Satura rādītājs.
* Ievads
* Narkomānija – Kas tas ir?
* Narkotiku vēsture
* Noziedzība un narkotikas
* HIV / AIDS
* Statistika
* Secinājumi
* Izmantotie materiāli
Ievads
Narkomānijas vilnis ņēmis savā varā daudzu valstu jauno paaudzi. Narkomānija ir kā balts mākonis, kas pie apvāršņa nav redzams, bet zem kura daudzus jau skāris smags un briesmīgs lietus. Vēl nesen ziņas par to nonāca pie mums tikai no citām zemēm. Tagad narkomānija nokļuvusi līdz mums un izplatās pēc epidēmijas likumiem – viens narkomāns gada laikā inficē vēl piecus.
Ja jau narkomānija sagādā tik lielas ciešanas, kāpēc tā pastāv? Kāpēc cilvēki kļūst narkomāni? Kas īsti ir narkotikas? Kā tās radās?
Narkomānija – Kas tas ir?
Narkomānija – nav slimība, šī vārda praktiskajā nozīmē. Bet tas arī nav vienkārši slieksnis. Narkomānija ir totālā apziņas sakāve, pie tām vēl pavadībā ar fiziskas veselības komplikācijām. Narkomānija ir bio-psiho-sociāl-garīga slimība. Vissliktākais, ko narkomāni par vēlu apzinās, ka viņi nevis vienkārši “spēlējās” ar narkotikām, bet vairs nevar bez tām. Dažreiz tiekšanās attīstās pēc pusgada vai pat pēc gada, biežāk pēc 2 – 3 mēnešiem, bet nereti cilvēks paliek atkarīgs jau pēc pirmās heroīna vai “melnā” pulvera injekcijas. Bet beigas vienmēr ir šādas: vai nu tā ir izolācija (cietums, psihiatriskā slimnīca), vai nu NĀVE, bet retos gadījumos – izveseļošanās (5 – 10%).
Ko narkotikas nes cilvēkiem?
Ļoti bieži narkotikas pirmo reizi lieto ziņkārības vai solidaritātes pēc. Tie, kas apzināti lieto narkotikas, parasti gaida divus efektus: gūt iespēju atslābināties, novērsties no ikdienas problēmām vai no traģiskiem notikumiem; gūt iespēju izmēģināt jaunas, nezināmas sajūtas, stimulēt iztēles un jaunrades spējas.
Sāksim no otra efekta. Kā vienmēr, tie, kas lieto narkotikas, cer uz nebeidzamo, brīnišķīgo atklājumu fejerverku un apziņas stāvokli. Lai šīs “brīnums” notiktu, pasaules garīgās autoritātes, no tiem neizslēdzot “Roka Monstrus” ROLLING STONES un BEATLES, dzena skolotājus un krišnaītus, Kastanedi un Kuinsi rekomendē nodarboties ar sevi. Bēdīgs to cilvēku liktenis, kas mēģināja dvēseles darbību apmainīt vai stimulēt ar narkotiku lietošanu – Merlin Monro, Elvis Presli, Mihaila Bulgākova, Džima Morrisone – saraksts ir nebeidzams. Pretēji cerībām narkotikas traucē jaunrades procesam, nedod koncentrēties, jaunrades intereses aizstājot ar to finansiālo iespēju raizēm, iztēle rāda kārtējo vēlamo “kaifa” devu.
Tagad par pirmo gaidāmo efektu. Taisnība, ka narkotikām piemīt īpašība uz neilgu laiku “atslēgt” no problēmām. Taisnība, ka šīs laiks ir ļoti īss. Taisnība, ka problēmas nekur nezūd. Pašas narkotikas, priekš vairākuma “rēgojošiem”, paliek par problēmu, lūk, kur ir situācijas ironija. Parādās fiziskā atkarība. Izlaižot kārtējas devas pieņemšanas laiku, narkomānam sākās “lomkas”. Bet tas vēl nav viss. Izņemot fizisko ir arī garīgā atkarība. To var aprakstīt šādi: narkomāns vienkārši izjūt mīlestības sajūtu pret narkotikām; vienmēr domā par savas kaislības priekšmetu; vienmēr gaida tikšanos ar to. Tāda ir narkomānija. Mēģināt vai nemēģināt – Jūsu daļa.
Narkotiku vēsture.
Līdz XX gadsimta sākumam praktiski nebija ierobežojumu uz narkotiku ražošanu un lietošanu. Dažreiz bija mēģinājumi samazināt vai aizliegt noteiktu vielu lietošanu, bet tie bija īslaicīgi un visbiežāk neveiksmīgi. Tā, piemēram, tabaku, kafiju un tēju Eiropā sākumā atteicās pieņemt. Pirmais eiropietis, kurš uzsmēķēja tabaku – Kolumba līdzbraucējs Rodrigo de Heres – pēc ierašanās Spānijā tika apcietināts un iemests cietumā, jo valdība uzskatīja, ka viņā ir iemiesojies velns. Bija mēģinājumi arī aizliegt lietot kafiju un tēju. Ir zināmi arī gadījumi, kad valstis nevis aizliedza narkotikas, bet tieši otrādi veicināja tirdzniecību ar tām. Labākais piemērs – bruņoti konflikti starp Lielbritāniju un Ķīnu 19.gs. vidū.
Tos nosauca par opija kariem, tāpēc ka angļu tirgotāji ieveda Ķīnā opiju. 19.gs. vidū vairāki miljoni ķīniešu iesāka lietot opiju. Šinī laikā Ķīna ieņēma pirmo vietu pasaulē pēc opija lietotāju skaita (lielākā daļa opija tika audzēta Indijā, kuru angļi piegādāja Ķīnai). Ķīnas valdība pieņēma vairumu likumu saistībā ar opija importa kontroli, bet neviens no tiem, ieskaitot arī likumu par pilnīgu aizliegumu, nedeva vēlamos rezultātus. Angļi nevēlējās samazināt opija tirdzniecību, jo, pirmkārt, tas deva lielu peļņu, un otrkārt, pašā Anglijā nebija tik lielas atkarības no narkotikām, kaut arī opijs tika plaši pielietots medicīnā.
1838.gadā izraisījās konflikts – Ķīnas valdība iznīcināja lielu opija kravu, kas piederēja angļu un amerikāņu tirgotājiem – sākās pirmais opija karš. Karā uzvarēja Lielbritānija. Pēc 1842.gada Nankinska līguma Lielbritānija saņēma tiesības izmantot Honkongas ostas kā kompensāciju par iznīcināto opija kravu. Tirdzniecība turpinājās un 1856.gadā noveda pie otrā opija kara. Karš beidzās 1858.gadā un pēc Tiesiska līguma noteikumiem Ķīna turpināja importēt opiju, bet varēja uzlikt lielākas muitas nodevas. Opija tirdzniecība samazinājās līdz beidzot 20.gs. sākumā pilnīgi tika pārtraukta, kad visā pasaulē sākās kampaņa par atļauju lietot narkotikas tikai medicīniskos nolūkos (kā pretsāpju līdzekļus).
XX gadsimtā Eiropā un Amerikā tika lietotas praktiski vienas un tās pašas narkotikas. Interesanti ir tas, ka daudzas jaunas vai sen aizmirstas vecās tika uzsāktas lietot vispirms Amerikā un tad izplatījās citās valstīs, tā ka Amerika būtībā uzdeva toni starptautiskajai tirdzniecībai ar narkotikām.
Noziedzība un narkotikas.
Viens no noziedzības attīstības Krievijā – narkomānija. Nevienam nav noslēpums, ka narkotiku ražošana un tirdzniecība – vispelnītākais bizness. Piemēram, daži konkrēti skaitļi – heroīna kilograma maksa:
– Afganistāna – 9 000 $;
– Tadžikistāna – 25 000 $;
– Maskavā – 150 000 $.
Apmeklētāja komentārs (oficiāli nav apstiprināts): “Es esmu Dušanbe pilsētas iedzīvotājs, kā man ir zināms 1 kg heroīna var iegādāties nevis par 25 000 $, bet par 2500 – 3000 $, bet Afganistānā šī inde maksā 1000 – 1500 $.
Un vēl dažas leģendas par šo indi: pie mums klīst baumas, ka Afganistānā heroīnam piemaisa “mullu skaitīto cilvēka kaulu pulveri”, tamdēļ arī cilvēkam, kas lieto šīs narkotikas notiek “lomkas” (kaulu laušana!), un viņu velk uz šo ļaunumu… Bet tās ir tikai baumas. Bet mazumtirdzniecības cena uz heroīnu ir 1700 (!!!) augstākā par tās pašizmaksu. Skaidrs, ka cilvēks ies uz visu, lai tikai nopelnītu šo naudu. Nav brīnums, ka šodien Krievijas narkotirgu sadalīja noziedzības grupējumi no Krievijas un bijušām Padomju republikām, Āzijas, Ķīnas, Nigērijas. Kopš astoņdesmito gadu beigām veselas narkotiku tirgotāju grupas no šiem reģioniem devās uz Krieviju.
Ķīnas narkomānija ieņem pirmo vietu konspirācijā – tā ir labi noorganizēta struktūra, kurā nevar iekļauties. Nigērijas narkomānija sastāv pamatā no studentiem vai bijušajiem studentiem, kas mācās Patrisas Lumumbas Tautu Sadraudzības Maskavas institūtā. Viņa pirmā izdomāja aizpildīt heroīna un kokaīna nišu, un sāka bezmaksas pa visu valsti, skolās un augstskolās, dot narkotikas. Ieliekot šajā lietā niekus vien, pēc mēneša viņi ieguva kolosālu tirgu. Tomēr, neskatoties uz muitas darbinieku korumpētību, narkotiku piegāde melnādainiem nigērijiem kļuva diezgan problemātiskā, tāpēc ka, viņus pārbaudīja ar īpašu čaklumu. Tāpēc viņi narkotiku pārvadāšanā sāka iesaistīt Krievijas pilsoņus. Ir zināmi gadījumi, kad studenti nigēriji sadraudzējās ar meitenēm (Krievijas pilsonēm), un pēc kāda laika piedāvāja tiem braukt “ekskursijā” uz Nigēriju. Tās piekrita, bet jau Āfrikā nigēriji ar dažādām metodēm, nevienmēr humānām un likumīgām, iesaistīja viņus biznesā, un tās arī saka nodarboties ar narkotiku kapsulu rīšanu. Arī pārvest narkotikas, nigēriji un narkodīleri, sāka ar apkārtējo ceļu palīdzību, Dienvidu un Austrumu Robežām, t. i., Uzbekistānu un Kazahstānu. Pēc tam no šiem reģioniem Krievijas starpnieki uz Krieviju, ar vilciena palīdzību, piegādā narkotikas. Šādi pasākumi saistīti ar Šeremetjego un citu lidostu stingru kontroli. Viena no visjaudīgākām un pieredzētākām kriminālstruktūrām – Azerbaidžānas diaspora. Azerbaidžāni maksā “mentu jumtam” un bandītiem. Visas problēmas viegli atrisina ar naudas palīdzību. Tie parasti dzīvo vienā reģionā legālā stāvoklī un oficiāli nodarbojas ar augļu tirdzniecību tirgū.
HIV / AIDS
AIDS izraisītāju vienlaicīgi identificēja divas pētnieku grupas ASV un Francijā. 1983. gadā Pastēra institūtā (Francija) dr. Lūks Montanjē (Luc Montagnier) izdalīja vīrusu no kāda AIDS slimnieka audiem un nosauca to par LAV (Lymphadentopathy Associated Virus), bet 1984. gadā Roberts Gallo (Robert Gallo) no Nacionālā Vēža Izpētes Institūta (ASV) izolēja vīrusu, ko nosauca par HTLV-III (Human T-Lymphotropic Virus Type III). Šie vīrusi izrādījās identiski un ieguva nosaukumu HIV.
H – Human (cilvēka)
I – Immunodeficiency (imūndeficīta)
V – Virus (vīruss)
HIV izraisa hronisku, lēni progresējošu infekcijas slimību, kuras noslēguma stadija ir AIDS.
Zinātniskie pētījumi liecina, ka HIV cēlies no pērtiķu imūndeficīta vīrusiem jeb SIV, tiem pārvarot sugu robežas un evolucionējot cilvēku populācijā. Tas varējis notikt jau pirms vairākiem gadsimtiem. Āfrikas pamatiedzīvotāji inficējās no pērtiķu asinīm, medījot tos un lietojot gaļu uzturā. Divdesmitajā gadsimtā, attīstoties globalizācijai, aktivizējās starptautiskais tūrisms, starptautiskā prostitūcija, narkotiku lietošana, kā arī notika plaša asins preparātu tirdzniecība, kas veicināja strauju vīrusa izplatīšanos vispirms Āfrikas kontinentā, bet vēlāk visā pasaulē. Mainot saimniekus vīruss kļuva arvien spēcīgāks.
Biežāk inficēšanās notiek ar koplietošanas šļircēm un adatām, injicējot narkotikas, tetovēšanas vai pīrsinga laikā (lietojot nesterilus instrumentus).
Inficētu cilvēku asinis satur HIV lielā koncentrācijā. Izmantojot kopīgas šļirces narkotisko vielu injicēšanai, ir paaugstināts risks inficēties ar HIV. Tas ir galvenais iemesls straujai HIV infekcijas izplatībai intravenozo narkomānu vidē. Lai ierobežotu HIV izplatību narkomānu vidē, daudzās pasaules valstīs (arī Latvijā) izveidoti šļirču apmaiņas un konsultāciju punkti intravenozo narkotiku lietotājiem, kuros var apmainīt izlietotās šļirces pret jaunām un iegūt informāciju par izsargāšanos no HIV/AIDS un narkomānijas ārstēšanas iespējām.
Statistika
Narkotisko vielu lietošana aptaujāto skolēnu vidū ir daudz mazāk izplatīta nekā alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu patēriņš. 17% visu respondentu norāda, ka vismaz reizi ir lietojuši kādu no narkotiskajām vielām, lielākoties tā ir bijusi marihuāna vai hašišs.
Par ļoti iespējamiem faktoriem, kas ietekmē pusaudža izvēli par labu kādas narkotiskas vielas pamēģināšanai, nenoliedzami uzskatāmas tādas parādības kā trauksmes sajūta, vientulības sajūta, nedrošība par sevi un pašpārliecinātības trūkums, dažādas problēmas skolā, mājās, personiskajā dzīvē, tomēr šo faktoru iedarbība vērtējama pārsvarā zemapziņas līmenī. Apzinātie iemesli kādas narkotiskas vielas pamēģināšanai ir daudz vienkāršāki un ir konkrēti formulējami. 67% respondentu, kas kaut reizi lietojuši kādu narkotisku vielu, norāda, ka uz to mudinājusi ziņkārība jeb interese pamēģināt, savukārt otrs jauniešu visbiežāk pieminētais iemesls bija vēlēšanās izjust kaifu.
Salīdzinājumā ar 1999.gadā veikto pētījumu, marihuānas un hašiša pieejamības vērtējums aptaujāto vidū ir ievērojami pieaudzis. 1999. gadā tikai nedaudz vairāk kā trešā daļa aptaujāto (34%) norādījuši, ka zina vietu, kur šīs narkotikas var iegādāties, turpretī 2003. gadā šādu jauniešu skaits pieaudzis līdz 46%.
Divas visbiežāk minētās marihuānas un hašiša iegādes vietas ir diskotēkas un bāri, kā arī dīleru dzīvesvietas („točkas”), tāpat narkotikas ir iespējams iegādāties arī uz ielas vai skolā.
ESPAD 1999.gada un 2003.gada Latvijas pētījumu analīze liecina, ka skolēnu vidū atkarību izraisošo vielu izplatība ir stabilizējusies. Tomēr satraucošs ir fakts, ka legālo un zināmā mērā arī nelegālo narkotiku lietošanas ziņā 15-16 gadus veco jauniešu vidū strauji pieaug vielu lietošanas intensitāte un samazinās gan legālo, gan nelegālo narkotiku pamēģināšanas un regulāras lietošanas sākšanas vecums.
Secinājumi
Narkomānija ir viena no mūsdienu visnopietnākajām un bīstamākajām slimībām. Tā vairs nav kaut kur prom citās zemēs, tā ir tepat blakus. Arī mūsu pilsētā un arī mūsu skolā. Tā var skart katru no mums, tāpēc nevajag aizvērt acis un izlikties, ka tās nav. Tikai tad, ja mēs par to runāsim, lasīsim, interesēsimies mēs varbūt sapratīsim cik tas ir nopietni. Nevajag ticēt, ja kāds saka, ka tas ir ‘’forši’’. Tas ir kā sniega bumba, kas veļas no kalna, un ātrāk ārā nevar tikt, kā tikai pašā apakšā.
Izmantotie materiāli
Informācija ņemta no interneta portāliem:
* www.atkariba.lv
* www.narcomania.lv
* www.medicina.lv
* www.aids.gov.lv
* www.narko.lv