1. Stāsta tēma un no tā izrietošās problēmas.
Stāsta tēma ir par to, kā krievi karoja pret latviešiem un vāciešiem, kā krievi guva virsroku karā un par to, kā viņi izrēķinājās ar ebrejiem un viņu izveidotajiem kolhoziem. Stāsts nebūtu tapis, ja liriskais „es” nebūtu izdzirdējis stāstu par saimnieku un viņa ganu zēnu. Šāds stāsts nebūtu radies, ja krievi nebūtu pieņēmuši to, ka ebreji jāved uz Valku nošaušanai un saimniekam nebūtu bijis jāved savs ganu zēns uz Valku. Un tas viss nebūtu bijis jādara, ja nebūtu sācies karš un pieņemti stulbi likumi, kas arī ir izrietošā problēma.
2. Stāsta varoņi (reālie un tēli-simboli).
Manuprāt, simboliskais tēls šajā stāstā ir tikai viens un tā ir Vēsture – veca sieva, stāsta tēls, kuras vārds stāstā neparādījās, jaunības dienu mīlestība. Viņa tika attēlota veca, ar moku pilnu seju un ar pārdabiskām spējām. Viņas uzdevums bija palīdzēt stāsta varonim jeb liriskajam „es” tikt galā ar jautājumiem, kas viņu bija nomocījuši visu dzīvi. Viņas īpatnība bija tā, ka viņa uzradās negaidot, nepazīstama tēla veidolā un, ka viņa zināja, kas nomoka lirisko „es” un pazina tos cilvēkus un viņu likteņus, par kuru dzīvēm liriskais „es” nespēja nedomāt.
Manuprāt, šis simboliskais tēls bija liriskā „es” zemapziņa, kas viņam sapnī uzradās viņa jaunības dienu mīlestības veidolā. Šis tēls ir mierīgs, neko nepārmetošs. Viņa lika liriskajam „es” tikt skaidrībā ar jautājumiem, kas viņu interesēja un, ja viņš vairs nespēja uzdot jautājumus, tad pati pastāstīja, ko zināja. Šāds tēls tika izveidots, lai liriskais „es” spētu dzīvot normālu dzīvi, nedomājot par to, kas bijis.
Pārējie tēli ir reāli. Sākot ar stāsta lirisko „es”, kas gribēja uzzināt visu par stāstu, ko bija dzirdējis – par saimnieku, kas nodeva savu ebreju ganu vāciešu rokās. Tad seko šie abi galvenie tēli – puišelis Haims Cimbals jeb Jankelis un saimnieks Oskars Krūklis. Krūkļa ģimene – sieva Elza, dēls Edvīns un vēl divas meitas. Svarīgs stāsta tēls bija Oskara kaimiņš no „Kalnapaukām” – Spalis. Vēl stāstā figurēja tāds tēls kā Spaļa gans Jurka, no kura Jankelis uzzināja par to, ka visa viņa ģimene ir nošauta.
3. Stāstā attēlotās ģimenes galvas uzskati, vērtības, rīcība un tās sekas.
Stāstā attēlotais ģimenes galva ir Oskars Krūklis. Viņa vērtības bija viņa ģimene un viņa nelielais zemes gabals, kas nodrošināja viņa ģimenei iztiku. Viņš bija nabadzīgs, bet godīgs vīrs. Viņš bija solījis Spalim, ka rudenī vedīs Jankeli uz Valku un to arī darīja, lai arī viņam nebija viegli to izdarīt. Karam beidzoties, viņš apzinājās, ka viņam var tikt atņemta zeme un pārvēsta par kolhozu, jo sarkanā armija nāca pie varas. Taču es uzskatu, ka viņa rīcība stāsta beigās bija gļēva, jo tādā situācijā viņam vajadzēja palikt
pie savas ģimenes, palīdzēt un atbalstīt to, jo viņi tikko bija zaudējuši Edvīnu un tas jau tā bija grūts brīdis viņiem visiem. Un viņa nāve nekādi neuzlaboja situāciju. Var saprast to, ka viņš nobijās no grūtībām, kas stāv priekšā, viņš nespēja sev piedot Edvīna nāvi, viņš bija saķildojies ar Spali, taču šīs problēmas var atrisināt un tām var tikt pāri.
4. Stāsta vēstījuma veids, tā īpatnības.
Vēstījuma veids ir īpatnējs, jo tas tiek stāstīts no rakstnieka puses, viņš atstāsta savas atmiņas par kādu atgadījumu, ko nespēj aizmirst. Šāds rakstīšanas veids raisa interesi, jo tas ļauj ieskatīties liriskā „es” domās un viņa dzīvē.
5. Stāstā attēlotā situācija, kas rada īpašu emocionalitāti un liecina par dažādu cilvēku apstākļu un situācijas izpratni.
Man īpašu emocionalitāti radīja tas fragments, kad Elza Krūkle, pavadījusi savu dēlu aizsaulē un jau samierinājusies ar to, uzzina, ka arī viņas vīrs ir miris – izdarījis pašnāvību. Viņa aiz dusmām sita sava vīra ķermeni un nesaprata, kāpēc viņš ir viņas (Elzu un divas viņu meitas) pametis vienas pašas šajā grūtajā brīdī. Viņiem bija dažāda izpratne par radušos situāciju. Elza uzskatīja, ka gan jau visi kopā viņi tiks tam pāri, bet tai pat brīdī Oskaram šķita, ka viss iet uz slikto pusi, dēls miris, zemi atņems. Viņš negribēja to visu piedzīvot un gļēvā veidā bēga no šīs situācijas.