Alianse – savienība, apvienība, vienošanās;
asimilācija – kādas tautības vai tās pārstāvju īpatnības: valodu, paražas, nacionālo pašapziņu; birokrātija – dažādu valsts un sabiedrisko organizāciju uzbūves forma, kur izpildorgāni praktiski ir neatkarīgi no sabiedrības vai arī no organizācijas locekļu vairākuma;
centrisms – politiskā nostāja, ko raksturo pretrunīgi interešu saskaņošanas un radikālisma izslēgšanas centieni, meklējot vidusceļu aktuālo jautājumu risināšanā;
deklarācija – saistošs paziņojums, tā formā parasti atklātībai tiek paziņoti politiski nozīmīgi nodomi, apņemšanās vai cita informācija;
demisija – atteikšanās, atkāpšanās, atvadīšanās vai arī atbrīvošana no amata;
etniskā minoritāte – cilvēku kopība, kas nepieder pie etnosa, kurš veido valsts iedzīvotāju vairākumu, un kas apzinās savu piederību pie cita etnosa;
fundamentālisms – galēji reakcionārie strāvojumi dažādās konfesijās, kas noliedz konfesionālo pamattekstu, jebkādu kritiku, apšaubīšanu vai laikmetam piemērotu skaidrošanu;
integrācija – ražošanas nozaru, saimniecisko teritoriju, valstu tuvināšanās ar tieksmi apvienoties vienotā veselā savstarpējās mijiedarbības un bagātināšanas rezultātā;
konvencija – vairāku valstu vienošanās par kaut kādu principu vai rīcības normu ievērošanu; lobisms – deputātu un citu amatpersonu ietekmēšana, ko veic ārpusparlamenta interešu grupas; moratorijs – kādas darbības pārtraukšana uz laiku, to atklāti paziņojot;
sociāldemokrātija – 19.gs. otrajā pusē nodibinājusies strādnieku politiskā kustība, kas tiecas aizstāvēt darba ņēmēju intereses, kapitāliskās sabiedrības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novēršot ar kopsabiedriskās nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu tautvaldības formā;
šķira – sabiedriskās kopības daļa, sociālā grupa, izdalīta pēc pašiem būtiskākajiem kritērijiem.
Pilsoniska sabiedrība: valsts vara regulē (likumus, ekonomiku, ārpolitiku), bet neregulē presi. Pilsoniskā sabiedrība ir sociālās dzīves joma, kuru valsts tieši nepārvalda. Pilsoniskas sabiedrības veidojumi ir: ģimene, baznīca, nevalstiski masu mediji, politiskās partijas un kustības, nevalstiskas organizācijas.
Pilsonis – cilvēks, kurš tiesiski pieder pie valsts un kuru ar valsti saista savstarpējās tiesības un pienākumi. Nosacījumi pilsoniskas sabiedrības eksistencei: tiesiskums- visiem vienādi noteikumi un likumi, jābūt valstiski regulētai tirgus ekonomikai, plaša iedzīvotāju politiskā līdzdalība, brīva informācijas apmaiņa.
Pilsoniskas sabiedrības veidošanās problēma Latvijā: Latvija ir jauna 15 gados vairāk nekā 40 politiskās partijas, daudz nevalstisko organizāciju ~6000. Ir izveidojusies spēcīga horizontālā saite starp pilsoņiem. Vāja vertikālā saikne starp pilsoņiem un valsti. Trūkst vidusposma, jo politiskās partijas ir nevis starp sabiedrību un valsti, bet pārstāv dažādu grupējumu intereses. Sabiedrība ir politiski, sociāli un etniski sašķelti. Orientācijas uz kontaktiem ar šauru personu loka. Valsts monopolstāvoklis politiskajās sfērās, jauno politisko eliti sabiedrība nespēj kontrolēt. Iedzīvotāji nav gatavi sociālekonomiskajām pārmaiņām, tādēļ no valsts tiek prasīta lielāk, bet nepamatota atbildība. Politikas idejas – lai nodrošinātu sabiedrības normālu eksistenci, nepieciešama tās pārvalde ( jānosaka cilvēku izturēšanās sabiedrībā).
Politikas zinātne – zinātne, kas pēta sabiedrību, kā sevi pārvaldošas sistēmas darbošanos, tās mehānismus, darbību noteicošos faktorus, formas, metodes un izmaiņu tendences. Politikas pamatnozares ir : politikas teorija, politiskie institūti, partijas un sabiedriskās organizācijas, sabiedriskā doma, starptautiskas attiecības. Lai valstī uzturētu līdzsvaru ir nepieciešamas sociālās regules un ilglaicīgi politiskie risinājumi: sākumā veidojas ģints, pēc tam ciltis, vēlāk terotirālās un politiskās valstis.
Galvenās politiskās ideoloģijas – liberālisms, konservatīvisms, sociālisms.
Ideoloģijas pamatelementi : paradigma ( laikmetam raksturīga centrāla ideja) viduslaikos – dievbijība, renesansē – humānisms, mūsdienās – brīvība, vienlīdzība, cilvēku tiesības; programma (noteikts pasākumu kopums, kurā iekļauj paradzemos pārveidojumus, lai reālo politiku tuvinātu ideālam); programmas īstenošanas stratēģija; propaganda( ideju izplatīšana un izskaidrošana nolūkā tās ieviest cilvēku apziņa, lai pamudinātu viņus uz noteiktu rīcību); programmas praktiska īstenošana.
Galveno ideoloģiju raksturojums: liberālisms( klasiskais – garantē cilvēka brīvu attīstību ekonomikā, politikā, intelektā, cilvēks ir brīvs no valsts un valdības, pieprasa toleranci (iecietība, iecietīga attieksme pret citu cilvēku, sociālo grupu un tautu interesēm, dzīvesveidu, uzskatiem, jūtām, paražām un ticību) un daudzveidību, laime, obligāta konkurence – garantē izaugsmi, vienlīdzība; modernais – tiek iesaistīta valsts ekonomikā, 19.gs. pašās beigās; neoliberālisms – 20.gs. beigās, pārāk daudz valsts uzņēmumu, kas rūpējas par cilvēku problēmām, trūkst darbaspēka – ieved no 3. pasaules), konservatīvisms ( tradicionālais – obligāta prasība saglabāt ģimeni, tautu, ticību, cilvēki piedzimst nevienlīdzīgi, pārmaiņām jābūt lēnām, nacionālisms, pieprasa izcilu vadoni, piemēram Lielbritānija; liberālais – pieprasa stipru valsts varu, tad būs drošība un kārtība, valsts iejaucās ekonomikā; neokonservatīvisms – Margarita Tečere, Ronalds Reingans (īpaša ekonomiska sitēma), pilnīga tirgus konkurence, minimāla valsts iejaukšanās ekonomikā), sociālisms ( jaunas sabiedriskas iekārtas projekts, pamatideja kopējs īpašums, kopīgs obligāts darbs, vienlīdzība un taisnīgums, 19.gs. šķeļas; sociāldemokrāti – uzskata, ka esošajai sistēmai jāveic reformas, Ernests Bernšteins un Kārlis Kautskis; marksisti – Engels Frīdrihs, Kārlis markss, Vladimirs Ļeniņš, kapitālisms jāgāž.
20.gs. ideoloģijas: komunisms – nacionalizācija, obligāts darbs, bezšķiru sabiedrība, nepieciešams terors, pretinieki fiziski iznīcināt, komunistiskā partija, oportūvisms – pielāgošanās apstākļiem, izlīguma meklēšana, izvairīšanās no konfrontācijas, un revizionisms – tiekšanās grozīt, pārskatīt kādu stāvokli, viedokli, uzskatu sistēmu vai rīcības programmu, maoisms – bruņota cīņa pret kādu iedzīvotāju šķiru, eirokomunisms – raksturīgs Eiropā 20.gs. vidū, komunistu sadarbība ar sociāldemokrātiju; fašisms – Musulīni, Itālija, kritizē liberāļus un demokrātus, atbalsta totālu valsts varu, vadoņa kults, demagoģija – nekompetento klausītāju apvārdošana, tautas mānīšana, liekulīgi pielāgojoties masu noskaņojumam, dažādu tautu nevienlīdzība; feminisms – ideoloģisks strāvojums un politiska kustība, kas cīnās par sieviešu līdztiesību un sociālo līdzvērtību, nodibinājies 18.gs., īpaši aktivizējies 20.gs. – cīņa par sieviešu un vīriešu līdztiesību , par izglītību un darbu, par tiesībām piedalīties vēlēšanās, genders – funkciju pienākumu maiņa; zaļie – 20.gs. 70. – 80. gados, Latvijā 1993.gadā nodibināta, dabas resursu tautību izmantošana, pieprasa sabiedrības iesaistīšanos likuma pieņemšanā, 1997.gadā 120 valstis paraksta līgumu parkopīgu vienošanos dabas saglabāšanā (Agenda); anarhisms – politiska kustība, kas tiecas nodibināt sabiedrisku iekārtu bez valsts piepiedvaras, ar brīvprātīgu pašpārvaldi vien –uzplaukst 19.gs. 40.gados, attīstās un nostiprinās atpalikušās valstīs; islāma fundementālisms – 20.gs. sākumā, pret jebkādu modernizāciju, par ticības tīrību, varai jābūt viena līdera rokās, vienotas valsts jeb kalifāta izveidošana, šiiti un sunniti, pret Rietumu valstu vērtībām; populisms – izdabāšana plašām aprindām, cenšanās par katru cenu, pat ar nepiepildāmiem solījumiem un meliem iekarot tautas simpātijas – jebkādas darbības ar mērķi iegūt popularitāti, „kā var nesolīt, ja to gaida”; rasisms – antizinātniska uzskatu sistēma, saskaņā ar kuru dažādu rasu tautas neesot sabiedriski līdzvērtīgas, tādēļ „augstākās” rases tautas esot aicinātas valdīt pār „zemākas” rases tautām – rodas 19.gs. 2.pusē, pamatideja – daba nosaka rasu psihisko un fizisko vienlīdzību, praksē izpaužas kā genocīds – pilnīga vai daļēja cilvēku grupu iznīcināšana, segregācija – aparteīds – visus melnādainos sadzīt geto, lai nemaisās.
Kreisie – anarhisti, komunisti, sociālisti, sociāldemokrāti. Centristi – liberāļi un zaļie. Labējie – fašisti un konservatīvisti.