Ērihs Fromms. Mīlestības māksla.
Mīlestības veidi
Kā Freida mīlestības koncepcija ir patriarhāla vīrieša pieredzes apraksts deviņpadsmitā gadsimta kapitālisma valodā, tā Salivana apraksts attiecināms uz divdesmitā gadsimta atsvešinātās merkantilās personības pieredzi. Tas ir apraksts par “egoismu a deux, par diviem cilvēkiem, kas apvieno savas intereses un kopīgi nostājas pret naidīgo un atsvešināto pasauli. Faktiski viņa tuvības definīcija ir attiecināma uz jebkuras brigādes izjūtām, kurā notiek sadarbība un kurā ikviens “izturas saskaņā ar otra cilvēka paustajām vajadzībām kopīgu mērķu meklējumos”.
Mīlestība kā savstarpējs seksuāls apmierinājums un mīlestība kā “brigādes darbs”, kā osta, kur paglābties no vientulības, ir mīlestības — sociāli modelētas mīlestības patoloģijas — divas “normālas” sairšanas formas mūsdienu Rietumu sabiedrībā. Pastāv daudzas patoloģiskās mīlestības individualizētās formas, kuru sekas ir apzinātas ciešanas un kuras psihiatri un aizvien lielāks nespeciālistu skaits uzskata par neirotiskām.
Neirotiskās mīlestības pamatnosacījums slēpjas faktā, ka viens vai abi “mīlētāji” aizvien vēl ir pieķērušies savu vecāku tēliem un pārnes savā pieauguša cilvēka dzīvē tās jūtas, cerības un bailes, kuras reiz lolojuši pret tēvu vai māti, vai savu iemīļoto; šie cilvēki vispār nekad nav atbrīvojušies no bērnišķīgo attiecību modeļa un meklē šo modeli pieauguša cilvēka dzīves emocionālajās prasībās. Šajos gadījumos cilvēks emocionāli palicis divgadīga, piecgadīga vai divpadsmitgadīga bērna līmenī, kamēr intelektuāli un sociāli viņš atrodas sava hronoloģiskā vecuma līmenī. Smagākos gadījumos šis emocionālā brieduma trūkums izraisa traucējumus viņa sabiedriski lietderīgajā darbā; mazāk nopietnos gadījumos konflikts aprobežojas ar personisko attiecību intīmo jomu. Neirotiskās mīlestības forma ir projekcijas mehānismu izmantošana, kas palīdz nedomāt par savām problēmām, bet gan interesēties par “mīļotā” cilvēka trūkumiem un vājībām. No šī viedokļa indivīdi ļoti bieži izturas tāpat kā grupas, nācijas vai reliģijas. Viņi smalki novērtē pat niecīgus otra cilvēka trūkumus un svētlaimē aizmirst par savējiem — vienmēr aizņemti, cenšoties vainot vai pārveidot otru. Ja tā dara abi — un tā gadās visai bieži —, mīlestības attiecības tiek pārvērstas savstarpēja projekcijā. Ja es esmu valdonīgs vai neizlēmīgs, vai nepiesātināms, es vainoju savu partneri, un atkarībā no sava rakstura es vēlos vai nu izārstēt viņu, vai sodīt. Otrs cilvēks dara to pašu — un tādā veidā abi veiksmīgi aizmirst par savām problēmām, bet līdz ar to viņiem neizdodas veikt pasākumus, kas palīdzētu sevi pilnveidot.
Pseidomīlestības formu, kas nereti tiek novērota un bieži baudīta (vēl biežāk attēlota kinofilmās un stāstos) kā “lielā mīlestība”, sauc par elku mīlestību. Ja cilvēks nav sasniedzis tādu līmeni, kurā viņš apzinās savu esamību, savu Es, kas sakņojas paša spēju produktīvā atklāsmē, viņš tiecas “padarīt par elku” mīļoto cilvēku. Viņš ir atsvešinājies pats no savām spējām un ieprojicējis tās mīļotajā cilvēkā, kurš tiek dievināts kā summum bonum, visas mīlestības, visas gaismas, visas svētlaimes nesējs. Šajā procesā viņš sev atņem visu spēka apziņu un tā vietā, lai atrastu, pazaudē sevi iemīļotajā. Tā kā neviens cilvēks nevar ilgi dzīvot saskaņā ar savas pielūdzējas (vai pielūdzēja) cerībām, vilšanās ir neizbēgama, un kā glābiņš tiek meklēts jauns elks, dažreiz kā apburtā lokā. Šāda veida elku mīlestībai sākumā ir raksturīga jūtu intensitāte un pēkšņums. Šo elku mīlestību bieži attēlo kā patiesu lielu mīlestību; un, lai gan ar to labprāt raksturo mīlestības intensitāti un dziļumu, tā tomēr norāda vienīgi uz dievinātāja izsalkumu un izmisumu. Nav noslēpums, ka nereti divi cilvēki savstarpēji viens otru dievina, un tas dažreiz, ārkārtējos gadījumos, izskatās pēc folie h deux(Muļķība divatā. (Franču val.). Vēl viena pseidomīlestības forma ir tā sauktā “sentimentālā mīlestība”. Tās būtība meklējama faktā, ka mīlestība tiek pārdzīvota vienīgi fantāzijā, nevis pašreizējās attiecībās ar otru, reālu cilvēku. Šā mīlestības tipa visizplatītākā forma ir mīlestību aizstājošais apmierinājums, ko gūs kinofilmu, žurnālu mīlas stāstu un mīlas dziesmu patērētājs. Visas mīlestības, vienotības un tuvības nepiepildītas velēšanas rod apmierinājumu, patērējot šos produktus. Vīrietis un sieviete, kuri attiecībā pret saviem laulātajiem draugiem nav spējīgi izurbties cauri atšķirtības sienai, ir aizkustināti līdz asarām, piedaloties uz ekrāna attēlotā pāra laimīgajā vai nelaimīgajā mīlas stāstā. Daudziem pāriem šī ekrāna romānu vērošana ir vienīgā iespēja izbaudīt mīlestību — nevis vienam pret otru, bet kopīgi, kā citu cilvēku “mīlestības” skatītājiem. Tikmēr, kamēr mīlestība ir sapnis dienas laikā, viņi var piedalīties; tiklīdz lieta nonāk līdz divu reālu cilvēku attiecībām — viņi ir kā sasaluši. Mīlestība ir iespējama tikai tad, kad divi cilvēki savstarpēji sazinās viens ar otru no savas esamības, tātad ja katrs no viņiem pārdzīvo sevi savas esamības centrā. Vienīgi šajā “centra pārdzīvojumā” meklējama cilvēciskā būtība, vienīgi šeit ir dzīvība, vienīgi šeit ir mīlestības pamats. Šādi pārdzīvota mīlestība ir nepārtraukts izaicinājums, tā nav vieta atpūtai, bet gan kustība, augšana, kopīga strādāšana; pat tas, vai pastāv harmonija vai konflikts, prieks vai skumjas, ir otršķirīgi attiecībā pret to fundamentālo faktu, ka divi cilvēki izjūt sevi savas esamības dziļumos, ka viņi ir savstarpēji vienoti sevī, nevis bēgot no sevis. Ir tikai viens pierādījums mīlestības esamībai: attiecību dziļums un katras ieinteresētās personas dzīvīgums un spēks; šis ir tas auglis, pēc kura var pazīt mīlestību. (. Ēriks Fromms „Mīlestības māksla” 98-107.lpp,SIA ”J.L.V” izdevums latviešu valodā, 2003
Baiba Jansone, tulkojums latviešu valodā, 1994)
Mīlestības tehnika
Pamatdoma bija tāda, ka mīlestība ir seksuālās baudas bērns, un, ja divi cilvēki iemācācās apmierināt viens otru seksuāli, tad viņi mīlēs viens otru. Tas atbilda tā laika vispērējai ilūzijai, ka izmantojot pareizo metodiku, var atrisināt ne tikai rūpnieciskās ražosanas tehniskās problēmas, bet arī visas parējās cilvēciskās problēmas. Tika ignorēts fakts, ka patiesībā ir tieši pretēja šai idejai.
Mīlestība nav pietiekama seksuālā apmierinājuma rezultāts, bet seksuālā laime – pat ta saucamā metodikas pārvaldīšana – ir mīlestības rezultāts. Ja piedevām ikdienas novērojumiem šo tēzi ir nepieciešams pierādīt, tad pierādījumu var atrast psihoanalīzes rezultātu bagātīgajā klāstā. Visbiežāk sastopamo seksuālo problēmu – sieviešu frigiditātes un vīriešu psihiskās impotences vairāk vai mazāk izteikto formu – pētījumi rāda, ka to cēlonis nav meklējams pareizās tehnikas zināšanu trukumā, bet gan aizliegumos, kas neļauj mīlēt. Bailes vai naids pret pretējo dzimumu ir to grūtību pamātā, kas kavē cilvēku atdoties pilnīgi, rīkoties spontāni, uzticēties seksuālajam partnerim tūlītējā un tieša fiziskā tuvībā. Ja seksuāli bremzēts cilvēks spēj atbrīvoties no bailem vai naida un tātad iegūst spēju mīlēt, viņa vai viņas seksuālās problemas ir atrisinātas. Ja nespēj, tad nelīdzēs arī seksualās metodikas apjomīga zināšanas.( (93-94.lpp -“Milestības māksla” Ērihs Fromms R:2003)