Pārdomas par Raiņa dzejoļu krājumu „Gals un Sākums”
Sākums ir beigās.
Vienmēr interesantas ir galējības: sākums un beigas. Bet kas ir vidū? Vai viduvējība? Tieši starp sākumu un galu pastāv cilvēka un cilvēces būtība. Bieži tiek aizmirsts pats galvenais – iekšējā brīvība -, jo cilvēks mēdz uzskatīt, ka īstā laime ir naudā un materiālajās vērtībās. Tā vien liekas, ka mērķis ir kļūt bagātam, protams, dvēselē, tomēr ir ļaudis, kuriem tā nešķiet. Viņiem dzīves lielums un skaistums neeksistē, jo ir tumša, bezvērtīga dzīve, jo pastāv nāve. Šie tukšie ļaudis uzskata, ka dzīve beigusies un tādēļ pēc iespējas vairāk jāiegūst mantas: naudu, visu, kas taustāms.
Šie ļaudis nav satikuši sevi. Taču es iepazinos ar Raini.
Vispār cilvēkos ir par maz dzīves, jo svētā apdomība un prāts gana dzīvību. Jūtas nīkst, instinkts vārgst, bet sirds kā izsmelts tukšuma grods. Liekas, viss iet uz galu, uz beigām. Atceros, kā pirmoreiz sāku apjaust cilvēka būtību, viņa sūtību uz zemes. Svētdienas skolā mācīja, ka man ir jāveic uzdotā misija, bet kāds ir šis uzdevums? Un Rainis man atgādina, ka „Tu izej cilvēci un sauli gūt” („Tev pamatšķira”). Es meklēju iekšējo brīvību¬ – saskaņu ar sevi, gala mērķi, sapratni un cilvēku gaišumu.
Satikšanās ar lielo un labo cilvēku ir dzejoļu krājumā „Gals un sākums”, jo šeit atradu brīvu personības izvirdumu no sevis, no savas radītdziņas, no tās bezgalības, kas ir katrā pašā, no tās bagātību bezgalības, kurā paša esība dzimst no kādas dievišķas sākotnes. Tieši šeit atrodu patiesu un personisku dzīves dziņu, kura pieder Rainim. Daudzi nespēj atrast dzejnieku, pazūdot strupceļā, taču dažs atklāj sev un citiem tuvu pasauli, un es ieraudzīju pasaules mīklu -, ko Rainis cenšas atminēt,- „Kur Tu iesi dzīvais? / Kad Tu celsies rīt? / Vai Tu būsi jauns vai vecs, kad tu celsies rīt? / Vai tev ir vēlēšanās apjaust soļu daudzveidību, garīgo iespēju daudzveidību rīt, sev un savai cilvēcei?” Un saprotu, ka uz mūžu dzīvoju un pāriešu slieksni, pie kura mana dvēsele nebūs ne veca, ne jauna, bet gan tāda, kur „pār mēru augusi”, kura nometusi visu, pilnīgi visu, ko laikā es guvu (materiālajā pasaulē), kura vien gara bagātību paturējusi. Būs tikai mana dvēsele, kura atklās, vai esmu dzīvē ritējusi, vai man pieder mūžības ķīla – mīlestība, patiesais dzīves piepildījums, kaut kas neuzveicams, kaut kas ar brīnišķīgām un cilvēcīgām (spēju tomēr atrast cilvēcību) saitēm siets, tās robeža sniedzas divās bezgalībās – nāvē un nākotnē. Taču, ja „cauri ritu”, tad robežu nav, jo sniedzas mūžībā, kurā nākotnes nav, laika nav.
Krājums „Gals un sākums” rada jautājumu par attieksmi pret dzīvību un nāvi, pret to, kas piesaista cilvēku viņa bieži vien nožēlojamai eksistencei, kas liek no tās atraisīties. Atrodu atbildi, kura atbilst manu meklējamu dziļumam un izjūtu temperatūrai un kura izgaiņā manas ikdienas sodrējainību (šķiet, vienmuļa dzīve):„Bet mana dzīve ir mans cīņas lauks (..) („Kūtrais māceklis”). Jāizcīna brīvība, jāpanāk izlaušanās, jo nedrīkstu iekrist melnā, saldējošā tumsā, nekustēties, nedomāt, sastingt, baidīties no tālākā. Un apjēdzu, ka jūtas tāpat kā rasa nepazudīs, kā migla, kā dūmi, kā viss uz pasaules. Vēl dzīvos dvēsele ar jūtām, mīlestību un spēku, jo nāve paņem tikai mantu, ko rūsa saēd un kodes izposta, jo „manā priekšā ir slieksnis” („Gaitas Gājējs”), „Jo viens tik ir un bij, un būs, un paliek: Tā pati meklētāja dziņas dvēsele” („Cik sapņa izmodos, cik darba trokšņa”). Rainis man neļauj notrult vienpusībā un pazust laikā (pulksteņa, kalendāra laikā).
Iemācos nesteigties ātrāk par laiku, jo es pati rakstu savas dzīves gadus un iegūstu mūžību, iegūstu dzirksti „no tā paša uguns, kas deg iekš manis” („Pārvarīgais”). Arī dzīvē kā plašā līdzenumā ir laiki, kas paceļas augstu pāri citiem. Ja apkārt apklust trokšņi un es apstājos un atskatos, tie panāk man pretī un ir pavisam tuvu, silti un dzīvi, tie atveras un ielaiž mani – es varu tos izstaigāt un atrast dzīvo – mīlestību, cilvēcību un cieņu. Un ir laiki, kas izbāl un nogrimst. Tāds ir laiks cilvēkam bez dziņas dvēseles, jo nav iemeslu meklēt iekšējo brīvību.
Ko es zinu! Tik to, ka šīs sekundes, ko vadu rakstot, vairs nekad neizdzīvošu. Kāda jēga? Tikai tad ir jēga, ja cilvēks apzinās, ka dzīvo mūžīgi un nāve nav nepārejama siena, pie kuras dvēsele padotos. Vēl zinu, ka aiz šīs sienas sasniegšu brīvību, ieiešu jaunā, bagātā pasaulē, kuras robežas sniedzas bezgalībā.