Mārtiņa Zīverta luga – VARA

Mārtiņš Zīverts ir izteikts dramaturgs, kas rakstījis tikai lugas. Būdams uzticīgs latviešu drāmas kopējs, viņš daudz spēka atdevis šī literatūras veida attīstībai latviešu rakstniecībā. M. Zīverta sarakstīto lugu skaits sniedzas pāri pieciem desmitiem. Tās ir gan plašas vairākcēlienu lugas – drāmas, komēdijas un traģēdijas, gan arī viencēlieni un skeči. Dažas populārākās no tām: „Vara”, „Nafta”, „Āksts”, „Nauda”, „Rūda”, „Cilvēks grib dzīvot”, „Pēdējā laiva”, „Ķīnas vāze”, „Kāds kura nav” un citas. Vairāki no M. Zīverta dramatisko darbu manuskriptiem gājuši bojā vai autors tos iz

z
znīcinājis, saglabājušies tikai to nosaukumi.

Mārtiņš Zīverts ir zemgalietis, dzimis 1903. gada 5. janvārī Mežmuižā, tagadējā Augstkalnē, pavisam līdzena vieta, no kuras līdz Lietuvai ir tikai pāris kilometru. Viņa bērnības gadi saistās ar pārcelšanos no vienām mājām uz citām, jo vecāki dzīvoja ar naivu ilūziju, ka citās mājās ir mazlietiņ labāk. M. Zīverts sāk iet uz Berķenes skolu, taču sākas kara gadi. Tikko pierimies kara negaiss, M Zīverts dodas ar kājām uz Jelgavu, kur iestājas pamatskolas priekšpēdējā klasē. Skolas laikā, dzīvodams lāgā nepaēdis, M.
.
. Zīverts saslimst, un par to autobiogrāfijā viņš atzīmējis: „Skolas laikā mani atcerējās to laiku lielākā slepkava – tuberkuloze. Ar to cīņa uz dzīvību vai nāvi ilga vairāk nekā desmit gadus. Kļuvu arvien vairāk ģindenim līdzīgs” Pēc ģimnāzijas pabeigšanas M. Zīverts pe
elnās ar
r privātstundu pasniegšanu un ķeras pie sapņa realizēšanas – ar vienu brūnganu uzvalku un divdesmit latiem kabatā ierodas Romā, lai uzsāktu studijas universitātē. Tur viņš dzīvo nepārtrauktā pusbadā un naktis pavada kur vien pagadās. Atgriežas dzimtenē un sāk strādāt nelielā avīzē „Jaunais Zemgalietis”. Iestājas Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes filozofijas nodaļā. M. Zīverts aktīvi piedalās gan latviešu kultūras dzīvē, līdz sakas 2. Pasaules karš, un viņš dodas trimdā uz Zviedriju. Paša vērotais bēgļu nometnes dzīves skaudrums un dramatisms ar klaju tiešumu atspoguļojās drāmās „Kāds kura nav” un „Cenzūra”. M. Zīverts ir viens no izcilākajiem latviešu trimdas rakstniekiem.

Traģēdiju „Vara” M. Zīvertu pamudināja rakstīt nejauši pacelta lapiņa, kas bija izrauta no nenosakāmas grāmatas. Tur viņš izlasīja par leišu karali Mindaugu, kura sievai mi
irstot, tū
ūlīt aprec viņas māsu. 1980. gada vēstulē par traģēdijas sarakstīšanas laiku M. Zīverts minējis 1944. gada sākumu: „44. gada sākumā uzrakstīju lugu par Mindaugu (patiesībā luģeli vienā cēlienā). Biju daudz lasījis leišu vēsturi, lai iztēlotos laikmeta fonu.”

Nosaukumam ir vienkārša un kodolīga nozīme. Šajā lugā tiek rādīta cīņa par varu, kā tā ietekmē cilvēkus, kā tos pārvērš , kā par to cīnās, kā to katrs izmanto. Manuprāt, M. Zīverts ir atradis pašu atbilstošāko nosaukumu šai lugai. Nosaukums ir īss un domu ietverošs, kā ar
rī pa
ati luga.

Lugā ir gan iekšējais, gan ārējais konflikts, kuri rada problēmas un virza lugas darbību uz priekšu. Visspilgtāk aprakstīts Mindauga iekšējais konflikts – „Vai tad nav labāk iznīdēt dažus, kaut arī tie būtu brāļi, ja tā var glābt veselas ciltis?”, kā karalis var mīlēt tautu, ja tā viņu ienīst? Vai pašuzupurēšanās ir tā vērta? Mindaugs tā arī paliek citiem līdz galam nesaprasts. Ārējais konflikts norisinās starp novada kungiem (Daumantu, Trainaiti, Aļģimanti) un Mindauga brāļa dēlu Tautvils. Kopumā galvenā problēmu varētu definēt – cīņa par varu. Bet šī cīņa izraisa daudz vairāk problēmu, kuras nevar tik viegli un īsi uzrakstīt.

Drāmas notikumi risinās 13. gs., kad Mindaugs pakļauj citu kņazu zemes un ap 1240. gadu rada Lietuvas lielkņazisti. Spēcīgas feodālas valsts izveidošanai tālīnajā vēstures laikmetā bija progresīva nozīme, jo tā varēja stāties pretim vācu krustnešu agresijai. Hronikas ziņas par Mindauga valdīšanas laiku ir trūcīgas, tajās atrodamas ziņas par karaļa cietsirdību un despotismu un minēts fakts, ka Mindaugs atņēmis kņazam Vismantam (lugā Daumantam) sievu un pašu nogalinājis. Tieši lugas darbības vieta tiek minēta Mindauga rezidences Varutas pils. Laiks – 1263. gada rudens.

Šajā lugā ir grūti iezīmēt galvenos notikumus par spīti tam , ka tā ir salīdzinoši īsa. Jebkurš notikums ir nozīmīgs un lugas neatņemama sastāvdaļa. Kā pirmo notiku varētu minēt Mindauga pavēli nogalināt novada kungu Daujautu. Īstenībā šī pavēle tika dota, lai pārējie vairāk baidītos no karaļa līdz ar to pakļautos, cienītu un nesaceltos pret to. Tad ierodas Tautvils, Mindauga brāļa dēls. Mindaugs jau sen vēlējies nogalēt Tautvilu par viņa noziegumiem, bet par spīti visam viņi slēdz līgumu. Ierodas visi viesi. Atnāk arī tatāru sūtnis, kurš piedāvā sadarbību, bet Mindaugs to atsaka. Mindaugs paziņo par savām precībām ar Marti, Daumanta sievu. Daumants ir galīgi sašutis, tomēr pakļaujas karaļa gribai. Mindaugs ar savu cietsirdību un nerēķināšanos ar citu viedokli veido par sevi iespējams nepareizu viedokli, līdz ar to novadu kungi baidīdamies par savām dzīvībām un vēlēdamies varu slepus sāk plānot sacelšanos. Arī Tautvils negrib samierināties ar tikai ar daļu no karaļvalsts un slēdz slepenu līgumu ar tatāriem. Mindaugs izstāsta savus patiesos nolūkus Martei, tā liekas viņu saprot. Sākas sacelšanās. Daumants nodur Mindaugu, iegrūžot viņam dunci mugurā. Trainaitis nodur Tautvilu. Daumants nodur Trainaiti. Marte labprātīgi sadeg ar Mindaugu uz sārta. Varenā leišu lielvalsts iet bojā. Vara nepaliek nevienam.

Visu notikumu centrā, protams, ir Mindaugs – leišu karalis. Viņam ir trīs dēli – Veišvils, Repeķis un Ruklis. Daumants, Trainaitis, Tautvils, Aļģimants un Daujauts ir Mindauga karaļvalsts novadu kungi. Marte ir Daumanta sieva. Tautvils ir Mindauga mirušā brāļa dēls. Tatāru sūtnis ir viltīgs un ieradies ar nolūku slēgt sadarbību ar Mindauga valsti vai arī kļūt par viņa ienaidnieku. Mindaugam ir sava personiskā apsardze – Vienrocis, Pusģīmis, Vālesvīrs un Vienacis. Mindaugs viņiem uzticējās: „Pieminiet, riebīgie maitas putni, ka esat palikuši vienīgie, kam Mindaugs vēl uzticas!”. Šos vārdu teica Trainaitis, kurš, manuprāt, bija iedomīgs un par sevi pārāk augstās domās, kas arī viņu noveda pie savas un valsts nāves. Visspilgtākā personība šajā lugā, neapšaubāmi, bija pats karalis Mindaugs. Viņš no tautas acīs bija nežēlīgs un asinskārs, bet īstenībā visu to viņš darīja tautas labā: „(.) Viss, ko esmu darījis, ir darīts tāpēc, lai mēs visi kļūtu kā viens. (..) Un man vajadzēja kļūt stipram, jo tam, kas grib palīdzēt vājajiem, vajag daudz spēka. Vai tad nav labāk iznīdēt dažus, kaut arī būtu brāļi, ja tā var glābt veselas ciltis?”. Viņš labi apzinājās, kāda ir tautas attieksme pret viņu: „Es redzu un saprotu tikai vienu – ka viņi nīst mani tikpat bezgalīgi, cik es viņus mīlu. Pat šeit, savā novadā un pilī, es dzīvoju kā vilks starp suņiem.” Šie viņa vārdi pierāda cik viņš bija citiem cilvēkiem nesaprasts. Viņš nemaz nevarēja atklāt savu patieso seju, jo tad cilvēki vairs no viņa nebaidītos un viņam nebūtu pilnīgas kontroles pār valsti. Šos vārdus viņš uzticēja tikai vienam cilvēkam, tā bija viņa nelaiķes sievas māsa Marte. Valsts vārdā viņš upurēja arī attiecības ar vienu no saviem dēliem Vaišvilu. Vaišvils bija aizgājis kristietības ticībā un uz tēva lūgumu atgriezties atbildēja: „Tavi lielkungi dreb kā kusli kucēni, no tava skata viņi plok pie zemes. Viņi tev nekad neteiks, ko domā. Tavs Vaišvils turpretī nāves nebīstas, viņš pat to meklē savam dievam par godu. Viņš tevi mīl vairāk par visiem, tāpēc viņš tev sacīs šos rūgtos vārdus, ko tagad dzirdēsi: tu esi nelietis, karali, mans tēvs! Nežēlīga varmāka un slepkava tu esi. Tu nokāvi savus brāļus, nobeidzi savus draugus un radus vienu pēc otra. Tu gribēji kļūt varens un tāds arī kļuvi, jo neviena tu nekāvi bez apdoma.” Šis citāts arī lieliski parāda Vaišvila attieksmi pret savu tēvu un tēva darbiem.

Mindaugam uzticamā persona bija Marte, kura vienmēr teica, ko domā. „Lepna un asa esi, lielkundze Marte!” Mindaugs prata novērtēt Martu: „Tu skaties tālu pāri lielkungu galvām, tu redzi un saproti vairāk nekā citi”. Mindaugs jūtas pret Martu apliecina viņa teiktais: „Simtiem vīru es plosījis, bet nu sievas priekš pietrūka spēka. Laikam biju vairāk tevi mīlējis, nekā karalim atļauts.” Manuprāt, Marte šajā lugā bija viena no retajiem, kuri bija godīgi pret karali un arī uzticīgi, vismaz beigās. Marte zaudējusi savu dzimtenes valsti un karali, pati aizgāja līdzi Mindaugam, sadegt sārtā. Tas patiešām apliecina viņas uzticību.

Valoda šajā lugā ir diezgan vienkārša un viegli uztveram. Luga pati par sevi ir viegli lasāma. Neskatoties uz to, ka šīs lugas darbība notiek senatnē, šajā lugā nav vecvārdu, neskaitot personāžu vārdus, piemēram, Daumants, Trainaitis u.c. Apkārtne šajā lugā netiek aprakstīta, ja nu vienīgi kāda tēla runā. Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ir maz. Sastopami daudzi barbarismi, kas padara dialogus asākus, „Tava mute izvemj tikai gļotainas lamas!”, „riebīgie maitas putni” u.c. Reti sastopamas personifikācijas uz salīdzinājumu pamata, „Zobens ir atklāts uzbrucējs, bet duncis kož slepeni.” Ir arī metaforas: „Vēl suns nav metis spalvu, kopš te biju pēdējo reizi.” Personas tiek aprakstītas ar salīdzinājumu palīdzību, piemēram, „Vecais Daujauts karalim bija kā dadzis acī.”

Šī luga mani patiešam aizrāva, un es viņu izlasīju pa vienu vakaru. Darbā tiek parādīti dažādi konflikti ar negaidītiem atrisinājumiem. Kopumā šī luga bija interesanta, un es to ieteiktu arī citiem. Lugas problēma, protams, ir aktuāla arī mūsdienās, un, noteikti, tāda būs visu laiku, jo cīņa par varu notiek nepārtraukti. Vienkārši, mūsdienās mēs to tā nejūtam uz sevis, jo politiskās cīņas mūs neietekmē tieši. Pēc varas alkst, vairāk vai mazāk, katrs cilvēks. Varētu pat teikt, ka tas ir viens no mūsu instinktiem. No šīs lugas guvu dažas atziņas par sabiedrību, bet lai tās paliek pie manis.