Nodokļu ietekme uz ekonomisko attīstību Latvijas Republikā
Nodokļu sistēma Latvijā
Nodokļu sistēmu Latvijā lielā mērā ietekmē valsts ekonomisko attīstību. Nodokļu īpatsvars iekšzemes kopproduktā Latvijā nav īpaši augsts (36 – 37%).
Latvijā ir viens no zemākajiem uzņēmumu ienākuma nodokļiem Eiropā – 25%, turklāt likme ir nemainīga salīdzinājumā ar deviņdesmito gadu sākumu, kad piemēroja progresīvo likmi. Izmaksātās dividendes netiek apliktas ar papildus nodokli, izņemot izmaksas nerezidentiem, par kurām jāmaksā nodoklis 10% apmērā no kopsummas. Apliekamais minimums uzņēmumu ienākumu nodoklim nepastāv. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme arī ir 25%, bet pastāv simbolisks neapliekamais minimums – 21 lats mēnesī. Latvijā ir augsts pievienotās vērtības nodoklis (18%), kas līdz 1993.gadam bija 12%. Šis palielinātais PVN, kas pēc būtības ir patēriņa aplikšana ar nodokli, bremzē saimniecisko apriti un negatīvi ietekmē uzņēmējdarbību Latvijā.
Atzinīgi jāvērtē tas, ka 1998.gada pavasarī tika atcelts īpašuma nodoklis par pamatlīdzekļiem, kas varēja sasniegt 4% gadā no pamatlīdzekļu vērtības.
Uzņēmējiem Latvijā ir jārēķinās ar ļoti lieliem sociālās apdrošināšanas nodokļiem – 37% no darba algu apjoma. No šīs summas 28% maksā darba devējs, bet 9% darba ņēmējs. Paredzēts, ka līdz 2000.gada 1.janvārim maksājumu apjoms tiks samazināts līdz 33%, kurus līdzīgās daļās maksās darba devējs un darba ņēmējs. Sociālās apdrošināšanas maksājumu apjoms ir uzskatāms par nopietnu šķērsli uzņēmējdarbības attīstībā, jo tas pārsniedz vidējo līmeni Eiropā, kur sociālās apdrošināšanas likmes tiek uzskatītas par tik augstām, ka tās neveicina uzņēmējdarbību.
Jāatzīmē, ka likums, lai stimulētu uzņēmējdarbību, paredz 20% lielu ienākuma nodokļa atlaidi mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tādējādi nodokļa likme samazinās no 25% uz 20%. Te gan jāņem vērā, ka kritēriji, pēc kuriem tiek noteikts, vai uzņēmums ir mazais un vidējais, ir daudz stingrāki kā Eiropas Savienībā. Lielākā daļa Latvijas uzņēmumu pašlaik strādā vai nu bez, vai nu ar minimālu peļņu, līdz ar to šim atvieglojumam nav būtiskas nozīmes. Fakts, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis valsts budžetā ienes tikai apmēram 8% no tā kopējiem ieņēmumiem, liecina, ka lielākajai daļai uzņēmēju ir nosliece izvairīties no šī nodokļa maksāšanas.
Līdz ar to darbībai, kas jāveic nodokļu politikas jomā saistībā ar uzņēmējdarbības veicināšanu, jābūt vērstai divos virzienos:
1. Uzlabot nodokļu administrēšanu, veicot attiecīgas izmaiņas likumdošanā un radot motivāciju uzņēmējiem sakārtot grāmatvedību; uzrādīt reālās algas un maksāt darba devēja sociālo nodokli; izskatīt iespējas, kā samazināt sociālās apdrošināšanas maksājumus vai samazināt ar nodokļiem apliekamo objektu skaitu.
2. Samazināt vai kompensēt atsevišķu nodokļu likmes attiecībā uz ienākumiem, kas tiek ieguldīti uzņēmuma ilgtermiņa attīstībā, lai veicinātu videi draudzīgāku tehnoloģiju ieviešanu un radītu jaunas darba vietas.
Nodokļu un nodevu ietekme uz uzņēmējdarbību
Nodokļu sistēmas raksturīgākās iezīmes Latvija Republikā ir:
1) nodokļu likumdošanas mainība, bieža reglamentējošo normu maiņa un atšķirīga piemērošana;
2) augstas nodokļu un nodevu likmes;
3) zems ar nodokli neapliekamo ienākumu minimums;
4) neefektīva atvieglojumu sistēma;
5) sarežģīts aprēķināšanas, maksāšanas un uzskaites mehānisms;
6) neefektīva nodokļu administrēšanas sistēma;
7) normu piemērošanā ir daudz izņēmumu;
8) reglamentējošās normas netiek atbilstoši skaidrotas.
Šāda sistēma kavē valsts un uzņēmējdarbības attīstību, jo:
1) uzņēmēji nav ieinteresēti pilnībā aprēķināt un maksāt nodokļus;
2) netiek radīti apstākļi, kas ekonomiskajā ziņā ieinteresētu attīstīt konkurētspējīgas produkcijas ražošanu vietējam tirgum un eksportam;
3) nenodrošina dabas un cilvēku resursu saglabāšanu un efektīvu izmantošanu;
4) nenodrošina sociālo problēmu risināšanu un sociālā taisnīguma principu īstenošanu;
5) nenodrošina pašvaldību budžetus ar nepieciešamajiem finansu resursiem;
6) nenodrošina pilnīgu nodokļu iekasēšanu;
7) netiek veicināta uzkrājumu veidošanās.
Nodokļiem un nodevām jāpilda viena no to galvenajām funkcijām – jāveicina valsts sociālā un ekonomiskā attīstība, kā arī jāpalielina iedzīvotāju nodarbinātība. To var panākt, samazinot un diferencējot nodokļu likmes un piešķirot atvieglojumus. Iekasējamo nodokļu masas pieaugums jāpanāk, palielinot aplikšanas bāzi (iedzīvotāju un uzņēmumu papildus ienākumus, preču pakalpojumu apgrozījumu u.c.), taču nepalielinot nodokļu likmes. Tomēr jāņem vērā, ka iespējamie nodokļu atvieglojumi sabalansētā tirgus ekonomikā var tikt īstenoti tikai tādēļ, lai samazinātu kopējās darba devēja (uzņēmēja) izmaksas. Tomēr ilgtermiņa periodā nodokļu un likmju pazemināšana, iespējams, īpaši neietekmēs nodarbinātību, jo jāņem vērā darba samaksas veidošanās faktori, sociālās apdrošināšanas sistēmas svārstības u.c.
Nodokļu atlaižu un diferencēšanas mērķi:
· radīt uzņēmēju ieinteresētību veikt ieguldījumus ražošanā un pakalpojumu sfērā, ieviest modernu tehnoloģiju, ražot konkurētspējīgu produkciju vietējam tirgum un eksportam, radīt jaunas darba vietas;
· radīt labvēlīgus apstākļus prioritāro tautsaimniecības nozaru attīstībai (lauksaimniecībai, tās produkcijas pārstrādei, transportam, ostām, kuģniecībai), kā arī vietējo izejvielu un dabas resursu efektīvai izmantošanai;
· palielināt nodokļus produkcijai, kas ir kaitīga veselībai un videi (alkoholam, tabakas izstrādājumiem);
· radīt labvēlīgus priekšnosacījumus sociāli neaizsargāto slāņu (bērnu, invalīdu, pensionāru) materiālo apstākļu uzlabošanai, kā arī izglītības, zinātnes, kultūras un medicīnas attīstībai.
Šajos apstākļos pieaug administrēšanas loma, jo nodokļu diferencēšana un atvieglojumu plaša piemērošana savā ziņā to sarežģī. Bet tas ir valstisks uzdevums, ko ir iespējams paveikt. Nodokļu administrēšanai konsekventi ir jāīsteno funkciju princips, paredzot īpašu darbu ar nodokļu maksātājiem ne tikai nodokļu maksāšanas procesā un pēc tam, bet īpaši stadijā pirms nodokļu maksāšanas, kad jāsniedz nepieciešamā informācija un jāveic izskaidrošana. Tas arī paaugstinās nodokļu administratoru profesionalitāti, pastiprinās kontroli. Īpaši jāveltī uzmanība revīzijas un kontroles kvalitātei, izmantojot profesionāļus – zvērinātus revidentus, grāmatvedības ekspertus, juristus un citus speciālistus. Nodokļu administrācijai īpaša uzmanība jāveltī nodokļu maksātāju izglītošanai, apgādei ar materiāliem, ērtāku nodokļu maksāšanas un vienkāršotākas atskaišu sagatavošanas apstākļu radīšanai.
Šobrīd likumdevējs pieļauj, ka pastāvīgi tiek mainītas normas, kas reglamentē nodokļus, kā arī to, ka šīs normas tulko ar instrukciju, norādījumu, skaidrojumu, vēstuļu palīdzību, kas ir nepieļaujami no uzņēmējdarbības viedokļa. Uzņēmēji nevar plānot savu darbību ilgākam laika posmam, jo nav garantijas, ka nemainīsies normas, kas to regulē.
Secinājumi
Šobrīd nodokļu sistēma Latvijas Republikā neveicina valsts ekonomisko attīstību. Tikai īstenojot pasākumus, kas izveidos labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un stimulēs uzņēmējus maksāt nodokļus nevis izvairīties no tiem, būs iespējams uzlabot ekonomiskos un sociālos apstākļus, kas palīdzēs celt visu Latvijas iedzīvotāju labklājību.
Informatīvie resursi
Izmantotā literatūra
1. V. Avotiņš, J. Birzulis, E. Kušners – “Mazā un vidējā biznesa attīstība Latvijā”
Interneta resursi
2. http://www.vid.gov.lv