Napoleons Bonaparts-Francijas lepnums un posts

Napoleons Bonaparts- Francijas lepnums un posts

Par cilvēkiem, kuri sava mūža laikā neko ievērojamu nav paveikuši, pēc viņu nāves- nerunā. Napoleons Bonaparts- cilvēks, par kuru sarakstītas milzum daudz grāmatu un atsevišķu rakstu, ar dzīves laikā paveikto ir panācis, ka viņš netaps aizmirsts.

Napoleons Bonaparts, būdams gudrs, mērķtiecīgs un varošs, ko apliecina kāda Francijas valstsvīra un filozofa, Sijēsa, teiktais: „Kungi, jums ir īsts vadonis. Šis vīrs zina visu, grib visu un var visu,”- darīja visu iespējamo ne tikai, lai gla’btu Franciju no saimnieciska un

n
n politika sabrukuma, bet arī, lai laika gaitā kļūtu par Francijas imperatoru, ko 1804. gada 2. decembrī, Romas pāvestam klātesot, arī paveica.

Napoleona I laikā Francijā tika īstenota stingra valsts varas koncentrācija un pārvaldes centralizācija, kas sašaurināja sabiedrības līdzdalību valsts lietās, tās līdzdalība pēc šīs reformas iekšpolitikā aprobežojās ar to, ka tās pārstāvniecības orgāns bija tiesīgs apspriest pirmā konsula ierosinātos likumus un drīkstēja tikai vai nu pieņemt, vai noraidīt, bet ne apspriest, valsts augstākā likumdevēja ierosinātos likumus. Tādējādi vara praktiski koncentrējās tikai viena ci
i
ilvēka rokās, proti, Napoleona I.

Revolūcijas rezultātā sasniegtās modernas sabiedrības iezīmes Napoleons I saglabāja. Šīs iezīme paredzēja: visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, indivīda brīvību un privātīpašuma neaizskaramību.

Lai valsts saimniecība spētu pārvarēt krīzi, tika īstenota naudas reforma un nodibināta Francijas banka, noteiktas ai
i
izsargmuitas, būvēti ceļi, sakārtota kreditēšanas sistēma, taču visi šie pasākumi nerealizēja saimniekošanas pilnīgu brīvību, jo valsts to neļāva.

Patiess Napoleona I sasniegums bija sabiedrības vajadzībām atbilstošas, jaunas izglītības sistēmas radīšana. 1802. gadā nodibināja Izglītības ministriju, kas realizēja trīspakāpju izglītības sistēmu.

Napoleons I Bonaparts, kā jau savas valsts robežu pagarināšanas gribošs un apņēmīgs imperators, loloja plānu par visas Eiropas apvienošanu viena valdnieka, t.i. savā, pakļautībā, kā arī Francijas kundzības nodibināšanu pasaules jūrās. Plāna otras daļas īstenošanai ceļā stāvēja Lielbritānija, turklāt- veiksmīgi! Lielbritānija, pilnīgi iznīcinot franču floti, nodrošināja savu kundzību uz jūras. Napoleons I, nespējot samierināties ar sakāvi, izvēlējās citādu taktiku, proti- saimniecisku sagrāvi, ko vēsturē pazīst kā kontinentālo blokādi. Īstenojot šo kontinentālo blokādi, tika pārtraukta jebkāda tirdzniecība ar Lielbritāniju. Šī kontinentālā blokāde ik pa laikam ti
i
ika apieta, jo ne tikai Lielbritānija cieta no tās, arī citām Eiropas valstīm tā nenāca par labu.

Napoleonam I, tiesa gan- pielietojot militāru spēku ievērojami izdevās paplašināt Francijas teritoriju; tā pletās no Lībekas līdz Romai, no Brestas Atlantijas okeāna piekrastē līdz mūsdienu Horvātijai. No Varšavas līdz Gibraltāram bija Francijas ietekmes zona. Tādējādi Napoleons I no Eiropas tautu atbrīvotāja bija kļuvis par apspiedēju un iekarotāju.

Napoleona Bonaparta nedienas sākās, kad Krievija 1810. gadā izstājās no Lielbritānijas kontinentālās blokādes, jo tieši šī iemesla dēļ Napoleons I sa
a
apulcināja milzīgu armiju- lielāko, kāda jebkad vēsturē bija pieredzēta, un devās karagājienā pret Krieviju (1812. gada 25. jūnijā Napoleona apjomīgais karaspēks bez kara pieteikuma pārgāja Krievijas robežu). Ņemot vērā to, ka Krievijai nekādi neizdevās sapulcināt ne tuvu tik iespaidīgu armiju, kādu bija sapulcinājis Napoleons I, varēja domāt, ka Napoleons I triumfēs, bet liktenis nebija lēmis tam piepildīties. Cars Aleksandrs I neattaisnoja Napoleona I cerības un nekādi nepiekrita miera līgumam. Karš novājināja franču armiju, trūka apģērba un apbruņojuma, bet karam beigas nebija redzamas. 18. oktobrī uzbruka krievu armija un franču armija bija spiesta atkāpties.

Neveiksmes Krievijā bija smags trieciens Napoleona I Bonaparta varai Eiropā. Pakāpeniski pret Franciju veidojās koalīcija, kurā nozīmīgākās bija Lielbritānija, Krievija, Prūsija un Austrija. 1813. gada oktobrī kaujā pie Leipcigas pret Napoleona I karaspēku piedalījās aptuveni pusmiljons dažādu Eiropas tautu pārstāvju. 1814. gada marta beigās Napoleonu I piespieda atteikties no troņa un Francijā tika atjaunota Burbonu dinastija.

Tāds nu bija Napoleona I laiks Francijā. Vienu brīdi viņa varā bija vai visa Eiropa un jau otrā- tikai Elbas sala Vidusjūrā. Ko lai saka? Tāda nu ir tā dzīve; cenšoties ko kaismīgi sasniegt, jārēķinās ar to, ka var pazaudēt visu.

Napoleons I ar lielu veiksmi un sekmēm padarīja visās dzīves nozarēs un tautas labā dažos gados daudz vairāk nekā Francijas karaļi bija padarījuši daudzos gadsimtos.

Augstāk stāvošās personas ienīda Napoleonu I par to, ka tā vietā, lai tikai sakārtotu revolūcijas radīto haosu, viņš kļuva arī par Francijas valdnieku. Arī ārzemēs tās aprindas, kurām nācās ciest no Napoleona darbības, ienīda viņu. Tā Napoleons I Bonaparts, lai cik labi bija viņa nodomi un cik diženi viņa darbi, guva arvien vairāk ienaidnieku.

Pēc Napoleona I nāves likās, ka visa pasaule ir nozvērējusies aizmirst viņa vārdu, bet tāpat kā nakts nekad nav spējusi uzvarēt dienu, tā arī pat visi varenie Napoleona I ienaidnieki nav varējuši un vēl arī šodien nevar likt tautām aizmirst to pozitīvo, uzbūvējošo un haosu kārtojošo darbu, ko Napoleons bija paveicis sava samērā īsā mūža nedaudzajos gados.

/Napoleons Bonaparts dzimis 1769. gada 15. augustā un miris 1821. gada 5 maijā pulksten 17:45/