Temperamentu raksturojums

Saturs.

1. Ievads..............................3.lpp

2.Temperamentu jēdziens.........................4.lpp

3. Holēriskais temperaments.........................5.lpp

4. Sangviniskais temperaments......................6.lpp

5. Flegmātiskais temperaments......................8.lpp

6. Melanholiskais temperaments.......................9.lpp

7.Nobeigums..............................11.lpp

8. Izmantotās literatūras avoti......................12.lpp

Ievads.

Antuāns de Sent – Ekziperī ir teicis: “Kompetenta, labvēlīga saskarsme patiesi ir vienīgā īstenā cilvēku dzīves greznība”. Šo tematu izvēlējos, jo, lai ikdienā mēs saprastos ar cilvēkiem un varētu veiksmīgi strādāt, mums ir nepieciešams pārzināt dažādu cilvēku tipus, jo attiecības ar cilvēkiem un saskarsmes kvalitāte ietekmē cilvēka pašsajūtu un darba spējas. No tā, ka mūsu saskarsme ir atkarīga sabiedrībā, zinām no sengrieķu ārsta Hipokrata, kurš atzina, ka cilvēka ķermenī ir četri šķidrumi – asinis, gļotas, dz

zzeltenā un melnā žults – , no kuriem viens parasti ir pārsvarā, un tas arī nosaka cilvēka temperamentu. Manuprāt, par temperamentiem mēs zinām par maz, lai teiktu, ka mūsu zināšanas ir pietiekamas. Līdz es nebiju strādājusi ar cilvēkiem , es neuzskatīju par sevišķi nozīmīgu izprast temperamenta tipus, taču tagad manas domas ir radikāli mainījušās, jo esmu sapratusi, ka strādāt ar cilvēkiem nav viegli.

Sabiedrībā šī tēma ir aktuāla tiktāl, cik par to cilvēki paši interesējas, taču, manuprāt, lai varētu veiksmīgi izprast un paredzēt cilvēka rīcību, sa
aabiedrībai vajadzētu būt vairāk informētai par temperamenta tipu raksturīgākajām pazīmēm, ar šādu mērķi šajā darbā centīšos noskaidrot temperamenta pazīmes, noskaidrošu kādam būtu jābūt saskarsmes partnerim, līdz ar to no dažādām dzīves situācijām izsecināšu sava temperamenta tipu, jo kādi būsim mēs pa
aaši, tādi būs arī cilvēki ap mums, ne velti ir radies Zelta likums: ”Nedari citam to, ko negribi, lai dara tev.”

Iztirzājums.

1. Temperamentu jēdziens

Dažādi psihologi dod mums dažādus ieskatus par to, kas ir temperaments un dod tā raksturojumu.

• Temperaments – cilvēka individuālo īpatnību kopums, kas nosaka viņa psihiskās aktivitātes un uzvedības dinamiku un parādās neatkarīgi no darbības statusa, tās mērķiem un motīviem.

• Temperaments – ir katra cilvēka pats vispārīgākais un pats svarīgākais raksturojums, kādu var dot viņa nervu sistēmai – tā apzīmogo itin visu, ko vien dara indivīds.

• Temperaments – katrai personībai piemītošo savdabīgo, noturīgo psihisko īpašību kopums, kas nosaka psihisko un fizisko procesu un stāvokļa norises intensitāti, ātrumu, tempu un ritmu. Tās ir noturīgas individuālas īpašības.

Redzam, ka katra no šīm definīcijām ir individuāla, taču raksturo vienu un to pa

aašu, proti, visu, nepieciešamo, kas attiecas uz temperamenta raksturojumu.

Parasti mēs ar temperamentu saprotam raksturu, taču temperaments nav tas pats, kas raksturs, jo izteic galvenokārt psihiskas darbības dinamiku, taču nenosaka personības īpašības. Tā jebkura temperamenta cilvēks var būt godīgs vai nelietīgs, krietns vai ļauns, talantīgs vai neapdāvināts. Atkarībā no minēto nervu procesu īpašību kombinācijas krievu akadēmiķis I. Pavlovs izšķīra četrus nervu darbības tipus, jo no temperamenta veidojas cilvēka psiholoģiskās īpatnības, un tā tika sadalīti trīs stiprie un viens vājais tips – pie st
ttiprajiem pieskaita sangvinisko, holērisko, flegmātisko, bet pie vājā – melanholisko. Temperamenta tips ir atkarīgs no iedzimtās augstākās nervu sistēmas darbības tipa. Nervu sistēmā mainās 2 pamatprocesi – ierosme un bremzēšana, no dzimšanas šie procesi visiem cilvēkiem atšķiras pēc “spēka”, “kustīguma”, “līdzsvarotības”. Spēks raksturo to slodzi, ko var izturēt nervu sistēma, tās darba spējas, līdzsvarotība raksturo nervu procesu ierosas un aiztures sabalansējumu, turpretī, ja viens no procesiem izrādās stiprāks nekā otrs, tad šādu nervu sistēmu uzskata par nelīdzsvarotu. Kustīgums ir ātrums un vieglums, ar kādu viens process var nomainīt otru, pielāgojoties jaunām iedarbībām, jauniem apstākļiem. “Vadoties no šīm īpatnībām tiek iedalīts: sangviniķi – atbilst spēcīgam, līdzsvarotam, ātras darbības tipam, flegmātiķi – spēcīgam, līdzsvarotam, bet kavētam tipam, holeriķi – spēcīgā un ātrā, bet nelīdzsvarotā tipa pārstāvji, melanholiķi – augstākās nervu darbības procesi ir vāji.” Lai būtu izprotama visu šo temperamentu raksturojums, es raksturošu dažādas cilvēka rīcības, tā nonākot pie tā, kas ir raks turīgs katram temperamenta tipam.

2.Holēriskais temperaments.

Es pilnībā piekritīšu I. Palvlova teiktajam ”Ka šie cilvēki ir izteikti kaujinieciski, pārgalvīgi, viegli un ātri iekaist”. Holēriķa temperamenta īpatnība ir paaugstināta uzbudināmība, nepietiekama spēja savaldīties. Viņi pieņem neapdomīgus lēmumus. Tā es šajam tipam varu pielīdzināt Andri. Jāsaka, ka ir jābūt ļoti smalkjūtīgam ar šāda tipa cilvēkiem. Sarunā, ja mans viedoklis nesakrīt ar Andra viedokli, jābūt gatavam uz visu, jo viņā ir tāds uzskats un pārliecība, ka viņš tiek galā ar visu. Holēriķiem ir tāda nosliece, ka viņi parasti grib atrasties visam priekšgalā un pārņemt visu savās rokās. Tā nereti gadījušās samilzušas problēmas: atceros gadījumu, kad klasē tika rīkots pasākums un Elza bija tā, kura deva ideju, lai noorganizētu kādu uzvedumu, bet beigu beigās sanāca tā, ka visiem likās, ka idejas autors bija Andris, aktieris un arī balvas saņēmējs, bet visi pārējie palika aplaudētāju lomā. Patiesībā Andrim vienmēr ir paticis, ka viņš ir uzmanības lokā, un patiesu gandarījumu viņš sajūt, ka ir tapis par zvaigzni, tāda tipa cilvēki ir slavas kāri.

Holēriķa darbībai ir raksturīga aizrautība. Aizrāvušies ar kādu darbu, viņi tajā ir ierauti ar visu spēku, ļoti sasprindzināta uzmanība tiek pievērsta tam, ko viņš dara. Tā, kā piemēru varu minēt, ka Andris skolā tika pamudināts izveidot mazajiem deju grupu, viņš panāca, ka, pirmkārt, jau to, ka pats tika nosūtīts uz dažādiem deju kursiem, lai mācītos un beigu beigās viņš guva finansējumu šai deju grupai, kura viņam nozīmēja to pašu, kas bērns. Viņam nekas nestājās ceļā, ja tas bija saistīts ar šo deju grupu. Jāatzīst, ka šī deju grupa arī guva panākumus, pateicoties Andra enerģiskumam, viņš ar šo grupu strādāja līdz vēlām stundām, un paspēja apvienot gan skolu, gan pārējās izklaides.

Gribu uzsvērt vienu īpašību – viņi runā ar milzīgu pārliecību par sevi. Šāda tipa cilvēki cenšas panākt savu ar visiem iespējamiem līdzekļiem, viņi ir ļoti pretenziozi, jo visu grib sasniegt tieši tā, kā ir iedomājušies un parasti rodas dažādas nesaskaņas tieši šā iemesla dēļ, tāpēc daudziem cilvēkiem rodas uzskats, ka holēriķi ir ļoti kašķīgi. Taču holēriķi ir arī veiksmīgi vadītāji, taču audzināt holēriķi ir ļoti grūti. Viņi, manuprāt, mazi būdami uzvedās jau kā pieauguši, taču ir situācijas, kurās viņi, kad zūd šī enerģija, un iestājas zināms nogurums no visa, viņi zaudē savu ticību spēkiem un iestājas lūzuma punkts, tad apkārtējiem to labāk neievērot, jo, ja tiks izteiktas piezīmes, holēriķi var vēl vairāk aizsvilties, var notikt daudz kas neprognozējams. Tā, vienreiz, kad Andris saļimis gulēja uz galda visu dienu – kad gribēja pacēla galvu, kad gribēja – ne, tad lielākā daļa skolotāju, zinot viņa rīcību neko neaizrādīja, taču bija skolotāja, kura arī ir holēriķe un aizrādīja, ka tā ir necieņa pret skolotāju un lika iet mājās gulēt, Andris aizsvilies piecēlās, nostūma no galda visas grāmatas zemē, pateica daudz aizvainojošu vārdu, galvenokārt uzsvērdams, ka viņš arī esot cilvēks, kurš ir noguris un kuram nav pašlaik tik daudz spēka, lai klausītos, aizcirta durvis un izgāja no klases ārā. Šī skolotāja centās panākt, lai Andris vairs neienāktu pie viņas stundā, taču vēlāk Andris ar savu nostāju spēja visus pārliecināt – gan direktoru, gan mācību daļu, ka viss bija pavisam savādāk, bet beigu beigās viss bija labi. Var pat pabrīnīties, kur cilvēkiem rodas spējas atrast pareizo nostāju un spēju tikt galā ar jebkādām problēmām! Taču holēriķiem tādā veidā piemīt netaktiska rīcība un uzvedība, tāpēc, manuprāt, holēriķiem vajadzētu pamācīties savaldīties, ieturēt sevi grožos.

3. Sangviniskais temperaments.

Lai raksturotu šāda tipa cilvēkus, tad jāsaka, ka šie cilvēki ir nemitīgā rosībā. Tā es varu minēt kādu sangviniskā temperamenta meiteni Elzu, viņa allaž ir nodarbināta, bet jāatzīstas, ka vienmēr ap viņu valda labvēlīga atmosfēra – vienmēr valda jautrība, dzīvesprieks. Elza parasti izdomāja kādu interesantu nodarbi, kaut vai vienkārši sēžot un neko nedarot. Elza un pārējie sangviniķi parasti ir apveltīti ar zināmiem mākslas dotumiem, viņai ir spējas salikt dažādus krāsu toņus tā, ka liekas, ka to ir darinājis kāds mākslinieks. Tā, kādu dienu Elza man ļoti aizkustinoši pazvana un palūdz, lai atnāk ciemos! Ejot, es ilgi domāju, ko tā meitene šoreiz būs izdomājusi – gleznos atkal kārtējo gleznu, apkrāsos sevi ar guaša krāsām, jo no viņas var sagaidīt jebko. Tā es ziņkāres pilns ierados viņas dzīvoklī un viņa man saka: “Zini, es no rīta izdomāju, ka man ir apnikušas verandā tapetes, tāpēc es tās tagad noplēsu!” Tiešām veco tapešu vairs nebija, bet sienas viņa bija nolīmējusi ar vecām avīzēm, bet tās viņa bija vēl apgleznojusi, bet nevis tā vienkārši, bet palielinātā veidā bija apzīmētas cilvēku galvas, izskatījās diezgan iespaidīgi. Manuprāt, sangviniķiem ir raksturīgi izzināt kā kaut kas izskatīties, un šo mērķu vadīti, viņi var būt ļoti neatlaidīgi un pacietīgi, lai sasniegtu iecerēto. Ja no cita redzesloka to apskatītu Elzas dzīvokļa interjeru, tad varētu secināt, ka ļoti daudzas lietas ir tapušas radošā darbā – dažādas gleznas, aizkari, apgleznoti puķu podi, pudeles, sašūtas mīkstās mantiņas u.c.

Jāmin, ka sangviniķi ir lieli runātāji, viņiem piemīt lielas oratora spējas. Parasti skolā, kad bijām vēl mazas meitenes, tad atceros, ka daudzām meitenēm skauda viss, ko darīja Elza – kā viņa māk runāt, uzstāties uz skatuves, rakstīt kolosālus sacerējumus, turpretī, ja kādreiz klasē vajadzēja kaut ko izdomāt kādā pasākumā, tad visi vērsās pie Elzas pēc palīdzības. Varējām pat pabrīnīties, kur tai meitenei rodas visas tās idejas. Un parasti arī Elza uzņēmās organizatoriskus pienākumus. Parasti starp klausītājiem un runātājiem Elza bija tā, kas runāja visskaļāk, bet jāatzīst, ka puse no tā, ko bija stāstījusi bija izdomāts. Šie cilvēki ir pilni ar fantāziju, bet ir lietas, ko viņi māk izdarīt nevainojami – no mušas uzpūst ziloni. Tādā veidā viss, ko stāsta Elza parasti aizrauj cilvēkus un sangviniķi nonāk uzmanības centrā. Parasti cilvēki domāja tā, ka, ja tur būs Elza, tad tur būs interesanti, un tā arī ir, jo nav brīdis, kad ar viņu nebūtu, ko darīt vai viņas sabiedrībā iestātos klusums. Taču jāatzīst, ka reizēm sangviniķiem piemīt zināma vieglprātības izpausme, bet jebkura lieta tomēr, ja tā tiek uztverta vieglprātīgi, tā tiek nobeigta līdz galam. Ir grūti pat izskaidrot, bet apjautājoties ar cilvēkiem, es secināju, ka uz sangviniķiem ir grūti apvainoties, tāpat ir arī ar Elzu, parasti, ja kaut ko viņa izdara, tad visi, saka: ”Neņem galvā – tā taču ir Elza!” Elza parasti visas konflikta situācijas pārvērš sev par labu, kā viņai ir izdevīgāk. Es uzskatu, ka ar sangviniķiem ir ļoti viegli atrast kontaktu, viņiem tāds jēdziens kā “svešinieki” vispār neeksistē. Darbā sangviniķi ir ar ātru reakciju un operatīvu darbību.

4. Flegmātiskais temperaments.

Tie ir cilvēki, par kuriem saka: “Miera mikas!” Viņi ir kā buferi, kas uztver visu pārējo trīs temperamenta tipu emocijas.” Pēc visām rakstura īpašībām es pazīstu šāda tipa cilvēku – Ediju, par kuru atliek vienīgi teikt – ideāls cilvēks! Es tiešām nevaru pateikt par šo cilvēku nevienu sliktu vārdu, jo viņš starp visiem rada harmoniju, ar viņu ir tik viegli! Viņi nerada tikpat kā nevienu konfliktsituāciju. Flegmātiķi negrib radīt nevienam problēmas, neērtības, tāpēc labāk klusēs. Gadījumā, ja rodas tādas situācijas, kuras ar saspīlētām attiecībām, tad viņš būs tas, kas ieturēs saprātu un novērsīs visu spriedzi. Tāda tipa cilvēkiem emocijas nepārņem virsroku pār saprātu – viņiem ir lietas, par kurām ir jāsatraucas, bet neuztraucas par tām lietām, kuras satrauc citus. Jāsaka, ka flegmātiķi ir lieliski klausītāji. Mans draugs Edijs man vienu dienu jautāja: ”Paklausies, kas notiek ar mani, vakar pie manis bija atnākuši divi izrunāties, šodien atkal divi!” Tad es viņam vaļsirdīgi atzinos, ka viņš ir lielisks uzklausītājs, tādā veidā flegmātiķiem rodas daudz draugu un es gribu teikt, ka varam mēs tikai vēlēties draugus flegmātiķus. Manuprāt, tie ir īsti draugi – viņi vienmēr mums atradīs laiku un būs kopā ar mums tad, kad viņš visvairāk vajadzēs. Ja esam kopā ar flegmātiķi, varam būt droši, ka visa uzmanība tiks pievērsta tikai mums, ir ļoti viegli sarunāties ar flegmātiķiem, liekas, ka pat ir lietas, par kuriem neviens nezina, izņemot flegmātiķus, jo viņiem parasti tiek uzticēti dažādi noslēpumi. Flegmātiķi māk pareizi atrast, kā rīkoties dažādās situācijās, viņi māk ar jebkuru cilvēku saticīgi sadzīvot. Pazīstot Ediju jau ilgāk, uzsvēršu, ka flegmātiķi pieņem visu tāds, kāds ir un samierinās ar visu. Kādu dienu sarunā ar Ediju, es atklāju viņam, ka viņš ir ļoti intraverts cilvēks, kas ir ļoti raksturīgi flegmātiķiem. Edijs man jautāja, kāpēc? Es viņam atbildēju, ka vienmēr viņš ir tas, kas uzklausa visus, bet par pašu Ediju neviens neko nezina – es jau tik ilgi pazīstu Ediju, bet nezinu, kas ir viņa mīļākais ēdiens, kādā ir viņā mīļākā krāsa, ko īsti viņš dara brīvajā laikā? Un, tad Edijam nācās man piekrist, jo viņš nevienam neko tādu nav stāstījis, ja nu vienīgi kāds ievēro, tad arī zina. Vēlos arī atzīmēt, ka flegmātiķi ir izteikti pacietīgi cilvēki, kādu reizi kad skolā rīkoja pasākumu, es uzaicināju arī Ediju, bet neko skaidri nenorunājām, kad aizgāju uz šo pasākumu, Edijs mierīgi sēdēja uz soliņiem un gaidīja mūs atnākam. Es viņam apjautājos, kāpēc tu nenāc pie mums uz mājām, bet viņš man mierīgi atbildēja, ka viņš ir pavērojis cilvēkus. Tādi viņi ir!

5.Melanholiskais temperaments.

Pie šāda tipa cilvēkiem es pieskaitu pats sevi. Protams, manī nav šis vienīgais temperaments, bet raksturīgs gan. Tā, piemēram, šim temperamentam vienu no rakstura iezīmēm jāmin nemitīga plānošana, citreiz pašam pat tas sāk apnikt, bet neko tur nevar mainīt. Parasti, lai kaut ko ievērotu, cilvēki sāk to no malas teikt, jo pats jau nejūti, ko dari. Tā, pirms kaut vai sākot rakstīt referātu, es uzskicēju mazu plāniņu, kā vajadzētu visu rakstīt, tā bija arī vienreiz, kad kāds draugs man palūdz iedot materiālus, lai sagatavotos eksāmenam, bet es vēl piespraudu klāt pie šiem materiāliem zīmīti ar norādēm, kas ir jāiegaumē, kas būtu svarīgākais. Man ļoti patīk cilvēkos, ka, ja kaut ko ir ieplānojuši, tad to arī izdara. Tādā veidā es pats radu sevī vērtēšanas sistēmu, pēc kuras es vados, vai tas ir izdarīts pareizi u.c. Šim tipam ir raksturīgs kārtības elements. Man, piemēram, tracina, ja virtuvē izlietnē stāv nenomazgāti trauki. Darot kaut ko pa māju, es vienmēr palūdzu, lai vismaz divas stundas, lai nav neviens mājās, lai es visu varētu kārtīgi padarīt, tas, manuprāt, būtu attiecināms uz to, ka melanholiķi ir intraverti. Kāds mans draugs man jautāja, kā es skaitu mēnešus un dienas, un tad es apjautu, ka tad, kad es tās skaitu, man mēneši sarindojas tabulas veidā priekšā acīm, tāpat arī skaitot dienas. Ar to es gribu teikt, ka melanholiķiem ir raksturīgs tabulārisms, vai vismaz sistēmā salikta domāšana.

Jāatzīstas, kad lasīju F. Litaueres grāmatu “Kas es esmu?”, tad nonācu pie smieklīgām situācijām, piemēram, autore bija minējusi gadījumus, kad melanholiķiem ir svarīgi daži sadzīves sīkumi, par kuriem citi pat neliekas ne, un tāpat ir ar mani. Tāpat arī ir ļoti pielīdzināma situācija gadījumam no grāmatas, kad meitene gājusi palīdzēt uzpost māju vienai sievietei, un viņai tika aizrādīts, ka nav pareizās vietas nolikti atpakaļ tīrāmie līdzekļi, jo katram bija sava vieta. Tad es atceros, kad es biju mazs, manā istabā bija plaukts ar slavenajām Dobeles mantiņām un vēl mazs būdams neļāvu mammai slaucīt no plaukta putekļus, lai, kad beigtu spēlēties varētu tās atlikt pēc nospiedumiem atpakaļ savās vietās.

Saka, ka melanholiķi ir tie, kuriem ir tuva māksla, mūzika, filosofija. Es to pilnībā atzīstu, lai arī neesmu ne mākslinieks, ne mūziķis, tomēr tas, ka es apbrīnoju gudrus cilvēkus , ir fakts. Man ļoti patīk atrasties inteliģentu cilvēku sabiedrībā, jo liekas, ka tad mani sapratīs daudz vairāk.

Attiecībā par to, ka melanholiķi vēlas, lai citiem būtu labi ir viennozīmīgi, jo mana draudzene atzina, ka es regulāri saku: “Es gribēju, lai tev būtu labāk!”, “Es gribēju tev to labāko!”, “Neko sliktu jau es tev negribēju!”. Par to, vai vienmēr tā sanāk, ir jāspriež citiem, jo mēs tikai cenšamies.

Taču nevajag aizmirst arī to, ka ne jau šajā raksturojumā temperamentiem piemīt tikai kaut kas labs, ir arī viņu vājās vietas.

Sangviniķim – viņi ir daudz runā, ne tik daudz klausās, viegli ietekmējami, aizmāršīgi, pieņem dažādus lēmumus emociju iespaidā, bieži aizvaino cilvēkus, priekšroku dod nepārtrauktām izklaidēm, dažādi atrunājas, jo uzskata, ka nekad nav vainīgs, vāja atmiņa.

Melanholiķis – dzird tikai to, ko grib dzirdēt, ar noslieci pārspīlēti uztraukties, nenovērtē sevi, pārdzīvo par dažādām kļūmēm, pārāk mērķtiecīgs, gatavs pierādīt, ka taisnība ir viņam, ļoti sīkumains, meklē lielāko taisnību uz pasaules, dažas lietas pārāk sarežģī.

Holēriķis – Cenšas visus komandēt un nolikt pie vietas, viņiem liekas, ka viņi zina vairāk par citiem, neiecietīgi, nasavaldīgi, ļoti bieži aizvaino citus, nepieļauj domu, ka varētu mierīgi atpūsties, viņiem liekas, ka viņi prot visu vislabāk, visu cenšas pārzināt, grūti saprasties.

Flegmātiķis – kluss, neko daudz neuztraucas, nepārdzīvo, labprāt daudz ko novēro, nekā iesaistās darbā, grūti pārslēgties no viena darba uz otru, necieš pārmaiņas, nav aizrautīgs, stūrgalvīgs, citiem šķiet neizlēmīgs.

Nobeigums.

Par katru temperamenta tipu es varu secināt, ka:

Holēriķis – raksturīga paaugstināta uzbudināmība un arī izturēšanās. Pietrūkst pašsavaldīšanās, kas varētu būt iemesls viņa skaļajai reakcijai pret kritiku vārdos. Raksturīgs cikliskums darbībā un noskaņojumā, neapmierinātība ātri pāriet .Pie darba viņi ķeras enerģiski, bet saņēmis kritiku, var zaudēt ticību spēkiem, atteikties no darbības. Izteikts holēriķis nav spējīgs bremzēt un virzīt savu gribu – viņš vispirms izdara un tad domā. Viņa saskarsmes partnerim naidam un dusmām ieteicams pretstatīt mieru, bet pārrunas par notikušo vēlams atlikt uz nākamo dienu. Holēriķim ļoti svarīgi palīdzēt noticēt savām spējām

Sangviniķis – raksturīgs liels kustīgums un viegla pielāgošanās situācijai, tāpēc reakcija pret kritiku var būt negatīva, bet tas ir īslaicīgi, jo sangviniķis ir jautrs un dzīvespriecīgs – atklātais sirdscilvēks, kura emocijas ātri rodas un mainās. Bieži palīdz izkļūt no nepatīkamām situācijām arī citiem cilvēkiem. Saskarsmes partnerim ieteicams dot paskaidrojumus vai pamācības ļoti korekti, parādot ieinteresētu draudzīgu attieksmi.

Flegmātiķis – Mierīgs, līdzsvarots, neatlaidīgs. Līdz ar spēcīgu aizturi viņam nav grūti savaldīt savus impulsus, apslāpēt emocijas. Pat nopietnās nepatikšanās viņš saglabā mieru, kaut gan nevaram zināt, cik ilgstoši viņš pārdzīvo pāridarījumu. Parasti viņš ir gatavs turpināt sadarboties ar cilvēkiem, kuri nodarījuši viņam pāri. Darbu padara bez steigas. Saskarsmes partnerim ieteicams neuzbāzties ar savu attieksmi, jo viņi viņu uztver kā pašsaprotamu.

Malanholiķis – Emocionāli jūtīgs, īpaši pret negatīvu vērtējumu, biedē jauni apstākļi, atrod parasti šķēršļus un atrod iemeslus piesardzībai, vispārīgus aizrādījumus attiecina uz sevi. Saskarsmes partnerim ieteicams izrādīt simpātijas, paskaidrot, ka arī citiem ir problēmas un ciešanas, dot iespēju rūpēties par citiem, svarīgi, lai viņam būtu cilvēks, kam uzticēties, jādod iespēja pārliecināties par sava darba rezultātiem.

Secinu, ka tīrā veidā šādi temperamenta tipu pārstāvji sastopami visai reti, parasti viens no viņiem ir dominējošais, bet ir raksturīgas arī kāda tipa iezīmes.

Izmantotās literatūras avoti:

• Forands I. Personālvadība. SIA Turības Mācību Centrs.1997.gads

• Litauere F. Kas es esmu? Jumava. 1998.gads

• Meikšāne Dz. Psiholoģija mums pašiem. “RaKa” 1998.gads