Līdz pat Otrā pasaules kara beigām baznīcas draudžu formēšanās norisinājās pēc teritoriālā principa, t.i., apkārtnē dzīvojošie arī veidoja draudzi. Līdz ar to jaunizveidotajā Lutera draudzē iekļāvās Torņakalna, Ziepniekkalna, Atgāzenes un Mārupes pagasta iedzīvotāji. Lutera draudzes locekļu skaits auga ļoti strauji. 1902. gadā reģistrēto locekļu skaits sasniedza 16 000 cilvēku, no tiem aktīvo baznīcēnu bija ap 7000. Par Lutera draudzes pirmo mācītāju 1890. gadā iecēla Pēteri Paukšēnu (dzimis 1854. gada 26. jūnijā). Amatā stāšanās brīdī viņš bija vienīgais latviešu mācītājs Rīgā.
Draudzes saimniecisko un garīgo dzīvi bez mācītāja pārraudzīja arī draudzes Valde. Valdi iecēla draudzes locekļu Padome, kas dibināta jau pirms baznīcas uzcelšanas.
Kara gados draudzes locekļu skaits nemitīgi saruka, daudzus iesauca karadienestā, citi devās bēgļu gaitās.
Pēc kara, PSRS okupācijas gados, neraugoties uz valdošās ideoloģijas represijām un neskaitāmiem baznīcas ēkas postīšanas mēģinājumiem, draudze tomēr turpināja savu darbu. Pateicoties mācītāja Viļa Augstkalna Dieva dotajam talantam, Lutera draudzes aktivitātes un draudzes locekļu skaits nesamazinājās tik strauji kā citviet Latvijā. Draudzes darbu vadīja neliela, bet saliedēta pārliecinātu kristiešu kopa, kas spēja atrisināt arī ļoti grūtus uzdevumus. Draudze sekmīgi pārvarēja arī pašus kritiskākos – piecdesmitos un sešdesmitos – gadus.
Pēc mācītāja Viļa Augstkalna draudzes garīgā vadība piecus gadus (1984.-1989.) tika uzticēta mācītājam Kārlim Gailītim. 1989. gadā, kad mācītāju Kārli Gailīti ievēlēja par Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas arhibīskapu, Rīgas Lutera draudzē kalpošanu sāka mācītājs Juris Rubenis. Kopš 1989. gada, kad draudzē bija tikai 350 draudzes locekļi, trīspadsmit gadu laikā to skaits ir palielinājies desmitkārt. Šajā laikā Rīgas Lutera draudze ir izaugusi par lielāko luterāņu draudzi Latvijā. Šobrīd draudzē kalpo trīs mācītāji – virsmācītājs Juris Rubenis, mācītājs Linards Rozentāls (kopš 2000. gada) un mācītājs Indulis Paičs (ievēlēts par Lutera draudzes mācītāju 2002. gadā). 2002. gada beigās Rīgas Lutera draudzē reģistrēti 3700 draudzes locekļi. Draudzes locekļi pārstāv dažādas vecuma grupas, piemēram: 16-25 gadu vecuma grupu pārstāv 17,7%; vecuma grupu no 26-35 gadi – 39,6%; 36-45 gadi – 16,0%; no 46-55 gadi – 9,8% utt. Gada laikā Rīgas Lutera draudzē tiek iesvētīti aptuveni 450 cilvēki un tiek salaulāti aptuveni 100 pāru.
LUTE RA DRAUDZES MĀCĪTĀJI 1891.-2005.
Pēteris Pauls Paukšēns
(1854.26.07. – 1897.08.07.) 1891.24.02. – 1897.08.07.
Eižens Šeijermans
(1856.12.09. – 1919.22.05.) 1898. – 1919.22.05.
Jānis Birģelis
(1890.18.10. –1945.30.03) 1920.30.05 – 1945.30.03.
Šajā laikā vācu draudzē kalpojis mācītājs
Alfonss Meijers
(1862.13.10. – nav zināms)
Vilis Augstkalns
(1914.17.03. – 1987.06.04.) 1945.26.08. – 1983.31.12.
Kārlis Gailītis
(1936.03.03. – 1992.22.11.). 1984.01.01. – 1989.31.08.
Juris Rubenis
(1961.20.12.) Kalpo kopš 1989.01.09.
Linards Rozentāls
(1971.26.11.) Kalpo kopš 2000.01.09.
Indulis Paičs
(1979.25.02.) Kalpo kopš 2002.11.11.
Kaspars Simanovičs
(1972.01.06.) Kalpo kopš 2005.01.01.
Draudzē kalpojuši arī mācītāji
Normunds Kamergrauzis (1990.-1992.)
Kārlis Žols (1996.-2000.)
BAZNĪCA
Rīgas Lutera baznīca (1891.) ir pirmā Lutera vārdā nosauktā baznīca Latvijā.
Pārdaugavas luterāņi sākotnēji piederēja Jēkaba un Jāņa draudzei Vecrīgā. Vasarā nokļūt no Pārdaugavas uz Vecrīgu nebija sarežģīti, jo tad abus Daugavas krastus savienoja Plostu tilts, taču no rudens līdz pavasarim baznīcēnus pāri Daugavai cēla speciāli noīrētās baznīcas laivās.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, strauji pieaugot Rīgas priekšpilsētām un ievērojami palielinoties rūpnīcās nodarbināto skaitam, Iekšrīgas un bulvāra loka dievnamos kļuva par šauru, galvaspilsētas garīgā kultūra piedzīvoja uzplaukumu. Neticamā ātrumā izauga jaunas baznīcas: Pāvila, Krusta, Jaunā Ģertrūdes, tika paplašināta jau agrāk uzceltā Mārtiņa baznīca. Liepkalnes mācītājs Vilhelms Heinrihs Stolls 1881. gadā ierosināja ziedojumu vākšanu jauna dievnama celšanai. Arī Mārtiņa baznīca nespēja uzņemt visus Āgenskalna iedzīvotājus, tāpēc izteiktā doma ieguva lielu atbalstu.
Mārtiņa Lutera 400. dzimšanas dienas gadā (1883.) draudze saziedoja kuplu summu, un Reformācijas svētkos 1888. gada 19. oktobrī svinīgi tika guldīts mācītāja iesvētītais pamatakmens. Baznīcas ēku cēla mūrniekmeistara Fišera vadītā būvfirma pēc Politehnikuma profesora Johana Koha projekta.
Rīgas Lutera baznīca ir tradicionāla neogotikas celtne ar smailu torni baznīcas rietumu galā, izteiktu latīņu krusta plānojumu, pagarinātu kori un trapecveida apsīdas daļu. Dievnama fasādēs mijkārtojas gan gotikas arhitektūrā nolūkotas nišas, logailas un dzegas, gan no romantikas celtnēm aizgūtas rozetes un arkas. Dzeltenīgajām sienām krāsainību piešķir tiklab nelielu apmestu laukumu ritmisks kārtojums, kā arī portālu, logu, stūru apdare ar sarkanu ķieģeļu joslām.
Dievnama interjeru veidojis V. Bokslafs, ievērojams gotikas stila attieksmes lietojuma lietpratējs. Ar celtnes kopnoskaņu ļoti sabalansēti nozīmīgākie iekārtas priekšmeti – kancele un atzveltnes krēsli kora daļā. Baznīcā ir 1000 sēdvietu un 250 stāvvietu.
1891. gada 24. februārī superintendanta Holmaņa vadībā varēja iesvētīt jauncelto Lutera baznīcu. Divus gadus pēc baznīcas iesvētīšanas – 1893. gadā – firma “E. F. Walcker & Co” no Ludvigsburgas tajā uzbūvēja ērģeles (vēl pēc gada šī pati firma uzbūvēja arī Doma ērģeles). Dievnamam ir arī kaut kas pavisam īpatnējs – to rotā milzīgas dzelzs kaluma lustras.
Baznīcas celtne stipri postīta 1919. gada kauju laikā. 1944. gadā, vācu karaspēkam atkāpjoties, tā mīnēta un tikai ar Dieva palīdzību izglābta.
Pēckara okupācijas gados par spīti valdošās ideoloģijas represijām un neskaitāmiem baznīcas postīšanas gadījumiem (vienā no tādiem nodedzināts baznīcas altāris, vēlāk tas tika aizstāts ar Anglikāņu baznīcas altāri) draudze turpināja pulcēties dievnamā uz dievkalpojumiem.
Pēdējo desmit gadu laikā notikusi nozīmīga baznīcas celtnes atjaunošana. 1996. gadā atjaunots baznīcas pulksteņa mehānisms, 1997. gadā rekonstruētas baznīcas celtnes centrālās vitrāžas. Šis darbs ir turpinājies, un pamazām veikts visu baznīcas logu remonts.
2000. gadā nomainīts baznīcas torņa jumta segums, bet 2002. gadā draudze ar Dieva svētību veica lielāko projektu – visas baznīcas jumta seguma nomaiņu.
Baznīca un draudze pārdzīvojusi karus un dažādus laikmetus, pamatojoties uz altāra telpā rakstītajiem vārdiem “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”.