Scifozoji (Scyphozoa) ir dzēlējzarndobumaiņu tipa klase. Šajā klasē apvieno pārsvarā lielas medūzas ar stipri zarainu kanālu sistēmu, labi attīstītiem maņu orgāniem un ļoti vāji izteiktu polipu paaudzi. Dzimumprodukti tām veidojas entodermā. Scifozoji bez izņēmuma ir jūru iemītnieki, daži no tiem ļoti lieli. Tā, piemēram, diezgan bieži ziemeļu jūrās ir medūza arktiskā cianeja – Cyanea arctica, kam lietussargs var būt vairāk nekā 2 m diametrā un taustekļi līdz 30 m gari.
Pēc ārējā izskata scifomedūzas ir dažādas. Zvans tām var būt plakans, kā aurēlijai, – tādas medūzas sauc par diskomedūzām, vai arī augsts. Taustekļi var būt īsi, kā aurēlijai, vai ļoti gari, kā Cyanea. Interesanta ir īpatnējā scifomedūzu grupa, tā saucamās sakņmutes. Šīm medūzām mutes atvere aizaug, bet tās vietā uz stipri attīstītajiem mutes taustekļiem izveidojas ļoti daudz sīku atveru; šīs atveres kanālu tīkls saista ar gastrovaskulāro sistēmu. Caur šīm atverēm medūzas barojas, pie tam iespējams, ka barības avots ir ūdenī izšķīdušās organiskās vielas. Kā sakņmutu pārstāvi var minēt Rhizostoma pulmo; tā ir samērā liela medūza, kas vasarā sastopama Melnajā jūrā. Ļoti īpatnējas ir sēdošās Lucernariida kārtas medūzas. Pēc ārējā izskata tām maz līdzības ar īstajām medūzām. To lietussarga virspuse izstiepta diezgan garā kājā, ar kuru tā piestiprinās pie substrāta, galvenokārt pie aļģēm. Parasti no substrāta šīs medūzas nokarājas puscaurspīdīgu, mīkstu zvanu veidā. Šāda zvana ieliekuma dibenā uz kāta atrodas mutes atvere, bet apmalē – astoņi kniepadatveidīgu taustekļu kūļi. Starp taustekļiem, zvanu apmales padziļinātajās vietas, dažam formām atrodas ropaloīdi, kas ir vienkāršojušies un pārveidojušies peldošo formu ropāliji. Tajos nav maņu orgānu, izņemot nelielu pigmenta plankumu pie pamatnes, bet tiem ir daudz dziedzeršūnu. Ropalpīdi ir īpatnēji medūzas kustību orgāni, ar kuriem tās pārvietojas pa substrātu. Sēdošo medūzu piemēri ir ziemeļu jūrās diezgan bieži sastopamie nelielie (līdz 2—3 cm) brūnas krāsas Haliclystus ģints pārstāvji un maigi sārtie, lielākie (līdz 10—12 cm augstie) Lucernario ģints pārstāvji. Pēdējās ģints sugas ir arī Melnajā jūrā. Ķīnā dažas scifomeduzas, piemēram, Rhopllema esculenta, ir rūpniecisks objekts, ko lieto pārtikā. Dažas medūzas ir indīgas: tās ar savām dzeļšūnām var radīt stiprus apdegumus.
Dzēlējzarndobumaiņi (Cnidaria) ir radiāli simetrisko dzīvnieku tips. Agrāk tas bija zarndobumaiņu tipa apakštips. Dzēlējzarndobumaiņus raksturo tā saucamās dzeļkapsulas, kas atrodas ektodermas šūnās; tās ir uzbrukšanas un aizsargāšanās orgāni. Šīs dzeļkapsulas ir pūslīši, kas atrodas īpašās šūnās. Pūslītī ir garš, dobs pavediens, kas kapsulai miera stāvoklī savīts spirālē. Šūnām, kas kapsulu satur, ārpusē atrodas jūtīgs dzelkņveida izaugums — knidocils. Knidocils uztver ārējās vides kairinājumus. Atbildot uz kairinājumu, dzeļkapsula izsviež tajā esošo pavedienu, kas pie tam izvēršas uz āru līdzīgi cimda pirkstam. Kopā ar pavedienu no dzeļkapsulas izšļācas arī tās šķidrais saturs, kam ir kodīgas un dažkārt arī indīgas īpašības. Šādam dzeļkapsulas «šāvienam» var būt dažādas sekas. Dažos gadījumos pavediens pārsit ienaidnieka plāno apvalku, citos – apdullina to vai arī ienaidnieku vai upuri aptin ar dzeļpavedieniem kā ar tīklu. Daži dzēlējzarndobumaiņi, kā, piemēram, lielie scifozoji ar dzeļkapsulām var arī cilvēkam radīt visai jūtamus apdegumus, kas atgādina nātru dzēlienus (tāpēc dzeļkapsulas dažkārt sauc par nātru kapsulām). Kad pavediens izsviests, dzeļkapsula vairs neatjaunojas un šūna, kurā tā atradās, deģenerējas. Jaunas šūnas ar dzeļkapsulām veidojas no attiecīgajām ektodermas šūnām.
Dzēlējzarndobumaiņiem ir divas dzīves formas: sēdošā – polips un brīvi peldošā — medūza. Polipi pa lielākajai daļai ir koloniju dzīvnieki, tiem ir skelets, kas dažkārt attīstīts ļoti spēcīgi; nervu sistēma tiem vāji attīstīta, bet maņu orgānu parasti nav. Medūzas ir vieninieces, skeleta tām nav, bet stipri attīstītā mezogleja piesātināta ar ūdeni. Nervu sistēma komplicētāka, no maņu orgāniem ir līdzsvara un gaismas uztvērēji orgāni. Polipi un medūzas ir patstāvīgi organismi vai viena organisma dzīves cikla stadijas. Dažādas dzēlējzarndobumaiņu sugas var eksistēt vai nu tikai kā viena no šīm formām (polips vai medūza), vai arī dzīves ciklā ir abas stadijas — gan polipa, gan medūzas stadija. Dzēlējzarndobumaiņi ir kā jūras, tā arī saldūdens formas.
Hidrozoji (Hydrozoa) ir dzēlējzarndobumaiņu tipa klase.
Hidrozoju klasē apvienotas kā sēdošas, tā arī peldošas formas, kurām raksturīgs tas, ka entoderma tieši pieskaras pie mutes atveres. Otra svarīga hidrozoju pazīme ir tā, ka polipu iekšējais dobums ir vienlaidus, nesadalās ar šķērssienām kamerās. Trešā hidrozoju raksturīgā pazīme — dzirnumproduktu veidošanās ektodermā. Skeletu (polipiem) izdala ektoderma ārējās kutikulas veidā, kas dažkārt piesūcinās ar kaļķi. Lielākais vairums šīs klases pārstāvju dzīvo jūrā, saldūdeņos sastopami tikai nedaudzi.
Neskatoties uz hidrozoju plašo izplatību un daudzveidību, viņu praktiskais pielietojums bija nenozīmīgs. Tiesa gan 19. gadsimtā hidrozoju kolonijas ievāca un pēc apstrādes pārdeva ar nosaukumu “jūras sūnas”, kuras lietoja dažādiem dekoratīviem rotājumiem. Bet 20. gadsimta beigās tika izdarīti nozīmīgi atklājumi. Noskaidrojās, ka hidrozoji var kalpot par bioloģiski aktīvo vielu – prostaglandīnu – avotu, kurus pielieto medicīnā. Bez to no hidrozojiem Obelia, kas ir plaši izplatīti daudzās jūrās, tika izdalīts preparāts – obelīns. Obelīns izrādījās jūtīgs kalcija jonu indikators, un ar tā palīdzību var noteikt šūnu un audu fizioloģisko stāvokli. Domājams, ka obelīns tiks lietots kā dažādu saslimšanu agīnās diagnostikas līdzeklis.
Aurēlijas (Aurelia) ir Dzēlējzarndobumaiņu tipa Scifozoju klases ģints.
Aurēlijas medūzai ir samērā plakans lietussargs 30—40 cm diametrā. Diska apmalē ir daudz īsu taustekļu, kā arī astoņi apmales ķermenīši — ropāliji, kuros atrodas maņu orgānu komplekss. Lietussarga apakšpusē atrodas mutes atvere, no kuras uz leju nokarājas četri lieli mutes taustekļi. Pie mutes atveres atrodas četri akli iedobumi – bedrītes, kas uz āru atveras ar atverēm. Aurēlija parasti ir violetā krāsā, pie kam labi saskatāma iekšējā uzbūve (kanālu sistēma un it sevišķi violeti oranžas pakavveida gonādas).
Mutes atvere ved rīklē, kas savienojas ar diezgan plašu kuņģa dobumu, kurš veido četrus seklus kabatveida iedobumus. To dibenā atrodas daudzi dziedzerveidīgi gastrālie pavedieni. No kuņģa dobuma sākas daudzie gastrovaskulārās sistēmas radiālie kanāli, no kuriem citi zarojas, bet citi nezarojas. Visi tie ieplūst gredzeniskajā kanālā, kas iet gar lietussarga apmali. Radiālie kanāli iekšpusē izklāti ar skropstiņepitēliju, tādēļ barība pārvietojas pa kanāliem. Aurēlija ir plēsīga, barībai izmanto dažādus planktoniskos organismus.
Gonādās izveidojušies dzimumprodukti iznāk ārā caur mutes atveri. Ūdenī notiek apaugļošanās un izveidojas brīvi peldošs, ar skropstiņām klāts kāpurs – planala. Dažos gadījumos apaugļošanās un planulas attīstība notiek mātes organismā. Un medūza «dzemdē» gatavas planulas, kā, piemēram, Baltās jūras aurēlija. Planula kādu laiku peld, pēc tam nolaižas ūdensbaseina dibenā, piestiprinās, un no tās izveidojas mazs kausveida polips, tā sauktā scifostoma. Scifostoma aug un pēc tam sāk vairoties, īpatnēji pumpurodamās. Šī pumpurošanās notiek tādējādi, ka scifostoma ar šķērseniskām iežmaugām sadalās vairākos diskos, kas pakāpeniski atraujas no mātes organisma un pārvēršas par mazām medūzām, tā sauktajām efīrām. Šo procesu sauc par strobilāciju. Efīras, kas izveidojušās strobilācijas laikā, aug un pakāpeniski pārvēršas par pieaugušām medūzām. Aurēlijas attīstība no efīras līdz dzimumgatavam īpatnim parasti ilgst vairākus mēnešus (Vidusjūrā apmēram četrus). Tātad aurēlijai ir paaudžu maiņa, taču atšķirībā no hidroīdiem, kur pamatpaaudze ir polipi, scifozojiem turpretim pamatpaaudze ir medūzas, bet polipu paaudze ļoti vāji izteikta.
Aurēlija ir viena no visplašāk izplatītajām scifomedūzām. Tā sastopama gandrīz visās jūrās. Noteiktā gadalaikā aurēlija parādās masveidīgi kā atklātajā jūrā, tā arī piekrastē. Parasti, izlaidušas olas, medūzas iet bojā, un dažkārt ar viļņiem tās lielā vairumā izskalo krastā recekļainu, puscaurspīdīgu disku veidā. Ausainā aurēlija (Aurelia aurita) sastopama arī Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī.