Olimpisko spēļu vēsture
Olimpiskās spēles i radušās senajā Grieķijā, kur pa godu dievu dievam Zevam tika sarīkotas šīs spēles. Tās notika visa Grieķijas teritorijā, bet plašāk tās norisinājās Svētajā ielejā Olimpijā, pie Olimpa kalna. Olimpiskās spēles notika ik pēc četriem gadiem. Šo olimpisko ciklu senie grieķi izmantoja laika skaitīšanā.
Vēsturē saglabājušās ziņas, ka gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu – 776. gadā pirms mūsu ēras – jūlijā, kas bija nosaukts dieva Apolona vārdā, Krona kalna pakājē pie Olimpijas notikušas apjomīgas skriešanas sacensības, kurās uzvarēja Korebs. Šis jauneklis bija nācis no kādas nelielas pilsētiņas Elīdas. Par uzvaru viņš saņēma balvu – olīvzaru vainagu.
Olimpiskajās spēlēs piedalījās atlēti, svētceļnieki, aristokrāti un tirgotāji, dzejnieki un filozofi. Pims spēlēm šie atlēti cītīgi trenējas vairāku mēnešu garumā, un mēnesi pirms olimpiskajām spēlēm atlēti trenējās pašā Olimpijā. Sacensības norisinājās korekti, jo sacensībām bija tiesneši un uzraugi. Tomēr olimpiskajās nevarēja piedalīties visi grieķi. Spēlēs bija aizliegts piedalīties nebrīvajiem griķiem, kas pildīja spaidu darbus vai bija vergi.
Olimpijā ielaida tikai vīriešus, tāpēc olimpiskajās spēlēs drīkstēja piedalīties tikai vīrieši, taču sieviešu sporta spēles norisinājās Spartā, bet tām nebija piešķirts olimpisko spēļu vārds.
Trīs mēnešus pirms spēļu sākuma tās tika izziņotas visā Grieķijā. Mēnesi pirms spēlēm, vis kas vēlējās piedalīties sacensībās, pulcējās dienas gājiena attālumā no Olimpijas. Viens no Olimpijas likumiem bija, ka nedrīkstēja tajā ienest ieroci. Olimpisko spēļu laikā visā Grieķijā karojošas pilsētas un ciltis nolika ieročus. Virs zemes valdīja miers, bet tiem, kas šo pamieru neievēroja, piesprieda bargu sodu – nolādēšanu uz mūžu.
Ilgus gadus vienīgā balva olimpisko spēļu čempioniem bija olīvzaru vainags, taču kopš 61. olimpiādes Olimpijā sāka uzstādīt čempionu statujas. Šāds gods tika izrādīts tikai tiem, trijās olimpiādēs pēc kārtas. Par godu uzvarētājiem sacerēja arī jaunas dziemas.
Olimpisko spēļu atdzimšana
Olimpiskās spēles atdzima apmēram 1500 gadus pēc antīko olimpisko spēļu aizliegšanas. 19. gadsimta beigās pasaulē sākās strauja fiziskās kultūras attīstība. Šajā laikā savu attīstības ceļu sākuši gandrīz visi tagad populārie sporta veidi – futbols, vieglatlētika, basketbols, riteņbraukšana, airēšana u.c. Olimpisko spēļu atjaunošanā izšķirīgu ieguldījumu devis franču aristokrāts Pjērs de Kubertēns. 1883. gadā francijā viņš izvirzīja ideju rīkot plašas starptautiskas sporta sacensības, pārņemot antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas. Barons meklēja un atrada domubiedrus citās pasaules valstīs.
1894. gada 23. jūnijā Parīzē Sorbonas universitātē sanāca Starptautiskais sporta kongress. Tajā piedalījās 79 delegāti no12 valstīm un 49 sporta organizācijām. Kongresā tika vienprātīgi atbalstīta ideja rīkot mūsdienu olimpiskās spēles, un izveidota Starptautiskā olimpiskā komiteja. Pirmās spēles nolēma rīkot Atēnās 1896. gadā.
Par pirmo Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidentu 1894. gadā ievēlēja grieķi Demetriusu Vikelasu, no 1896. līdz 1925. gadam SOK vadīja pats Pjērs de Kubertēns. Viņš izstrādāja Olimpiskās hartas pamattekstu, spēļu atklāšana un noslēguma ceremoniju protokolu, attēlu zvērestu tekstu, viņš ir olimpiskās emblēmas – picu kopā savīto apļu – idejas autors. Lai ar savu autoritāti neietekmētu žūrijas komisijas lēmumu, 1912.gadā olimpiskās himnas teksta konkursā Kubertēns darbu iesniedza ar pseidonīmu. ”Oda sportam” saņēma galveno balvu. Kubertēna izpratnē olimpiskās spēles nebija tikai sporta sacensības – ar spēļu un olimpiskās kustības palīdzību viņš vēlējās propagandēt amatieru sporta pedagoģiskās un morālās vērtības, veicināt veselas, fiziski, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos.
Pēc Kubertēna idejas, no 1912. līdz 1948. gadam Olimpiādes spēles bez sporta sacensībām notika arī arhitektūras, literatūras, mūzikas mākslas un tēlniecības konkursi. Mūsdienās olimpisko spēļu programmu papildina plaši kultūras sarīkojumu klāsts.
1925. gadā Kubertēns atstāja Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta amatu, taču turpināja aktīvi iesaistīties olimpiskajā kustībā. Kurbertēns miris 1937. gadā 73 gadu vecumā. Barons apglabāts Lozanā, bet Kubertēna sirds, izpildot nelaiķa vēlēšanos, apglabāta olimpisko spēļu dzimtenē Olimpijā.
Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšana un darbība
Olimpiskā kustība Latvijas teritorijā iesakņojās 20. gadsimta sākumā, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijas sastāvā. 1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas olimpisko komiteju, kas juridiski atradās Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā. Krievijas komandas sastāvā Latvijas teritorijā dzīvojošie sportisti 1912. gadā piedalījās 5. vasaras olimpiskajās spēlēs, kas notika Stokholmā.
Latvijas Olimpiskā komiteja tika izveidota 1922. gada 23. aprīlī Latvijas sporta organizāciju sanāksmē. Dibinātāji par Latvijas Olimpiskās komitejas galveno uzdevumu izvirzīja – „pārraudzīt Latvijas sportistu sagatavošanu un komandēt tos uz vispasaules olimpiādēm”. Par Latvijas Olimpiskās komitejas pirmo priekšsēdētāju iecēla Jāni Dikmani. 1923. gadā Latvijas Olimpiskā komiteja saņēma Starptautiskās Olimpiskās komitejas paziņojumu, ka Latvija uzņemta Starptautiskās Olimpiskās komitejas saimē un mūsu sportisti var piedalīties olimpiskajās spēlēs.
Latvijas debija olimpiskajās spēlēs notika 1924. gadā Šamonī(Francija)
1925. gadā Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs Jānis Dikmanis piedalījās Olimpiskajā kongresā Prāgā. Priekšsēdētājs aktīvi iekļāvās starptautiskajā sporta dzīvē, un 1926. gadā Starptautiskajā Olimpiskajā komitejas sesijā Lisabonā viņu ievēlēja komitejā. Savā amatā viņš atradās no 1926. līdz 1947. gadam.
1940. gadā komitejas darbu pārtrauca Latvijas okupācija un pretlikumīga iekļaušana PSRS sastāvā.
No 1952. līdz 1988. gadam Latvijas sportisti olimpiskajās spēlēs varēja startēt tikai PSRS komandas sastāvā. Šajā laika periodā dažādos sporta veidos tika izcīnītas 18 zelta, 26 sudraba un 14 bronzas medaļas. Diemžēl daudziem latviešiem starts olimpiskajās spēlēs tika nepamatoti un negodīgi liegts. Vairāki latviešu izcelsmes sportisti pārstāvējuši savas emigrācijas mītnes zemes, kā, piemēram, ASV, Austrāliju, Kanādu, Zviedriju.
Pēc 50 okupācijā pavadītajiem gadiem Latvijas Olimpiskā komiteja uzsāka jaunu cīņu par neatkarību un atjaunošanu, kas gala rezultātā vainagojās ar panākumiem. 1988. gadā 19. novembrī Latvijas sporta organizāciju 483. pārstāvju plašā kopsapulcē tika pieņemts lēmums atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas darbību. No 1988. līdz 1991. gadam notika politiskās cīņas par Baltijas valstu atjaunošanu Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, taču 1991. gada 18. septembrī Starptautiskās Olimpiskās komitejas izpildkomiteja atzina Latvijas Olimpiskās komitejas tiesības un uzaicināja Latvijas sportistus piedalīties 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Albervilā un 15. vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā.
Vienlaicīgi ar Latviju olimpiskajā saimē atgriezās Lietuva un Igaunija.
Vasaras olimpiskās spēles
Saprotams, vasaras olimpiskās spēles notiek vasarā, augustā. Pirmās vasaras olimpiskās spēles notika 1896. gadā Atēnās(Grieķija), antīko spēļu vēsturiskajā dzimtenē. Olimpiskajās spēlēs sacensība notiek starp sportistiem un komandām, nevis valstīm. Vasaras un ziemas olimpiskajās spēlēs sacensības rīko starptautiskās federācijas (piem., futbola turnīru organizē Starptautiskā futbola federācija, utt.). Palielinoties dalībvalstu un sportistu skaitam, sarīkot vasaras olimpiskās spēles kļūst aizvien grūtāk. Tāpēc Starptautiskā olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu ierobežot spēļu dalībnieku skaitu – ne vairāk kā 10000 sportistu. Starptautiskās federācijas izstrādā kritērijus – olimpiskos normatīvus, pēc kuriem nosaka olimpisko spēļu dalībniekus, un rīko kvalifikācijas sacensības, turnīrus.
Vīriešu sacensības var iekļaut vasaras olimpisko spēļu programmā, ja ar šo sporta veidu nodarbojas vismaz 75 valstīs un vismaz četros kontinentos, turpretim sieviešu sacensības var iekļaut vasaras olimpisko spēļu programmā, ja a šo sporta veidu nodarbojas sportistes vismaz 40 valstīs un vismaz trijos kontinentos. Olimpiskajās spēlēs katru valsti vienā sporta veidā un disciplīnā var pārstāvēt ierobežots sportistu skaits, tomēr katrai nacionālajai olimpiskajai komitejai ir garantētas tiesības būt pārstāvētai olimpiskajās spēlēs.
Vasaras olimpiskās spēlēs ir notikušās šādās pilsētās(sarindotas secībā pēc notikšanas laika, no pirmās reizes pēc to atjaunošanas):
I. Atēnas (Grieķija) 1896. gads
II. Parīze (Francija) 1900. gads
III. Sentlūisa (ASV) 1904. gads
IV. Londona (Lielbritānija, Anglija) 1908. gads
V. Stokholma (Zviedrija) 1912. gads
VI. Tika atceltas 1. pasaules kara dēļ, 1916. gads
VII. Antverpene (Beļģija) 1920. gads
VIII. Parīze (Francija) 1942. gads
IX. Amsterdama (Nīderlande) 1928. gads
X. Losandželosa (ASV) 1932. gads
XI. Berlīne (Vācija) 1936.gads
XII. Tika atceltas 2. pasaules kara dēļ, 1940.gads
XIII. Tika atceltas 2. pasaules kara dēļ, 1944. gads
XIV. Londona (Lielbritānija, Anglija) 1948. gads
XV. Helsinki (Somija) 1952. gads
XVI. Melburna (Austrālija) 1956. gads
XVII. Roma (Itālija) 1960. gads
XVIII. Tokija (Japāna) 1964.gads
XIX. Mehiko (Meksika) 1968. gads
XX. Minhene (Vācija) 1972.gads
XXI. Monreāla (Kanāda) 1976.gads
XXII. Maskava (Krievija) 1980. gads
XXIII. Losandželosa (ASV) 1984. gads
XXIV. Seula (Dienvidkoreja) 1988. gads
XXV. Barselona (Spānija) 1992. gads
XXVI. Atlanta (ASV) 1996. gads
XXVII. Sidneja (Austrālija) 2000. gads
XXVIII. Atēnas (Grieķija) 2004. gads
XXIX. Pekina (Ķīna) 2008. gads
XXX. Londona (Lielbritānija, Anglija) 2012. gads
Šajā sarakstā es arī iekļāvu gaidāmās olimpiskās spēles Pekinā un Londonā.
Vasaras olimpisko spēļu mājvietu izraugās Starptautiskā olimpiskā komiteja. Galvenie kritēriji ir: no šīs valsts jānāk daudziem labiem sportistiem, jāizveido sporta arēnu, stadionu kompleksu prezentācija, kas atbilst visiem kritērijiem, i oriģināli, pietiekoši lieli, jāspēj finansiāli nodrošināt olimpisko spēļu rīkošanu.
Katrām olimpiskajām spēlēm noteikti savs talismans un emblēma. Manuprāt, vispopulārākais ir Maskavas olimpisko spēļu talismans – lācītis Miša.
Vasaras olimpiādes sporta veidi: airēšana, badmintons, basketbols, beisbols, bokss, burāšana, cīņa, džudo, futbols, galda teniss, handbols, jāšana, kanoe airēšana, lauka hokejs, loka šaušana, modernā pieccīņa, paukošana, peldēšana, riteņbraukšana, softbols, svarcelšana, šaušana, teikvando, teniss, triatlons, vieglatlētika, vingrošana, volejbols. Protams, katru gadu šiem sporta veidiem pievienojas jauni veidi, vēl neparastāki un sarežģītāki. Katru sporta veidu dala vairākās disciplīnās. Piemēram, Vieglatlētikai ir 44 disciplīnas – piemēram, skriešana, soļošana, barjerskriešana, maratons, šķēpmešana, lodes grūšana, tāllēkšana un vēl daudzas.
Ziemas olimpiskās spēles
Ziemas olimpiskās spēlēs rīko kopš 1924. gada. Pieaugot ziemas sporta veidu popularitātei 1924. gadā tika izmēģināta Starptautiskā ziemas sporta nedēļa, veltīta 8. vasaras olimpiskajām spēlēm Parīzē, kas vēlāk – 1925. gadā – ar atpakaļejošu datumu ieguva pirmo ziemas olimpisko spēļu kārtas numuru. Pirms tam vasaras olimpiskajās spēlēs bija iekļauti klasiski ziemas sporta veidi kā daiļslidošana un hokejs.
Pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai 258 sportisti no 16 valstīm. Spēļu programmā bija iekļautas sacensības 6 sporta veidos, 16 disciplīnās. Pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs piedalījās arī Latvijas pārstāvji.
Ziemas olimpiskajās spēles ir notikušas šādās pilsētās( sarindotas pēc notikšanas secības:
I. Šamonī (Francija) 1924. gads
II. Sanktmorica (Šveice) 1928. gads
III. Leikplesida (ASV) 1932. gads
IV. Garmiša – Partenkirhene (Austrija) 1936. gads
V. Sanktmorica (Šveice) 1948. gads
VI. Oslo (Norveiģija) 1952. gads
VII. Kortīna d’Ampeco (Itālija) 1956. gads
VIII. Skvovelija (ASV) 1960. gads
IX. Insbruka (Austrija) 1964. gads
X. Grenoble (Francija) 1968. gads
XI. Saporo (Japāna) 1972. gads
XII. Insbruka (Austrija) 1976. gads
XIII. Leikplesida (ASV) 1980. gads
XIV. Sarajeva (Bosnija un Hercegovina) 1984. gads
XV. Kalgari (Kanāda) 1988. gads
XVI. Albervila (Francija) 1992. gads
XVII. Lillehammere (Norveiģija) 1994. gads
XVIII. Nagano (Japāna) 1998. gads
XIX. Soltleiksitija (ASV) 2002. gads
XX. Turīna (Itālija) 2006. gads
XXI. Vankūvera (Kanāda) 2010. gads
XXII. Soči (Krievija) 2014. gads
Ziemas olimpisko spēļu pirmsākumā bija paredzēts, ka tās notiks tajā pašā valstī, kur Olimpiādes spēles. No šīs domas nācās atkāpties jau II ziemas Olimpiskajās spēlēs, jo diemžēl Holandē nebija iespējams tās sarīkot. Līdz 1992. gadam ziemas olimpiskās spēles notika vienā gadā ar vasaras olimpiskajām spēlēm. Pēc Albervilas ziemas olimpiskajām spēlēm nākamās notika jau 1994. gadā Lillihammerē. Turpmāk atjaunoja tradīciju rīkot spēles ik pēc četriem gadiem.
Ziemas olimpisko spēļu programmā var iekļaut sporta veidu, ar kuru nodarbojas sportisti vismaz 25 valstīs un vismaz trijos kontinentos. Sacensības notiek tādos sporta veidos kā ātrslidošana, biatlons, bobslejs, daiļslidošana, frīstails, hokejs, kalnu slēpošana, kamaniņu sports, kērlings, slēpošana, snovbords, šorttreks un lēkšana no tramplīna, skeletons, ziemeļu divcīņa. Protams, katru gadu šis saraks papildinās ar jauniem sporta veidiem.
Latvijas sportistu olimpiskie sasniegumi
Latvijas sportisti, kas olimpiskajās spēlēs ir ieguvuši zelta medaļas:
Vasaras olimpiskajās spēlēs:
1. Inese Jaunzeme, šķēpa mešana
2. Elvīra Ozoliņa, šķēpa mešana
3. Ivans Bugajenkovs, volejbols
4. Staņislavs Lugailo, volejbols
5. Tatjana Veinberga, volejbols
6. Oļegs Antropovs, volejbols
7. Jānis Lūsis, šķēpa mešana
8. Tamāra Dauniene, basketbols
9. Uļjana Semjonova, basketbols
10. Dainis Kūla, šķēpa mešana
11. Pāvels Seļivanovs, volejbols
12. Aleksandrs Muzičenko, burāšana
13. Afanasijs Kuzmins, šaušana
14. Ivans Klementjevs, kanoe airēšana
15. Natālija Laščonova, vingrošana
16. Igors Miglinieks, basketbols
17. Igors Vihrovs, vingrošana
Ziemas olimpiskajās spēlēs:
1. Vera Zozuļa, kamaniņu sports
2. Jānis Ķipurs, bobslejs
3. Vitālijs Samoilovs, hokejs
Latvijas sportisti, kuri olimpiskajās spēlēs ieguvuši sudraba medaļas:
Vasara olimpiskajās spēlēs:
1. Jānis Dāliņš, soļošana
2. Edvīns Bietags, grieķu – romiešu cīna
3. Vasīlijs Stepanovs, svarcelšana
4. Jānis Krūmiņš, basketbols
5. Valdis Muižnieks, basketbols
6. Maigonis Valdmanis, basketbols
7. Cēzars Ozers, basketbols
8. Pāvels Seničevs, šaušana
9. Astra Biltauere, volejbols
10. Imants Bodnieks, riteņbraukšana, treks
11. Juris Silovs, vieglatlētika
12. Aivars Lazdenieks, airēšana
13. Arsens Miskarovs, peldēšana
14. Žoržs Tikmers, airēšana
15. Dimants Krišjānis, airēšana
16. Artūrs Garonskis, airēšana
17. Dzintars Krišjānis, airēšana
18. Juris Bērziņš, airēšana
19. Raimonds Vilde, volejbols
20. Aigars Fadejevs, soļošana
21. Vadims Vasiļevskis, šķēpa mešana
22. Jeļena Rubļevska, modernā pieccīņa
23. Viktors Ščerbatihs, svarcelšana
24. Jevgēnijs Saproņenko, vingrošana
Ziemas olimpiskajās spēlēs:
1. Helmūts Balderis, hokejs
Latvijas sportisti. Kuri izcīnījuši bronzas medaļas:
Vasaras olimpiskajās spēlēs:
1. Haralds Blaus, šaušana uz māla baložiem
2. Adalberts Bubenko, soļošana
3. Bruno Habarovs, paukošana
4. Arons Bogoļubovs, džudo
5. Gerogijs Kuļikovs, peldēšana
6. Juris Silovs, vieglatlētika
7. Inta Klimoviča, vieglatlētika
8. Aleksandrs Jackevičs, džudo
9. Dainis Ozols, riteņbraukšana
10. Vsevolods Zeļonijs, džudo
Ziemas olimpiskajās spēlēs:
1. Ingrīda Amantova, kamaniņu sports
2. Zintis Ekmanis, bobslejs
3. Juris Tone, bobslejs
4. Guntis Osis, bobslejs
5. Mārtiņš Rubenis, kamaniņu sports
Pati pēdējā medaļa, ko izcīnīja Mārtiņš Rubenis Latvijai ir īpaši svarīga, jo tā ir pirmā medaļa atjaunotajā Latvijā, kas izcīnīta kā no ziemas sporta veidiem. Svarīgs arī ir Ineses Jaunzemes sasniegums šķēpa mešanā, jo tā bija pirmā medaļa, kas tika iegūta olimpiskajās spēles piedaloties Latvijas valsts sportistiem.