Franču revolūcija

Franču revolūcija

Ilga no 1789. līdz 1799. gadam, Francijā tika gāzta monarhija, kā arī ierobežotas Romas Katoļu baznīcas tiesības un nodibināta republika.

Kas notika Francijā pirms revolūcijas? Pēc karaļa Luija XV nāves pie varas nāca viņa mazdēls Luijs XVI (1754-1792), tas notika 1774. gadā. Viņš apprecējās ar Marijas Terēzas meitu Mariju Antuaneti, kura speja Luiju XVI ietekmēt. Gribēdams ar reformu palīdzību uzlabot valsts ekonomiku, karalis par Francijas finansu ģenerālkontrolieri uzaicināja Annē Robēru Žaku Turgo.

Turgo vadībā tika veiktas dažādas reformas:

o atcēla amatu un tirdzniecības monopolus,

o atcēla st

t
tarpprovinču muitu,

o noteica brīvu labības tirdzniecību,

o tika brīvlaisti zemnieki,

o priviliģētās kārtas tika apliktas ar nodokļiem,

o atjaunoja pašvaldības iestādes,

o 1774. g. samazināja ceļu un tiltu nodevas,

o 1776. gadā atcēla cunfšu sistēmu,

o atbrīvoja zemniekus no valsts klaušām.

Tirgo reformas izraisīja priviliģēto kārtu, parlamenta un baznīcas neapmierinātību. Pēc Marijas Antuanetes ierosinājuma Luijs XVI 1776. gadā Turgo atbrīvoja no viņa pienākumu pildīšanas.

Revolūcijas galvenie cēloņi:

 vāja ekonomiskā situācija (milzīgais valsts ārējais parāds un tā dēļ ieviestie smagie nodokļi);

 neapmierinātība ar absolūtisma monarhiju,

 tiekšanās pēc lielākas brīvības,

 apgaismības ideju izplatīšanās,

 pārtikas trūkums pirmsrevolūcijas mēnešos,

 augstais bezdarba līmenis un augstās pā
ā
ārtikas, tai skaitā maizes, cenas,

 neapmierinātība ar reliģisko neiecietību.

1777. gadā Luijs XVI finansu ministra amatā uzaicināja Žaku Nekeru. Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ieviest taupības politiku, likvidējot daudz nevajadzīgu amatu un atbalstot rūpniecību. Izceļoties karam starp Franciju un Lielbritāniju, Nekers mēģināja ie
e
egūt līdzekļus aizņemoties naudu. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā “Compte rendu au roi”, tādējādi atklājās lielie galma izdevumi. Nekers, tāpat ka viņa priekšgājējs Turgo, tika atstādināts no amata.

Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosināja ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas. Tomēr 1787. gada notabļu sapulcē šo priekšlikumu noraidīja. 1788. gadā Luijs XVI aicināja valdībā atgriezties Nekeru. Nekers 1789. gadā panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tik pat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā: 270 muižniecības pārstāvji, 291 garīdzniecības pārstāvis un 578 trešās kārtas pārstāvji, tagad ģenerālštata vēlešanās varēja piedalīties visi 25 gadus vecie vīrieši, kam bija pastāvīga dzīvesvieta un kas maksāja nodokļus.

Ģenerālštati atklāja savas sēdes 1789. gada 5. maijā Versaļā. Šo dienu bieži uz
z
zskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.

Revolūcijas norise

Buržuāzijas pārstāvji, protams, pauda galvenokārt buržuāzijas intereses. Pirmās nedēļas notika strīdi par sanāksmju kārtību – priviliģētās kārtas nepiekrita trešās kārtas prasībām rīkot visām kārtām kopīgas sanāksmes. Galu galā trešās kārtas pārstāvji, juzdami tautas atbalstu, 17. jūnijā pārņēma iniciatīvu. Viņi pasludināja sevi par Nacionālo sapulci – visas nācijas pilnvarotajiem pārstāvjiem, jo viņi pārstāvēja 96% valsts iedzīvotāju. 20. jūnijā šie pārstāvji, zvērēja neizklīst, iekams nebūs izstrādāta konstitūcija. Muižniecības parstāvji par šādu trešās kārtas kārtas deputātu rīcību iesniedza karalim protestu. 23. jūnijā, atbildot uz
z
z šo protestu, Luijs XVI paziņoja, ka atceļ trešās kārtas lēmumus, un noteica, ka ģenerālštatos nav apspriežami feodālā un senjoriālā īpašuma jautājumi, kā arī priviliģēto kārtu tiesības un priekšrocības, tāpat viņš pavēlēja, ka visām trim ģenerālštatos pārstāvētajām kārtām uz sapulcēm jāsanāk atsevišķi.

Trešās kārtas deputāti nepakļāvās šai pavēlei. Viņiem pievienojās daži liberālās muižniecības pārstāvji, kā arī ievērojama daļa garīdzniecības deputātu, kuri bija cēlušies no trešās kārtas un atbalstīja reformas. Karalis bija spiests noteikt, ka arī priviliģēto kārtu deputātiem jāpievienojas Nacionālajai sapulcei. 9. jūlijā Nacionālā sapulce sevi pasludināja par nacionālo satversmes sapulci. Tas nozīmēja, ka ģenerālštati tika pārveidoti par visu Francijas iedzīvotāju pārstāvniecības iestādi, kas pretendēja uz augstāko varu valstī.

1789. gada vasaras sākumā Francijā izcēlās ap 450 tautas sacelšanos, tās bija vērstas pret pārtikas trūkumu, kas draudēja izvērsties badā. Sacēlušies iedzīvotāji sagrāba labības krājumus un panāca, ka tie tiek novērtēti un pārdoti. Pieauga cīņa pret nodokļiem: daudzi atteicās kārtot maksājumus, grāva nodokļu kantorus. Sākās uzbrukumi senjoru (feodāļu) pilīm un notika stihiskas strādnieku uzstāšanās pilsētās un sadursmes ar karaspēku. Lai gan trešajā kārtā arī bija iekšējas nesaskaņas, tomēr visas šīs kārtas sociālās grupas vienoti uzstājās pret aristokrātiju un priviliģētajiem. Tika izdoti un plaši izplatīti dažādi politiskie uzsaukumu materiāli: brošūras, pamfleti (satīriski sacerējumi, kas vērsti pret negatīvām parādībām sabiedrībā) un afišas. Šajos izdevumos, pielāgojot vispārējās apgaismības idejas tā brīža politiskajam stāvoklim, tika atspoguļota buržuāzijas programma (vienlīdzība, tiesības uz brīvību, monarhijas ierobežošana).

Luijs XVI bija neapmierināts ar Nacionālās sapulces nepaklausību, viņš sāka pulcēt Parīzē un Versaļā sev paklausīgu karaspēku. Nacionālajā sapulcē tas izraisīja lielu satraukumu, kas palielinājās, uzzinot, ka Nekers – tautā jau ļoti populārais ministrs, – ticis atlaists no amata un izraidīts no Francijas. Sākās plaši nemieri. To iemesli bija arī darba vietu trūkums un pārtikas dārdzība. Notika sapulces, viena no nozīmīgākajām un izšķirošākajām Palē Rojāla dārzā. Kamils Demulēns – advokāts – aicināja tautu sacelties. Šo priekšlikumu ļaudis atbalstīja un pavisam drīz cilvēki izgāja ielās, cēla barikādes, laupīja veikalus (īpaši ieroču). 1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā valsts cietumam Bastīlijai, kas nosacīti bija karaļa varas simbols (Bastīlijas cietumā turēja politiskās lietās apsūdzētos). Bastīlija tika ieņemta un nopostīta līdz pat pamatiem; lai pūlis nesāktu laupīt un lai atsistu gaidāmos karaļa karaspēka uzbrukumus, Parīzes buržuāzija izveidoja paši savas karaspēka vienības – Nacionālo gvardi. Karalis savam karaspēkam neuzticējās un tāpēc nemaz nepretojās, bet piekrita karaspēka atsaukšanai un iecēla Nekeru atpakaļ amatā. Par Parīzes nacionālās gvardes vadītāju kļuva Lafajets, savukārt Žans Silvēns Beijī kā Parīzes komūnas pārstāvis kļuva par Parīzes mēru. Parīzes notikumi kļuva par paraugu pārējai Francijai, drīz revolūcija pārņēma visu tās teritoriju: Strasbūrā, Truā, Amjēnā, Ruānā, Šerbūrā izvērsās sadursmes, tika ieņemti rātsnami un cietumi. Augusta beigās visās karalistes pilsētās bija jauna pārvalde. Pārsvars tajās piederēja trešās kārtas turīgākajai daļai – buržuāzijai.

Daudzi Luija XVI galma un aristokrātijas pārstāvji devās emigrācijā.

Nacionālas sapulces izveidotā konstitūcija

Pirms konstitūcijas izveides 1789. gada 26. augustā tika pieņemta “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”(līdzīga ASV pieņemtajai). Deklarācijas pamatidejas bija ietvertas lozungā: “Brīvība, vienlīdzība, brālība”. Tajā tika noteiktas cilvēku svarīgākās tiesības un brīvības. Deklarācijas pirmajā pantā bija norādīts: “Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi”. Valstij bija jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības. Tika atzīta cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu un drošību.

Luijs XVI atteicās apstiprināt šo deklarāciju. Iedzīvotāji bija ļoti sašutuši, tāpēc karalis beigu beigās apstiprināja sapulces lēmumus. “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” principus centās ievērot jaunās konstitūcijas izstrādāšanā.

Nacionālā sapulce turpināja pieņemt valstij nozīmīgus lēmumus:

o atcēla iedalījumu kārtās,

o atcēla muižnieku titula mantošanas tiesības,

o atcēla feodāļa personīgās tiesības (senjoru tiesa, medību tiesības u.c).

o tika atcelti cunftu likumi, rūpnieciskās ražošanas, tirdzniecības un iekšējās muitas ierobežojumi,

o pieņēma vēlēšanu cenza sistēmu,

o likvidēja Francijas feodālo teritoriālo iedalījumu, valsti sadalot 83 departamentos.

Tomēr tika aizliegtas strādnieku apvienības un streiki, taču saglabājās feodālās zemes īpašuma tiesības un zemnieku klaušas muižniekiem Francijas pilsoņus iedalīja “aktīvajos” un “pasīvajos”. “Aktīvie” pilsoņi bija turīgo iedzīvotāju daļa, kura valstij maksāja nodokļus. Šie pilsoņi varēja piedalīties vēlēšanās un arī tikt ievēlēti amatos. “Pasīvajiem” pilsoņiem vēlēšanu tiesību nebija. Izmaiņas skāra arī baznīcu, tam atņēma zemes, atcēla garīdznieku privilēģijas un desmitās tiesas nodevu. Algas garīdzniekiem maksāja valsts. Baznīca kļuva neatkarīga no pāvesta, garīdzniekus un bīskapus ievēlēja tauta. Tiesības piedalīties vēlēšanās bija arī protestantiem. Jaunā iekārta neapmierināja katoļus.

Likumdošanas vara bija Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Karalim bija likumu apstiprināšanas tiesības, taču viņš varēja uz laiku (līdz 4 gadiem) likumu neapstiprināt, tādējādi novilcinot tā stāšanos spēkā. Izpildvara piedereja karalim, kurš iecēla ministrus, taču ministri bija atbildīgi Likumdošanas sapulces priekšā. Francijas departamentos iedzīvotāji ievēlēja savas amatpersonas, līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas vēlēti tiesneši.

1791. gada rudenī Nacionālā sapulce pabeidza konstitūcijas izstrādi. Luijam XVI šī konstitūcija bija vai nu jāpieņem vai jāatsakās no troņa. 1791. gada 13. septembrī karalis parakstīja konstitūciju un tā ieguva likuma spēku. Francija kļuva par konstitucionālu monarhiju.

Jaunievēlētā Likumdošanas sapulce sāka savu darbību 1791. gada 1. oktobrī valdošā tajā bija tirgotaji, rūpnieki un zemes īpašnieki. Par vadošajiem Likumdošanas sapulcē kļuva Žirondas departamenta deputātu grupa. Likumdošanas sapulce bija ļoti radikāla, jau pašā sākumā tās attiecības ar karali bija sliktas. Galvenais nesaskaņu iemesls bija Likumdošanas sapulcē pieņemtie dekrēti pret emigrantiem un “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Emigranti mudināja citu valstu valdniekus uz karu pret Franciju. Garīdznieki, neapmierināti atsacījās zvērēt uzticību konstitūcijai. Likumdošanas sapulce nolēma sodīt ar nāves sodu un īpašuma konfiscēšanu tos emigrantus, kas līdz noteiktam laikam nebūs atgriezušies Francijā, tāpat nolēma sodīt arī “nezvērējušos” garīdzniekus. Luijs XVI nevienu no šiem Likumdošanas sapulces lēmumiem neapstiprināja.

Salīdzinot ar feodālo iekārtu, jaunās konstitūcijas iekārta bija būtisks solis uz priekšu, taču tā neparedzēja visu “Cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā” izstrādāto principu ieviešanu. Arī pēc konstitūcijas pieņemšanas valsts ekonomiskais stāvoklis turpināja sarežģīties, zemnieku zemes īpašuma jautājumi netika atrisināti, situācija valstī saasinājās.

Attiecības ar citām valstīm

Francijas attiecības ar citām valstīm kļuva arvien sliktākas. Revolūcijas sākumā citu valstu valdnieki uz notikumiem Francijā raudzījās vienaldzīgi, tomēr drīz viņi sāka baidīties, ka revolucionārā kustība neizplatās arī viņu pašu zemēs. Lai to novērstu, valdnieki uzsāka savā starpā sarunas par Franču revolūcijas apspiešanu. Aktīvākie šajā sakarā bija Austrijas un Prūsijas valdnieki. Par sarunām un gatavošanos karam bija zināms arī Francijā, sabiedrībā valdīja satraukums, un situāciju pasliktināja aizdomas par paša valdnieka un viņa galminieku nodevīgajiem sakariem ar citām valstīm. Luijs XVI bija spiests aicināt valdībā žirondistus. Pēc žirondistu priekšlikuma, valdnieks ieradās Likumdošanas sapulcē un ierosināja pieteikt Austrijai karu. Priekšlikumu pieņēma, 1792. g. 20. aprīlī Francija pieteica karu Austrijai.

Saskaņā ar jau agrāk noslēgtu līgumu, Austrijai karā pret Franciju pievienojās arī Prūsija. Francija karam nebija sagatavota un pirmajos mēnešos cieta neveiksmes. Arvien atklātāk sāka runāt par valdnieka un viņa galma sakariem ar ienaidnieku. Likumdošanas sapulce nolēma atlaist valdnieka apsardzei nodibināto konstitucionālo gvardi. Nolēma arī pastiprināt sodus “nezvērējušiem” garīdzniekiem. Luijs XVI atkal atteicās šo lēmumu apstiprināt, līdz ar to attiecības starp valdnieku un tautu kļuva vēl saspīlētākas.

Ap šo pašu laiku prūšu un austriešu karaspēka virspavēlnieks bija izsludinājis manifestu, kurā franču revolucionāriem tika piedraudēts ar nesaudzīgiem sodiem, viņu māju nodedzināšanu un Parīzes nopostīšanu. Manifests Francijas iedzīvotājos radīja sašutumu. Naktī uz 10. augustu sākās parīziešu sacelšanās. Ļaužu pūlis ieņēma valdnieka pili. Tomēr Luijs XVI ar savu ģimeni bija atradis patvērumu Likumdošanas sapulces telpās. Valdnieka klātbūtnē sapulce pasludināja viņa varu par atceltu, paturot viņu un viņa ģimeni apcietinājumā.

Izlemšanu par valsts turpmāko iekārtu atstāja šim nolūkam ievēlētajai sapulci – Nacionālajam konventam. Tādā veidā monarhija, kas Francijā bija pastāvējusi 1000 gadu, tika gāzta. Nacionālā konventa sēdes atklāja Parīzē 1792. gada 21. septembrī. Konventu varēja vēlēt visi 21 gada vecumu sasniegušie vīrieši. Konventā tika ievēlēti 750 locekļi – žirondistiem piederēja 200 mandātu, kas tika ievēlēti no provinces departamentiem. Pie jakobīņiem piederēja Dantons, Marats, Robespjērs, Kamils u.c. Jakobīņiem piederēja ap 150 mandāti. Lielākā daļa deputātu pārsvarā atbalstīja to konventa grupu, kas bija vairākumā. Konvents sāka darbu, likvidejot oficiālo monarhiju. 21. septembri pasludināja par jaunas ēras sākumu Francijas dzīvē – brīvības ceturto un republikas pirmo gadadienu. Francijā ar likumu tika izveidota republikāniska iekārta. Konventa darbības aizsākumi veicināja to, ka 20. septembrī kaujā pie Valmī, pirmo reizi franču spēki apturēja iebrucējus. Nākamajās nedēļās revolucionārā armija pārgāja uzbrukumā – iegāja Beļģijā, sakāva Austrijas karaspēku, ieņēma Vidusreinas rajonus.

1793. gadā saasinājās cīņas starp žirondistiem un jakobīņiem, jo jakobīņi pieprasīja karaļa sodīšanu, bet žirondisti centās viņu aizstāvēt. Sarežģījās valsts saimnieciskais stāvoklis; žirondistu valdība sāka izlaist daudz naudaszīmju( izdarīja naudas emisiju) , naudas vērtība kritās, cēlās cenas un atkal tautai draudēja bads. Jakobīņi vairāk uzmanības veltīja ekonomiskajām, nevis sociālajām reformām. Tomēr arī jakobīņi drīz sāka izteikties par cenu maksimuma ieviešanu. 4. maijā konvents, neievērojot žirondistu pretošanos, pieņēma likumu, nosakot stabilu cenu labībai. Žirondisti sāka tuvoties karaļa varas atjaunošanas piekritējiem.

Jakobīņi Parīzē noorganizēja zemāko iedzīvotāju slāņu sacelšanos. Divas reizes pūlis ielauzās Konventa ēkā, pieprasot, lai izslēdz galvenos žirondistu vadoņus. 2. jūnijā konvents bija spiests padoties, un 29 žirondistu deputātus arestēja. Vara nonāca jakobīņu rokās. Lai nostiprinātu savu stāvokli valstī, jakobīņi apmierināja svarīgās zemnieku prasības un atcēla vēl atlikušās klaušas un maksājumus. Tika nodibināti jauni valsts varas orgāni, kuru priekšgalā nostājās vadošie jakobīņi. Par valdības vadītāju kļuva Maksimiliāns Robespjērs. Līdz revolūcijai viņš bija provinces advokāts, ko pamanīja tikai jakobīņu klubā, kur viņš izcēlās ar lielu noteiktību. Tikuši pie varas, jakobīņi nežēlīgi izrēķinājās ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Saudzēti netika ne monarhisti, ne mērenie republikāņi, ne cilvēki no tautas, kuru vārdā darbojās jakobīņi. Tika pieņemts likums, kas atļāva revolucionārajiem tribunāliem piespriest nāvessodus. Giljotinēti tika arī bijusī Francijas karaliene Marija Antuanete un karalis Luijs XVI (1793. gada 21. janvārī), tādējādi uz laiku panākot nepretošanos jakobīņu varai. Tomēr Robespjēra valdības soļi sastapa daudz pretinieku, tāpēc teroru pielietoja pastiprinātā mērā. Reiz Robespjēra konventā teiktā draudīgā runa par turpmākajiem sodiem sabaidīja pašus teroristus. Viņi panāca, ka 1794. gada 27. jūlijā arestēja Robespjēru un viņa tuvākos palīgus. Parīzes komūna nostājās viņa pusē un mēģināja to atbrīvot; tomēr iedzīvotāju masas šoreiz atteicās Robespjēru aizstāvēt. Nākošajā dienā Robespjērs un viņa tuvākie palīgi tika giljotinēti.

Īsi Francija revolūciju raksturo notikumu virkne 1789. gadā:

• Martā: vēlēšanas

• 30. aprīlis: franču pārstāvji satiekas Versaļā.

• 17. jūnijs: franču asamblejai jaunrade.

• 20. jūnijs: „jeu de paume” sprediķis. Pārstāvji grib veidot Francijas konstitūciju.

• 11. jūlijs: karalis vajā Nekeru, kas bija franču simpātija.

• 13. jūlijs: tiek izveidota apsardze, ko vadīja Lafajets.

• 14. jūlijs: Bastīlijas ieņemšana.

• 4. augusts: atvieglojumu atcelšana.

• 24. augusts: preses brīvība.

• 26. augusts: Cilvēku tiesību deklarācija

Leave a Comment