Neverbālās komunikācijas loma saskarsmē

Patstāvīgais studiju darbs uzņēmējdarbības psiholoģijā

SATURS :

IEVADS 4
NEVERBĀLĀS SASKARSMES VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS 4
NEVERBĀLĀS SASKARSMES LĪDZEKĻI JEB KOMUNIKĀCIJAS INFORMATĪVĀS SISTĒMAS IR : 5
 SASKARSMES LAIKA UN TELPAS STRUKTURĒŠANA ; 5
SASKARSMES LAIKA UN TELPAS STRUKTURĒŠANA 5
VIZUĀLAIS KONTAKTS 6
ĶERMEŅA VALODA 8
RUNAS EKSPRESIJA 10
EMPĀTIJA 11
NOBEIGUMS 11
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 12IEVADS
Dzīvojot sabiedrībā cilvēks kontaktējās ar citiem sabiedrības locekļiem . Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi . Saskarsme ir ietverta jebkurā cilvēcisko kontaktu veidā .
Saskarsme ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process , kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību , emocijas , aktivitātes pakāpi un darbību .
Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamajiem izziņas paņēmieniem , jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību , atdarinot citus saskarsmes locekļus , iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi .
Cilvēks no savas dzimšanas tiek iesaistīts saskarsmes procesā un visu savu dzīvi pavada saskarsmē , jo pēc dabas viņš ir radīts , kā sabiedriska un sociāla būtne .
Saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu , kas viņam ir : ar savu personību (domām , jūtām ) un ar savu ķermeni , balsi .
Cilvēki parasti izmanto divējādus saskarsmes līdzekļus :VADS
 verbālos – vārdi , frāzes , literārā un tehniskā valoda ; šo saskarsmi sauc par verbālo saskarsmi ;
 neverbālos – žesti , prozas , mīmika , balss tonalitāte un diapazons , runas temps , vizuālais kontakts ; šo saskarsmi sauc par neverbālo saskarsmi .
Gan verbālajai , gan arī neverbālajai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības procesā . Es uzskatu , ka ļoti svarīgi ir mācēt saprast tieši cilvēku neverbālo mijiedarbību , jo verbālajā saskarsmē ļoti bieži cilvēki daudz ko slēpj , noklusē , vai arī neizsaka savas patiesās domas , kuras , labi izprotot cilvēka neverbālo izturēšanos , ir iespējams atšifrēt un uzzināt . Tāpēc šajā referātā es sīkāk aprakstīšu tieši neverbālo saskarsmi .NEVERBĀLĀS SASKARSMES VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS
Neverbālā saskarsme tiek uzskatīta par ļoti nozīmīgu informācijas avotu par katru indivīdu , jo cilvēks tikpat kā nespēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi pretēji verbālajai saskarsmei , kas attīstās vienlaikus ar apzināto psihi . Neverbālā saskarsme ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim , tāpēc tajā ir daudz mazāk apziņas radītu , mākslīgu , nepatiesu elementu . Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar mīmiku vai pozu . Neverbālā saskarsme ir mūsu patiesās būtības izpausme . Tā sniedz visai pilnīgu cilvēka emocionālo raksturojumu . [1.55]
Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos . Mazs bērns , kas vēl neprot runāt , savu vajadzību izpausmei izmanto mīmiku un , no otrs puses , mācās uztvert apkārtējo cilvēku emocionālo stāvokli tieši pēc ārējām zīmēm – žestiem , balss intonācijas .
Neverbālās saskarsmes līdzekļi jeb komunikācijas informatīvās sistēmas ir :
 saskarsmes laika un telpas strukturēšana ;
 vizuālais kontakts ;
 ķermeņa valoda ;
 runas ekspresija ;
 empātija;

Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.
Tiek uzskatīts, ka sarunā neverbālās komunikācijas līdzekļi:

 akcentē kādu verbālās informācijas daļu;
 apsteidz to ziņu, kas tiks pateikta vārdiski;
 izteic nozīmi, kas pretēja tam, kas pateikts vārdiem;
 aizpilda vai izskaidro pauzes, norāda uz vēlēšanos turpināt sarunu, vārda meklējumiem utt.;
 aizstāj atsevišķu vārdu vai frāzi;
 papildina vārdiski pateikto.[1.56,57]SASKARSMES LAIKA UN TELPAS STRUKTURĒŠANA
Saskarsmes telpas strukturēšana (uzvedības organizēšana , ņemot vērā konkrētās telpas īpatnības ) ir ļoti svarīga saskarsmē ar cilvēkiem , kas īpaši jūtīgi uztver savas personības privātās telpas robežu pārkāpšanu.
Pareizi izvēlēts indivīdu izvietojums un attālums nodrošina saskarsmes efektivitāti.
Turpretī nepareizi ieturēta distance bieži vien var novest pie saskarsmes izbeigšanās . Piemēram, pārāk liels saskarsmes attālums dažkārt aizskar cilvēka patmīlību un cieņu , turpretī pārāk tuvināta distance var radīt iespaidu par agresīva uzbrukuma draudiem.
Cilvēku savstarpējā telpiskā distance var būt ļoti dažāda , jo tā ir atkarīga no saskarsmes partneru vecuma , dzimuma , sociālā statusa , nacionālajām tradīcijām , personības psiholoģiskajām īpašībām. u.c.
Par personīgo telpu sauc tādu elpu , kas apņem cilvēka ķermeni apmēram izstieptas rokas attālumā . Cilvēkam pārvietojoties , viņam “ līdzi dodas “ arī viņa personīgā telpa. Parasti cilvēki nesevišķi mīl svešinieku ielaušanos savā personīgajā telpā, daži ir ļoti jūtīgi pret šīs telpas robežu pārkāpšanu , citi – iecietīgāki .
Izšķirt četrus starp personu distances apgabalus :
 publiskais saskarsmes apgabals – 3,7 m un vairāk ; šajā attālumā var apmainīties tikai ar dažiem vārdiem vai vispār atturēties no saskarsmes . Šo distanci var novērot publiskas vietās .
 sociālās saskarsmes apgabals – 1,2 – 3,7 m ; pieņemams neformālām un lietišķām attiecībām ,turklāt augšējā robeža atbilst formālām attiecībām . šajā attālumā cilvēki kontaktējās kā noteiktu sociālo grupu pārstāvji .
 personiskās saskarsmes apgabals – 0,5 – 1,2 m ; raksturīgs draugu sarunai ; šajā attāluma parasti kontaktējas arī darba kolēģi , radi , paziņas ;
 intīmās saskarsmes apgabals – līdz 0,5 ; šajā distancē kontakti noris starp cilvēkiem , kurus vieno ciešas emocionālās saites , tie ir kontakti starp vecākiem un bērniem , starp laulātajiem , starp ļoti tuviem draugiem . Ļoti svarīgi ir ievērot tieši šo distanci , jo pārkāpjot šo attālumu , var izraisīt cilvēkā negatīvas emocijas . Parasti kādas personas ienākšanu mūsu intīmajā zonā nosaka viens no diviem iespējamajiem iemesliem: pirmais – ienācējs ir tuvs radinieks vai draugs vai arī viņam vai viņai ir seksuāli nolūki ; otrais – ienācējs ir naidīgi noskaņots un var uzbrukt . Svešinieka ielaušanās intīmajā saskarsmes apgabalā izraisa fizioloģiskas pārmaiņas mūsu ķermenī – paātrinās sirdsdarbība , asinīs ieplūst adrenalīns , un asinis pieplūst smadzenēm un muskuļiem , fiziski sagatavojot mūs varbūtējai cīņai vai bēgšanai . Ieiešana pretējā dzimuma pārstāvja intīmajā teritorijā ir paņēmiens , kuru cilvēki lieto , lai izrādītu interesi par šo personu. Ja šī ieiešana intīmajā zonā tiek atraidīta , otra persona atkāpjas , lai saglabātu distanci. Ja ieiešana zonā tiek pieņemta , otra persona saglabā savu pozīciju un atļauj ienācējam palikt intīmajā zonā . [1.64,57]
Katram cilvēkam ir sava optimālā kontaktu distance , kurā viņš jūtas psiholoģiski komfortabli . Parasti šo distanci var intuitīvi nojaust , taču ir jābūt vērīgiem :partnera solis atpakaļ liecina , ka esam piegājuši par tuvu .
Saskarsmes telpas strukturēšana ietver sevī arī noteikta saskarsmes partneru savstarpējā uztveres leņķa un orientācijas izvēli ; arī tas atstāj uz kontakta norisi nozīmīgu iespaidu . Saskarsmē partneri var atrasties gan ar sejām , gan ar sāniem , gan ar mugurām viens pret otru . Savstarpējo orientāciju nosaka sarunas saturs .VIZUĀLAIS KONTAKTS
Jebkura saskarsme sākas ar paskatīšanos vienam uz otru , tāpēc vizuālais kontakts – acu un plakstiņu kustības , skatienam piešķirtā noskaņa un emocionālās nianses – ir būtisks līdzeklis neverbālajā saskarsmē , jo skatiens , kas vērsts uz saskarsmes partneri , liecina par ieinteresētību un cieņas pilnu attieksmi . Vizuālā kontakta līgums un koncentrētība nodrošina saskarsmes efektivitāti , aicina uz tās sākumu vai signalizē par tās nobeigumu . Tiek uzskatīts , ka acis var raidīt visatklātākos un precīzākos cilvēku savstarpējās saprašanās signālus , jo acis ir ķermeņa punkts , uz kuru koncentrējas vērotāju skats , turklāt acu zīlītes darbojas neatkarīgi no cilvēku gribas . Attiecīgos apgaismojuma apstākļos acu zīlītes izplešas vai saraujas atkarībā no cilvēku attieksmes un garastāvokļa izmaiņām no pozitīvām uz negatīvām un otrādi .Cilvēkam par kaut ko sajūsminoties , zīlītes var izplesties pat četras reizes lielākas , salīdzinot ar parasto lielumu . Bet otrādi , sadusmotu un negatīva attieksme , liek tām sarauties.[1.62]
Vizuālajā kontaktā būtiski ir ievērot mēra izjūtu, jo, piemēram, pārāk ciešu, neatlaidīgu skatienu vai skatienu nevietā visbiežāk uztver kā agresijas izpausmi – ka ielaušanos personīgajā telpā, personīgajos pārdzīvojumos, it īpaši, ja sarunas temats ir nepatīkams un risināms diplomātiski. Šāds skatiens var pat izraisīt sašutumu un tikt uztverts kā naidīguma pazīmes partneris var satraukties un pāriet psiholoģiskajā aizsardzībā, noslēgties vai mānīties.
Nozīmīgs ir netikai skatiena ilgums, tikpat svarīga ir tā ķermeņa daļa, uz kuru skatiens tiek vērsts, jo arī tas iesējams sarunas iznākumu. Pēc ķermeņa vietas, uz kuru tiek vērsts skatiens, tiek izdalīti sekojoši skatienu veidi:
 lietišķais skatiens, kad skats ir vērsts uz iedomātu trjstūri partnera pierē; koncentrējot skatienu uz šo trijstūri, iespējams radīt nopietnu gaisotni un saskarsmes partneri jūt, ka saruna ir nopietna. Ja vien jūsu skatiens nenolaižas zem partnera acu līmeņa, jūs varat saglabāt situācijas vadību;
 sabiedriskais skatiens, ja skatiens nolaižas zem otras personas acu līmeņa, arī šeit veidojas it kā iedomāts trijstūris, tikai šī trijstūra robežas veido jau acis un mute;
 intīmais skatiens ir tad, kad skatiens tiek vērsts no acīm pār zodu uz leju virzienā uz citām ķermeņa daļām. Vīrieši un sievietes šo skatienu lieto, lai izrādītu savstarpēju interesi, un tie, kuri arī ir ieinteresēti, atbild šim skatienam;
 sāniskais skatiens tiek lietots, lai pārraidītu vai nu ieinteresētību, vai naidīgumu. Savienots ar nedaudz paceltām uzacīm vai smaidu, tas liecina par ieinteresētību un bieži tiek lietots, lai piesaistītu pretējā dzimuma interesi. Ja sānisko skatienu pavada uz leju nolaistas vai sarauktas uzacis, vai arī uzleju savilkti mutes kaktiņi, tas norāda uz aizdomīgu, naidīgu vai kritisku attieksmi.[2.64]
Starp vizuālā kontakta žestiem vēl izdala “aizvērto acu žestus”. Šis žests parasti parādās neapzināti un uzskatāms par attiecīgā cilvēka mēģinājumu izslēgt jūs no sava skatiena robežām, jo jūs viņu nogurdināt vai garlaikojat, vai arī viņam šķiet, ka viņš ir par jums pārāks; šajā situācijā “aizvērto acu žests” tiek apvienots ar atpakaļ atgāztu galvu, vērojot jūs ar ilgu skatienu. Ja sarunas gaitā partneris izmanto šo žestu, tas nozīmē, ka jūsu pieeja izsauc negatīvu reakciju un jālieto cits paņēmiens, lai noteiktu efektīva domu apmaiņu.
Vizuālais kontakts ļauj runātājam sajust klausītāja pozitīvo attieksmi pret teikto vai arī noraidošo, vienaldzīgo attieksmi pret runātāju un saskarsmes procesu pašu. Tas stimulē saskarsmi starp partneriem patīkamu jautājumu apspriešanā. Apspriežot nepatīkamus un sarežģītus jautājumus, partneru atturēšanas no tieša vizuāla kontakta liecina par pieklājības izpausmi, partnera emocionālā stāvokļa izpausmi. Kaut gan arī tad, ja cilvēks tīši melo, viņš parasti neskatās partnerī. Sarunu biedrs izvairās skatīties acīs, ja viņš kontrargumentē, apstrīd, noraida mūs vai to, ko mēs sakām.
Svarīga loma ir arī tam,… kā partneri skatās viens uz otru. Ilgstošs vizuālais kontakts ir pozitīvi vērtējums intīmu un tuvu attiecību gadījumā. Turklāt ir novērots, ka sievietēm ir nosliece uz ilgāku vizuālo kontaktu nekā vīriešiem.
Psihologi ir izpētījuši, ka cilvēka skatiena virziens ir saistīts ar domas, izteikuma formulēšanu. Kamēr izteikums “dzimst”, cilvēks parasti skatās kaut kur telpā, sānis, kad doma noformulēta – skatiens pievēršas partnerim. Pēc skatiena ir iespējams izdarīt dažus secinājumus par partneri. “Loģiskie” cilvēki tie, kuriem dominē kreisā smadzeņu puse, parasti skatās pa labi, “mākslinieciskie” cilvēki ar labās smadzeņu puslodes dominanti – pa kreisi. Cilvēki, kuriem dominē vizuālais informācijas kanāls, domājot pavērs zīlītes uz augšu; tie, kuriem dominē audiālais kanāls, skatienu vērš horizontāli; uz leju skatās tie, kuriem nozīmīgāki ir viņu sajūtu tēli un intuīcija. [1.63]
Strādājot grupā, ar vizuālā kontakta palīdzību ir iespējams aktīvi regulēt notiekošā tempu, darba spriedzi, labāk kontrolēt situāciju kopumā.
Lai izveidotu veiksmīgu saskarsmi, jāizmanto laipns, ieinteresēts skatiens.ĶERMEŅA VALODA
Ķermeņa valodu veido vairākas lielas informatīvo zīmju grupas – žesti, pozas, mīmika. Ar ķermeņa valodu cilvēks galvenokārt pauž savus emocionālos pārdzīvojumus un patieso emocionālo attieksmi pret kādu notikumu, partneri vai ideju. Par cilvēka emocionālo stāvokli var spriest pēc tā, kā viņš sēž, stāv, žestikulē u.c.
Žesti – apzinātas vai neapzinātas galvas, rokas un kāju kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi . Parasti apziņa visai maz kontrolē cilvēka žestikulāciju.
Visā cilvēka žestu lielajā daudzveidībā var atrast dažus kopīgus to lietošanas principus, tāpēc žestus nosacīti iedala trīs grupās :
 komunikatīvie žesti aizstāj vārdus – tie ir sasveicināšanās un atvadīšanās, draudu žesti, uzmanību pievēršanas žesti, uzaicinošie, aizliedzošie, apvainojošie, apstiprinošie, noliedzošie, jautājošie, pateicības u.c. žesti, kas sarunu biedram saprotami bez runas pavadījuma, jo tiem ir patstāvīga nozīme.
Lai komunikatīvie žesti negatīvi neietekmētu saskarsmi, ir jāatceras, ka šo žestu daudzums sarunā ir stingri jākontrolē – pārāk daudz žestu izraisa negatīvu partnera reakciju, pārāk mazs žestikulācijas diapazons liecina par pasivitāti un intereses trūkumu ;
 tēlaini aprakstošie žesti – tie akcentē verbālo informāciju – pavada runu, bet zaudē jēgu bez runas konteksta. Lietojot šos žestus , ar roku, plaukstu, pirkstu palīdzību tiek attēlota priekšmeta līnija, laukuma forma, matērijas īpašības, kustība, šūpošanās, vibrācijas, var tikt akcentēts runas ritms utt. Aprakstošie žesti ir ļoti uzskatāmi un parasti neizraisa klausītājā nepatiku. Tikai tad, ja šo žestu ir pārāk daudz ( parasti tas liecina par runātāja satraukumu ) un tie ir pārāk plaši, sagaidāma klausītāju negatīva attieksme.
 modālie žesti – tādi, ka ciešanas, neziņa, koncentrēšanās, apjukums, riebums, sajūsma u.c. – parasti izsaka vērtējumu, attieksmi pret priekšmetiem, cilvēkiem, parādībām. Šie žesti vieglāk ir saprotami kopā ar sejas mīmiku. Modālie žesti bieži vien aizstāj vārdus, un tos lieto pat ar veselu frāžu nozīmi. Tiem parasti ir lokāla vai nacionāla nozīme: pēc tiem iespējams noteikt vai apliecināt, ka cilvēks ir piederīgs pie kādas konkrētas, lokālas grupas vai nācijas. Daži biežāk sastopamie modālie žesti kopā ar mīmiku ir šādi:
 rokās atspiesta galva un apmulsums sejā – šaubas un pārdomas ;
 sagumis augums un bēdīga vai vienaldzīga sejas izteiksme – depresīvs noskaņojums ;
 straujš rokas vēziens uz leju un asa negatīvu emociju izpausme – sejā – vilšanās ;
 roku saberzēšana un priecīga, apņēmīga sejas izteiksme – apmierinājums.

Starp žestiem pastāv arī nevajadzīgo žestu grupa. Tādi žesti piemēram ir : roku lauzīšana, nagu graušana, apģērba plucināšana, pakauša kasīšana, bezgalīga matu pieglaušana u.c.. Parasti nevajadzīgie žesti nav apzināti. Ar šo žestu palīdzību cilvēks cenšas pielāgoties viņu satraucošai situācijai, atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Šie žesti parāda, ka cilvēks nejūtas komfortabli vai nervozē. Ja to ir pārāk daudz, tie parasti kaitina saskarsmes partneri, radot nepārliecinošu un pārsvarā negatīvu iespaidu par cilvēku, kā arī rada nervozitāti. [1.62] [2.65]
Tā kā šos nevajadzīgos žestus tikpat kā nekontrolē apziņa, tie vispatiesāk izsaka partnera attieksmi gan pret mums, gan saskarsmes situāciju, gan apspriežamo jautājumu. Par noraidošo attieksmi un negatīvām partnera emocijām liecina viņu roku kustības sejas centra virzienā. Ja uz galda, pie kura sēžam, atrodas dažādi priekšmeti un sarunu biedrs tos atbīda tālāk no sevis, arī tad varam domāt par viņu negatīvo attieksmi
Par pozitīvu partnera attieksmi liecina kāju pabīdīšana uz priekšu, noapaļotu lūpu pastiepšana, pacelta īkšķa rādīšana, mēles gala izšaušana, dažādu priekšmetu piebīdīšana sev tuvāk, ceļgala glaudīšana, roku berzēšana.
Izskaidrojot žestus, nedrīkst kādu atsevišķu žestu skaidrot atrauti no citiem žestiem, ir jāņem vērā žestu kombinācijas, ir jāņem arī vērā apkārtējie apstākļi t.i. visi žesti jāaplūko kontekstā ar apkārtējo situāciju.
Žestu pārpil…nība var radīt nedaudz rezervētu, varbūt pat nicinošu saskarsmes partnera attieksmi. Turpretī, lielākoties žesti tomēr palīdz akcentēt verbālo informāciju un ir ļoti uzskatāmi, tādēļ parasti partneris tos uztver emocionāli neitrāli vai pat labvēlīgi.
Pozas kā žesti liecina par attieksmi pret saskarsmes partneri, kā arī par paša cilvēka emocionālo stāvokli. Psiholoģijā pozas iedala : atvērtajās un slēgtajās.
 Atvērtās pozas ir tad, kad stāja ir brīva un atraisīta ; īpašas pazīmes – atsegtas plaukstu iekšpuses un “atvērtas “ visas viegli ievainojamās ķermeņa vietas – vēders, krūtis, kakls. Sēžot kājas izstieptas uz priekšu, rokas virs galda, ķermenis saliekts uz priekšu. Šīs pozas parasti tiek interpretētas kā uzticības, piekrišanas, labvēlības, psiholoģiskā komforta pozas.
 Slēgtās pozas raksturīgas ar to, ka cilvēks kaut kā cenšas aizsegt ķermeņa augšdaļu un savus svarīgākos orgānus – sirdi, plaušas, krūtis. Mēģina ieņemt pēc iespējas mazāk vietas telpā. Šādā pozā rokas parasti ir sakrustotas uz krūtīm, nereti sakrustotas ir arī kājas. Par noslēgšanos liecina arī sakrampēti pirksti klēpī vai aiz muguras, ķermeņa atliekšana atpakaļ . Slēgtās pozas saskarsmē parasti tiek uztvertas kā nepiekrišana, neuzticība, noraidījums, opozīcija, pretošanās, kritika vai pat baiļu un nedrošības izpausme. Slēgtā poza tiek interpretēta kā psiholoģiskā diskomforta poza.
Tātad var secināt : ja vēlamies veidot labvēlīgas attiecības ar partneri un veicināt saskarsmi, nepieciešams kontrolēt savu pozu, izvēlēties atvērtās un tuvošanās pozas.
Slēgtajā pozā atrodošos partneri vajadzētu “ atvērt ” . Iedot viņam kaut ko paturēt, apskatīt, lai atbrīvotu rokas. Brīvākā poza ar laiku iedarbojas arī uz partnera iekšējo psihisko stāvokli, cilvēks nomierinās, samazinās spriedze.
Mīmika ir savstarpējs partneru emocionālā stāvokļa izpausmes paņēmiens ar smaida, acu kustības, acu piemiegšanas, lūpu sakniebšanas, uzacu konfigurācijas un tml. palīdzību. Tieši sejā pirmām kārtām atspoguļojas cilvēka emocijas. Galvenās emocijas, ko atspoguļo cilvēka seja, ir prieks, izbrīns, bailes, ciešanas, dusmas, bēdas, riebums vai nicinājums, mīlestība un interese. Mīmiku veido gan iedzimti pamatemociju atspoguļošanas faktori sejā ( bailes, prieks, sāpes, izbrīns utt. ), gan arī sociālie faktori ( piemēram, ja apkalpojošais personāls pieklājīgi smaida klientam, tas ne vienmēr atspoguļo patiesas jūtas ). [2.66]
Visvairāk cilvēka sejā atspoguļotās emocijas var aprakstīt šādi :
 Izbrīns ir tad, kad ir acis plati ieplestas, uzacis paceltas, sejas vaibsti īslaicīgi sastinguši, pierē redzamas horizontālas rievas, lūpu kaktiņi pacelti augšup, mute pavērta;
 prieku parasti pauž smaids, taču to, vai cilvēks ir patiesi priecīgs, iespējams noteikt arī pēc augšup paceltām uzacīm, silta acu skatiena, priekam raksturīga acu spīduma, dinamiskas un bieži mainīgas sejas izteiksmes, valgām lūpām ;
 ciešanas redzamas, ja mute aizvērta, lūpas pat varbūt cieši sakniebtas, lūpu kaktiņi nolaisti, acu forma sašaurināta un skatiens blāvs, uzacis savilktas pieres vidū, uzacu ārējā puse pacelta augšup, pierē savilktas vertikālas rievas, sejas izteiksme var būt ilglaicīgi sastingusi ;
 nicinājumu izjūtot, mute parasti ir aizvērta, lūpu kaktiņi ir nolaisti, acis sašaurinātas un spīdošas, uz pieres virs deguna vertikālas rievas, sejas izteiksme var būt ļoti dinamiska ;
 naidā mute ir pavērta, bieži vien sašķiebta, lūpu kaktiņi nolaisti un lūpas sasprindzinātas, visa sejas izteiksme ir spriedzes piesātināta, var pat izspīlēties vaigu kauli ;
 bailes redzamas, ja mute ieplesta, lūpu kaktiņi pacelti, acis plati ieplestas, uz pieres horizontālas rievas, sejas izteiksme sastingusi un skatiens neizteiksmīgs vai šausmu pilns.[2.67]
Viennozīmīgas sakarības starp mīmiku un pārdzīvojamām emocijām nav. Cilvēks var maskēt savu īsto emocionālo stāvokli ar sejas izteiksmi, zinot mīmikas atbilstību konkrētam emocijām.
Ir izpētīts, ka sejas kreisā un labā puse var atspoguļot cilvēka emocijas at…šķirīgi.
Smadzeņu kreisā puslode kontrolē runu un intelektuālo darbību, bet labā – un sensoro darbību Tāpēc sejas labo pusi, attēlojot savu emocionālo stāvokli, cilvēks vairāk kontrolē., bet emocijas, ko pauž sejas kreisā puse, ir grūtāk noslēpt. Turklāt pozitīvās emocijas sejas abās pusēs atspoguļojas apmēram vienādi, bet negatīvās parasti spilgtāk redzamas sejas kreisajā pusē. Sevišķi ekspresīvas ir uzacis un lūpas – cieši sakniebtas lūpas pauž dziļu domīgumu, izliektas – ironiju vai šaubas, pavērtas – izbrīnu, utt.
Sekošana partnera emocionālajām ekspresijām atvieglo mums viņa izpratni, tāpēc, ja vēlas panākt efektīvāku saskarsmi, uzmanīgi jāseko sarunu biedra sejas izteiksmēm. Sieviešu emocionālā ekspresija parasti ir spilgtāka nekā vīriešu. Visgrūtāk ir kontaktēties ar cilvēkiem, kuri izvairās no emocionālās ekspresijas, kuriem ir mazkustīgi vaibsti. Parasti šādi cilvēki sastopas ar grūtībām un problēmām saskarsmē. Šādā gadījumā lielāka uzmanība jāpievērš citām neverbālās komunikācijas zīmju sistēmām – cilvēka pozai, intonācijai, žestiem. [1.58]RUNAS EKSPRESIJA
Runas ekspresija ietver balss skaļumu, tembru, intonāciju, runas tempu un pauzes, arī smieklus, klepu, šņukstus un krekšķus. Tos, prasmīgi izmantojot, verbālo informāciju iespējams pilnīgi izmainīt. Runas ekspresija palīdz salikt pareizos akcentus un uzsvērt vajadzīgās nianses.
Ekspresija ļoti skaidri parāda emocionālās noturības un tolerances pakāpi. Pareizi un prasmīgi lietota runas ekspresija liecina par iekšēju stabilitāti un pašpārliecinātību.
Pastāv trīs galvenie intonācijas veidi, kurus cilvēks izmanto :
 bikla, nedroša, lūdzoša, nepārliecināta ;
 lietišķi uzstājīga, noteikta, pārliecināta ;
 agresīva, nosodoša, apsūdzoša, uzbrūkoša ;
Runas intonācija izsaka cilvēka pašizjūtu saskarsmē un viņa attieksmi pret partneri.
Biklā, nedrošā intonācija var liecināt par sarunas biedra zemu pašvērtējumu, nepārliecinātību par saviem spēkiem, vainas un baiļu izjūta. Agresīvā, apsūdzošā intonācija pauž varas apziņu, uzsver augstāku statusu, bet var būt arī naida un izmisuma izpausme. Lietišķi uzstājīgā intonācija norāda uz pašcieņu un cieņu pret partneri, kuru mēs uzskatām par līdzvērtīgu, saprātīgu un mūsu kontaktu vērtu. Reālajās saskarsmes situācijās cilvēki izmanto visas nosauktās intonācijas, un katra no tām var izrādīties produktīva noteiktos apstākļos, viss atkarīgs no konkrētā partnera un situācijas.EMPĀTIJA
Saskarsmē empātijai ir liela nozīme. Empātija ir spēja sajust saskarsmes partnera iekšējo stāvokli un rēķināties ar to. Tas nozīmē spēju novērtēt situāciju no partnera viedokļa.
Neverbālajā saskarsmē vairāk ir jārunā par emocionālo kontaktu. Bieži vien tam ir izšķirošā nozīme saskarsmes sākumposmā. Labvēlīgu emocionālo kontaktu veidošanos būtiski ietekmē partnera fiziskā pievilcība, izturēšanās stils un manieres, arī kompetence, sociālais statuss, nodarbošanās un spēja izturēties dabiski. Cilvēku savstarpējās attiecībās emocionālo kontaktu veido arī balss tembrs, intonācija, citi balss parametri, smaids un paštēls. Arī veiksmīga rīcība kritiskās situācijās cilvēkā var radīt cieņu pret sevi un vairot pievilcību, radot augsni labākam emocionālam kontaktam. Simpātijas veidojas gan vienpusēji, gan abpusēji – parasti pēdējais gadījums ir iespējams tad, ja partneru kopīgai darbībai ir kooperācijas raksturs. Negatīvs saskarsmes emocionālais raksturojums visbiežāk rodas konkurences attiecībās, tādēļ svarīgs faktors savstarpēju simpātiju izveidošanā ir kopīga darbība, kas nozīmīga abiem saskarsmes partneriem. [2.67]NOBEIGUMS
Rakstot šo referātu par neverbālo saskarsmi es esmu ieguvis ļoti noderīgu informāciju. Pateicoties šīm iegūtajām zināšanām, es ikdienā tagad varu vērot cilvēkus, salīdzināt viņu vārdus ar neverbālajām izpausmēm, saprast, cik patiesībā bieži visi mēs nerunājam to, ko domājam. Es uzskatu, ka visiem cilvēkiem vajadzētu, savu iespēju robežās studēt, izzināt un pētīt cilvēka neverbālo saskarsmi, jo tā palīdz katram no mums atšķirt citu cilvēku melus, puspatiesības no patiesības u.t.t.IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. S. Omārova “Cilvēks runā ar cilvēku”.- R. 1998. – 54. – 67. Lpp.
2. J. Kupčs “Saskarsmes būtība”. R. 1997. 43. – 53. Lpp.
3. A. Pīzs “Ķermeņa valoda”. R. 1995.