IEVADS
Laika posmā, kad Latvija ir nostājusies uz ceļa, kurš ved uz labklājību tuvākajā nākotnē, notiek pārmaiņas ne tikai valsts politiskajā dzīvē, bet arī pašā sabiedrībā. Tagad, kad esam ar skatu vērsti uz Eiropu un mūsu ilgi slēptā vēlēšanās izteikt katram savu viedokli beidzot ir vairāk vai mazāk īstenojama, rodas jautājumi, no kuru atbildēm būs atkarīgs tas ceļa gludums un garums, kuru esam izvēlējušies par savu mērķi. Kādu mēs vēlamies redzēt sevi un šo sabiedrību? Tas ir jautājums, ar kuru visciešākā saistībā ir manis izvēlētā temata formulējums. Tiesības un morāle – vārdi, kuri sabiedrības, katra indivīda apziņā un “mutēs” būs tik ilgi, cik ilga būs sabiedrības pastāvēšana un evolūcija. Pārstāvot šādu viedokli, es vēlētos savā darbā atklāt tās attiecības, kas pastāv tiesību un morāles starpā. Tādēļ savā pētījumā esmu izvēlējies divus atšķirīgus skatu punktus, no kuriem skatīšu morāli un tiesības kā 1) patstāvīgas un nošķirtas parādības un
2) savstarpēji saistītus un nedalāmus jēdzienus, vienlaicīgi norādot gan kopīgo, gan atšķirīgo tajos un skarot vienmēr aktuālo un filozofisko jautājumu par gribas brīvības ierobežošanu.
Kas attiecas uz daudzšķautnaino vārdu “tiesības”, tad savā darbā to aplūkošu kā normatīvo aktu kopuma. Savos spriedumos daļēju ietekmi esmu guvis no tādiem darbiem kā “Tiesības, morāle, indivīds” (E.A.Lukaševa), “Tiesības kā ētikas minimums” (Lotārs Šulcs), “Ētika” (S.Lasmane, A.Milts, A.Rubenis), “Tiesību teorijas pamatjēdzieni (I.Krastiņš) un “Politika, tiesības, morāle” (Agešins).
IZTIRZĀJUMS
Sākotnēji pievērsīšos tiesībām un morālei kā neatkarīgām sociālām parādībām, kas veidojušās sabiedrības attīstības rezultātā. Taču vispirms būtiski noskaidrot šo abu jēdzienu formulējumu. Varam lasīt, ka “morāle ir sociāls institūts, kura funkcija ir cilvēka izturēšanās regulēšana itin visās sabiedriskās dzīves sfērās”, bet tiesības vispārīgi tiek definētas kā “visiem saistoša uzvedības normu sistēma, kas regulē sabiedrības un indivīda savstarpējās attiecības un ir tiesiskās vai prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnības un vienlīdzības principiem” Taču jāmin, ka morāle ir izveidojusi priekšstatus ne tikai par katra indivīda vēlamo un nevēlamo, tikumisko un netikumisko u.tml. darbību, bet arī devusi to parādību vērtējumu, kas pastāv līdzās šai darbībai un cilvēku attiecībām vispār, respektīvi, atbilstoši sabiedrības attīstības pakāpei formulējusi izpratni “par labo un ļauno, pienākumu, godu” un visu to, kas saistīts ar cilvēka dzīvi. Bet manā uztverē šī morāles otrā darbības sfēra – priekšstati par vispārīgām parādībām – ir pakļauta cilvēka un sabiedrības savstarpējām attiecībām, jo tieši tās ir pamats, no kura ir atkarīga doto parādību rašanās un problemātika. Tādejādi es vēlos pamatot morāles un tiesību kopīgo darbības sfēru – cilvēku savstarpējo attiecību regulēšanu. Taču tas nenorāda, ka tiesību un morāles darbība šajā sfērā pilnībā tiek nosegta, respektīvi, šie jēdzieni regulē vienādas sabiedriskās attiecības vai arī ir sadalīta. Tiesības, būdamas pēc sava rakstura saistošas un elastīgas, cenšas iespiesties arvien plašākā indivīda un sabiedrības attiecību sfērā, “atstājot brīvu samērā nelielu attiecību daļu”, kura tīrā veidā izpaužas morāles regulējošā funkcija, piemēram, draudzība, savstarpējā palīdzība, mīlestība, līdzcietība u.t.t. Bet, pateicoties tieši morāles regulējamo parādību plašajam saturam, tā pastāv ne tikai “tīrā” veidā, bet ir spējīga pielāgoties arī tiesību regulējošām nozarēm, t.i., morāle zināmā mērā it kā ieplūst šajās tiesību regulētajās nozarēs. Īpaši vēlētos uzsvērt vārdus “zināmā mērā”, jo, pastāvot šai nelielajai sabiedrisko attiecību daļai, kuras regulē tikai morāle, vienlaicīgi jānoskaidro, vai ir iespējama arī morāles iejaukšanās visās tiesību un morāles kopīgās regulējamās sfēras daļās. Kā jau minēju, morāli skata visas parādības, izejot no savas (sabiedrības veidotās) priekšstatu prizmas par labo un ļauno, pienākumu un godu, u.t.t.
Līdz ar to pastāv divi viedokļi par tiesību tīrās darbības sfēru.
Pirmais no tiem, par kura pārstāvi uzskatāms A.A.Gusejnovs, norāda, ka “morāle izskatās kā vērtējumu sistēma ar plus un mīnus zīmi” un “tiesības kopumā pakļaujas morāles vērtējumam”. Taču no otras puses P.E.Nedbaljo min tiesību normas, kuras nosaka organizatoriskos un tehniskos noteikumus (piemēram, civilprocesa un kriminālprocesa kodeksi). Tādejādi, pievienojoties šim pēdējam izteiktajam viedoklim, es uzskatu, ka arī tiesībām ir noteikta regulējamās sfēras daļa, kurā izpaužas to funkcija “tīrā veidā”. Tomēr kopumā tiesībām un morālei ir kopīga darbības sfēra.
Taču, būdamas indivīda un sabiedrības attiecību regulētājas, tiesības un morāle savos priekšstatos var pārstāvēt arī atšķirīgus viedokļus, respektīvi, to līdzekļi sekmīgai regulējamā uzdevuma īstenošanai var nesakrist. Kā piemēru var minēt šobrīd aktuālo tēmu par nāvessoda lietderīgumu un tā atcelšanu. Gan tiesības, gan morāle spilgti norāda savu negatīvo attieksmi attiecībā uz darbību, kuras sekas var kļūt par šī visaugstākā soda piemērošanu. Bet tiesību un morāles priekšstati jautājumā par konkrētā cilvēka sodīšanu nesakrīt, jo morāles principi aizstāv viedokli, ka cilvēkam nedrīkst atņemt dzīvību vardarbīgā veidā.
Konstatējot morāles un tiesību ieplūšanu savstarpējās regulēšanas sfērā, rodas iemesls dziļāk pētīt un noskaidrot, vai zināma kopība nepastāv arī šo institūtu struktūrā.
Gan tiesību, gan morāles struktūras pamatelements ir norma, t.i.,- tiesību norma un morāles norma. Ar tiesību normām saprot kompetentu valsts varas iestāžu noteiktus vai sankcionētus vispārīga rakstura noteikumus, kas izsaka valsts gribu un regulē sabiedriskās attiecības. Savukārt, morāles normas ir “cilvēku uzvedības noteikumu kopums, kas izsaka viņu savstarpējās attiecības un attieksmi pret sabiedrību”. Taču tiesību un morāles normu starpā ir būtiska atšķirība, jo viena no tiesību normas pazīmēs ir vispārējs un obligāts raksturs, kā arī valsts garantēta izpilde. Turpretī “morāles prasību izpildīšana tiek sankcionēta tikai ar garīgās iedarbības formām, un tikumisko prasību pildīšanu kontrolē visi”.
Ja tiesību normas tiek apkopotas normatīvajos aktos, tad morāles normām var būt dažādas izpausmes formas atkarībā no konkrētiem vēsturiskiem apstākļiem – “noteiktas paražas, tradīcijas, rituāli, sakāmvārdi, parunas”. Bet kopumā par tiesību un morāles normās ietverto priekšstatu rašanās pamatu ir indivīdu darbība, kura rada virkni savstarpējo attiecību formu, tādejādi nodrošinot ne tikai šo normu abstraktu pastāvēšanu, bet reālu pielietošanu, novērtējot attiecīgo indivīda darbību.
Pastāvot vienotam tiesību un morāles regulējamo sabiedrisko attiecību lokam, kopīgam šo divu jēdzienu struktūras pamatelementam – normām, rodas jautājums, vai nav vērojama savstarpēja ietekme starp morāles un tiesību sistēmas pamatelementiem. No augstāk minētā par morāles ieplūšanu tiesību regulēšanas sfērā, jāsecina, ka šāda kopīga iezīme – morāles normu satura iekļaušana tiesību normās – ir raksturīga šo divu jēdzienu pamatelementu starpā. Tātad morāles un tiesību savstarpējās attiecībās vērojama nepārtraukta mijiedarbība, kuras rezultātā tiek būtiski papildināts normatīvais regulējums. Tas, savukārt, norāda uz morāles un tiesību ciešo saistību un nedalāmību.
Kā zināms, robeža starp tiesībām un morāli tika novilkta tikai 18.gs. sākumā, bet nevis, lai nošķirtu šos jēdzienus kā divas nesavienojamas parādības, bet gan tāpēc, lai, izdalot būtiskāko katrā no tiem, rastu priekšstatu par to saistību. Tātad par galveno uzdevumu varam uzskatīt tādu skaidrojuma atrašanu, cik lielā mērā morāles normu saturs ir ietverts tiesību normās.
Izdarot secinājumus šajā jautājumā, kā pamatu vēlos izmantot ētiskā minimuma teoriju, kas pēc savas iekšējās struktūras “nav vienota mācība”, bet pārstāv atšķirīgus viedokļus, izdalot negatīvās tendences, sociālā eksistences minimuma, tiesību pārdzīvojuma un tiesību nozīmības ētiskā minimuma teorijas. Taču sākotnēji būtu jānoskaidro ētikas un morāles jēdzienu definējumi. Varam lasīt, ka “ētika ir mācība par morāli” vai arī “filozofiska mācība par morāli un tikumību”. Kas attiecas uz otro ētikas jēdziena formulējumu, gribu piebilst, ka manā uztverē morāle sev pakārto tikumību. Tādejādi es apvienoju morāli un tikumību zem vienota jēdziena – morāle. Taču bieži “ētiskajam tuvu, ar to sinonīmi tiek lietots morāles jēdziens”, jo “nav iespējams stingri nošķirt vienu šo jēdzienu no otra”, jo kā ētiku, tā “morāli attiecina uz jābūtīgās apziņas sfēru, kas virza uz labvēlību, mīlestību, cieņu, pienākumu u.t.t.” Domāju, ka šos divus jēdzienus varam skatīt arī kā sinonīmus, runājot par ētiskā minimuma teoriju. Manuprāt, šī teorija ir visvairāk saistīta ar morāles un tiesību rašanās iemeslu, respektīvi, sabiedrības attīstību un, atkarībā no sabiedrības attīstības pakāpes un vēsturiskajiem apstākļiem, pamato tiesību un morāles savstarpējo ietekmi. Uzskatu, ka vēsturiski morāles normu rašanās ir notikusi pirms tiesību normu eksistences, tādejādi šo divu normu starpā sākotnēji nebija īpašu atšķirību, robežu (arī sākotnējā sabiedrība pazina paražu tiesības; tiesības vispār nepastāvēja rakstiskā formā, līdz ar to šajā attīstības stadijā nemaz nebija iespējams novilkt šādu robežu morāles un tiesību starpā. Iespējams, ka šajā posmā arī bija vērojama morāles un tiesību lielākā saskaņa satura ziņā.) Taču līdz ar sabiedrības attīstību radās morāles un tiesību normu diferentācija. Bet saistība starp morāles un tiesību normām saturā neizzuda, jo sabiedrība (vai sabiedrības noteicošā daļa) veidoja tiesības, izsakot tajās savu valstisko – tautas – gribu. Arī morāles normas ietver sevī sabiedrībā radušos un tās veidotos priekšstatus. Tādejādi gan tiesību, gan morāles normas pamatojas uz atzīšanu indivīdu vidū (spaidu elementu tiesībās uzskatu par sekundāru pazīmi).
Tātad morāles un tiesību starpā jābūt saskaņai, kuru, galvenokārt, nodrošina ētiskais minimums tiesību normās. “Tiklīdz zināms ētisko normu minimums vairs neieiet tiesību saturā, neizbēgami nāk pastāvošās tiesiskās sistēmas sabrukums” jeb tiesību normās ietverto priekšrakstu neatbisltības rezultāts sabiedrības vairākuma uzskatiem, kas stāv ciešā saiknē ar morāles normām.
Vēlētos tuvāk noskaidrot vārdu “zināms ētisko normu minimums” nozīmi, kas norāda uz morāles normu satura koeficientu tiesību normās. Ja nostāda ētikas minimumu kā apakšējo robežu un priekšnoteikumu tiesību pastāvēšanai, tad ir jābūt arī augšējai līnijai, respektīvi, robežai, kur vērojama šo divu jēdzienu maksimāla saplūšana. “Taču šis ētikas minimums augšup ejošā līnijā ir mainīgs, nav ietverts noteiktās robežās. Viņš var, atkarībā no laika un vietas, pārkāpt sava minimuma robežas un tuvoties ētiskam maksimumam”. Manā vērtējumā starp tiesību nozīmības un sociālā eksistences minimuma ētiskā minimuma teorijām var atrast zināmu līdzību. Šīs teorijas akcentē ētiskā minimuma būtisko nozīmi sabiedrības attīstībā, bet pēdējā no tām iet nedaudz tālāk, norādot, ka “ētikas normas imperatīvi uzstāda cilvēka gribai maksimālas prasības”.
Tā kā morāle un tiesības ir sabiedrisko attiecību regulētājas, rodas jautājums, vai šie jēdzieni, pildot savas funkcijas, neierobežo cilvēka uzvedību, viņa gribas brīvību.
No vienas puses, pievienojoties A.Šopenhauera teorijai, jāsecina, ka tiesības un morāle uzskatāms par cilvēku gribas ierobežotājām. Taču svarīgi ir noskaidrot, ko mēs izprotam ar vārdiem “gribas brīvība”. Šopenhauera izpratnē cilvēka griba tiek pielīdzināta bezmēra egoismam. Bet pastāv arī viedoklis, ka gribas brīvības īstā būtība izteikta šādā formulējumā: “Lai tu vienmēr attiektos pret cilvēcību savā un citu cilvēku izskatā kā pret mērķi, nevis līdzekli”.
No augstāk minētā izriet, ka gribas brīvība jāsaprot nevis kā iespēja darīt visu to, ko mēs vēlamies, bet kā iespēja izvēlēties to regulatīvās sistēmas variantu, kas būtu saskaņā ar indivīda gribas brīvību. Tātad tiesības un morāle no šāda viedokļa būtu skatāmas kā sabiedrības pastāvēšanai svarīgo priekšnoteikumu fiksētājas, un “normatīvā pasaule būtu nevis gribas brīvības, bet absolūtās brīvības pretstats”. Es, savukārt, viennozīmīgi nevaru uzskatīt kādu no šiem viedokļiem par visprecīzāko gribas brīvības formulējumu un tās ierobežošanu vai neierobežošanu. Manā skatījumā, runājot par tiesībām un morāli kā gribas brīvības ierobežotājām, jāņem vērā konkrētā cilvēka gribas brīvība, respektīvi, tas, ko šis cilvēks saprot ar “gribas brīvību”. No vienas puses varētu teikt, ka tāda cilvēka, kuram piemīt augsti dzīves kritēriji, kurš uzskatāms par godprātīgu, savas tautas labklājībā ieinteresētu, taisnīgu u.t.t., griba netiek ierobežota. Bet no otras puses, arī šī cilvēku tipa darbībā atsevišķos gadījumos ir jāsastopas ar gribas ierobežojumiem. Taču tas, manuprāt, ir raksturīgs tikai tik lielā mērā, cik demokrātija to atļauj, jo pat šādā valstiskā iekārtā vērojama mazākuma pakļaušana vairākumam. Bet šo gribas ierobežošanu es uztveru kā sabiedrības pastāvības un attīstības priekšnoteikumu nodrošinātāju. Tātad es nevaru viennozīmīgi nedz noliegt, nedz atzīt gribas brīvības ierobežošanu.
Kā jau iepriekš minēju, būtiska ir morāles un tiesību sankciju atšķirība to subjektu starpā, kas piemēro šīs sankcijas. Uz šo doto atšķirību pamata rodas strīdīgs jautājums, kas cenšas attālināt morāli un tiesības, t.i., tiek izvirzīts viedoklis par spaidu elementu tiesībās, konkrētāk – fiziskiem spaidiem, “ar kuriem mums ir darīšana tad, kad pretestību kādas svešas gribas pavēlei lauž ar spēka iedarbības palīdzību”. Savos spriedumos es pievienojos Lotāra Šulca viedoklim, ka fiziskie spaidi ir tiesību pazīme, kurai piemīt tikai sekundāras pavadparādības loma. Pretējā gadījumā mums nāktos izslēgt no tiesību sfēras tādas tiesību zinātņu nozares kā starptautiskās un baznīcas tiesības, atstājot ārpus tiesību loka daudzas tiesiskas normas, kur tās paliek bez spaidiem, un noliegt to primitīvo sabiedrību tiesības kurām ir visas tiesību pazīmes. Kā pretargumentu viedoklim, ka fiziskie spaidi nodrošina tiesību pienākumu izpildi, var minēt tiesību atzīšanu zināmā sabiedrības autoratīvajā daļā, bet kuras vispār nebūtu iespējama tiesiskās iekārtas pastāvēšana.
Izejot no viedokļa par spaidu elementu tiesībās kā sekundāru parādību, es skatīju arī tiesību nozīmības ētiskā minimuma teoriju.
NOBEIGUMS
Veicot šī referāta sagatavošanas un veidošanas darbu, esmu atklājis tiesību un morāles savstarpējās attiecības un secinājis, ka:
morālei un tiesībām vispārīgi ir kopīga darbības sfēra – cilvēku savstarpējo attiecību regulēšana, kurā katram no šiem institūtiem ir brīva samērā neliela attiecību daļa, kur “tīrā veidā” izpaužas regulējošā funkcija;
pastāvot kopīgai tiesību un morāles darbības sfērai, šīs parādības savos priekšstatos var pārstāvēt arī atšķirīgus viedokļus, to līdzekļi sekmīgai regulējamā uzdevuma īstenošanai var nesakrist;
tiesību un morāles struktūras pamatelements ir norma, kurā ietverto priekšrakstu rašanās pamats ir indivīdu darbība, bet būtiska atšķirība ir prasību izpildīšanas sankcionēšanā un normu raksturā;
morāles un tiesību starpā jābūt saskaņai, kuru nodrošina ētiskais minimums tiesību normās, kas “atkarībā no laika un vietas var pārkāpt savas minimuma robežas un tuvoties ētiskajam maksimumam”;
gribas ierobežošana, manā skatījumā, ir sabiedrības pastāvēšanas un attīstības priekšnoteikumu nodrošinātāja;
fiziskie spaidi ir tiesību pazīme, kurai piemīt tikai sekundāras pavadparādības loma.
Tuvāk apskatot tiesību un morāles jēdzienus, esmu nonācis pie secinājuma, ka, jo lielāka būs visas sabiedrības un katra indivīda iesaistīšanās diskutablajos jautājumos, kas skar tiesības un morāli, jo lielāka būs saskaņa šo parādību starpā un būtiskāka kļūs šo divu sistēmu savstarpējā ietekme. Tādejādi, tiesību un morāles sistēmas papildinās viena otru un būs par pamatu sabiedrības attīstības dinamikai, no kuras tad arī ir atkarīga mūsu dzīves augðupeja.
IZMANTOTO AVOTU SARAKSTS
Krastiņš I. Tiesību teorijas pamatjēdzieni. – 3.izd. – Rīga: 1997.g.
Lasmane S., Milts A., Rubenis A. Ētika. – Rīga: 1993.g.
Petražitskis L. Tiesību un valsts teorija sakarā ar mācību par morāli. Rīga: Augusta Golta apgādība. 1931.g.
Šulcs L. Spaidu elements tiesībās. // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis. – 1937.g. – Nr.2
Šulcs L. Tiesību idejas un dabisko tiesību problēma Kanta tiesību teorijā. Rīga: a/s Valters un Rapa 1939.g.
Ðulcs L. Tiesības kā ētikas minimums – Rīga: 1936.g.
Лукашева Е.А. Право, мораль, личность. – Москва: Наука – 1996.