Nepārtrauktā kustība.
Mūžīgais dzinējs latīniski (perpetuum mobile) ir abstrakts dzinējs, kas vienu reizi iedarbināts, lai veiktu darbu neierobežoti ilgi, nesaņemot enerģiju no apkārtējās vides, vai arī tāda mašīna, kuras vienīgais darbības rezultāts ir no apkārtējās vides siltuma pilnīga pārvēršana mehāniskā darbā, taču šādu dzinēju darbība ir pretrunā ar fizikas likumiem un praktiski nav iespējams, jo saskaņā ar enerģijas nezūdamības likumu nevar iegūt darbu , kas ir lielāks par patērēto enerģiju, kā arī zinātnieki nevarēja izprast, kā uzturēt paškustību bez ārējā dzinēja.Un tieši šo iemeslu dēļ mūžīgais dzinējs tiek uzskatīts, kā iedomāts mehānisms, kas bez apstājas uztur savu kustību un reizē veic kādu darbu. Šādu mehānismu neviens vēl nav konstruējis, tā lai tas darbotos, lai gan jau sen ir mēģināts izgudrot un īstenot.
Par pirmā veida mūžīgo dzinēju nosauca tādu mašīnu, kura iekustināta turpina savu kustību pastāvīgi, līdz detaļas pilnīgi nolietotos, un kura dotu darba ietaupījumu. Mūžīgā dzinēja izgudrotāju pastāvīgās nelaimes piesaistīja šīs problēmas atrisināšanai lielu zinātnieku uzmanību un bija par iemeslu ievērojamiem atradumiem. Un zinātnieku precīza analīze parādīja, ka izmantojot jebkuru mehānismu, nav iespējams iegūt darba ietaupījumu, noteikti rodas ceļa zaudējums. Un šos rezultātus formulēja likuma veidā, kurš nosaukts par mehānikas „zelta likumu”:
„Neviena mašīna nevar dot darba ietaupījumu, bet spēka ietaupījumu mašīna dod uz ceļa zaudējuma rēķina vai uz ceļa ietaupījuma uz spēka zaudējuma rēķina”
Mehāniskā enerģija.
Mehāniskā kustība pārvēršas termiskajā kustībā un tādēļ izmantojot mašīnas, rodas darba zaudējums. Tomēr mēs varam tikai iedomāties šādu ideālu gadījumu, kad mašīnā nav berzes un citu kaitīgu pretestību. Šādas mašīnas lietderības koeficents būtu vienāds ar vienu padarītu darba daudzumu, kāds tiek patērēts mašīnas darbināšanai.
Siltumapmaiņas procesā kādai termodinamikas sistēmai tiek pievadīts siltuma daudzums.
Mazliet no vēstures.
Kāds zinātnieks Stevins, kas dzīvoja 16.gs beigās un 17 gs. sākumā, atklāja spēku līdzsvaru likumu uz slīpas plaknes ((skatīt 1.att.)). Spēku līdzsvaru likumu uz slīpas plaknes, lietojot trīsstūra prizmai pārsviestu ķēdi, kas sastāvēja no 14 vienādām lodēm. Lejas daļa, kas nokarājās līdzsvarojās un divas lodes līdzsvaroja četras lodes pa kreisi. Bet, tā novietotā ķēde pati nekustējās, tāpēc viņš to nosauca par brīnumu, ka tās divas lodes labajā pusē līdzsvaroja citas un vilka ar tādu pašu spēku, kā tās lodes , kas atradās trijstūra kreisajā pusē.
Tātad no tā var secināt, kad īsā plāksne proporcionāla lodīšu smagumam. Un to, ka šeit darbojas mehānikas likums: lai noturētu ķermeni uz slīpas plāksnes, ir jāiedarbojas šīs plāksnes virzienā ar spēku, kas tik reižu mazāks par lodītes svaru un cik reižu plāksnes garums ir lielāks par tās smagumu.
Bet šeit ir redzama smaga ķēde, kas pārlikta pāri riteņiem, tā ka tās labajai pusei jebkurā stāvoklī jābūt garākai par kreiso. Šo smago ķēdi līdzsvaro ar vieglu, ja spēki tās velk dažādos leņķos. Šī mehānisma kreisā ķēde ir svērteniska, bet labā novietota slīpi, un tādēļ tā ir smagāka, bet tā kreiso pusi uz leju nevilks.
Bet kāds cits mūžīga dzinēja izgudrotājs, kas demonstrēja savu izgudrojumu pagājušā gadsimta 60. gados. Viņa mehānisms sastāvēja no liela riteņa, kura iekšienē ripoja lodes, pie tam izgudrotājs apgalvojis, ka nevienam šo riteņu kustību neizdosies apturēt. Bet šīs izstādes apmeklētāji viens pēc otra mēģināja apstādināt riteni, kas viņiem neizdevās, turklāt jāpiezīmē fakts, par to ka tiem, kas to mēģināja šis mehānisms atņēmis rokas, jo tās kustējies ātri. Bet neviens arī nevarējis iedomāties, tādu viltību, ka šis ritenis griezies bez apstājas tikai tāpēc, ka cilvēki cenšas to apstādināt; griežot to atpakaļ, bet viņi tajā pašā laikā uzvilka mākslīgi noslēpto mehānisma atsperi.
Izejot no tā kā ir notikuši daudzi nesekmīgi mēģinājumi izgatavot mūžīgo dzinēju, var secināt, ka daudzi cilvēki ir kļuvuši dziļi nelaimīgi, jo tie tērēja visus savus ietaupījumus un peļņu šāda dzinēja izgatavošanā. Seni stāsti, stāsta, ka šie cilvēki dēļ tā kļuvuši par nabagiem un šīs nerealizējamās idejas upuriem. Viņi visur meklēja un lūdza, lai piešķir līdzekļus šāda modeļa būvei ar solījumiem, ka izdosies realizēt jaunās idejas, kā var uzbūvēt galīgi pilnīgi ejošu mūžīgo dzinēju.