Narkomānija

Paši narkomāni saka tā.

“Lai justos jautrāks, sabiedriskāks, laimīgāks, zinīgāks. Īstenībā es nezinu, kas es patiesībā tāds esmu, bet. Bet uz kādu laiku narkotikas padara dzīvi vieglāku.”

“Tāpēc, ka to dara pārējie. Ja smēķē visi tavi draugi, patiešām ir grūti atturēties.”

“Ai, neviens mani nesaprata! Ne mājās, ne skolā.”

“Gribējās pamēģināt. Visi par to runāja.”

“Kad es tāpat jūtos labi, narkotikām nav pārāk lielas nozīmes. Taču tagad es bez tām nevaru iztikt, tāpēc man tās jālieto.”

“Pazaudēju darbu un man nebija kur likt savu laiku. Garlaicība. Vi

i
ispirms es pamēģināju kaņepes. Pēc tam kļuvu par “vienreiz nedēļā lietotāju”, vienīgi. nekas tāds patiesībā nepastāv.”

Psihoaktīvās vielas cilvēki ir pazinuši kopš antīkiem laikiem. Jau tad pastāvēja stingras un labi izstrādātas tradīcijas, kā vielas lietot medicīnā, reliģiskās un sadzīves ceremonijās. Bija dažādi modeļi: katrā reģionā un kultūra – savs. Piemēram, Dienvidamerikā, Andu kalnos, indiāņi gadsimtiem ilgi pazina kokas augu (no kura tagad iegūst kokaīnu) un vienmēr košļāja tā lapas reliģiskos svētkos, kā arī – lai nomāktu izsalkumu un atvairītu nogurumu. Vai arī – jau gr

r
rieķi un romieši zināja par opija magonēm, kas aug Āzijā un tālajos Austrumos. Austrumindijā rastafariešu reliģijā hašišu jeb gandžu godā kā mistisku augu un bieži smēķē pie svētās Gangas upes, uzskatot, ka tam piemīt dziednieciskas īpašības. Taču pēdējā gadsimta laikā šī
ī
ī kārtība ir salauzta un to paveica noziedzīgās organizācijas peļņas nolūkā (nelegālā tirdzniecība ar narkotikām). Tā izveidojas neasimilēts un kulturāli deģenerēts lietošanas modelis.

Tomēr cilvēku lielākā daļa ar visām problēmām ir tikusi galā bez narkotiku palīdzības, tādēļ varbūt jautājums par narkotiku lietošanas cēloņiem būtu jāuzdod nedaudz citādi. Proti: kādēļ viņi tā varēja, bet neliela daļa to nespēja?

Uz šādu jautājumu atbildēt ir ļoti grūti. Ir deklarētas daudzas teorijas un nosaukti dažādi narkotiku lietošanas cēloņi. Tomēr parasti tie visi tiek saistīti ar kādu noteiktu lietotāju apakšgrupu un tās uzvedību. Pie vispāratzītiem veicinošiem faktoriem jāmin cena, pieejamība un juridiskais statuss. Zema narkotiku cena padara tās pieejamas plašam sabiedrības slānim, viegla pieejamība (plašs piedāvājums) vilina vājos un eksperimentētājus, bet zems sods rada visatļautību.

R. Īvs (R. Ives), an

n
ngļu eksperts, runājot par to, kādēļ jaunieši uzsāk lietot narkotikas, piemin, viņaprāt, svarīgākos cēloņus:

1. Viegla narkotiku pieejamība un liela to dažādība. Zemas cenas.

(Tātad – atvērtas robežas, pasaules līmeņa tirdznieciskie sakari, jauni narkotiku veidi – LSD, ekstāze u.c.). Te jāuzsver pieejamības divi aspekti:

– fiziskā pieejamība;

– psiholoģiskā jeb emocionālā pieejamība. Pēdējā raksturo attieksmi: vai to darīt ir O.K.

2. Lielāka turība (daudziem jauniešiem ir nauda narkotiku iegādei).

Pretēji valdošajam uzskatam, ka nauda narkotiku iegādei tiek iegūta kriminālā ceļā, pastāv arī tādi secinājumi, ka pati naudas esamība stimulē iegādāties narkotikas: na

a
auda taču kaut kur jāizdod.

3. Agrs briedums savienībā ar garāku pārejas vecumu (ilgāki pusaudžu gadi). Tātad – arī problemātiskāks laiks.

4. Masu mediju loma, kuri bieži vien veicina pozitīvu imidžu par narkotikām.

Ieilgušie pusaudža gadi kopā ar turību (naudas esamību) bija bāze, lai izveidotos tirgus, kas orientēts tieši uz jaunatni un apmierina viņu vēlmes. Jo nozīmīgāka ir vienaudžu grupa un viņu kultūra, jo lielāka ir jauniešu izolācija no vecāku ietekmes. Un, jo mazāka ir vecāku ietekme, jo lielāka varbūtība, ka parādīsies novirzes no uzvedības normām, arī narkotiku lietošana.

5. Pieaugoša morāles individualizēšana. Vairs nav iespējams balstīties uz to morāles kodeksu, kuru radīja iepriekšējās paaudzes – jaunieši rada paši savu morāles kodeksu.

Arvien biežāk tiek apšaubītas tradicionālās morālās vērtības (to dara ne tikai jaunieši). Bet tas vēl nenozīmē, ka jaunieši ir “mazāk morāli” nekā iepriekšējās paaudzes, vienkārši viņu morāles uztveres spēja ir attīstījusies citādi. Jaunieši var nesaskatīt neko ļaunu marihuānas smēķēšanā, tai pašā laikā – iestāties par dzīvnieku un vides aizsardzību. Šīs izmaiņas morāles normās, kurām tic jaunieši, ir viens no cēloņiem, kādēļ valdība zaudē savu lomu privātās morāles jomā. Zaudējot to, ka institūcijas tiek asociētas ar morāli, daudzi atļaujas lietot narkotikas.

6. Sagrautas cerības. Tas ir rezultāts apjēgai, ka ne visi būs bagāti vai veiksmīgi.

Tas rodas no tā, ka bieži vien jauniem cilvēkiem sasola rožainu nākotni – māja, mašīna un citi labumi, kā arī karjeras iespējas un laimīgas attiecības ģimenē (biežāk grēko masu mēdiji). Bet reāli daudziem tas nebūs (jau nav) sasniedzams, un nepiepildīto ambīciju kompensēšanai viņi sāk lietot narkotikas.

Arī faktorus, kas ietekmē lietošanu, nosacīti var sadalīt trīs grupās.

1. Individuālie jeb personas (psiholoģiskie) faktori.

*Iedzimtība.

*Rakstura vājums, kas iezīmējas ar:

-zemu pašvērtējumu, pašapziņu un pašapmierinātību,

-lielu nemieru, impulsivitāti, zemu paškontroli un tendenci uz hipohondriju.

Jāuzsver, ka saikne un attīstība starp šiem faktoriem un narkotiku lietošanu ir tālu no pilnīgas skaidrības. Deformētā personība var būt arī vielu lietošanas sekas, bet ne cēlonis.

Daudzi autori vispār noliedz personības nozīmi un uzskata lietošanu par sociālās prakses iezīmi, kas atspoguļo sabiedrības attieksmi pret narkotiku lietošanu. (Ir tā modes lieta vai ne, – tas nosaka rīcību.) Tajā pašā laikā pastāv arī diametrāli pretēji uzskati.

2. Savstarpējo attiecību (ģimene, vienaudži, autoritātes) faktori.

Kā pirmais jāmin ģimenes loma. ģimenes ietekme uz bērnu ir tieši proporcionāla ģimenisko attiecību stiprumam. Jo ģimeniskās attiecības vājākas, jo lielāka ir vienaudžu un citu ietekme. Tomēr vājāka ģimene vēl nenozīmē, ka tā ir nepilna ģimene, jo kvantitatīvie rādītāji nav noteicošie. Svarīgāki ir ģimenes kvalitatīvie faktori. Pie narkotiku lietošanas veicinošiem faktoriem jāmin:

– vardarbība pret bērnu ģimenē;

– mazs vecāku atbalsts bērnam, nav tuvuma ar bērnu;

– alkohola lietošana ģimenē;

– ģimenes sociālā izstumtība.

Vecāku negatīvā attieksme pret narkotiku lietošanu mazāk ietekmē bērna uzvedību, toties liela loma ir tuvām cilvēciskām attiecībām.

Otrkārt, jāmin vienaudžu un draugu ietekme. Tā neapšaubāmi ir liela un to bieži vien identificē kā galveno cēloni narkotiku lietošanas uzsākšanai, tomēr – nevajag pārspīlēt. Drīzāk tās tomēr ir paša jaunieša īpašības, kas nosaka lietošanas uzsākšanu, viņa vēlme biedroties ar kādas interešu grupas (kultūras) pārstāvjiem. Šī vēlme biedroties un iedrošinājums (jo viņi taču lieto!) vien ir nopietns priekšnoteikums lietošanas uzsākšanai. Katram konkrētam tīnim, jaunietim pirms iesaistīšanās šādā pasākumā ir vēlme būt pārliecinātam, ka tas, ko viņš dara, ir saistoši, droši, ka līdz ar to viņš kaut ko sev iegūs, vai arī tas ir prestiži. Šāda nostādne ir vajadzīga, lai kompensētu to ietekmi (narkotikas ir sliktas!), ko dod vecāki vai citas ietekmīgas personas. Turklāt, ja esi jauns un vesels, narkotiku lietošanas tālejošās sekas un blakus parādības šķiet esam ļoti tālā nākotnē – katrā ziņā tas neliekas kaut kas tāds, par ko būtu jāuztraucas PAŠLAIK. Atskārsme, ka noticis kaut kas grūti labojams (vai nelabojams kā, piemēram, inficēšanās ar HIV) bieži vien nāk par vēlu. Diemžēl.

3. Sociālie, vides un kultūras faktori

Pārejas laikā, kad sabiedrība zaudē tradicionālās vērtības un paradumus, ir viegli nokļūt maldīgu iespaidu varā. Tas ir raksturīgi mūsu valstij, kad sagruva izolācija no Rietumu pasaules, bet jaunu vērtību sistēma vēl nav stabilizējusies un tās aizstāj pseidovērtības (materiālisms, miesas baudas u.c.). Cilvēki ir zaudējuši identifikāciju ar tradicionālajām vērtībām un deviance – rīcības novirzītība no tiesiskajām un tikumiskajām normām, pieņemtajiem standartiem – kļūst par sabiedrībā akceptētu normu.

Sociālie zinātnieki izskaidro narkotiku ļaunprātīgu lietošanu kā vienu no atbildes reakcijām uz “atsvešināšanos” vai “tikumu (morāles) pagrimumu”. Cilvēki, kas neiekļūst dzīves galvenajā straumē un paliek ārpusē, meklē alternatīvu veidu pielāgoties sabiedrībai, piemēram, lietojot narkotikas. Pat tad, ja narkotiku lietošana nav atbildes reakcija uz trūkumiem izglītībā vai ekonomisko izstumtību, tā var būt saistīta ar cita veida sociālo spriedzi vai izmaiņām. Taču to gan nevajag ierobežot vienīgi ar nabadzību. Devianta uzvedība saistās ar sensāciju un riska meklētājiem. Labi, ja risks pozitīvi orientēts, bet tās var būt arī narkotikas. Kāpēc? To nosaka:

– pats process (ziņkārība, sociālais iespaids);

– problēmas (ģimenes, psiholoģiskās, ekonomiskās);

– nav pretdarbības (profilakses, izglītības).

Bet:

– zināšanas par narkotiku lietošanas negatīvajām sekām nav pietiekams arguments, lai kompensētu iepriekš minēto;

– juridiskais aizliegums lietot narkotikas ietekmē vairāk nekā sodu politika. Svarīgi, vai likumi tiek īstenoti (tā ir formālā kontrole). Bet neformālā – sociālā – kontrole un sankciju normas (stigmatizēšana, apzīmogošana un kaunināšana) dažreiz ir spēcīgākas par likumiem. Līdz ar to sociālās kontroles pavājināšanās noved pie deviantas uzvedības normu stabilizēšanās.

Faktori, kas varētu ietekmēt uzvesties neatbikstoši sabiedrībā akceptētiem standartiem:

– ja pamatskolā bērns ir traucējis citiem un bijis negodīgs;

– ja nāk no nelabvēlīgas ģimenes;

– ja vecāki bērnu ir fiziski ietekmējuši un sociālie darbinieki ir piedalījušies viņa aprūpē;

– ja vecāki vai brāļi (māsas) ir sodīti par kriminālpārkāpumiem;

– vecāki ir slikti izturējušies pret bērnu – nav pievērsuši uzmanību, savstarpēji konfliktējuši, bijuši autoritāri un maz interesējušies par bērna skolas gaitām;

– vecāki slikti bērnu uzraudzījuši un nav uzstādījuši prasības;

– bērns pārdzīvojis ģimenes izjukšanu;

– tēvam vai mātei ir problēmas ar darbu vai veselību un tas netiek izrunāts ģimenes locekļu starpā;

– bērnam ir salīdzinoši zemāka inteliģence nekā viņa vienaudžiem, viņš cenšas pēc iespējas retāk apmeklēt skolu;

– vecāki un vienaudži tiecas vērtēt bērnu kā pārdrošu, bet skolotāji vērtē kā hiperaktīvu ar vājām koncentrēšanās spējām;

– psihomotorikas testos un personības intervijās balansē uz augšējās “impulsivitātes” robežas;

– nav visai atzīti vienaudžu vidū.