Vispār man gribētos uzrakstīt eseju par mīlestību, bet, gribot negribot, būs jāraksta sentimentālismi, tāpēc labāk uzrakstīšu par laimi, jo mīlestība taču arī ir laime, ja tā ir īsta. Tāpat laime nav tikai mīlestībā, tā ir arī patī dzīvībā, bet dažiem dzīvības nepietiek, un pilnajai laimei tiem ir vajadzīga vēl nauda.
Bībelē ir teikts, ka nav svarīgs nekas materiālais, un laime ir mīlestībā pret vecākiem, draugiem, visiem, pat ienaidniekiem. Tiešām, ja mēs mīlētu visus tuviniekus un mūsu sirdīs nebūtu ne naida, ne skaudības, pasaule būtu ideāla un visi būtu laimīgi.
Katram cilvēkam izpratne par laimi ir atšķirīga. Manuprāt, laimīgs cilvēks ir tas , kurš ir apmierināts ar dzīvi. Dzīves apmierinājumu katram cilvēkam var sniegt dažādas lietas – taustāmas vai ēteriskas, bet svarīgi, lai cilvēks būtu laimīgs. Mūsdienas ļoti daudz populārās literatūras pievērš uzmanību tam, ka cilvēku veselības stāvoklis ir tieši atkarīgs no viņa garīgā stāvokļa. Daudzas fiziskās un garīgās slimības rodas no neapmierinātības ar dzīvi un sevi. Neapmierinājumā cilvēks izjūt lielu sasprindzinājumu, kuram sekas ir dažāda veida slimības. Tādēļ ļoti svarīgi ir apzināties tās lietas, kuras dara cilvēku apmierinātu un laimīgu, nevis pievērst uzmanību lietām, kuras rada negatīvu dzīves pārdzīvojumu. Par to ir tik daudz runāts, tik daudz domāts, spriests un diskutēts. Bet joprojām tas nav nekas konstants, pēc vienas definīcijas izprotams un uztverams. Šķiet, ka nezinu nevienu gadījumu, kad kāda domas vai uzskati par to, kas ir laime un vēl jo vairāk – kā to sasniegt, sakristu/būtu vienādi. Tieši tas mūs visus dara atšķirīgus – atšķirīgie uzskati, principi un nostāja. Taču noteikti ir kaut kādas vienojošas vērtības, kuras ir nozīmīgas atšķirīgām cilvēku grupām, kas dara cilvēkus laimīgus. Šīs atšķirīgās cilvēku grupas var veidoties pēc dažādiem principiem – vecuma, dzimuma, profesijas, nacionalitātes, reliģiskās piederības utt. Man būtiskāk liekas apskatīt, kādas atšķirības laimes izpratnē ir dažāda vecuma cilvēkiem.
Veicot šo pētniecisko darbu, ļoti daudz domāju par to, kas man ir laime. Tik vienkāršs un tomēr grūts jautājums – Kas ir laime?
Pat ne Kas ir laime, bet Kas Tev ir laime?
Vēlējos uzpētīt pēc iespējas vairāk šādu definīciju, laimes definīciju un pati veikt pētījumu, kas tad ir tas, kas atšķir cilvēku uzskatus par laimi, tās iegūšanu. Es domāju, ka sarunas un dažādi domu gājieni par šo tēmu nekad nebeigsies, jo man ir pilnīgi skaidrs, ka vienas atbildes vai ceļa uz to nav.
Pētnieciskā darba „Jēdziena laime izpratne dažādos vecumposmos” mērķis ir:
noskaidrot kādas atšķirības ir vērojamas laimes skaidrojumā dažādos vecumposmos.
Pētnieciskā darba „Jēdziena laime izpratne dažādos vecumposmos” hipotēze ir: dažādos vecumposmos laimes izpratne atšķiras – pusaudžu vecumā (15-18) tā ir vairāk tendēta uz materiālām vērtībām, bet pieaugušā (18 – 25 ) un profesionālā brieduma gados (30 – 45) – vairāk uz garīgām vērtībām.
Pētnieciskā darba „Jēdziena laime izpratne dažādos vecumposmos” uzdevumi:
1)analizēt un izveidot teorētisko materiālu par vairākiem, atšķirīgiem laimes skaidrojumiem un definīcijām;
2)apkopot teorētisko materiālu par dažādu vecumposmu atšķirībām;
3)veikt pilota pētījumu, kurā ievākt informāciju par laimes vērtību tendencēm;
4)veikt anketēšanu, kurā respondentiem ir jāaranžē dažādi jēdzieni;
5)apkopot un analizēt aptaujas anketās iegūtos rezultātus;
6)balstoties uz pētījumā iegūtajiem rezultātiem, izdarīt secinājumus.
Pētnieciskā darba „Jēdziena laime izpratne dažādos vecumposmos” izmantotās metodes:
1) pilota pētījums;
2) anketēšana.
Pētnieciskais darbs „Jēdziena laime izpratne dažādos vecumposmos” sastāv no:
1)teorētiskās daļas, kurā ir veikta teorētiskā materiāla analīze par dažādām laimes definīcijām un skaidrojumiem; pusaudžu, pieaugušā vecuma un profesionālā brieduma vecumposmu raksturojums un rekomendācijas, kā sasniegt, iegūt laimi.
2)Praktiskās daļas, kurā aprakstīta pētījuma darba gaita, izmantoto metožu apraksts, respondentu grupas apraksts un pētījuma analīze un pielikumiem.
Ja jau mums ir laimes ideja, tas nozīmē, ka laime pastāv un mēs to nesam sevī.
Laime nav jāmeklē tālumā, jo, kā saka E. Žalenks – nav iedomājams pingvīns, kurš gribētu dzīvot tuksnesī… [5; 69]
Ja sakām sev, ka esam nelaimīgi, mēs sevi identificējam ar nelaimi. To darot, mēs paši sevi notiesājam – redzēt tikai to. Turpretī, ja sakām, ka jūtamies nelaimīgi, mēs varbūt labāk apzināmies, ka nelaime ir tikai sekas tam, ka pasauli redzam vienīgi kā šķēršļu virkni. Justies nelaimīgam vai domāt, ka nelaime tiešām iemājojusi mūsos, ir divas dažādas lietas…
Kas īsti ir laime? Trausla kristāla stīdziņa. Viņa veidojas, kad cilvēka sirds pārvēršas zeltā un kājas neskar zemi. Pietiek ar vienu nepareizu vārdu, kustību vai domu, lai kristāla stīdziņa pārtrūktu un cilvēks pārstātu lidot. Tik netverama un tik ļoti ātri gaistoša. Mani mīļie cilvēki, mīlestība, kuru viņi man dāvā un jūra man palīdz lidot.
Cik gan maz nepieciešams smaidam. Dažreiz tieši tikpat maz man ir nepieciešams arī tam, lai cilvēks justos laimīgs. Es jūtos laimīga, kad esmu kopā ar saviem draugiem vai ģimeni. Kad pēc strīda izlīgstu un saprotu cik daudz manā labā ir darīts. Laime pārņem manu sirdi, kad draugs pasaka ko jauku un no sirds vai iedod buču. Tāpat vien, bez īpaša iemesla. Tāpat vien, jo es esmu tāda, kāda esmu. Es nespētu smaidīt (kur nu vēl lidot), ja man nebūtu cilvēku, kurus es mīlu un kuri mīl mani.
Mīlestība ir tik cieši saistīta ar laimi, ka ne izšķirt. Dažbrīd pati pie sevis iedomājos, ka īsti nezinu, ko šobrīd jūtu- vai tā ir laime, vai mīlestība. Mīlestība ceļ spārnos un liek justies tik labi, ka labāk vairs nevar. Mīlestībai vienalga, vai cilvēks bagāts, vai ne, vai esmu saķemmējusi matus, vai arī tie ir vienās pinkās. Mīlestība cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir. Mani mīlestība dara laimīgu. Bieži.
Laikam esmu retais cilvēks, kuram pilnai laimei nepieciešams tik maz. Visu dienu es varu raudāt un pārdzīvot, bet pietiek kādam ieminēties par jūru, lai es smaidītu. Mani patiesi laimīgu darīs tas, ka mani aizvedīs uz jūru naktī. Es skriešu pa smiltīm, raudzīšos sudraba takā gar jūru, kura veidojas mēness stariem spīdot, un būšu laimīga. Man būs vienalga, vai vētra plosīs kokus, vai negaiss vārīsies debesīs un bārsies uz zemi. Es būšu laimīga, ja mani aizvedīsi uz jūru. Man vajag tik maz.
Laime ir tikai viegla pieskaršanās, smarža, kura nāk un aizlido. Tomēr tos mirkļus, kad esmu pie jūras, ar saviem mīļajiem vai izjūtu mīlestību man nekad neviens nevarēs ne atņemt, ne apmainīt, ne samelot. Īstie laimes mirkļi tiek spilgti ierakstīti mūsu sirds atmiņā. Ar kristāla stīgu gabaliņiem.
Mīlestība ir visa sākums un beigas, kaut kā beigas un cita sākums. Tā piedzima reize ar dzīvību un dzīvos ilgāk par sauli. Tā piedzīvos, izdzīvos, pārdzīvos laimes un nelaimes asaras, tā saglabās un ierāmēs prieku pie sienas un katrā sirdī kas uzdrīkstēsies mīlestību pieņemt par savu draugu un sabiedroto, bet reizēm par ienaidnieku.
Nē, mīlestība neprasīs rakstisku apliecinājumu, kristīgu zvērestu, zīmogu vai zelta gredzenu pirkstā. Tā neprasīs solījumus, bet prasīs tos pildīt. Tā neprasīs ticību, bet ticēs pati. Tā neprasīs domāt, jo nedomās pati. Tā nebūs viņa pati. Mīlestība izmaina jebkuru cilvēku.