) – Mariju Karolīnu.
1748. gadā beidzās konflikts starp Austriju un Franciju; lai simboliski vēl vairāk satuvinātu abas valstis, vajadzēja apprecināt Marijas Terēzijas meitu un Luija XV dēlu. 1769. gada Marija Antuanete saņēma bildinājumu. Tikai pēc savienības apstiprināšanas Marija Terēzija atcerējas, ka viņas meitai ir ļoti vājas franču valodas zināšanas, tapēc privāskolotāji gatavoja Mariju Francijas karalienes lomai. Māte viņu ceļā uz Austriju pavadīja ar vārdiem: „Uz redzēšanos, mana dārgā! Dari tik daudz laba Francijas tautai, lai viņi varētu teikt, ka esmu turp aizsūtījusi eņģeli!”
7. maijā viņa, simbolizējot lojalitāti, atteicās no saviem austriešu draugiem, paturot tikai savu sunīti Šnitciju. Viņa devās uz Versaļas pili, kur sastapa savu „vectēvu” Luiju XV un citus karaliskas ģimenes locekļus. Viņas nākamais vīrs bija ļoti kautrīgs. Viņš vēl bija nevainīgs. Kāzas notika 1770. gada 16. maijā. Neilgi pirms kāzām Marijai parādīja karaliskās ģimenes dārglietas, kolekcija bija 2 miljonu liru vērta. Pēc ceremonijas notika bankets, kurā Luijs ēda ļoti daudz; kad viņam par to aizrādīja, jaunais vīrs atbildēja: „ Kāpēc man ēst mazāk? Es vienmēr guļu labāk, kad esmu labi paēdis!” Svinībās piedalījās vairāk kā 1000 francūžu, kuri gribēja skatīt savu jauno valdnieci vaigā. Marija šai vakarā gandrīz nepieskārās ēdienam. Laulība neguva piepildījumu vēl vairākus gadus.
Viņiem nebija bērnu līdz septītajam laulības gadam. Sākās pat baumas, ka Luijs XVI ir impotents, ka viņš iespējams bijis transvestīts un viņam veikta operācija, bet vairāki vēlākie vēsturnieki domā, ka nekādas operācijas nav bijis, jo tas nav minēts viņa slimības vēsturē, kā arī karalis nepārtraukti devies medībās, kas operācijas dēļ uz laiku būtu jāpārtrauc. Daudzi vēlo bērna ieņemšanu skaidro ar Marijas Antuanetes anatomiskajām īpatnībām, piemēram, maksts un dzemdes izmēriem.
Marija zinaja arī par Luija mīļāko Di Barī kundzi (Žannu Bekī) , kura bija kurtizāne(skatīt pielikumā D.Dreikas dzejoli). Di Barī padarīja Antuanetes dzīvi tik nožēlojamu cik iespējams, sakūdot pat Luiju XV pret viņu. Marijas Antuanetes ikdiena bija ļoti vienmuļa, kā jau visām karalienēm un karaļiem. Pēc mēneša ilgas valdīšanas Marija izcīnīja tiesības mazgāties pašai, jo pirms tam viņu mazgāja galma dāmas. Savai mātei viņa par to sūdzējās: „ Man jāpūderējas un jāmazgā rokas gandrīz visas pasaules priekšā!” Melanholijā slīgdama, Antuanete ilgojās pēc savām māsām, īpaši pēc Marija Karolīnas. Tomēr viņai bija labas attiecības ar Čārlzu, sava vīra jaunāko brāli.
Marija Antuanete neiesaistījās politikā, iespējams, tāpēc, ka viņai trūka zināšanu un intereses par to.
Kad 1774. gada 10. maijā Luijs XV nomira no bakām, Luijam XVI bija jakļūst par karali. Kad par to uzzināja Luijs XVI, viņš nokrita ceļos un lūdza Dievam : „Mīļais Dievs, vadi un sargā mūs! Mes esam par jaunu, lai valdītu.” Tā arī bija – Marija tērēja naudu vēl vairāk, neapzinoties tās vērtību, tā viņa tērēja miljonus tērpiem, dārglietām, tāpat viņa, piemēram, svinēja savu 21. dzimšanas dienu trīs dienas, iztērējot tām milzu naudu.
Bija baumas, ka Marija ir pārgulējusi ar savu brāli Čārlzu, nelegālās tipogrāfijas iespieda pampletus, kuros bija redzama Antuanete kopā ar savu brāli mīlas pozās, piemēram, parādot, kā abi minētie nodarbojas ar anālo seksu un Marija Antuanete masturbē. Vēlākie pampleti parāda viņu kā lesbieti. Nekādu pierādījumu par šo baumu patiesumu nav, tomer šāda neslava grāva karalienes autoritāti tautas acīs.
Valstī bija daudz problēmu, valsts kase bija uz bankrota sliekšņa. Ilgie kara gadi Franciju bija nomocījuši un izveidojusi lielāko valsts ārējo parādu Eiropā.
1777. gada aprīlī Mariju apciemoja viņas brālis Jozefs II, kurš pārrunāja ar Luiju XVI pāra seksualās problēmas, lai ko arī viņi pārrunāja, 1778. gadā Marija Antuanete atklāja, ka ir stāvoklī. Viņas pirmais bērns piedzima Versaļā 1778. gada 19. decembrī viņai bija jādzemdē simtiem galminieku acu priekšā. Šāds rituāls notika pēdējo reizi, Marija atteicās vēlreiz publiski dzemdēt. Piedzima meitene Marija Terēze Šarlote. Kaut arī Francijas tauta gaidīja dēlu, Antuanete bija apmierināta: „Dēls piederētu valstij, bet tu piederēsi man un saņemsi visu manu uzmanību un rūpes, mēs dalīsim manu laimi un bēdas.” Viņai piedzima vēl 3 bērni: divi dēli un meita. Antuanete ļoti rūpējās par saviem bērniem, dzīvoja tikai viņiem.
Kad viņai 1785. gadā palika 30 viņa vairs nepirka dārglietas savai kolekcijai un sāka ģērbties nedaudz pieticīgāk.
1787. gadā viņas jaunakā meita nomira neilgi pirms savas pirmas dzimšanas dienas. Karaliene bija izmisusi, stāsta, ka viņa vairakas stundas raudājusi virs sava nedzvā bērniņa ķermeņa. Neilgi pēc tam viņas vecākais dēls saslima ar diloni un nomira, viņa slimība bija ļoti smaga, Antuanete, dēlu visu laiku kopa. Pēc dēla nāves Antuanetes nelabvēļi izplatīja baumas, ka karaliene noindējusi savu dēlu.
Politiskā situācija arī bija karalim nelabvēlīga, tāpēc Antuanete iedvesmoja Luiju atlaist no darba premjerministru Nekeru. Kad tika ieņemta Bastīlija, Luijs XVI jautāja: „Vai tas ir dumpis?” uz ko viņam atbildēja: „ Nē, kungs, tā ir revolūcija!” Pilī sākās panika. Marija Antuanete jau bija sapakojusi savas un savu divu bērnu lietas gatava jebkurā brīdī atstāt Versaļu, jo viņa saprata, ka palikt tik tuvu Parīzei ir neprāts, bet Luijs XVI nolēma neatstāt Versaļu, Marija nespēja iebilst. Tā bija Luija liktenīgā kļūda.
1789. gada 5. oktobrī Parīzē klīda baumas, ka karaliskā ģimene pilī glabā visus labības krājumus, izsalkušie un niknie parīzieši nolēma ieņemt Versaļu. Viens no galminiekiem to bija padzirdējis un brīdināja karalieni, tika sasaukta sapulce, kurā Antuanete vēlreiz centās pārliecināt karali aizbraukt, bet Luijs neklausīja.
Nākamajā rītā pūlis ielauzās pilī, karaliene un bērni paslēpās karaļa guļamistabā. Pūlis pieprasīja, lai karaliene iznāk uz balkona, viņa arī parādījās tērpta garā naktskreklā kopā ar saviem bērniem. Pūlis pieprasīja, lai bērnus ieved atpakaļ pilī, karaliene palika viena saniknotā pūļa priekšā gandrīz desmit minūtes, kamēr daudzi no pūļa mērķēja uz viņu savas musketes. Tad viņa atmeta galvu un iesoļoja atpakaļ, pūlis, pārsteigts par viņas drosmi, pat nepaspēja reaģēt, daži slavinoši iesaucās : „Ilgu mūžu karalienei!”
Karaliskā ģimene tomēr tika aizvesta uz Parīzi. Ziņa, ko viņa aizsūtīja uz Austriju : „Ar mani viss kārtībā, neuztraucieties.” Kad viņa apcietinājuma laikā parādījās sabiedrībā, viņa bija mierīga un rāma.
Jau revolūcijas sākumā Marija Antuanete izturējās skeptiski pret iespējamo miera izlīgumu. Revolūcijas laikā Marija joprojām nodarbojās ar labdarību, palīdzot nabadzīgajiem bērniem. Viņa iespējami daudz laika veltīja bērniem. Marijas Antuanetes meitas pirmā iziešana sabiedrībā bija mazliet citāda neka parasti princesēm, jo tām parasti dāvināja dimantu, bet Luijs un Marija izlēma nedāvināt meitai dimantu, kamēr tautai nav maizes.
1790. gada 14. jūlijā karaliskajai ģimenei bija jāierodas pirmās Bastīlijas ieņemšanas gadadienas svinībās, karaliene to apmeklēja.
1790. gadā republikāņi uzbruka priviliģētajiem romas katoļu baznīcas garīdziniekiem, to uzzinājusi Marija Antuanete pačukstēja kādai marķīzei : „Baznīca, baznīca…mēs būsim nākamie!” Viņas nojautas diemžēl piepildījās.
1791. gada karaļpāris nonāca pie secinājuma, ka revolūcija iznīcinās Franciju. Viņi nolēma bēgt uz rojālistu centru Francijas austrumos, tur plānoja savākt savus atbalstītājus, aicinot palīgā Marijas brāli Leopoldu II, Katrīnu lielo, Zviedrijas karali un Prūsijas karali. Karaliskās ģimenes bēgšana izgāzās, jo karali atpazina. Viņus nogadāja atpakaļ Parīzē un definēja kā revolūcijas ienaidniekus.
Luiju XVI oficiāli arestēja 13. augustā, 21. septembrī tika gāzta monarhija. Karaliskā ģimene tika nogādāta uz Templas cietoksni un tur ieslodzīta. Karalis, karaliene, viņu divi bērni un karaļa māsa Elizabete tika ļoti stingri apsargāta. Kamēr karaliska ģimene bija ieslodzīta, Parīzi caurvija vardarbības vilnis. Karalienes labakā draudzene tika notverta un nogalināta (nosista ar āmuru), kad viņa neapstiprināja savu lojalitāti karalienei. Viņas galva tika uzsprausta uz pīķa un pienesta pie Marijas Antuanetes loga.
Luiju XVI nogalināja 11. decembrī, viņam atļāva atvadīties no ģimenes, viņš pieteica savam dēlam neatriebt viņa nāvi. Pēc vīra nāves Marija Antuanete nespēja atgūties, pēc viņas meitas teiktā karaliene ģībusi, zaudējusi apetīti un svaru. 1793. gada 3. jūlijā Antuanetes dēlu nošķīra no pārējās ģimenes un aizveda uz citu kameru. Viņš pēc tēva nāves bija proklamēts par Luiju XVII. Tāpēc rojālisti vēlējās iespaidot astoņgadīgo bērnu. Marija Antuanete nevēlējās bērnu atdot, sargājot to ar savu ķermeni, kad viņu piedraudēja nogalināt, ja karaliene neatdos jauno karali, viņa vēl joprojām atteicās atdot savu dēlu. Viņa bērnu atdeva tikai tad, kad tika piedraudēts nogalināt viņas meitiņu Mariju Terēzu. Antuanete saprata, cik bezcerīga ir situācija. Viņas dēls mira 1795. gadā.
1793. gada 2. augustā 2 naktī Mariju Antuaneti pamodināja sargi un lika saģērbties. Viņu nošķīra no meitas un vīra māsas, aizvedot cauri Parīzei uz cietumu. Viņu pārdēvēja par Kapeta atraitni jeb Antuaneti Kapetu vai ieslodzīto nr. 280. 1793. gada 29. augustā Mariju apciemoja Aleksandrs Gonss (Alexandre Gonsse de Rougeville), kurš nodeva slepenu ziņu, kas bija paslēpta ziedu pušķa ziedlapās. Ziņa vēstīja, ka tiek plānota Marijas Antuanetes atbrīvošana. Plāns izgāzās, kad sargi pārtvēra Marijas atbildi. Tā rezultātā karalienei nodrošināja vēl stingrāku apsardzi.
14. oktobrī viņu veda uz tiesu. Kad Marija ienāca tiesas zālē, visi bija pārsteigti, jo viņa izskatījās novājējusi, vārga un rūpju sagrauzta. Tika izsaukti 40 liecinieki. Viņi atgriezās pie kaklarotas afēras, tāpat viņu apsūdzēja sardzes piedzirdīšanā ar alkoholu. Vissmagākā apsūdzība bija apgalvojums, ka Marija Antuanete seksuāli izmantojusi pati savu dēlu, uz šo apsūdzību Marija atbildēja: „ Ja es neatbildu uz šo apsūdzību, tad tas ir tāpēc, ka pati māte daba ir aizliegusi celt tādas apsūdzības pret māti”
Viņa tika atzīta par vainīgu un viņas nāves diena tika nolikta 16. oktobrī. Marija Antuanete uzrakstīja savu atvadu vēstuli, tā saukto „Testamentu” savai māsai Elizabetei. Viņa atzīstas mīlestībā savai ģimenei un piesaka saviem bērniem neatriebt mātes nāvi.
16. oktobra rītā sargi nogrieza viņas matus un sasēja viņas rokas aiz muguras. Mācītājs, kurš stāvēja pie giljotīnas esot čukstejis: „ Šis ir tas brīdis, kundze, saņemiet sevi rokās un esiet drosmīga!” Marija Antuanete esot pagriezusies pret viņu un pasmaidījusi: „ Drosme? Brīdis, kad manas nelaimes beigsies, nav brīdis, kad mana drosme mani pametīs.” Leģenda vēsta, ka viņas pēdējie vārdi pēc uzkāpšanas uz giljotīnas paaugstinājuma esot bijuši: „Pardonnez-moi, monsieur,” (Pardon me, monsieur) – piedod man, mans kungs!
12:15 Marija Antuanete tika giljotinēta, viņas galva nokrita pūļa ovāciju pavadībā. Marijas, Luija XVI un viņa māsas Elizabetes ķermeņi tika publiski sadedzināti. Divdesmit gadu pēc dedzināšanas Marija Antuanete tika apglabāta blakus savam vīram.