Ekonomiskās situācijas raksturotāji. Pamatproblēmas makroekonomikā.
Iekšzemes kopprodukts ( IKP). Šis termins apzīmē kopējo preču un pakalpojumu izlaidi, izmantojot Lielbritānijā izvietotos ražošanas faktorus. Daļa no šiem faktoriem ( piemēram kapitāls) var piederēt ārzemju firmām. IKP ir gada laika saražotas gala preces un pakalpojumu kopeja tirgus vertība.
IKP aprekinašanas metodes:
1) izdevumu aspekta;
2) ienakumu aspekta;
3) IKP var uztvert ka PVN summu, ko iegūst no firmas vai nozares saražotās produkcijas cenas atņemot izlietotā staproduktu vertību.
Neatkarigi no aprekinašanas metodes, IKP ir vienāds. Izdevumu metodes:
Tas ir izdevumu apjoms preces un pakalpojumu iegadei, kas ražotas dotajā gadā.
IKP = C + I + G + X
C – personīgie patēriņu izdevumi;
I – investīcijas; (kopejās investīcijas. jeb biznesa investīciju izdevumi. (Uzņēmumu iekartu, darba galdu u.c. galīgie pirkumi);
Brutto jeb kopejās investicijas. = tīras investicijas + amortizācijas atskaitījumi.
G – valdības izdevumi (izglītiba, armija, ierēdni). Izslēgti valsts transfertie maksājumi.
X – tīrais eksports (starpība starp eksportu un importu)
Ienākumu metode:
Tas ir naudas ienākums, kas iegūts no dotā gada produkcijas ražošanas:
1) amortizācijas atskaitījumi;
2) netiešie biznesa nodokļi (PVN u.c.);
3) darba alga(darbs);
4) rente (zeme);
5) visparīga veida (kapitāls);
6) pelņa (uznemejspejas):
a) ienākumi no ipašuma (individuala un uznemumu pelna);
b) uzņēmumu peļņa.
IKP = darba alga + procentu maksājumi + rente + peļņa + ienākumi no īpašuma + amortizācija + netiešie nodokļi.
Praktiski formulas lietošana ir apgrutināta, jo norādītas IKP sastavdaļas iekļauj sevī citas vienības vai rādītājus.
Tirais IKP = IKP – amortizācijas atskaitījumi.
Nacionālais ienākums (alga, rente, %, pelņa) = Tīrais IKP – netiešie biznesa nodokļi.
Nacionalais ienākums raksturo dzives līmeni un ekonomiskas attistibas iespējas. Naturāli lietišķa forma, tas ietver visas preces un ražošanas līdzekļi un ražošanas pakalpojumi uznemejdarbibas paplašināšanai. No izlietošanas viedokla, nacionalais ienākums ietver valsts un privato patēriņu un investīcijas.
Personiskais ienakums = Nacionālais ienākums – sociālās apdrošināšanas maksājumi – uznemejdarbības ienākuma nodoklis – nesadalīta peļņa + transfermaksājumi.
Ienākumi pēc nodokļu nomaksas = Personiskie ienakumi – Individuālie nodokļi.
Nominālie un realie ekonomikas rādītāji.
Radītāji, kas nav koriģēti atbilstoši cenu līmenim, bet iegūti izmantojot konkrēto rādītāju attiecīgā gada vidējās tirgus cenas, tas ir faktiskajās cenas, ir nominālie ekonomiskie rādītāji.
Reālie ir tie rādītāji, kuri ir koriģēti ievērojot inflāciju vai deflāciju (cenas līmeņa samazinašana).
Šie rādītaji ir izteikti salidzināmajās cenas, kuras apreķināšanai izmanto cenu indeksu.
Cenu indekss = “Tirgus groza” cena dotaja laika posmā : “Tirgus groza” cena bāzes perioda x 100%
Reālais IKP = nominālais IKP : cenu līmeni.
Ekonomiskā izaugsme.
To nosaka un izmēra ar diviem savstarpēji saistītiem veidiem:
1) ka reāla IKP vai nacionālā ienakuma pieaugums noteiktā laika periodā;
2) ka realā IKP vai nacionāla ienakuma uz vienu iedzivotaju, pieaugums noteiktā laika posmā.
Ekonomiskās izaugsmes faktori: 1) dabas resursu kvalitāte un kvantitate; 2) darba resursu kvalitāte un kvantitāte; 3) pamatkapitāla apjoms; 4) tehnoloģijas līmenis; 5) pieprasījumu faktori; 6) sadales faktori.
IKP uz vienu iedzīvotāju.
Ienākumu pietiekamība un paredzamība ietver sevī iekšzemes kopprodukta attīstību, kā arī saražo preču un pakalpojumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju jeb IKP uz vienu iedzīvotāju. Savukārt inflācijas rādītāji ļauj prognozēt šo ienākumu reālo lielumu nākotnē.
Inflācija: inflāciju raksturo situācija, kad cenas nepārtraukti pieaug. Tas nozīmē, ka visa cenas pieaug vienādi strauji. Dažas cenas pieaug ļoti strauji, citas var tikai nedaudz palielināties, bet dažas var pazemināties. Inflācija pastāv, ja pieaug vidējais cenu līmenis. Inflācija arī var rasties, ja nauda zaudē savu vērtību. Pēckara periodā inflācija aptvēra visu pasauli, bet dažādās valstīs inflācija lielums bija dazāds, tādas valstis kā Japāna un Šveice bija relatīvi zema inflācija.
Inflācijas mērītāji – indeksi:Lai noteiktu inflācijas lielumu, ir nepieciešams noteikt, kā izmainās cenas. To var izdarīt ar cenu indeksu palīdzību. Indeksi ir saistīti ar procentuālajām izmaiņām. Cenu indeksi ir dažādu preču un pakalpojumu cenu izmaiņas, izteiktas procentos.
Patēriņa preču cenu indekss( mazumtirdzniecības cenu indeks): Patēriņa preču cenu indeksu parasti lieto, lai noteiktu inflācijas lielumu. Tas sevī ietver lielu daudzumu dažādu preču un pakalpojumu un parāda, kas notiek ar naudas vērtību, ko iztēre vidēja mājsaimniecība.
Bezdarbs: Bezdarbs izsaka resursu zaudējumu. Preces un pakalpojumi, kurus varētu saražot nenodarbinātais ir zaudēti uz visiem laikiem. Ražošanas paplašināšana nevar kompensēt to produkcijas izlaides daļu, kura būtu saražota, ja nenodarbinātais būtu strādājis. Bezdarbam ir nopietnas sociālas sekas. Cilvēkiem, kuri zaudējuši savas darba vietas, pazeminās dzīves standarts, un tas pats notiek ar viņa apgādāmajiem. Pastāv arī prasmju zudums: strādājošiem kuri ir nenodarbināti ilgāku laika periodu, var būt problemātiski saglabāt savas prasmes iepriekšēja līmenī. Vēl viens zaudējums sabiedrībai ir nodokļu iekasēšana bezdarba pabalstiem, jo ir nepieciešams iegūt naudu, lai maksātu sociālās nodrošināšanas pabalstus, tiem kuri ir bez darba. Ja bezdarba līmeni var samazināt, šo naudu var izmantot pensijām, skolām, ceļiem utt. Tāpat var samazināt nodokļu likmes. Bezdarba līmeni parasti izsaka procentos attiecībā pret darba spēku. Tas dod iespēju salīdzināt bezdarba situāciju dažādās valstīs.
Bezdarba veidi: Frikcionālais bezdarbs: Katru gadu dažādu cēloņu dēļ milijoniem cilvēku maina savas darbavietas. Daudziem cilvēkiem vajadzīgs zināms laiks, lai atrastu citu darbu. Viņi iespējams, meklē darbu, par kuru maksā vairak vai kas ir intresantāks neka iepriekšejais darbs. Laiku starp veca darba nobeigumu un jaunā darba sākumu sauc par frikcionalo bezdarba laiku. Mūsdienās darba tirgu parasti raksturo divas svarīgas pazīmes. Pirmā izriet no tā, ka cilvēki ir mobīli un cenšas mainīt savu ekonomisko aktivitāti – jaunieši pabeidz mācības un kļūst par darbaspēku ; iedzīvotāji, kuri sasniedz pensijas vecumu, aiziet no darba pelnītā atpūtā ; citiem ir jāpārtrauc darbs īslaicīgi.
Otrā darba tirgus pazīme ir saistīta ar to, ka uzņēmumos darba vietas ir nemainīgas. Dažādu apstākļu ietekmē vieni tās samazina, bet otri rada jaunas darba vietas, un notiek strādātāju pāreja no vienas darba vietas uz otru.
Strukturālais bezdarbs: ir situācija, ko izraisa izmaiņas ekonomikas struktūrā, kas noved pie neatbilstības starp strādātāju kvalifikāciju, dzīves vietu un esošajām darba vietām. Tās rodas vienmēr, kad notiek ražošanas pārkārtošana atbilstoši jaunākajiem tehnikas un tehnoloģijas sasniegumiem un strādātāju esošās spējas, kvalifikācija, sagatavotība neatbilst jauno darba funkciju parasībām. Līdz ar to tiek samazināts strādātāju skaits vai arī esošiem strādniekiem ir nepieciešams noteikts laika periods, lai iegūtu jaunas tehnoloģijas apkalpošanas prasībām atbilstošu kvalifikāciju un iemaņas.
Vispārējais bezdarbs: tā cēlonis ir pieprasījuma trūkums. Pastāv, kad ekonomikas kopējie izdevumi ir par daudz zemi, lai nopirktu visas preces un pakalpojumus, kurus ekonomika varētu saražot, ja darbaspēks būtu pilnībā nodarbināts.
Nodarbinātība: Pilnīgā nodarbinātība ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad pieprasītais darbaspēka daudzums ir vienāds ar piedāvāto darbaspēka daudzumu. Frikcionālais un strukturālais bezdarbs tiek uzskatīts kā dabiskais bezdarbs un tāpēc to pieskaita pilnīgās nodarbinātības.
Budžets vispārīgā nozīmē ir ieņēmumu un izdevumu plāns kādam noteiktam laika posmam, darbam, pasākumam vai funkcijai. Budžetus plaši pielieto ģimenes (mājsaimniecības), uzņēmumi, valstis, pašvaldības utt. Budžeti tiek izstrādāti arī īstenojot dažādus projektus.
Budžeta defecīts ir budžeta gada izdevumu pārsniegums pār gada ieņemumiem.
Maksājumu bilance: ir statistiskās uzskaites dokuments visiem norēķiniem par precēm, pakalpojumiem, transfertiem un finanšu ieguldījumiem, ko noteiktā laika periodā veic valsts rezidenti un nerezidenti. Tā parāda bilanci starp visām reālām un naudas plūsmām uz ārvalstīm un no tām.
Maksājumu bilanci parasti dala divos pamatkomponentos:
• Tekošais konts – atspoguļo preču, pakalpojumu, ieņēmumu un kārtējo transfertu starptautiskās kustības.
• Kapitāla un finanšu konts, kur atspoguļoti starptautiskie kapitālu transferti, ārvalstu tiešās investīcijas, portfeļieguldījumi un citas investīcijas.