Ievads
Mārtiņš Zīverts ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta dramaturgiem latviešu literatūrā. Popularitāti ieguvis ar savām lugām un kamerlugām, kas ir tapušas trimdas laikā, tādas ir, „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva”, „Zaļā krūze”, „Kāds, kura nav”, „Cenzūra”, „Vara” u.c. Trimdas laikā dramaturģija pastiprinātu uzmanību pievērš cilvēka iekšējai sašķeltībai, iekšējo pretrunu un paradoksu fiksēšanai, kā centrālo konflikta asi iezīmējot cilvēka vēlmi apjaust un izprast savu nolemtību absurdai bezjēgas eksistencei, rast cēloņus un risinājumus personiskās brīvības atgūšanai. Kamerlugu būtiskākais elements ir cīņa, cīņa par dzīvību, cīņa par brīvību un arī cīņa pašam ar sevi.
Pirms Mārtiņa Zīverta ir bijuši arī citi latviešiem ievērojami dramaturgi, piemēram, par latviešu teātru tēvu var uzskatīt Ādolfu Alunānu ( 1848- 1912), atzinības un lielus nopelnus guva arī Aspazijas un Raiņa lugas.
Darba autorei interesē dramaturģija un trimdas literatūra, un trimdas lugās aprakstītās problēmas. Darba autori ieinteresē Mārtiņa Zīverta lugas, jo tās ir ar īpatnēju struktūru. Darbam četras nodaļas
I Mārtiņš Zīverts- spilgtākais kamerlugas žanra autors XX gadsimta latviešu literatūrā.
II Kamerlugas žanrs dramaturģijā.
III Ekstremālās vides raksturojums lugās „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva”, „Zaļā krūze”.
IV Cilvēku savstarpējo attiecību modeļi.
Pētījuma mērķis: izpētīt kamerlugas žanra iezīmes un analizēt cilvēku savstarpējās attiecības ekstremālās situācijās M. Zīverta kamerlugās.
Hipotēze: Neikdienišķā vidē cilvēku rīcība un attiecības vienam pret otru mainās.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izzināt Mārtiņa Zīverta personības veidošanos un daiļradi;
2. izpētīt kamerlugas žanra attīstību;
3. analizēt cilvēku savstarpējās attiecības lugās „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva” un „Zaļā krūze”.
Teorētiskais pamats: Zinātniski pētnieciskā darba izstrāde balstīta uz Viktora Hausmaņa, Benedikta Kalnača pētījumiem par Mārtiņa Zīverta daiļradi.
Pētījuma metodes: Literatūras analīze, teksta interpretācija.
I Mārtiņš Zīverts – spilgtākais kamerlugas žanra autors XX gadsimta latviešu literatūrā
Literatūrzinātnieks un kritiķis Jānis Zanders par Mārtiņu Zīvertu izteicies:” ..var apgalvot, ka visā mūsu literatūras vēsturē nav otra šāda dramatiķa par exellence (pāri visam). Mēdz runāt par tīro vai absolūto mūziku, tīro loģiku- tāpat šeit varētu runāt par tīro un absolūto drāmu. Par dzimušu matemātiķi mēdz teikt, ka tas domājot formulās un matemātiskos simbolos, par dzimušu dramatiķi- kāds ir Mārtiņš Zīverts- varētu teikt, ka viņš domā dramatiskās situācijās.” [11]
Mārtiņš Zīverts ir drāmas un skatuves mākslas visizcilākais latviešu dramatiķis, kas visu mūžu veltījis vienam izredzētajam literatūras žanram- drāmai un daudzus gadus bijis cieši saistīts ar teātri.
1.1.Personības raksturojums
Mārtiņš Zīverts dzimis 1903. gada 5. janvārī Mežmuižā, miris 1990. gada 4. oktobrī Stokholmā, taču mūža mājvieta – Rīgas Meža kapos. Strādājis laikrakstā „Jaunais Zemgalietis” Jelgavā, Tehniskajā institūtā Rīgā. No 1938. – 1940. gadam Nacionālā teātra ,no 1940. – 1944. gadam Dailes teātra dramaturgs.
Mārtiņš Zīverts bija kautrs, viņš nebija radis sev ceļu lauzt ar elkoņu palīdzību. Viņš mīlēja teātri , bet pagāja krietns laiks, pirms teātris iemīlēja viņu. Dramaturgs teātrī ieraudzīja arī intrigas, aprunāšanu un citas nebūšanas, un tomēr viņš mīlēja teātri, jo gana bija redzēji izlikšanos un intrigas arī dzīvē. Mārtiņš Zīverts bija nopietns, atturīgs dzīves vērotājs, filozofisks Visuma apcerētājs, retu reizi viņu varēja redzēja smejamies. Dzīvē viņš bija smalkjūtīgs, kautrs, atturīgs, nekad viņš nebilda neko lieku, no Zīverta nebija gaidāmi vārdu plūdi. Viņš vēroja, visu redzēja, bet pārdomu, atziņu un pārdzīvojumu izpausmei iztika ar dažiem vārdiem. Arī Mārtiņa Zīverta lugu nosaukumi sastāv no diviem, trim vai pat no viena vārda. Tos vārdus uzskata par lugu atslēgas vārdiem, kas bieži pasaka lugas galveno tēmu un problēmu.
Mārtiņš Zīverts par sevi –
„Bet laika maņas trūkums man kompensēts citos atmiņas plānos. Skatu, ko pirms trīsdesmit gadiem esmu redzējis tikai dažus mirkļus caur vagona logu, es atminos pat ļoti sīku. Rožu krūmiņu, kas auga aiz mūsu istabas loga, kad man bija tikai pusotra gada ,es ne tikai, kā mēdz teikt, „skaidri redzu”, bet pārdzīvoju arī to pašu izbrīnu un noslēpuma jausmu, kas saistīta ar toreizējo redzes ainu. taisni šādas atceres, kas zīmējas ne uz notikumiem un lietām, bet ļauj atkal pārdzīvot laika dzīlē sen nogrimušas jūtoņas, man liekas visnoslēpumainākais, kas mums dots.” [11].
Pašam Mārtiņam Zīvertam, lugu rakstot, lielas grūtības sagādā personāža radnieciskās attiecības, kuras viņš nekādi nevar pārskatīt. Kā viņš atzīst „vēl joprojām neesmu iemācījies atšķirt , piemēram, svaini no znota. Bet, lugu rakstot, šādām attiecībām jābūt skaidrām. Tāpēc es tās jau iepriekš fiksēju, parasti ar konversācijas vārdnīcas palīdzību. Ja, pirmo cēlienu rakstot, lapiņa ar šīm svarīgajām atzīmēm noklīdusi, otram cēlienam radu būšana jāskaidro no jauna. Tas tāpēc, ka man nav tā sauktā klana instinkta.” [3;7]
Jau ģimnāzijā Mārtiņš Zīverts bija par sevi skaidrībā, ka nejaudā vienlaicīgi aptvert vairākus elementus viņu kopsakarībā. Tātad zinātnei nebija derīgs. Bet viņš spēja diezgan intensīvi pārdzīvot parādības un lietas. Tāpēc varēja domāt par mākslu. Bet kādu? Klausoties koncertu, viņš zināja, ka aiz skaņām slēpjas daudz vairāk, nekā Mārtiņš dzird. Viņam arī bija nojauta, ka gleznā aiz krāsām ir kaut kas vairāk, nekā viņš pats jūt.
Mārtiņš Zīverts pats par sevi izsakās, ka viņam ir trīs izdarības dzīvē, kas ļoti nepatīk: ēst, runāt un rakstīt. Ēšana kā katras dabiskas vajadzības apmierināšana ir neestētisks akts. Runāšana traucē pārdzīvot apkārtni. Beidzot – rakstīt nepatīk tāpēc, ka pēc dabas Mārtiņš esot svētlaimīgi slinks. Un, kad viņš paskatās, ka uzrakstīto lugu skaits jau iet piektajā desmitā, tad tā ir varonība, par ko Mārtiņam pašam ir brīnums.
Mārtiņš Zīverts par cilvēkiem, pasauli un dzīvi –
„..cilvēks pasaulē dzīvo, lai kļūtu labāks, nevis lai labāk dzīvotu!” [1;74]
1.2.Ceļš uz dramaturģiju
1944. gada novembrī Zīverts ar ģimeni laiviņā pārceļas uz Zviedriju, kur sākas parastā
trimdinieka ikdiena, pelnot maizi daždažādos „melnajos” darbos. Bet tai pašā laikā Zīverts raksta vienu lugu pēc otras, jo latviešu sabiedrībai trimdā vajag savas kultūras- saites ar savu garīgo dzimteni.
Mārtiņa Zīverta ceļš drāmā ved no diezgan tieši pārņemtas literārās pieredzes elementu sapludinājuma uz konkrētu drāmas formu žanriskiem realizējumiem un tālāk uz rakstniekam organiski tuvo kamerlugas žanru. Virknē 40. un 50. gadu darbu Zīverta varoņi balansē uz cerības un bezcerības, eksistences apliecinājuma vēlmes un rīcības absurdiskuma izjūtas trauslās robežas. Viņa izteiksme iegūst sazarotu, viennozīmīgām atbildēm nepakļaujamu formu, ko iezīmē arī atvērtā lugas struktūra.
II Kamerlugas žanrs dramaturģijā
Drāmas un teātra vēsturē kamerlugas vārdu pirmo reizi izmantoja vācu režisors Makss Reinhards, 1906. gadā līdzās Vācu teātrim, kurā viņš turpināja eksperimentēt ar scēniski izvērstiem iestudējumiem, nodibinot Kamērteātri (Kammerspiele), kas būtu piemērots mazāk apjomīgiem, psiholoģiski precīziem un noskaņotiem iestudējumiem.
2.1.Žanra attīstība
Drāma neveido diametrālus kontrastus, netēlo izcilus raksturus un bezizejas situācijas. Tās nolūks nav rādīt tēla bojāeju. Drāmas darbības attīstība nav izteikti komiska, tajā atainota dzīve bez nejaušībām.
Ikdienišķas rūpes- ar šo akcentu drāma atšķiras no citiem dramaturģijas žanriem.
Drāma iedalās sīkāk paveidos: psiholoģiskā drāma (attēlo tēlu iekšējo dzīvi, raksturu attīstību un kaislības. Šeit redzama tēlu savstarpējo attieksmju sarežģītība, cilvēku tuvināšanās un atsvešināšanās, ilgas pēc sapratnes. Sižeta pamatā ir cīņa par humānām vērtībām savu vai citu cilvēku godu vai par dienišķo iztiku), romantiskā drāma, liriskā drāma, pilsoniskā drāma, sadzīves drāma, varoņdrāma, simbolu drāma, ideju drāma, intelektuālā drāma, absurda drāma, melodrāma. Savukārt kamerluga kā paveids izaug no psiholoģiskās drāmas. Tajā atveidota kāda galēja izpausme, sadursme. Izsmalcināta psiholoģiskā tēlojumā sīki analizēti pat šķietami maznozīmīgi notikumi. Atšķirībā no psiholoģiskās drāmas kamerlugas nosacījumi ir maksimāla psiholoģiska ticamība un skaidrība, loģiska sižets, neliels tēlu skaits un viena darbības vieta. Kamerluga ir savdabīga cilvēkpētniecība (arī vēsturiskos žanros). Šī paveida aizsākums ir Augusta Strindberga drāma. Latviešu literatūrā izcils kamerlugas meistars ir Mārtiņš Zīverts.
Mārtiņa Zīverta daiļrades erudītais pētnieks V. Hausmanis zīmīgi uzsver: „Mārtiņš Zīverts ir viens no ievērojamākajiem latviešu drāmas teorētiķiem, modernās dramaturģijas teorētisko principu pamatlicējs, un pēc R. Blaumaņa un Raiņa neviens cits dramaturgs nav tik daudz un aktīvi domājis par dramatiskās rakstniecības teorētiskajiem jautājumiem, kā to izdarījis Mārtiņš Zīverts. Viņš, ņemot vērā psiholoģijas un literatūras teorijas likumības, daudz domājis par to, kā pēc iespējas precīzāk un mērķtiecīgāk uzbūvēt celtni, ko sauc par drāmu, viņš gudrojis, kā lugas notikumus un norises izkārtot tā, lai panāktu skatītāju uzmanības neatslābstošu koncentrāciju un darbības dramatisku kāpinājumu. Mūsu drāmas klasiķi R. Blaumanis un Rainis samērā stingri turējušies pie aprobētās vācu drāmas teorētiķa G. Freitāga shēmas, bet Mārtiņu Zīvertu tā neapmierināja, viņš iebilda, ka shēmas mehānisks pielietojums dramatiķim var nodarīt ļaunu, meklēja mūsdienīgu drāmas uzbūves veidu.” [5;6]
Raiņa un Mārtiņa Zīverta dramaturģiju tuvina vēl kāds princips. No cilvēku attieksmju tēlojuma viedokļa Zīverta lugas pieder pie psiholoģiskās drāmas virziena un tālab būtu Raiņa dramaturģijas pretstats, jo Rainis savas lugas dēvēja par ideju drāmām. Raiņa lugās ideju risinājums pausts ar konkrētu, psiholoģisku attiecību starpniecību, savukārt, Mārtiņš Zīverts psiholoģisko drāmu centrā izvirza kādu filozofisku problēmu vai ideju, luga ir šīs idejas pierādījums vai izvērsums, un pati problēma nereti pieteikta lugas virsrakstā. Lielākai daļai lugu nosaukums minēts tikai viens vārds: „Rūda”, „Čūska”, „Nafta”, „Āksts”, „Vara”, „Nauda”, „Rakte”, „Cenzūra”, „Teātris”. Katrā no šiem nosaukumiem ietverta vai nu problēma, norise, vai iegansts, kas dod pamudinājumu darbībai.
Problēmas pieteikums lugas virsrakstā un precizējums ekspozīcijā ir apzināts Mārtiņa Zīverta drāmas izveides princips. Viņš uzskata, ka labi veidotā lugā jau ekspozīcijā var pat pasacīt priekšā, kas tālāk dramatiskajā darbībā notiks: „Ja luga veidota pareizā cēlienu tehnikā, tad vērīgs skatītājs jau no ekspozīcijas var secināt, kas notiks, viņu tikai interesē, kā autors to parādīs.” [10;21]
Dramaturģijā Mārtiņš Zīverts izšķir trīs scēniskus elementus: kustību, darbību un cīņu (interešu, uzskatu, idejisku utt.). „Kustība dominē farsos, dramatizējumos- kā izklaides faktors. Darbība ir kustība, kas virzīta uz noteiktu mērķi. Kamerlugas būtiskais elements ir cīņa.” [9;38]
Parasti drāmas darbība vēršas plašumā, bet kamerlugā tā iet dziļumā. ja pierasto drāmu salīdzina ar gleznu, tad kamerluga ir reljefs veidojums, skulptūra, ko var izvērtēt no visām pusēm. Ornamentālu piedevu tur pielicis tikai minimums. Kad gleznotājs zīmē kluso dabu vai ainavu, viņa rīcībā ir tikai divu dimensiju audekls, bet ar to viņam nepietiek: viņš lūko gleznā dabūt iekšā arī dziļumu, trešo dimensiju. Kamerlugā tāds ir cīņas psiholoģiskais ekrāns. Tas ir vienīgais žanra noteicējs, vienalga, vai luga rakstīta cēlienu, ainu vai vēl kādā citā tehnikā, vai tur izmantota sadzīves vai vēstures viela.
Mārtiņš Zīverts savas lugas (struktūras ziņā) iedala divās grupās- sintētiskās un analītiskās. Sintētiskās jeb ainu lugās darbība risinās no ainas uz ainu, līdz luga tikai beigās ir „gatava”. Analītiskās jeb kamerlugās „dramatiskā situācija dota jau sākumā, spēle tikai analizē un atšķetina to, ko dzīve samudžinājusi”. Kamēr ainu lugās mēs interesējamies par to, kas notiek, cēlienu lugā (kamerlugā), turpretī, mūsu uzmanības centrā ir kā tas notiek. Ainu lugas tehniku Mārtiņš Zīverts salīdzina ar kamolīša uztīšanu, bet kamerlugas- ar kamolīša notīšanu. Zīverta paša simpātijas ir kamerlugu pusē- analītisko, kā viņš tās apzīmē. Viņu vairāk fascinē „kamola notīšana”. Abās tehnikās viņš saredz nepilnības un par drāmas ideālformu uzskata nepārtrauktu viencēlienu- „ar nepārtrauktu darbības līniju un nepārtrauktu darbības kāpinājumu”. Viņš pats iesaka lugu spēlēt bez starpbrīžiem.
Šīs „kamola notīšanas” lugas bāzētas dialogā. Tā kā šajās lugās nepieciešama sīka psiholoģiska lugas analīze, te palīdz, tā saucamā „gabaliņu” metode- teksta sadalīšana atsevišķos posmiņos, kuru pamatā ir aktiera scēniskais uzdevums. Tas sastādās no atbildēm uz jautājumiem „ko es gribu”, „ko es daru” un „kā es to daru”. Šie trīs elementi tātad ir: griba, darbība un piemērošanās. Jaunas gribas rašanās beidz vienu un sāk jaunu gabaliņu.
Mārtiņa Zīverta ainu lugas- kamola uztīšanas lugas- pa lielākai daļai ir lielāka personāla un lielāka inscinējuma luga. Tām raksturīga ārējā darbība, notikums. Tās neprasa tik psiholoģiski sīki izstrādātu aktieru spēli, mežģīnveida dialogu.
„…dramatikā brīnumbērnu nekad nav bijis un arī nebūs. Par drāmas tehniku ir daudz grāmatu, bet no tām nevar mācīties, tās der tikai autoram pašam. Lugu rakstniekam jāsāk no paša gala- izveidot pašam savu tehniku. Tāpēc arī katrs dramatiķis sāk- kā diletants.” [5;32]
2.2. Kamerlugu novatorisms Mārtiņa Zīverta lugās
Mārtiņa Zīverta darbu filozofiskā doma:
1.cilvēku savstarpējās attieksmes,
a)labais un ļaunais cilvēku dvēselēs,
b)stiprums un gļēvums,
c)varonība un nelietība, laimes alkas, ilūzijas un to sadursme
ar dzīves realitāti;
2.dzīves jēgas meklējumi,
3.mūžības jautājumi, dzīvība un nāve,
4.reliģijas problēmas.
Mārtiņa Zīverta daiļrades mākslinieciskā savdabība:
1.formas un izteikumu koncentrētība,
2.emociju un intelekta līdzsvars un harmonija,
3.lakoniska, precīza, asprātīga, spraiga, zemtekstiem bagāta valoda,
4.spēcīgi dialogi (īsi teikumi, replikas- bieži tās pat veido viens vārds),
5.”lielais monologs”- lugas kulminācija, reizē darbības pagrieziens, galvenā varoņa pašraksturojums, grēksūdze,
6.īsi, skaidri, precīzi teikumi.
Divas Mārtiņa Zīverta atziņas. Katrā intervijā teicis tā: „Pats pēdējais, ko cilvēks izzinās- patiesībā nekad neizzinās,- pats sevi. Cilvēks izzinās apkārtni, bet sevi neizzinās.”
„Bet īstenība ir fantastiska, jo cilvēks to nekas neizpratīs. Ja tā notiktu, tad pasaule vairs nebūtu dzīvošanas vērta.” [6;8]
Ja jau tik grūti ir izprast cilvēku un patiesību, nav viegli izprast Mārtiņa Zīverta dramaturģiju, un, viņa lugas iestudējot, režisori tiekas ar grūti risināmām problēmām.
Viena no Mārtiņa Zīverta drāmas īpatnībām, kas it kā nesaskan ar mūsdienu režijas principiem, ir tā, ka šīs lugas nepakļaujas patstāvīgai režisora koncepcijai-galvenajai iecerei.
Mārtiņa Zīverta lugu pamatā ir dzelžains, stingrs, loģisks un psiholoģisks pamatojums.
Viena no galvenajām grūtībām, Zīverta lugas iestudējot, saistās ar dialogiem un zemtekstiem. Dialoga forma kā ceļš uz patiesības noskaidrošanu sākotnēji radusies antīkajā filozofijā, Sokrata mācībā.
Mārtiņš Zīverts ir izcils dialoga meistars latviešu dramaturģijā. Viņš uzskata, ka dialogs radikāli atšķiras no sarunas. Protams, arī dialogā cilvēki sarunājas, bet šī saruna ir mērķtiecīgi organizēta, attīstīta no visa lielā. Mārtiņā Zīverta ir dinamisks dialogs, runātāja replika tur izaug no partnera iepriekš pasacītās domas. Dramaturgs dialogam ir atskaldījis nost visu lieko, tālab viņa varoņi sarunājas ar ļoti maz vārdiem. Dažbrīd liekas, ka dramaturgs pat eksperimentējis: ar cik minimālu vārdu skaitu cilvēki var savstarpēji sazināties.
„Ja autoram ir daudz, ko teikt, tad viņš saka tikai pašu galveno, sīkumus atstājot pie malas; ja turpretī viņam nav ko teikt, tad viņš gari un plaši klāsta sīkumus. Te varētu citēt kāda franču rakstnieka vārdus:” Piedod, ka rakstu tev tik gari, bet īsāk izteikties man tagad nav laika.” [5;129]
Jo lugas darbība kādā vietā spriegāka, straujāka, jo Zīverta teikumi īsāki, reducēti pat līdz vienam vai nedaudz vārdiem:
Ruta. Un- ? Tālāk?
Vurma kungs. Es piezvanīju.
Ruta. Piezvanījāt!
Vurma kungs. Un gaidīju.
Ruta. Un gaidījāt!
Vurma kungs. Durvis neatvērās.
Ruta. Ai!
Vurma kungs. Es zvanīju vēl.
Ruta. Protams!
Vurma kungs. Tad atvērās-
Ruta. Tomēr! [10;147]
Sarunu konstrukcijā Zīverts iemīļojis arī paņēmienu, kur uz vienas personas teikto otrs vairākkārt atbild vienu un to pašu vārdu, visbiežāk tas tiek atkārtots trīs reizes.
Šeples kundze. Bet arī tu pārsteidzies.
Ruta. Nē.
Šeples kundze. Es tevi pazīstu. Es zinu, ka tu nožēlo, ko pateici.
Ruta. Nē.
Šeples kundze. Un tu lūdz piedošanu arī viņam!
Ruta. Nē. [10;149]
Dialogam jābūt piesātinādama ar saturu, ar loģiski, mērķtiecīgi virzītu un skaidri izteiktu domu.
Zīverta lakoniskās dialoga formas visbiežāk lieto tad, kad personu likteņos briest vai jau nobriedusi nelaime, katastrofa, kas pārvērš visu iepriekšējo dzīvi. Šādu dramatisma, dvēseles izmisuma piesātinātu dialogu redzam drāmā „Pēdējā laiva”, kad žīdu meitenē Dagā ir sagruvusi viņas mostošās mīlestība un ticība cilvēkam- ideālam varonim.
Puika. Viņš var drīz nākt.
Daga. Lai nāk.
Puika. Un tad- ?
Daga. Viņš mirs.
Puika. Daga, uz tevi paskatoties vien, jau metas vēsi. Tikai- tu neproti šaut.
Daga. Tu proti.
Puika. Kā- ? Un tu domā, ka es-
Daga. Jā.
Puika. Nē. To es nevaru.
Daga. Tik gļēvs tu esi?
Puika. Es neesmu gļēvs…bet viņš ir mans cīņas biedrs- kaut arī bijušais. [3;64]
Mārtiņa Zīverta dialoga repliku lakonisms atbalsta un precīzi izsaka varoņu dvēselē valdošo augstsprieguma stāvokli. Traģiska satricinājuma brīdī cilvēks bieži vien nedaudz vārdos koncentrē sava mūža svarīgāko daļu, un tā atklājas vissarežģītākie likteņi. Drāmā „Kāds, kura nav” risinās šāda saruna:
Iraīds. Kas jūs esat?
Kāds. Vakarējais.
Iraīds. Un kas jūs vakar bijāt?
Kāds. Varonis.
Iraīds. Un šodien?
Kāds. Manis nav. [3;27]
Apbrīnojami un satriecoši trāpīgā izteiksmīgumā šīs Kāda trīs replikas, kurās ir tikai četri vārdi- vakarējais, varonis, manis nav- raksturo ne vien drāmā tēloto konkrēto situāciju un viena noteikta cilvēka traģisko likteni, bet- kā parasti Zīverta drāmās- liek izdarīt vispārinošus secinājumus, liek domāt par kara mašinērijas nežēlību un absurdo loģiku. Proti, lai karā kļūtu par varoni, ir jāiet bojā cilvēkiem. Un cilvēks kļūst par vakarējo, viņa vairs nav, ir tikai varonis.
Mārtiņa Zīverta lugās ļoti liela nozīme ir atmosfērai, ko autors radījis ar dažādu izteiksmes līdzekļu palīdzību. Kādas noteiktas noskaņas pastiprināšanai bieži vien tiek lietoti viena vārda atkārtojumi. Piemēram, drāmā „Kāds, kura nav” risinās šāds dialogs:
Zīra. Arī jums taču ir savi tuvinieki, kas jūs meklē.
Kāds. Varbūt.
Zīra. Varbūt māte, kas jūs gaida…
Kāds. Varbūt arī māte.
Zīra. Un sava ģimene- sieva un bērni…
Kāds. Tas ļoti var būt.
Zīra. Varbūt arī viņi šodien ir trimdā tāpat kā jūs…
Kāds. Arī tas var būt…
Zīra. Visu šo laiku viņi jūs meklējuši un varbūt vēl tagad meklē.
Kāds. Varbūt.- Bet ko tas man palīdz? [3;35]
Vārds varbūt, kas pieminēts gandrīz katrāabu sarunas partneru replikā, ir kā vadmotīvs trimdinieku izpostītajai, neziņas pilnai dzīvei svešumā pirmajos pēckara gados. Konkrētajā situācijā, kad, viens otru nepazīdami, sarunājas vīrs (Kāds) un sieva (Zīra). vārds „varbūt” skan kā likteņa ironijas izteicējs un pasvītro šā satikšanās mirkļa dziļo traģismu.
Kādas personas sacīto pēc lielākas vai mazākas atstarpes tajā pašā dialogā vārdu pa vārdam atkārto cita persona. Šo paņēmienu Zīverts lieto dažādu žanru lugās, bet īpaša vieta tam atvēlēta komēdijās kā dzirkstošas atraisītības, spēles elementa un humora veicinātājam.
Otrs nozīmīgākais Mārtiņa Zīverta teorētiskais atzinums ir domas par „lielo skatu” kā lugas centrālo situāciju, ”kas- no klasiskās drāmas teorijas viedokļa raugoties- sintezē kulminācijas un peripetijas jēdzienus.” [5;108] Mārtiņa Zīverta viedoklis ir šāds: „Es uzskatu, ka katra luga tiek rakstīta tā sauktā lielā skata dēļ. Šis lielais skats dažkārt pēc apjoma nemaz nav liels, bet dramaturģiski tas ir lugas centrālais punkts. Visi lugas skati, kas risinās agrāk, ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai šo lielo skatu sagatavotu, un tie, kas tam seko, ir tikai dramaturģiskās konsekvences risinātāji.”
Nepieciešamā („lielā”) skata teorijas pamatus lika 19.gadsimta franču kritiķis F. Sarsē. Arī izvērsta viencēliena ideju jau 19. gadsimta beigās teorijā un praksē pirmais plaši izmantoja Augusts Strindbergs.
Monologs drāmā it kā nav tik dabisks un nepieciešams kā dialogs. Taču klasiskajā drāmā (arī modernajā) monologs ir sastopams bieži, un daudzkārt tieši tajā izteiktas visai lugai būtiskas domas.
„Mārtiņa Zīverta lugās monologs iekļauta tā sauktā lielajā skatā kā sakāpinātas sprieguma situācijas noskaidrotājs, varoņa domu un emociju koncentrāts, kas radies iepriekšējās darbības rezultātā. Zīverta lugu „Vara”, „Pēdējā laiva”, „Kāds, kura nav” un citās lugās lielos skatus- monologus lasot, ar neatslābstošu interesi sekojam spraigajai varoņa domu gaitai, kas suģestē ar nesaudzīgu pašatklāsmi, ar dramatiskām kolīzijām- sirdsapziņas pārmetumiem, sāpēm, šaubām un cilvēciskas laimes alkām piepildītu dvēseles dzīvi.” [6;74] Mārtiņa Zīverta lugu lielie skati mūs nemanot padara par viņa varoņu izjūtu, pārdzīvojumu līdzdalībniekiem, par netiešiem spēles partneriem, it kā iesaistot lugas darbībā. Līdz ar to ārējās darbības apstāšanās, kas notiek uz skatuves monologa laikā, paliek nepamanīta.
Galvenā varoņa monologam ir nozīmīga loma Zīverta drāmas kompozīcijā, jo lielais monologs ienes lūzumu, pavērsienu drāmas izpratnē.
III Ekstremālas vides raksturojums
Ekstremāla vide ir neierasta un neikdienišķa. Ekstremāls ir kaut kas galējs, šādā vidē ir nelabvēlīgi un pat apdraudēti apstākļi.
Darbība lugās norisinās no 1943.- 1945. gadam. Tas ir laiks, kad notiek 2.pasaules karš, daudzus izsūta trimdā. Izvēlētās vietas lugās ir Dienvidvācija, Rīga- kara slimnīca, Kurzemes krasts- Jūrkalne. Lugas personas nav brīvprātīgi izvēlējušās doties uz šīm vietām, tas ir darīts piespiedu kārtā, bēgot no ātras nāves. Tieši tāpēc šīs vietas ir ekstremālas, jo ikdienā ar šādām situācijām cilvēki nesastopas. Šeit nebūs nekādas runas par ētikas normām un to ievērošanu. Atklāsies, ka cilvēki ir spējīgi būt riebīgi un netaisni, lai panāktu savu iecerēto, bet tai pašā laikā, arī šī neikdienišķā vide cilvēkus padara nedaudz iejūtīgus pret saviem biedriem.
Lugas varoņi ir izrauti no ikdienišķā dzīves ritējuma, spiesti dzīvot neērtos mājokļos un bunkuros. Visi šie dzīves apstākļi saasina lugas varoņu savstarpējās attiecības, tāpēc sākas nesaskaņas un konflikti.
Lugā „Pēdējā laiva” varoņi vairākas dienas, nedēļas un pat mēnešus dzīvo bedrē- pazemes bunkurā. Lai arī šis miteklis ir zem zemes, tomēr tas nedod nekādu drošību, ka to neuzodīs un neiemetīs tajā rokas granātu. Dagai, Žanim un puikam ir visu laiku jāsaspiežas mazā miteklī, bet viņi tur nav vienīgie, ap viņu bunkuru ir arī citi bunkuri- „Šarkanā bulta”, pa mežu klīst arī Mežakaķi. Taču lielas grūtības sagādā šajos laikos dažādas slimības, kuras ir grūti ārstējamas. Slimnīcas bija iekārtotas kādās vecās mājās un nebija spējīgas ārstēt smagas slimības un ievainojumus, piemēram, puikam iešautā lode plecā. Bija jārēķinās arī ar to, ka utis bija iecienījušas šos apstākļus.
Lugā „Karātavu komēdija” dezertierus trenkāja žandarmi, daudzus vajājot nošāva. Dezertierus vajadzēja tiesāt, bet, kā likums nosaka, ievainotus un slimus cilvēkus aicināt tiesas priekšā nedrīkst. Tāpēc slimnīca palika kā glābšanas vieta, bet tikai uz neilgu laiku, jo ārstam ir jāsniedz nepārtraukti atskaites par slimnieku stāvoli, un slimnīcā bez iemesla atrasties nebija atļauts. Slimnīcas bija iekārtotas vecās mājās, ārsti nebija nodrošināti ar pietiekamu inventāru, lai varētu slimniekus pietiekami izārstēt. Slimnīcās ievietotie dezertieri bija uztraukti, jo nezināja, kad pienāks viņa kārta iet tiesas priekšā. Slimnieku starpā izveidojās dažādi konflikti, tika vērptas intrigas, biedri viens par otru sāka šaubīties, vai tik kāds nav iesūtīts par spiegu. Visas šaubas un konfliktus izveido šī neikdienišķā situācija, kurā cilvēki nav raduši dzīvot.
Lugā „Zaļā krūze” neikdienišķā vide un apstākļi ir noveduši pie tā, ka mainās cilvēku vērtības un domāšana. Lai izdzīvotu, katrs sāk domāt tikai pats par savu labumu. Piemēram, Šeples kundzei pieder divas mazas istabiņas, kur viņa pati mitinās. Secinājusi, ka vienai ir visai garlaicīgi un ka nebūtu pa sliktu saņemt arī kādu naudas gabaliņu, Šeple pieņem par īrnieku savā mājoklī Rutu. Šeple iepazīstas ar Vurma kungu, un viņš Šeplei iepatīkas tieši tāpat kā Ruta, arī Vurmam nav kur dzīvot. Tā kā Ruta pa dienu ir darbā, bet pa nakti mājās, bet turklāt Vurms pa nakti darbā un brīvs pa dienu, Šeple izīrē istabu arī Vurmam. Tādā veidā saņemot par vienu istabu divas īres maksas.
IV Cilvēku savstarpējo attiecību modeļi
Rutas un Vurma neparastās attiecības lugā „Zaļā krūze”
Lugas darbība norisinās Dienvidvācijā 1945.gadā kapitulācijas dienās. Visas lugas gaitā dialogi notiek tikai starp trim personām: Šeples kundzi, Rutu un Vurma kungu. Lugas personāžus autors rāda neparastos, pat nedaudz komiskos apstākļos.
Ruta necieš, ja kāds ir gulējis viņas gultā un it sevišķi, ja tas ir bijis vīrietis. Tāpēc uzzinot par Vurma uzturēšanos viņas istabā, Ruta pret Vurmu izturas nicinoši. „Tad tāpēc man gulta likās aizdomīgi silta, kad es vakaros gāju gulēt! Cik riebīgi! Es domāju, ka neviens svešs vīrietis nav spēris nav spēris kāju manā istabā… un tagad izrādās, ka esmu gulējusi vienā gultā ar kādu svešu, netīru tārpu!” [9;136] Nosauc viņu par bezkauņu, nekauņu, riebekli un iznireli. Ja Ruta pret Vurmu tā izturas, tad arī Vurms tā pret Rutu. Viņš apgalvo, ka ar Rutu nevēlas iepazīties, jo viņa ir nikna un neglīta (Ruta un Vurms viens otru neredz, jo Šeple istabu ir pārdalījusi divās daļās, cerēdama, ka viņi nejutīs viens otra klātbūtni), katra sieviete esot neglīta, kad viņa ir nikna. Arī Ruta atbild ar to pašu- Rutai Vurms riebjas, katrs vīrietis ir riebīgs, kad viņš izmanto savu pārākumu pret nevarīgu sievieti.
Mārtiņa Zīverta lugās zīmīgs ir tas, ka bieži vien lugas nosaukumā slēpjas pati lugas problēma vai pat atrisinājums. Lugā „Zaļā krūze” šī krūze ir kā atrisinājums personu saspringtajām attiecībām. Ja nebūtu atradusies zaļā krūze, tad vēl joprojām Ruta uzskatītu Vurmu par netīru tārpu un riebekli, kas lien citu mantās. Taču pēc krūzes atrašanas, atklājas, ka Vurms ir Rutas ilgi gaidītais vīrs, kurš bija nozudis uz kādu laiku. Lai arī viens no otra nesaņēma nevienas ziņas, viņi abi gaidīja to dienu, kad atkal sastapsies. Tos ilgos gadus vienu pie otra noturēja ģīmetnes, ko katrs turēja pie sevis. Ruta par savu vīru varēja atcerēties paskatoties uz zaļo krūzi, ko vīrs bija dāvinājis kāzu dienā. Tieši zaļā krūze bija tas, pēc kā varēja pateikt, ka Vurma sieva arī mitinās Šeples mājoklī un ir tepat tuvu.
4.2. Meduma un dezertieru attiecības „Karātavu komēdijā”
Lugas darbība risinās Rīgā, 1943. gadā, vecā mājā, kas iekārtota kā kara slimnīcas istaba ar sešām gultām.
Tolaik karavīri vairs neticēja galīgai uzvarai, frontes vienībās sākās dezertēšanas sērga. Dezertierus trenkāja žandarmi, daudzus vajājot nošāva, ievainotos ievietoja slimnīcā apārstēties, jo viņus vajadzēja tiesāt, bet slimus cilvēkus aicināt tiesas priekšā aizliedza likums. Slimnīcas bija pārpildītas no slimniekiem.
Lugā „Karātavu komēdija” atainots šis laiks, kad kara slimnīcā ievietoti seši dezertieri: Kincle, Eiženšmits, Fuchs, Galgenfogelis, Everts un Medums. Ārsts viņiem apsola, ka divas nedēļas slimnīcā varēšot palikt, bet vairāk gan nē, jo tad Oberstam, karatiesas prokuroram, radīsies aizdomas, ka ārsts dezertierus glābj no nāves soda. Bet tā arī bija, ja ārsts bija uzsācis šo dezertieru ārstēšanu, tad viņam likās muļķīgi, pēc kāda laika šos cilvēkus atdot nāvē, tāpēc ārsts ar māsu bija nolēmuši viņus glābt.
Vislabākās attiecības ārstam un māsai bija izveidojušās ar Medumu, slimnīcā viņa biedri Medumu sauca par pienapuiku. Tas tāpēc, ka Medums bija visjaunākais. Bet labās attiecības ar ārstu un māsu izveidojās, jo izrādījās, ka Medums ir latvietis, un labi varēja ar viņiem sazināties. Pārējie biedri bija vācieši, viņi nezināja par Meduma tautību.
Medum lugā parādās kā jauns , naivs puika. Viņš domā, ka ir iepazinis savus biedrus, domā, ka viņi par Medumu domā tikai labu. Taču tā nav patiesība, jau pašā lugas sākumā, kad starp dezertieriem ir saruna par prognozēm tikt laukā, atklājas Meduma biedru raksturi. Pats Medums nemaz neieklausās, ka biedri pret viņu izturas un izsakās nievājoši, viņi Medumu neņem par pilnu. Pienapuika apsola, ka viņi tiks laukā no slimnīcas, taču no biedru puses atskan smiešanās par šo izteikto frāzi: „Un mēs no savas puses tev apsolām Ķīnas ķeizara pili, prokuroru suņa vietā, Ņujorku par puscenu, Āfriku ar visām nēģerietēm!” [3;147]
Māsa Pienapuiku grib glābt, jo viņš ir latvietis un viņa ievainojums ir visniecīgākais. Māsa viņam izstāta bēgšanas plānu, un Medums ir gatavs to darīt. Taču nākamajā dienā Medums visu ir apdomājis un negrib riskēt ar māsas un ārsta dzīvībām, viņš negrib slimnīcā arī atstāt savus biedrus, uzskata, ka labāk, lai mirst viens nekā pieci. Medums bēgšanas plānu vairs nepieņem.
Tajā pašā laikā pārējiem dezertieriem ir radušās aizdomas, ka Pienapuika ir iesūtīts pārējos izspiegot, jo viņi ir redzējuši, ka Medums regulāri nodod zīmītes vienam no apsargiem. Lai viņu šaubas likvidētu, ārsta un māsa izstāsta, ka Medumam bija iespēja bēgt, bet viņš to nepieņēma, jo tas būtu negodīgi pret pārējiem. Un pēc šī stāsta izstāstīšanas dezertieri apstiprināja, jā, viņš ir iesūtīts spiegs, viņš negrib pamest biedrus, jo to nemaz nedrīkst darīt, varbūt tad viņu prokurors sodīs par uzdevuma nepildīšanu. Un tad ārsts teica, jā, jums taisnība, Medums ir spiegs, bet tagad viņam zeme deg zem kājām, jo nosūtītās zīmītes bija ar nepatiesu informāciju, arī viņam tagad steidzīgi vajag bēgt. Un tad dezertieri ar Pienapuiku nolēma sadarboties, jo biedru acīs Medums bija kļuvis vienlīdzīgs ar viņiem, tāds pats nelietis kā viņi, vienkārši, dezertieriem likās, ka viņi vairs nav apdraudēti no Meduma puses. Tik tālu nu viss būtu labi beidzies, viņi visi seši kopā izbēgs no slimnīcas un nokļūs tur, kur katrs vēlējies nokļūt. Bet tad slimnīcā ierodas Obersts apraudzīt slimniekus. Medums lūdz, lai ārsts paraksta vajadzīgos papīrus un viņš ir izlēmis, ka ies līdzi prokuroram. Bet pirms promiešanas, viņš atvadās no saviem biedriem, un lūdz māsas roku. Kad Medums ir atvadījies, viņš, prokurors un sargs pamet slimnīcu. Tikai tagad dezertieri saprata un novērtēja, ko Medums ir izdarījis. Vajag notikt kādam negaidītam vai skumjam brīdim, lai cilvēki saprastu , ka viņi ir rīkojušies netaisni un nepareizi. Nedaudz vēlāk uz ielas atskan trīs šāvieni, māsa to bija redzējusi, Medums izglābās, izbēga. Izrādījās, ka līdzi paņemtais sargs Medumam bija sens paziņa, tas bija tas pats, ar ko viņš sarakstījās ar zīmītēm, jo sargs bija nometis šauteni un aizskrējis uz otru pusi. Nu slimnīcā palikušajiem dezertieriem bija brīvs izbēgšanas ceļš.
4.3. Melnā Žaņa, Dagas Hiršmanes un Puikas attiecības lugā „Pēdējā laiva”
Daga Žani uzskata par labāko cilvēku pasaulē, uzskata, ka Žanis var izdarīt visu. Daga viņu ļoti mīlēja un saudzēja, ļoti uztraucās, kad viens pats izgāja mežā. Uzzinot par Žaņa patiesajiem nodomiem, Dagai mainās attieksme uz pretējo pusi, Daga viņu negrib ne redzēt, viņa apsvēra domu pat Žani nošaut, tikai šaut viņa neprata. To uzdevumu gribēja uzdot Puikam, Puika uzdevumu noraidīja. Viņš to nevarot izdarīt tāpēc, ka tas ir viņa bijušais cīņas biedrs nevis tāpēc, ka Puika esot gļēvs. Lai arī Žanis bija viņa biedrs, viņš Puiku nodeva, taču Puika atriebt viņam nevēlas, atzīst, ka cīņa ir nežēlība, taču atriebība ir noziegums.
Melnā Žaņa pozīcija „Pēdējā laivā” arī ir skaidra un nepārprotama- viņš ir izvēlējies savu rīcību, cīņas veidu okupācijas gados un savu izvēli nenožēlo, atzīstot to par pareizu konkrētajā situācijā. Šķietami sadarbojoties ar ienaidnieku, viņš varējis uzzināt tā plānus un glābt daudzu cilvēku dzīvību (pazudinot citus tad, kad glābt tos nav bijis iespējams). Žanis ir daļa no savas tautas, zemes; lai piepildītu savu izvēli līdz galam, viņam ir jāpaliek dzimtajā krastā, viņš nevar to atstāt. Tieši tāda ir Žaņa izvēle lugas finālā, spēja palikt un uzņemties atbildību par darīto; viņa jau agrāk izdarītā izvēle pilnā spēkā atklājās lugas finālā, no jauna izgaismojot visus lugas notikumus.
Taču paralēli lugā visu laiku notiek Žaņa iekšējā cīņa- cīņa par tiesībām būt ne tikai vakar, bet arī rīt. Tā ir grandioza cīņa par iespēju savienot savu pagātni ar nākotni; bet tas būtu iespējams, vienīgi pilnībā atklājot savas rīcības sekas Dagai. Tāpēc Žanis reizē baidās un reizē jūt pamudinājumu skart pagātnes lietas. „Pēdējā laivā” attiecību izskaņa ir traģiska- Daga atstāj bunkuru pirms Žaņa pēdējās, visemocionālākās atklāšanās. Traģiskajā laikmetā Daga nespēj saredzēt Žanī tīri ētisko kodolu. Te dzimst Žaņa izmisums un lepnums vienlaikus, ko skaudrā vienkāršībā atklāj lugas fināls- Žanis paliek, viņš pieder zudušajai paaudzei, kam ir tikai pagātne; bet izšķiršanās par savu rīcību pagātnē ir bijis īstais un viņam vienīgais atvēlētais personības piepildījums.
Secinājumi
1. Mārtiņš Zīverts ir ievērojams latviešu dramaturgs, un viņa radītās kamerlugas ir nozīmīgas latviešu dramaturģijā.
2. Mārtiņš Zīverts ir daudzšķautņaina persona, jo…
3. Kustība, darbība un cīņa- Mārtiņa Zīverta dramaturģijas galvenie elementi…
4. Mārtiņa Zīverta kamerlugās spilgti izteiktas cilvēku savstarpējās attieksmes, dzīves jēgas meklējumi, mūžības jautājumi (dzīvība un nāve). Lugās spēcīgi dialogi, īsi teikumi, replikas, lugas kulminācija „lielais monologs”.
5. Neikdienišķie dzīves apstākļi cilvēkus padara nervozus, tāpēc starp viņiem rodas konflikti. Ekstremālā vide liek rīkoties citādi, nekā dzīvojot parastos apstākļos.
6. modeļi
Anotācija
Darba autors: Linda Plostniece
Darba tēma: Cilvēku savstarpējās attiecības ekstremālās situācijās Mārtiņa Zīverta kamerlugās „Karātavu komēdija”, „Pēdējā laiva” un „Zaļā krūze”
Darba veids: zinātniski pētnieciskais darbs
Pētījuma mērķis: Izpētīt kamerlugas žanra iezīmes un analizēt cilvēku savstarpējās
attiecības ekstremālās situācijās Mārtiņa Zīverta kamerlugās.
Darba saturs: zinātniski pētnieciskais darbs izstrādāts, lai….. Tam ir četras daļas:
1. Mārtiņš Zīverts- spilgtākais kamerlugas žanra autors XX gadsimta literatūrā.
2. Kamerlugas žanrs dramaturģijā.
3. Ekstremālās vides raksturojums.
4. Cilvēku savstarpējo attiecību modeļi.
Pētījuma metodes: literatūras analīze, teksta interpretācija.
Darba rezultāti:
Darba izmantojamība:
Izmantotā literatūra
1. Daukste-Silasproģe I. Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados 1944-1950- izdev., gads – lpp.
2. Grāpis A. Literatūrteorija vidusskolai – R., ZVAIGZNE ABC, 2001 – 168 lpp.
3. Hausmanis V. Mārtiņš Zīverts „Kāds, kura nav” un citas trimdas lugas – R., VALTERS UN RAPA, 2002- 583 lpp.
4. Hausmanis V. Mārtiņš Zīverts Personība un daiļrade – izdev., gads – 230 lpp.
5. Kalnačš B. „Tradīcijas un novatorisms Mārtiņa Zīverta drāmas struktūrā” – izdev., gads – 203 lpp.
6. Mārtiņa Zīverta dramaturģija Rakstu krājums, 132 lpp
7. Reine I. Latviešu trimdas literatūras izlase II – R., ZVAIGZNE ABC, 1996 – 174 lpp.
8. Valeinis V. Ievads literatūrzinātnē – R., ZVAIGZNE ABC, 2007 – 222 lpp.
9. Zīverts M. Kamerlugas – R., ZINĀTNE, 1989- 535 lpp.
10. Zīverts M. Lugas – izdev., gads – 565 lpp.
11. www.ailab.lv/TEKSTI
12. www.liis.lv/latvlit