No 11. aprīļa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” tika atklāta vērienīga izstāde „Padomjzemes mitoloģija”, kurā ir izstādīti 200 darbi no muzeja krājuma. Tajā mēs apskatījām latviešu mākslinieku darbus, kas tapuši sociālistiskā reālisma laikā. Varam no tiem secināt, cik tā laika māksla ir līdzīga un bezpersoniska, jo māksliniekiem tika liegta iespēja gleznot to, kas viņiem patiktu, viņiem bija jāidealizē sociālistiskais režīms, tāpēc liela daļa gleznu attēlo darbu.
Izstādē mēs aplūkojām gan tēlnieku darbus, gan arī daudz dažādu gleznu. Secināju to, ka daudzi tā laika tēlnieki radīja tā laika vadoņu – Staļina un Ļeņina – krūšu tēlus un statujas no bronzas. Interesants man likās bronzas krūšu tēls „Slaucēja”, kas tika izveidots par godu tā laika labākajai slaucējai Martai Semulei un bijusi apbalvota ar diviem Ļeņina ordeņiem un divām zelta medaļām. Patika arī skulptūra „Bagāta raža”, kas pauž padomju sabiedrības pārticību un laimi.
Manu uzmanību piesaistīja glezna „Profesora Kārļa Miesnieka portrets” ar savu vienkāršību un tai pat laikā ar savu apslēpto domu. Gleznā bija attēlots vienkāršs padzīvojis vīrietis kādas upes krastā, taču tas, kā mākslinieks to uzgleznoja, piesaistīja manu uzmanību. Glezna bija gaismas pielijusi, kas attēloja socreālisma iezīmi, ka viss ir ideāli, ka cilvēki tai laikā dzīvoja saulainā un laimīgā zemē.
Kopumā galvenās iezīmes, kuras varēja saskatīt darbos bija dažādas. Sākot jau ar jau minēto darbu un tā popularizēšanu bērnu aprindās. Bērnu spēles arī bija saistītas ar darbu, nevis ar vienkāršu rotaļāšanos, dzīves un dzīves apstākļu idealizēšana. Gleznas ir saulainas, dzīvespriecīgas, daudz portretu gleznu. Daudz gleznoti pionieri un skolnieki, kas cītīgi, ar grāmatām rokās mācās.
Man personīgi izstāde ļoti patika, jo tā bija pirmā latviešu mākslinieku izstāde, uz kuru esmu bijusi. Viena lieta ir skatīties uz slavenu mākslinieku gleznām, bet pavisam cita – uz gleznām, kas radītas kādā noteiktā vēsturiskā periodā un kas kalpo par vēstures avotu mums – jauniešiem. Tā ir iespēja ieskatīties pagātnē, redzēt kādā Latvijā ir dzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki. Runā ka māksla uzrunā labāk kā rakstiski darbi, jo tas mums sniedz plašāku vizuālo priekšstatu un es tam varu pilnībā piekrist. Ir iespēja redzēt, kādi izskatījās tā laika kolhozi un kā pēc kara karavīri nāca mājās pie sievām, kuras jau gaidīja ar bērniņu uz rokām. Var redzēt, ka karavīri vispār tika cienīti, jo daudzās gleznās viņiem blakus tika attēloti smaidīgi cilvēki. Noteikti ieteiktu aiziet un apskatīt šo izstādi arī citiem, jo tāda iespēja vēl būs līdz 7. septembrim. Žēl, ka nebiju aizgājusi līdz 2. stāvam, kur gāja video par padomju varu, taču, ja radīsies iespēja apmeklēt vēlreiz šo izstādi, tad aiziešu arī līdz otrajam stāvam.