Jaunā Kurzemes un Zemgales Hercogiste un tās pirmais hercogs.
Pēc Livonijas Ordeņa valsts sabrukuma Livonijas kara laikā Kurzemē izveidojās Kurzemes un Zemgales Hercogiste, kā arī palika Kurzemes Bīskapija, kas jau bija ieķīlāta Dānijai. 1562. gada 5. martā Rīgā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers nodeva savas valdīšanas atribūtus Polijas karaļa Sigismunda II Augusta komisāram. Nākošajā dienā Gothards Ketlers paziņoja par jaunas valsts – Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanu un savu iecelšanu hercoga amatā, paliekot par Polijas – Lietuvas vasali. Hercogiste pastāvēja 233 gadus. Tā piedzīvoja gan lielu ekonomisku un politisku uzplaukumu, gan norieta laikus. Faktiski hercogistes ekonomisko un politisko stāvokli noteica tas, kāds hercogs valdīja hercogistē. Ja hercoga vara bija vāja, to ierobežoja muižnieku tiesības un privilēģijas. Hercoga vara balstījās praktiski tikai uz hercoga autoritāti. Valsts nestabilitātē bija ieinteresēti arī kaimiņi – Polija, Krievija, Zviedrija, Prūsija, Dānija. Arī visi kari, kas norisinājās šo valstu starpā, skāra hercogisti, īpaši tās Zemgales daļu.
Jaunā hercogiste dalījās divās pamatdaļās – Kurzemē (Hercoga rezidence Kuldīgā) un Zemgalē (rezidence Jelgavā). Šī sadalīšana vēlāk ietekmēja jau tā sašķeltās nelielās hercogistes ekonomisko un politisko dzīvi. Tika saglabāta jau pastāvošā administratīvā sistēma. 1562. gada 7. martā hercogs apstiprināja Polijas karaļa Sigismunda II Augusta privilēģiju, ar kuru bijušie Livonijas ordeņa bruņinieki tika atzīti par muižniekiem, saņemot privilēģijas uz savām bijušajām lēņa muižām. Jaunajā valstī bija tikai četras pilsētas, no kurām divas – Ventspils un Kuldīga – atradās Kurzemē.
Vienlaikus pēc Prūsijas parauga tika noorganizēta valsts aizsardzības sistēma. Jau tūlīt valdīšanas sākumā hercogam bija jāsamierinās ar Polijas karaļa iejaukšanos savas zemes lietās. Tika aizņemtas vairākas teritorijas bez jau agrāk Prūsijai ieķīlātā Grobiņas novada. Kad 1583. gadā nomira Piltenes bīskaps hercogs Magnuss. Polijas karalis ieķīlāja Pilteni Prūsijai, Kurzemes hercogam atstājot tikai izpirkšanas tiesības. 1583. gadā kaujā pie Embūtes tikās poļu un dāņu karaspēks, kam palīdzēja ap 400 latviešu karavīru, bet dāņi tika sakauti.
Drīz pēc nākšanas pie varas hercogs sāka pievērst vairāk uzmanības baznīcas nostiprināšanai valstī. 1563./64. gadā tika veikta baznīcas revīzija, kas atklāja visai nepatīkamu ainu – baznīcas sagrautas un pamestas, mācītāju maz, tie paši neprot latviešu valodu. Pieliekot lielas pūles, hercogam Gothardam izdevās atjaunot valstī 70 baznīcas (43 no tām Kurzemē). Daudz uzmanības hercogs veltīja jaunu mācītāju sagatavošanai, kuri varētu sprediķot latviešu valodā. Taču, sastopot gan muižnieku pretestību, gan naudas trūkumu, šie pasākumi neguva panākumus. Kā atzīmējamu varētu pieminēt, ka tieši šajā laikā iznāca pirmā grāmata luteriešiem latviešu valodā „Enchiridion”. Hercogs vienlaikus turpināja arī valsts iekārtas organizēšanu ar likumdošanas palīdzību. Lai gan hercogs piekāpās muižniekiem visās to prasībās 1570. gadā izdotajās „Gotharda privilēģijās (Privilegium Gotthardinium)”, kas nodrošināja muižnieku privilēģijas, tādejādi nostiprinot dzimtbūšanu, drīz sākās konflikts starp hercogu un atsevišķiem muižniekiem. Tā 14 gadus ilga konflikts starp hercogu un bijušo Dobeles pils komturu Tīsu fon der Reki, kurš izvērtās arī atklātā bruņotā cīņā. Lai gan hercogs galu galā uzvarēja, viņš bija spiests Rekem Dobeles vietā 1576. gadā piešķirt Jaunpils novadu (13 kvadrātjūdzes).
Hercoga Gotharda dēlu Fridriha un Vilhelma valdīšanas laiks.
Īsi pirms nāves hercogs Gothards novēlēja valsti saviem dēliem. Frīdrihs saņēma Zemgali, bet Vilhelms – Kurzemi. Katram dēlam bija savs galms, sava rezidence – vienam Sēlpils, otram Kuldīga. Līdz Vilhelma pilngadībai valsti pārvaldīja Frīdrihs. Taču Vilhelmam sasniedzot pilngadību, sākās nesaskaņas, līdz 1596. gadam Tērvetē abi brāļi noslēdza līgumu par valsts sadali.
1609. gadā Vilhelms apprecējās ar Prūsijas hercoga meitu Sofiju. Šīs laulības labvēlīgi ietekmēja Kurzemes stāvokli – pēc šīm laulībām kā Sofijas pūru Kurzemei pievienoja ieķīlāto Liepājas novadu un par samaksu Piltenes novadu. Jaunais Kurzemes hercogs aktīvi darbojās valsts ekonomikas attīstīšanā. Tika nodibināta pirmā Kurzemes dzelzs manufaktūra Turlavā, sāka aktivizēt tirdzniecību caur savām ostām – Ventspili, Sakasgrīvu, Liepāju. Ekonomiskie panākumi ļāva hercogam Vilhelmam noalgot sev karavīrus un ierēdņus, nocietināt savas pilis. Līdz ar to zuda Hercoga atkarība no muižniekiem. Vienlaikus hercogs ieguva turīgo pilsētu iedzīvotāju atbalstu. Cik turīgi bija jau atsevišķi tirgotāji liecina fakts, ka Kuldīgas tirgotājam Gosingam piederēja 12 tirdzniecības kuģi, ko viņš sūtīja uz Holandi, Franciju, Spāniju. Arī politiskā situācija veicināja hercogistes ostu uzplaukumu. 1621. gadā zviedri iekaroja Rīgu, Polijas karalistes lielāko ostu. Līdz ar to caur Kurzemes ostām novirzījās daļa Polijas tirdzniecības. Īpaši strauji attīstījās Ventspils.
Taču auga neapmierinātība ar hercogu muižnieku aprindās. Sāka organizētie to opozīcija, ko vadīja baroni brāļi Magnuss un Gothards Noldes. Konflikts aizgāja tik tālu, ka abus brāļus 1615. gadā Jelgavā hercoga ļaudis nogalināja. Tas izraisīja Polijas karaļa neapmierinātību, kas sūtīja uz Kurzemi komisiju, ko Vilhelma ļaudis neielaida hercogistē. Toties šo komisiju atzina Zemgales hercogs Fridrihs. Meklējot palīdzību, hercogs Vilhelms pameta Kurzemi un devās uz Zviedriju, bet nesaņēmis tās atbalstu, palika dzīvot Vācijā un Anglijā. Hercoga karaspēka pavēlnieks Fārensbahs nodeva zviedriem Kuldīgu un Ventspili. Taču tikmēr Polijas karalis norīkoja vēl vienu komisiju , kas 1617. gadā iebrauca Jelgavā un atcēla no varas hercogu Vilhelmu un atzina par Kurzemes un Zemgales hercogu Fridrihu. Šim lēmumam bija arī pozitīvs moments – hercogiste beidzot ieguva teritoriālu vienotību. Apvienošanai sekoja reformas esošajā likumdošanā; tas nodrošināja Polijas ietekmi valsts dzīvē. Vienlaikus tika veikta administratīvā reforma. Kurzemē izveidoja divus apriņķus – Kuldīgas un Tukuma apriņķi. Par līdztiesīgu luteriešu baznīcai tika atzīta Romas katoļu baznīca. Taču tagad arī opozīciju satrauca fakts, ka bija radušies draudi hercogistes patstāvībai, jo hercogam Fridriham nebija bērnu un līdz ar to nebija oficiāla troņmantnieka. Tādēļ par kandidātu hercoga tronim izvēlējās atceltā hercoga Vilhelma dēlu Jēkabu. Arī Polijas karalis piekrita šai izvēlei, un 1632. gadā Jēkaba kandidatūru apstiprināja arī Polijas Seims.
Šai laikā luteriešu baznīcā tika ieviests pāvesta amats (pēc Zviedrijas parauga). Kurzemē iecēla Kuldīgas, Grobiņas un Kandavas prāvestus. Vienlaikus nostiprinājās arī Romas katoļu baznīca (hercoga Fridriha laikā tā ieguva sešas baznīcas, kā arī zemes īpašumus). Abu hercogu valdīšanas laikā pilsētas tiesības un privilēģijas ieguva Liepāja ( 1625), par miestiem tika atzīta Grobiņa, Alsunga, Durbe, Kandava, Sabile, Tukums, Saldus, Talsi.
1642. gadā par Kurzemes un Zemgales hercogu kļuva Jēkabs. Jau pirms savas atzīšanas par hercogu jaunais Jēkabs rosīgi darbojās Kurzemē. Viņa tiešā uzraudzībā tika pārbūvēta Ventspils osta, no kurienes uz ārzemēm izveda Turlavas dzelzs cepļa ražojumus, labību, kokmateriālus. Pēc nākšanas pie varas hercogs Jēkabs paplašināja savu saimniecisko darbību. Tika ierīkoti daudzi jauni dzelzs cepļi, kur no vietējās purva rūdas kausēja čugunu, lietuves, kaltuves darbnīcas, kur izgatavoja naglas, enkurus, lielgabalus un pat šautenes (jāpiebilst, ka Kurzemē bija īpašs šauteņu tips – t.s. Kurzemes bises ar savdabīgu rata atslēgu). Rūdas kausēšanai un reducēšanai vajadzīgās kokogles ražoja uz vietas. Vienlaikus attīstījās arī citas ražošanas nozares – tapešu ražošana, dzintara virpošana, šaujampulvera malšana, stikla kausēšana, linu un vadmalas aušana, alus, degvīna un etiķa gatavošana u.c. nozares. Bija arī pat piekūnu un Spānijas aitu audzēšana. Liela daļa no šīm manufaktūrām bija koncentrētas Kurzemē. Ievērojamākie centri bija Ēdole, Renda, Skrunda, Engure, Kuldīga, Ēdas, Turlava, Lašupe, Kandava, Tukums, Saldus, Rucava. Hercogs Jēkabs daudz vērības pievērsa kuģniecībai, aizjūras koloniju iegūšanai. Ar viņa atbalstu izvērsās plaša kuģubūve. Uz Kurzemi tika aicināti holandiešu un vācu meistari. Pastāvēja trīs kuģu būvētavas: Ventspilī (1638 – 1718), Kuldīgā (1638 – 1702) un Liepājā (1677 – 1702)
Kurzemes hercogiste mūsdienu Latvijā
Mēs visi zinām, ka Latvijas valsts tapa, saplūstot vairākām vēsturiskajām teritorijām, kuru pamatiedzīvotāji bija latviešu cilmes. Ja Vidzeme Latvijas Republikai devusi tās galvaspilsētu, tad Kurzemes-Zemgales hercogiste nākusi ar īsta valstiska veidojuma pieredzi. Vidzeme un Latgale vēstures gaitā bijušas samērā amorfas teritorijas, provinces citu valstu sastāvā, toties Kurzeme no 1561. – 1795. gadam bija Polijas lēņa hercogvalsts ar hercogu priekšgalā. Neskatoties uz muižnieku lielajām tiesībām un hercogu politisko vājumu, divās lietās hercogi varēja sevi izpaust. Tās bija saimnieciskā darbība un galma kultūras attīstība.
Kurzeme ģeopolitiski devusi lielu daļu no Latvijas Republikas teritorijas. Karte rāda, ka visa tās dienvidrietumu puse sakrīt ar bijušās Kurzemes hercogistes kontūrām. Izņēmums ir gabals uz dienvidiem no Liepājas, Sventājas apkaime, kas pēc 1924.gada robežlīguma piekrita Lietuvai, toties Latvijā ienāca teritorija pie Mēmeles upes, ap tagadējo Brunavu, kas vēsturiski piederēja lietuviešu zemēm.
Vēsturisko piemēru ziņā interesanti, ka Kurzemes-Zemgales hercogiste Latvijas Republikai varēja sniegt arī zināmu republikānisko tradīciju mantojumu, jo tās sastāvā ietilpstošais autonomais Piltenes apgabals tika pārvaldīts parlamentāri, landrātu kolēģijas veidā, kuras priekšgalā bija prezidents.
Politiski Kurzemes-Zemgales hercogiste Latvijai devusi arī daļu no ģerboņa. Kopš 1921.gada 15. jūnija Kurzemes lauva atrodas valsts ģerboņa otrajā laukā, bet 1930. gadā kopā ar Latvijas četru vēsturisko apgabalu ģerboņiem oficiāli atgriezās Zemgales alnis.
Kurzemes-Zemgales hercogiste pirmskara Latvijā tika uzskatīta par jaunās republikas valstiskuma protoformu. Īpaši Kārļa Ulmaņa prezidentūras laikā tika uzsvērta Valsts prezidenta kā valsts galvas varas nosacīta pārmantojamība no Kurzemes hercogiem. Tika pat atrasta jauna latviskota hercogu titulatūra – lielkungi. Rīgas pilī prezidenta reprezentācijas telpās tika sakopoti visi saglabājušies Kurzemes hercogu portreti. Vēl vairāk – Valsts prezidents un ministru kabinets Rīgas pilī tā sauktajā Seno valdnieku istabā sēdēja greznos krēslos, ko rotāja Kurzemes hercogu ģerbonis, bet pie sienām karājās fantāzijas portreti – senlatviešu virsaišu romantiski tēli, ko bija gleznojis Ludolfs Liberts. Pretēji tālaika pārliecībai, mēbeles gan nekad nebija piederējušas hercogam Ernstam Johanam Bīronam, tās bija tapušas 19. gadsimta otrajā pusē, domājams, Bīronu Vartenbergas līnijas pārstāvjiem.
Jelgavas pils atjaunošana ieguva noteiktu ideoloģisku motivāciju, jo paralēli Lauksaimniecības akadēmijai pilī tik atjaunota arī daļa no hercogu laika interjeriem. Pils tika izmantota reprezentācijas nolūkos, ārzemju viesiem atgādinot par hercogvalsts laikmetu.
Pārlecot uz mūsdienām, valstiski nozīmīgi pasākumi Rundāles pilī, Dānijas karalienes vizīte 1992. gadā un Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas inaugurācijas balle 1999. un 2003.gadā , ietilpst tajā pašā ideoloģiskajā līnijā, izmantojot hercogistes tēlu kā apliecinājumu par Latvijas piederību augsta līmeņa Eiropas kultūrai un senām tradīcijām.
Arī Kurzemes hercogu kapeņu restaurācija un atvēršana apskatei 1934.gadā piederēja pie Latvijas Republikas politiski ideoloģiskās ievirzes K.Ulmaņa prezidentūras laikā. Sajūsma par senajām Kurzemes kolonijām Tobāgo un Gambiju sasniedza pat zināmu grotiskumu. Jāņa Juškēviča grāmata “Kurzemes hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” un Oto Heinca Matīsena 1000 lapaspušu lielā monogrāfija par Kurzemes aizjūras politiku rādīja tālaika pievēršanos šim Latvijas vēstures posmam un modināja plašākas sabiedrības interesi.
Pats spilgtākais solis virzienā iezīmēt Latvijas Republikas pēctecību no Kurzemes hercogvalsts bija Atzinības krusta atjaunošana 1938. gadā. Šis jaunā Kurzemes hercoga Fridriha Vilhelma dibinātais ordenis bija dibināts 1710.gadā, hercogam atgriežoties Kurzemē, par paraugu ņemot Prūsijas melnā Ērgļa laicīgo bruņinieku ordeni, kurā Fridrihs Vilhelms kā piekto bruņinieku bija uzņēmis viņa tēvocis, Prūsijas karalis Fridrihs I. Līdz hercoga nāvei 1711. gadā Fridrihs Vilhelms bija paspējis ordenī uzņemt tikai 18 locekļus. Pēc Kurzemes provinces muzejā Jelgavā saglabātā vienīgā oriģināleksemplāra ordenis tika rūpīgi nokopēts, paturot arī franču devīzi “pour les honntes gens” un Kurzemes hercoga ģerboni. Hercoga monogrammas vietā tika likts Latvijas valsts ģerbonis un gada skaitlis 1938. Ordenis 2004.gadā ir atjaunots un patlaban notiek priekšdarbi tā izgatavošanai Lietuvas Monētu kaltuvē.
Kurzemes hercogistes posms šai Latvijas daļai veidojis administratīvo un saimniecisko struktūru, kuras pēdas var atrast vēl tagad. Iedalījums astoņos pilskunga (Bauskas, Dobeles, Grobiņas, Durbes, Ventspils, Skrundas, Saldus, Kandavas) un četros virspilskunga (Jelgavas, Kuldīgas, Tukuma, Sēlpils) iecirkņos atspoguļoja reālo apdzīvoto vietu struktūru, kas riņķoja ap nedaudzajām Kurzemes pilsētām. Saimnieciskās struktūras pamatvienība bija muiža, kuras veidošanās par dzimtmuižām sākās līdz ar hercogistes dibināšanu. Arī mūsdienās muižu struktūra, lai cik tā nebūtu grauta ar 1920.gada agrāro reformu un padomju laika lauku pārmaiņām, liek sevi manīt kā nelieli centri, neatkarīgi no tā, vai muižas ēkās ir skola, pagasta padome vai arī tā ir privātās rokās un pat stāv kā drupas. Vismaz aleja un lielāks vai mazāks parks iezīmēs ikkatru šo bijušo lauku centru, ap kuru kādreiz riņķoja zemnieku sētas ar to dzīves ikdienu, kas bija visas sistēmas barotāja. Kurzemes hercogistes laiks atstājis vairākus nozīmīgus muižu ansambļus. Pats izcilākais, 18. gadsimta sākumā tapušās apbūves komplekss senāk bija Zlēkās, taču tagad pārvērties drupās. 17. un 18. gadsimtam pieder ansambļi Popē, Kabilē, Puzē, Neretā, Kaucmindē.
Arī baznīcām šajā planētu sistēmā bija liela gravitācijas masa. Baznīcu garīgā ietekme klājās pāri vairāku muižu teritorijām un tās neredzami apvienoja. Latvijā joprojām visu bijušās hercogistes teritoriju iezīmē tās baznīcas, kas pakāpeniski bija tapušas pēc hercoga Gotharda 1567. gada rīkojuma par 70 jaunu dievnamu celtniecību. To veidols pēc tam mainījies ne reizi vien, taču šis baznīcu tīkls palicis kā hercoga Gotharda un viņa enerģiskā padomnieka, baznīcu vizitātora Salomona Heninga idejas rezultāts. Baznīcas gan necēla pats hercogs, bet apkārtējo muižu īpašnieki, pilsētās – pilsoņi. Sacensības gars lauku muižnieku starpā bieži noveda pie greznām baznīcu celtnēm, kas arī mūsdienās pieder pie skaistākajiem Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Tādas ir fon Bēru dzimtas celtās Zlēku, Ēdoles un Ugāles baznīcas, fon Firksu baznīcas Nurmuižā un Lestenē, fon der Ostenu-Sakenu būves Apriķos un Subatē.
Hercogistes laikā nav vērojama pašu hercogu vēlēšanās iemiesot savu piemiņu greznās baznīcu ēkas, kā tas bieži bijis Rietumeiropā. Šajā ziņā baznīcu celšana Kurzemē bija pragmatiska un taupīga akcija. Hercogiene Anna gan piedalījusies Jelgavas Trīsvienības baznīcas būves finansēšanā, taču tās būves, ko cēla hercogu domēnu muižās par hercogu līdzekļiem, vienmēr bija ļoti pieticīgas. To īpaši var teikt par niecīgo Užavas mūra baznīcu, kuras 1740. gadā izstrādātais projekts gan bija vēl taupīgāks, jo paredzēja pildrežģa tehniku. Solīdāka bija vienīgi hercoga Pētera laikā celtā un 1780. gadā iesvētītā Sātu baznīca, kam viņš finansēja visu, ieskaitot dievgalda traukus un hercoga ložas krēslus – viņam un sievai Dorotejai .
Hercogistes pastāvēšanas beigās esošās desmit pilsētas un pieci miesti daļēji gan veidojās senās Livonijas laikā, taču īsto uzplaukumu ieguva 17. un 18. gadsimtā. Kuldīga no visām Kurzemes pilsētām vislabāk saglabājusi savu hercogistes perioda apbūvi. Liepājas pilsēta savukārt ir raksturīgs piemērs tirdzniecības pilsētas tapšanai hercoga paspārnē. 1625. gadā tai pilsētas tiesības deva hercogs Fridrihs, piešķirot ģerboni ar Kurzemes lauvu. Lauvu viņš devis arī Bauskas pilsētas ģerbonim. Katrs no vēlākajiem hercogiem arī vairāk vai mazāk rūpējies par Liepājas attīstību. Pilsoņu uzplaukums ne tikai bija sastāvdaļa tirdzniecības un amatniecības attīstībai, bet arī pretsvars Kurzemes bruņniecības visvarenībai. Tas sevišķi izpaudās Bīronu dinastijas valdīšanas laikā, kad hercogu attiecības ar muižniekiem galēji pasliktinājās. Liepājas pilsoņi hercoga Ernsta Johana laikā guva viņa atbalstu ostas izbūvei, bet hercogs Pēteris pilsētā pat bija iegādājies sev namu, ar to paužot ieinteresētību pilsētas dzīvē, ko savukārt uzmundrināja hercoga galma ilgstošā uzturēšanās. Pilsoņu Zaļā gvarde Liepājā saucās hercoga Pētera vārdā, un gvardes karogi bija kā veltījums savam patronam.
Liepājas un Ventspils nozīmīgā loma izrietēja no Kurzemes hercogistes labi organizētās saimnieciskās sistēmas, kur svarīga vieta bija jūras tirdzniecībai. Hercogs Jēkabs spēja izveidot lielu tirdzniecības floti un tirgoties arī ar pašiem kuģiem. Tika radītas manufaktūras, Kurzemē ražoja visus iespējamos būvmateriālus, ieskaitot dzelzi, stiklu, potašu, kaļķi. Darbojās zāģu gateri, mucinieku darbnīcas, dzirnavas, darvas cepļi, salpetra vārītavas, papīra dzirnavas, plaši attīstīta bija tekstilrūpniecība, tai skaitā darināja brokātu un auda gobelēnus.
Kurzemes amatniecība hercogistes laikā uzrāda lielu meistaru daudzumu un augstu varēšanas līmeni. No tā visa saglabājušies galvenokārt lietišķās mākslas priekšmeti, kas ļauj spriest par ievērojamu konservatīvismu, bet vienlaicīgi arī stingrām mākslinieciskām prasībām, ko sekmēja plašais muižniecības un bagāto pilsoņu pieprasījums. 1699.gadā Jelgavā tirgotāja Hillarda Īnkes namam pat tika pasūtītas sudrabā kaltas mēbeles, tā sasaucoties ar leģendārajiem Luija XIV sudraba mēbeļu komplektiem Versaļā vai Berlīnes piļu iekārtas priekšmetiem, ko Brandenburgas kūrfirsts Fridrihs Vilhelms 1670.gados bija pasūtījis Augsburgā.
Mēs no Kurzemes amatniecības pazīstam tikai atsevišķus fragmentus. Tikai atsevišķi priekšmeti rāda tā laika līmeni, kas bieži bijis izcils. Tādi darbi kā. t.s. Bauskas skapis, ko 1750. – 1757. g. darinājuši Bauskas galdnieki Gotfrīds Heinrihs Hildebrands un Johans Kristofs Gočs, rāda, ka līmenis nav zemāks kā citur centrālajā Eiropā. Arī sudrabkaluma māksla, runājot par to pašu mazo Bauskas pilsētu, var uzrādīt skaistus sasniegumus, kā to rāda Jelgavas meistara Mihaela Rēla 1704.gadā darinātā Bauskas baznīcas kristāmbļoda. Diemžēl neko nevar pateikt par mākslinieciskajiem audumiem, kā gobelēniem, kuri nav saglabājušies, jeb, precīzāk, nav identificējami Eiropas krājumos, jo Ziemeļu kara sākumā hercogs Ferdinands tos lika aizvest uz Dancigu.
Kurzemes valdnieku atspulgi Latvijā un Eiropā
Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsture nav tikai zemes vēsture. Kā katrā feodālā valstiskā veidojuma, neskatoties uz Kurzemes satversmes aristokrātiski republikānisko raksturu, hercogs bija valsts galva un tās personificējums. Arī mums visiem pazīstamais Kurzemes ģerbonis patiesībā nebija teritorijas ģerbonis, bet hercoga dzimtas heraldika, ko pamazām sāka identificēt ar zemes ģerboni. Ikkatras valsts vēsture daļēji ir tās valdnieku vēsture, kas savukārt nes līdzi galma kultūras attīstību. Latvijas teritorijā Kurzemes hercogiste bija vienīgais valstiskais veidojums, kas izsauca dzīvē galma kultūru. Tā spēcīgi ietekmēja vietējo mākslas dzīvi un atstāja dziļu iespaidu arī uz vietējās muižniecības gaumi un pretenzijām. Šo atšķirību ļoti jūt, ja lielos mērogos salīdzina Kurzemes un Vidzemes mākslu un arhitektūru. Jau paši pirmie Ketleru dinastijas hercogu būvpasākumi Jelgavā, Bauskā un Kuldīgā kļuva par pamudinājumu vietējo muižu arhitektūrai. Bauskas novadā var skaidri redzēt, kādā veidā Jelgavas un Bauskas piļu izbūve hercogu Gotharda un Fridriha laikā iespaidojusi Bornsmindes un Svitenes kungu māju arhitektūru. Livonijas laika piļu pārbūve un modernizācija baroka stila virzienā 18.gadsimta sākumā, kas notika Dundagā un Jaunpilī, skaidri rāda hercoga Fridriha Kazimira laika tendences. Arī jaunas pils celtniecība Kazdangā 17. gadsimta beigās, ko izjauca Ziemeļu kara grūtības, bija viens no pirmajiem piemēriem, kas rādīja sekošanu greznību mīlošā Fridriha Kazimira paraugiem: viņš bija uzsācis jaunas pilsētas rezidences būvi Jelgavas pilsētas centrā.
18. gadsimtā, neskatoties uz nesamierināmo opozīciju Bīronu dinastijas hercogiem, muižnieki bija spiesti rēķināties ar jaunceltajām hercogu pilīm Jelgavā, Rundālē, Zaļāmuižā, Vircavā un Lustē kā ar jauniem aristokrātiska dzīves veida etaloniem. Ļoti eiropeiskā un internacionālā Kurzemes galma kultūra hercoga Pētera laikā bija izaicinājums tālaika Kurzemes bruņniecībai, un tieši tas noteica lielo arhitektūras uzplaukumu 19. gadsimta sākumā, jau pēc hercogistes likvidēšanas.
Pirmo Ketleru dzimtas hercogu pēdas Latvijā ir niecīgas. Hercogu Gothardu starp Latvijā saglabātiem portretiem rāda vienīgi 17.gadsimta kopija Rundāles pils muzejā. Kāds paradokss – saglabājies tikai tas, kas kādreiz ticis nolaupīts un izvests. Zviedrijā karaliskajā Livrustkammaren atrodamas pat paša pirmā Kurzemes hercoga Gotharda relikvijas, kas, domājams, nolaupītas Jelgavā 1621. gadā, tai skaitā hercoga zobens ar niello tehnikā izpildītu Kurzemes ģerboni uz sudraba plāksnītes.
Hercogs Vilhelms Kurzemes vēsturē atstājis dramatisku politisko piemiņu, taču arī dažas viņa piemiņas lietas ir saglabājušas. Viņa portrets visā augumā (1615.g.), kas tagad atrodas Rundāles pilī, vispār ir vienīgais oriģinālportrets, kas Latvijā saglabājies no Ketleru nama hercogiem. Vilhelms 1696. gadā savā studiju laikā Rostokā parakstījies Hieronīma Rēršeida piemiņas albumā, kam nedaudz vēlāk piezīmēts hercoga ģerbonis. Šobrīd Rundāles pils muzejā tiek restaurēts hercoga Vilhelma sarkofāgs. Tā finansēšanu organizēja Kurzemes bruņniecība tās priekšsēdētāja barona Oto fon Grothusa vadībā. Ņemot vērā hercoga Vilhelma naidu ar Kurzemes bruņniecību, brāļu fon Nolde nogalināšanu un hercoga atstādināšanu 1617.gadā, tas vēsturiskajā perspektīvā vērtējams kā izlīdzināšanās un samierināšanās žests.
Hercoga Vilhelma portreta pārsteidzoši labā saglabāšanās diemžēl neatspoguļo vietējo pietāti pret senatnes pieminekļiem. Portrets tikai 19. gadsimta beigās tika atvests uz Rīgu no Roņu salas baznīcas, kas bija palikusi izolēta no nežēlīgās modernizācijas tieksmēm uz cietzemes. Kādreiz Kurzemes hercogistei piederējusī sala bija hercoga Vilhelma īpašas intereses objekts. Roņu salas baznīcā joprojām hercoga un viņa sievas Sofijas ģerboņi, kas kādreiz ietilpuši komplektā ar portretu.
Hercogs Jēkabs, kā jau teikts, ieņem pirmo vietu Ketleru dinastijas vēsturisko figūru vidū. Viņa kults mūsdienās sasniedzis teikas raksturu un tuvojas banalitātei. Hercogs Jēkabs iegājis sabiedrības apziņā kā folkloras arhetips, un mūsdienu šabloniskās masu kultūras tēlu galerijā ierindojas vidū starp Mikimausu un grāfu Drakulu. Blakus hercoga Jēkaba operetiskiem atveidojumiem, kā to var redzēt Kuldīgas pilsētas svētku uzvedumos vai filmā “Melnā vēža spīlēs”, joprojām eksistē arī hercogs pats un viņa gribas izpaudumi. Mēs varam redzēt daudzus viņa parakstus, pat roka, kas to veikusi, guļ mierā Kurzemes hercogu kapenēs, bet šīs kādreiz visvarenās rokas 1934.gada ģipša atlējums glabājas Latvijas Vēstures muzejā. Jelgavas muzejā var apskatīt pat pašu sēdošo hercogu, kā rūpīgi izveidotu vaska figūru. Samērā labi saglabājies arī hercoga sarkofāgs ar īpatnēji traktētu Kurzemes-Zemgales ģerboni.
Pastarpinātā veidā Latvijas zeme nes daudzu hercoga Jēkaba ieceru augļus, kaut arī bieži tikai arheoloģiskā formā. Daudzās vietās rāda viņa dibināto manufaktūru drupas, Ventspilī atklājas viņa kuģu būvētavas atliekas. Arī mākslinieciskā ziņā. Tā, piemēram, nepastāvētu tēva un dēla Sēfrensu slavenā Ventspils koktēlnieku darbnīcu, ja hercogs Jēkabs nebūtu tik lielu vērību piegriezis kuģu būvniecībai. Koktēlnieku darbi Kurzemes baznīcās nāca kā blakusprodukts tam darba procesam, kas ritēja kuģu dekoru darināšanā.
Pavisam niecīgs ir hercoga Jēkaba paša dzīves taustāmo liecību daudzums. Nekas nav palicis pāri no vides, kurā viņš dzīvoja, visas Jēkaba laika pils ir gājušas bojā. Lielāki mūri saglabājušies vienīgi no Grobiņas pils. Atsevišķi mūru fragmenti palikuši no medību pils Kalnamuižā (Tērvetē), pavisam maz no kādreizējās Skrundas un Saldus pils.
Tieši hercoga Jēkaba laikā notika Kuldīgas pils izbūve, kura kļuva par vienu greznākajām hercoga rezidencēm. 17.gadsimta inventāri sīki apraksta interjeru bagātību un daudzos mākslas priekšmetus – 1680. gadā lielajā zāle vien uzskaitītas 53 gleznas Taču jau 18. gadsimta pirmajā pusē pilij ļāva aiziet postā, monumentālā celtne pakāpeniski tikai nojaukta. 19. gadsimta sākumā pils mūri vēl pacēlās visā augstumā, taču mūsdienās no šīs lepnās hercogu rezidences virs zemes nav atrodams nekas. Vēl viens piemērs attieksmei pret senatnes mantojumu..
Nav pat neviena hercoga Jēkaba dzīves laikā darināta portreta. Kā grupas portreta sastāvdaļa hercogs Jēkabs un viņa sieva Luīze Šarlote redzami Prūsijas galma gleznotāja Matiasa Cvičeka darinātā gleznā, kas tagad ir Prūsijas piļu un dārzu fonda īpašums.
Gripsholmas pilī Zviedrijā glabājas gan hercoga, gan viņa sievas un bērnu portreti, kas tur nonākuši ar karaļa Friderika mātes, hercoga Jēkaba meitas Marijas Amālijas pūru. Viņa bija apprecējusi Hesenes-Kaseles firstu Karlu un viņu dēls 1720. gadā kļuva par Zviedrijas karali.
Nav šaubu, ka hercoga Jēkaba laikā dzīve Jelgavas pilī bija ne mazāk spoža kā vairumā Vācijas mazo valstu. 1655. gadā Jelgavu apmeklēja franču grāfs Lomenī de Brjenns, kura dienasgrāmatas piezīmes saglabājušas jūsmīgas atsauksmes par Kurzemes galma bagātību, smalkumu un eleganci. Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabājušies daudzi hercogu laika inventāri, kas uzskaita milzīgu daudzumu sadzīves priekšmetu un gluži nepārredzamus dārglietu krājumus. Rotu un greznuma lietu no zelta un dārgakmeņiem ir tik daudz, ka šķiet, tās neiespējami izmantot pat krāšņās galma dzīves apritē. Taču tas viss izklīdis pa pasauli, nolaupīts, sadalīts, pārkausēts. Vien nejauši no nebūtības iznirst atsevišķi priekšmeti, kam kādreiz hercogs Jēkabs pieskāries, ko uzlūkojis vai lietojis. Rundāles pils muzejā atrodas lāde ar hercoga ģerboni, kas darināta 1670.gados, Hesenes zemes muzejā Kaselē var apskatīt sudraba galda muciņu, 1645. gada kāzu dāvanu no Liepājas pilsētas. Tā tur nokļuvusi ar hercoga Jēkaba minētās jaunākas meitas Marijas Amālijas pūru. Ar viņas iniciāļiem un Kurzemes ģerboni greznota arī stikla glāze, kas atrodas kādā privātkolekcijā Austrālijā.
Hercoga Jēkaba cepešu dalīšanas rīku komplekts savukārt jau 1658. gadā pēc Jelgavas pils ieņemšanas aizceļojis uz Zviedriju, kur atrodas Skuklostera pilī, domājams kā zviedru pulkveža grāfa Nilsa Brahes trofeja. Komplekts bija eksponēts izstāde “Trīs zvaigznes, trīs kroņi” 2001.gadā.
Arī pēc Jelgavas ieņemšanas 1701.gada 23. jūlijā Stokholmas Arsenālam tika nodoti un inventarizēti hercogu ieroči un kara karogi, kas tagad glabājas Stokholmas Armijas muzejā. Sevišķi labi saglabājies Jēkaba vecākā dēla prinča Fridriha Kazimira Holandes grenadieru pulka karogs (1673.g.)
Arhīvu materiāli saglabājuši Jelgavas un tās pils izskatu laikā ap 1700.gadu, īsi pirms pils tika izpostīta Ziemeļu kara gaitā. Atkal svarīgākie plāni atrodas Zviedrijā. Tur ir Jelgavas pilsētas plāns 1702.gadā, Jelgavas pils nocietinājumu plāns, kas darināts ap 1703.gadu un vairāki kara darbības fiksācijas plāni.
Jelgavas pilsēta ap 1700. gadu bija sasniegusi to plānojumu, kas bija saglabājies līdz pilsētas nodegšanai 1944. gadā. Ēku vairums, kaut gan tās bija pārbūvētas 19. gadsimtā, nāca no Kurzemes hercogistes laika.
Arī Jelgavas pils līdz Ziemeļu kara sākuma sasniedza savu galīgo izveidojumu, kurā 17. gadsimta beigās tika papildināti vienīgi daži elementi, galvenokārt ārējās kāpnes un interjeru apdare. Kopš uzspridzināšanas 1737.gada rudenī senā hercogu rezidence kļuva par arheoloģijas objektu. Hercoga Fridriha Kazimira laika kāpnēm konstatējams gan Rīgas akmeņkaļa Johana Bodemera zīmētais margu balustra mets, gan gatavais balustrs. Domājams, ka šīs kāpnes veidoja kopīgu kompozīciju ar otrā stāva portālu, kura čuguna detaļas atrastas nesenajos arheoloģiskajos izrakumos. Īsi pirms izpostīšanas kara laikā pili rāda vairāki zīmējumi, no kuriem vienu izgatavojis zviedru ģenerālleitnants barons Karls Magnuss Stjuarts, bet otru Vidzemes ģenerālgubernatora grāfa Ērika Dālberga uzdevumā 1702.g. izstrādājis grafiķis Juhans Litēns. Tie glabājas Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā.
Hercoga Fridrihs Vilhelma īsais valdīšanas laiks Kurzemei atstājis galvenokārt Atzinības krusta radīšanu. Jaunais hercogs redzams Antuana Pena gleznotā portretā, kas tagad atrodas Nacionālajā muzejā Varšavā. Fridriha Vilhelma pāragrā nāve bija pamatā Ketleru dinastijas un līdz ar to hercogistes vēstures būtiskām pārmaiņām. Fridriha Vilhelma tēvoča, bezbērnu hercoga Ferdinanda nāve pavēra ceļu Bīronu dinastijai.
1737. gada 14.jūnijā par jauno hercogu tika ievēlēts Ernsts Johans fon Bīrons. Sākās Bīronu dinastijas periods Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsturē. Viņa valdīšanas pirmais periods, līdz arestam 1740.gadā, nepaspēja hercogistē ievest būtiskas izmaiņas. Bezhercogu laiks no 1741. – 1759.g., kad valsti pārvaldīja četri virspadomnieki, pastiprināja Kurzemes kā muižnieku republikas raksturu. Hercoga domeņu muižas uz izdevīgiem noteikumiem tika iznomātas vietējiem muižniekiem. Hercoga Ernsta Johana pūliņi tās atgriezt hercogu valdījumā bija pamatā nemitīgajiem strīdiem, tiesas prāvām un sūdzībām, kurās iesaistīja Polijas karali un poļu seimu.
Maldīgs ir uzskats, ka visas Bīronu dzimtas bagātības pamatā bija tikai Krievijas ķeizarienes Annas devīgums. Arī gluži atšķirīgā politiskā situācijā, pēc tam, kad hercoga ģimene bija atgriezusies no trimdas, Bīroni spēja ieguldīt milzu summas piļu celtniecībā, pirkt muižas, pilis un mākslas darbus ārzemēs. Tas pamatā nāca no hercoga privātajām un domēņu muižām, kam 1795. gadā pēc atteikšanās no troņa hercogs Pēteris varēja pievienot divus miljonus rubļu atkāpšanās naudas un gada renti sev un sievai.
Muižu racionāla apsaimniekošana hercogam Pēterim Bīronam deva iespēja sakrāt lielas bagātības, pie kam kapitāli tika izvesti uz ārzemēm. Kurzemes muižniecība to viņam pārmeta 1787.gadā sastādītā iesniegumā, izrēķinot, ka pārpalikumus no hercogistes ienākumiem, apmēram 7 miljonus valsts dālderu, hercogs paturējis sev. Viņiem bija taisnība. Bez visiem milzu izdevumiem ārzemju īpašumu iegādei pēc hercoga nāves 1800. gadā sastādītais mantojuma inventārs uzskaita vēl piecus miljonus dālderu, ko viņš bija aizdevis galvenokārt Prūsijas karaļiem. Hercogs Pēteris, ņemot vērā viņa rīcībā esošā skaidrās naudas apjomus, bija viens no Eiropas bagātākajiem valdniekiem.
Bīronu nama hercogi un Kurzemes vārds Eiropā
Bīronu dzimta devusi pašu lielāko ieguldījumu Kurzemes, tātad arī Latvijas vārda nešanā pasaulē. Ernsta Johana Bīrona dēkainais liktenis jau viņa dzīves laikā deva vielu vairākām grāmatām, viņš iegājis Krievijas vēsturē, gan ar sliktu, daļēji nepelnītu, slavu. Viņa dēla Pētera neveiksmīgā politika, neprotot atrast līdzsvaru laipošanā starp Krievijas, Polijas un Berlīnes galma interesēm, sekmēja Kurzeme neatkarības zaudēšanu. Politiskā konjunktūra un hercoga rakstura īpašības noveda pie fatālā 1795. gada 18. marta Kurzemes bruņniecības parakstītā dokumenta par pievienošanos Krievijai.
Bīronu galvenais devums Kurzemei un visas Latvijas mākslas vēsturei bija viņu piļu būves. Pirmoreiz kopš gotikas laika, kad Rīgā parādījās vairākas Ziemeļeiropas līmeņa baznīcas, Latvijā atkal ienāca arhitektūura, kas gribēja iet vienā solī ar tā laika Rietumeiropas mākslu un izrauties no vietējā provinciālisma. Ernsta Johana lieluma mānija Latvijai devusi piļu celtnes Jelgavā un Rundālē, kam 18.gadsimtā nav līdzīgu visā Baltijas jūras baseina zemju arhitektūrā.
Hercogs Pēteris veica vienu pašu būvpasākumu, kas ietilpināms 18. gadsimtā valdnieku iecienīto sabiedrisko ēku rindā. Tā bija Academia Petrina, akadēmiska mācību iestāde, ar ko hercogs apliecināja savu vēlmi iekļauties Apgaismības laikmeta prasībās.
Bīronu dinastijas hercogi atstājuši vairāk materiālu liecību par savu eksistenci. Viņu portreti atrodas gan Latvijā, gan ārzemēs, un, piemēram, hercogienes Dorotejas daudzie portreti, ko darinājuši vai visi pazīstamākie tālaika mākslinieki, rāda hercogu mākslas ideālu orientēšanos uz moderno un komspolitisko. Hercogs Pēteris pirka to, kas bija modē, viņa līgums ar augsti apmaksāto modes gleznotāju Angeliku Kaufmani, kura viņam katru gadu piegādāja divas gleznas, bija ļoti dārgs izdevumu postenis. Visbiežāk hercogieni tika gleznojis drēzdenietis Antons Grafs, tā laika slavenība, efektīgākais no tiem ir portrets visā augumā, ar sarkanu turbānu un jostu, kas tagad atrodas Nacionālajā muzejā Varšavā un nācis no hercogam Pēterim piederošās Saganas pils.
Valdnieku reprezentācijas portreti vienmēr ir impozanti un rāda attēloto no visizdevīgākās puses, glaimojot un izskaistinot. Dzīves ritumā noveco arī visskaistākie cilvēki . Mēs nekad neuzzināsim, cik skaista patiesībā bija daudzinātā Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas meitas, kuras 19. gadsimta sākumā Eiropā sauca par piecām grācijām. Jozefa Grasi gleznotie pieci medaljoni, kuros māti nevar atšķirt no meitām, ir iemiesojums laikmeta skaistuma ideālam, kas aizklāja realitāti. Tomēr hercogienes Dorotejas jaunākai meitai Dorotejai un viņas māsai Johannai nācās piedzīvot plašu savas atspoguļošanās diapazonu – gan mākslinieku glaimus jaunībā, gan nesaudzīgās fototehnikas dokumentēto novecošanu mūža nogalē.
Hercogs Ernsts Johans Bīrona bagātības kādreiz bija leģendāras. No tām, līdzīgi kā tas ir ar Ketleru laika dārgumiem, konstatējamas vien pa pasauli izkaisītas drumslas. Mantu konfiskācija pēc 1740. gada daļu priekšmetu saglabāja Krievijas caru kolekcijās. Valsts Ermitāža Sanktpēterburgā joprojām var redzēt daudz sudraba priekšmetu, kas kādreiz piederējuši hercogam Ernstam Johanam , bet viņa sievas Benignas Gotlības Meisenes porcelāna tintnīca glabājas Rijksmuseum Amsterdamā. Polijas karaļa dāvinātas kristāla glāzes ar Polijas un Bironu dzimtas apvienotu ģerboni atrodas ganValsts Ermitāžā Sanktpēterburgā, gan kādā privātā kolekcijā Vācijā.
Hercogs Pēteris bija kaislīgs mākslas kolekcionārs, Rundāles pilī kadreiz atradās Rembranta glezna “Simeons un Anna templī”, kas tagad atrodas Kunsthalle Hamburgā vai Meinderta Hobemas glezna “Ūdensdzirnavas”, kas tagad apskatāma Drēzdenes gleznu galerijā. Gleznu vairums pēc 1795. gada tika pārvests uz Saganas pili Silēzijā un pamazām sadalīts starp mantiniekiem, kā arī izpārdots Parīzē 1899. gadā.
Hercogs Pēteris ar sievu Doroteju šī vārda tiešā nozīmē iegāja Eiropā. Laiks no 1784. – 1787. gadam, ko hercoga ģimene pavadīja ārzemēs, ceļojot pa Eiropu, deva neskaitāmus kontaktus, sekmēju lielu mākslas darbu kolekcijas veidošanos, kā arī noveda pie pirmajiem ārzemju piļu pirkumiem. Frīdrihsfeldes pils bija pirmā iegāde un pirmais heroga pavērsiens uz klasicisma pusi. 1785./86. gadā tapa pils svētku zāle, viens no Berlīnes klasicisma agrīnākajiem un slavenākajiem paraugiem.
Frīdrihsfeldes pilij Berlīnes karaliskajā porcelāna manufaktūrā hercogs Pēteris ap 1787. gadu pasūtīja servīzi, kam bija lemts savdabīgs rekords Eiropas porcelāna ražošanā – tā tikusi ražota līdz pat mūsu dienām. Iespējams, ka tieši šī servīze, kas nes nosaukumu Kurland-Dekor ir bijis Kurzemes vārdu visneatlaidīgāk pasaulē nesošais sūtnis. 2003.gada beigās sešdaļīgu galda servīzi Berlīnes valdošais birģermeistars K.Vovereits dāvināja Latvijas Valsts prezidentei, kas to savukārt nodeva tālāk Rundāles pils muzejam. Tas bija žests, kas atgādināja par vēsturiskajām saitēm starp Latviju un Vāciju, un servīze pirms vešanas uz Latviju tika svinīgi prezentēta Frīdrihsfeldes pilī, vietā, kur porcelāna trauki ar “Kurzemes dekoru” pirmoreiz pirms gandrīz 220 gadiem bija likti uz galda.
Arī šobrīd Frīdrihsfeldes pilī nav aizmirsts Kurzemes hercogu laiks, tur eksponēti divi hercogienes Dorotejas portreti.
Berlīnes porcelāna izstrādājumi vairākkārt saistījušies ar Kurzemi. Tur bija Prūsijas karaļu dāvanas, bet Prūsijas piļu un dārzu fonda krājumos ir atsevišķi priekšmeti no otrā pasaules kara laikā izlaupītās hercogienes Dorotejas porcelāna ceļojuma servīzes.
1793. gadā herogs Pēteris nopirka arī Prūsijas princeses Amālijas pili Unter den Linden Nr.7. viņa meita Doroteja pili pārdeva Krievijai, kas tur ierīkoja savu vēstniecību.Otrā pasaules kara laikā sagrautās pils vietā tagad paceļas Krievijas vēstniecības smagnējā ēka.
Vācijā Kurzemes vārdu vēl daudzina Lēbihavā, nelielā apdzīvotā vietā netālu no Jēnas. Kopš 1797. gada tā bija hercogies Dorotejas personīgā īpašumā, kas Lēbihavā nomira 1821. gadā. Ceļot Lēbihavas pili, atkal veidojās tas sarežģītais māksliniecisko iespaidu un kontaktu tīkls, kas Latviju sasaista ar Eiropu. Hercogienes Dorotejas māsa Elīza fon der Reke bija tuva draudzene Anhaltes-Desavas firstienei Luizei un bieži uzturējās Desavas firsta jaunceltajā Vērlicas pilī, pirmajā konsekventajā klasicisma celtnē Vācijā. Vērlicas pils prototips ar tās četrkolonnu portiku samazinātā izmantots Lēbihavas pils celtniecībā, kuras mākslinieciskais vadītājs bija Elīzes un Dorotejas brālis grāfs Žanno Mēdems. Šī paša prototipa iespaidā Mēdems 1797. gadā Pēterburgā arhitektam Džakomo Kvarengi bija pasūtījis projektu pils būvei savā Elejas muižā. Ar Mēdema dienstā esošā arhitekta Johana Georga Berlica vieglo roku Kvarengi projekts ar variācijām savukārt tika Kurzemē izmantots gan pašā Elejā, gan Mežotnē un Kazdangā, dodot arī ierosmi daudzām citām Kurzemes muižu ēkām.
Lēbihavas pils līdz tās pārdošanai 1907.gadā bija īsts Kurzemes relikviju muzejs. Inventāra vairumu toreizējie īpašnieki fon Timplingi izūtrupēja, un mūsdienās netālajā Posteršteinas pils muzejā koncentrēts tas nedaudzais, kas Lēbihavas pilī bija palicis pēc 1907.gada, tai skaitā lelle, ar ko hercogiene Doroteja bija rotaļājusies kā maza meitene. Atsevišķi priekšmeti palikuši fon Timplingu īpašumā, tai skaitā daļas no hercoga Pētera pašās pirmās “Kurzemes servīzes” un hercogienes Dorotejas vēdeklis, ko viņai bija dāvinājusi dzejnieka un Vācijas atbrīvošanās cīņu varoņa Teodora Kernera māte; hercogiene bija dzejnieka krustmāte.
Heroga Pētera Eiropas ceļojums viņam deva to gandarījumu, ko nevarēja sniegt politiskām ķildām ar muižniecību pārpilnā dzīve Kurzemē. Boloņas mākslas akadēmijā Accademia Clementina var redzēt monumentālu pieminekli, kas veltīts hercogam Pēterim, kurš 1785. gadā bija dibinājis fondu ar balvu zelta medaļas izskatā par labākajiem studentu darbiem. Tajā sakarībā rīkotie ikgadējie studentu konkursi pastāvēja līdz 20. gadsimta vidum. Piemineklī tēlnieks Džakomo de Maria hercogu Pēteri viņa būtībai pavisam neatbilstošā veidā attēlojis kā romiešu imperatoru. Līdzīgi heroizētā izskatā Kurzemes valdnieka tēlu Eiropā popularizēja tēlnieka Karla Leberehta darināta medaļa un grafiķa Frančesko Piranēzi gravīra.
Kurzemes vārdu var atrast arī Polijā, Francijā, Čehijā. Laikā, kad hercogs Pēteris juta, ka Kurzemes neatkarībai nebūs ilgs mūžs, viņš sāka īpašumu iegādi ārzemēs. 1786. gadā viņš nopirka Saganas hercogisti Prūsijai piederošajā Silēzijā. Hercoga Pētera aprēķins izrādījās pareizs, jo pēc atteikšanās no troņa viņš par savu rezidenci izvēlējās Saganu, uz kurieni tika pārvests vairums iekārtas un mākslas priekšmetu no Kurzemes pilīm. 17. gadsimtā celtā monumentālā Saganas pils labi varēja aizvietot Jelgavu vai Rundāli. Saganas pilī atkal tika ierīkota troņa zāle, kur pretī tronim tika uzkārts hercoga portrets, kas nāca no Jelgavas pils troņa zāles (tagad Nacionālajā muzejā Poznaņā).
Saganas pilsētā saistība ar Kurzemes vārdu nāk pretī jo bieži. Vienu no pilsētas skaistākajiem namiem hercogs Pēteris bija cēlis kā sievas Dorotejas pilsētas rezidenci viņa eventuālas nāves gadījumā. Saganas kamerālvaldes nama frontonu grezno Kurzemes un Saganas apvienotais ģerbonis.
Saganā hercogs Pēteris tika arī apglabāts. Pēc otrā pasaules kara postījumiem viss, ko Saganas kapenēs varēja atrast no hercoga, viņa sievas Dorotejas, divu meitu un brāļadēla mirstīgajām atliekām, satilpa nelielā kastītē, kam piestiprināja ovālu uzrakstu plāksnīti no hercogienes Dorotejas zārka, vienīgo detaļu, kas bija paglābusies pēc kapenes demolēšanas.
No Saganas internacionālie sakari tieši ved uz Franciju. Lai cik tas nešķistu paradoksāli, tikai 1958. gadā sociālistiskā Polija atpirka Saganas pili no franču hercogu de Taleirānu dzimtas. Pēc hercoga Pētera nāves Saganu bija mantojusi vecākā meita Vilhelmīne, no kuras 1839. gadā to mantoja viņa māsa Paulīne. Savukārt no Paulīnes Saganu nopirka viņas jaunākā māsa Doroteja, kas bija precējusies ar slavenā valstsvīra Šarla Morisa de Taleirāna brāļadēlu un kļuva par lielā diplomāta lielo mīlestību. Viņas pēcnācēji apvienoja Taleirānu un hercoga Pētera bagātības un tālāk nesa Saganas hercogu titulu. Tas izskaidro Kurzemes vārda plašo pazīšanu Francijā, kur Taleirāna leģendai blakus vienmēr tiek minēta Kurzemes hercogiene Doroteja un viņas meita Doroteja, vēlākā Saganas hercogiene.
Parīzē no 1812. gada līdz savai nāvei 1838. gadā Taleirāns dzīvoja Sen-Florantēna pilī Konkordijas laukuma malā, ko pēc tam mantoja Saganas hercogiene Doroteja, kura pili pārdeva. Tagad ēka, kurā notiek restaurācijas darbi, pieder ASV vēstniecībai.
Konkordijas laukuma otrā malā atrodas plaši pazīstamā viesnīca H?tel Crillon. 19. gadsimta sākumā tā saucās citādi – H?tel de Courlande, par godu hercoga Pētera vecākajai meitai Vilhelmīnei, kas tur bija ilgstoši uzturējusies pēc kāzām ar franču hercogu de Roānu-Gemenē. Vēl viena nozīmīga ēka Parīzē liecina par Taleirānu un Kurzemes nama kādreizējo bagātību. Tā saucas H?tel de Sagan (zem tā gan nav jāsaprot viesnīca, bet h?tel particulier, franču parastais apzīmējums lielam pilsētas privātnamam), tur tagad šajā ļoti grezni dekorētajā namā atrodas Polijas Republikas vēstniecība.
Taleirānu galvenā rezidence laukos bija Valansē pils, renesanses laika celtne, ko Taleirāns modernizēja un kur viņš pavadīja vasaras. Tur glabājas arī priekšmeti, kas savā laikā pārvesti no Saganas pils un sākotnēji atradušies Kurzemē. Tai skaitā Leonharda Šorera gleznots hercoga Ernsta Johana portrets, kura replika atrodas Rundāles pilī.
Savukārt Saganas hercogienes Dorotejas mīļākā lauku rezidence bija nelielā Roškotas pils, netālu no slavenajām Luāras ielejas pilīm. Roškotu Doroteja atstāja mantojumā savai meitai Paulīnei, kuras pēcnācēji to tika pārdevuši, tagad pilī ierīkota viesnīca.
Šodien Kurzemes relikvijas visvairāk koncentrētas Marē pilī netālu no Parīzes, kas līdz pagājušā gada martam bija pēdējās Taleirānu dzimtas pārstāves, Saganas hercogienes Violetas dzīves vieta. Ar viņas nāvi izbeidzas šis Francijā slavenais uzvārds, kā arī iznīkst Saganas hercogu tituls, ko Taleirāni bija mantojuši no Kurzemes hercoga Pētera. Marē pilī un tai blakus ierīkotajā Taleirāna muzejā glabājas daudzas dzimtas relikvijas un portreti, kas vairumā gadījumu nāk no Saganas pils un Roškotas.
1792. gadā hercogs Pēteris nopirka Nāhodas pili Bohēmijā, kas tagad atrodas Čehijas teritorijā. Šī romantiskā celtne hercogam pēc atteikšanās no troņa pamīšus ar Saganu kalpoja kā iemīļota uzturēšanās vieta. No šejienes viņš 1799. gada beigās devās meklēt ārsta palīdzību uz netālo Gellenavas muižu, kur 1800. gada 13.janvārī mira, neprasmīga dziednieka nozāļots. Nāhodu mantoja vecākā meita Vilhelmīne, no kuras pilī joprojām saglabājies aizkustinošs personīgo lietu krājums.
Vilhelmīnes iemīļotākā dzīves vieta bija Nāhodas īpašumā ietilpstošā Ratiboržices pils. Ratiboržice kļuvusi pasaulslavena ar tur dzimušās čehu rakstnieces Boženas Ņemcovas tautas romānu “Babička”, kur Vilhelmīne rādīta ļoti simpātiskā gaismā.
Vēl neilgi pirms nāves hercogs Pēteris bija nopircis arī grāfu Černinu pili Prāgā, kur tagad atrodas Čehijas izglītības ministrija.
Tomēr Kurzemes vārds Eiropā nebūt nav izzudis. Kurzemes hercoga Ernsta Johana jaunākais dēls Karls Ernsts turpināja Bīronu dzimtas jaunāko līniju, kas pastāv joprojām. 1804. gadā dzimta ieguva jaunu uzvārdu Prinz Biron von Curland, ko nes arī mūsdienās. Šī Bīronu līnijas sēdeklis bija Vartenbergas baronija, ko Ernsts Johans Bīrons bija nopircis jau 1734. gadā. Pēdējais Vartenbergas īpašnieks bija princis Karls Bīrons, kas to zaudēja 1945. gadā. Lielo neogotisko pili, kas glabāja daudzas dzimtas relikvijas, nodedzināja padomju armija. Mūsdienās Vartenbergā (pol. Sicuva) katoļu baznīcā vairākās vietās redz Kurzemes ģerboni , saglabājusies arī luterāņu baznīca, ko pēc hercoga Pētera pasūtījuma cēlis Berlīnes arhitekts Karls Gothards Langhanss.
Mūsdienās dzimts galva ir Kurzemes princis Ernsts Johans Bīrons, fiziķis, kurš dzīvo Ammerlandē pie Štarnbergas ezera, netālu no Minhenes. Arī šīs Bīronu dzimtas līnijas pārstāvji saglabājuši daudz portretu, priekšmetu un ģimenes relikviju no Kurzemes hercogu nama. Princis Ernsts Johans jau daudzus gadus ir Rundāles pils patriots, dāvinājis muzejam dzimtas relikvijas un palīdzējis pils restaurācijā. Patlaban par viņa līdzekļiem tiek restaurēts Rundāles pils hercoga guļamistabas parkets, kurš tiks svinīgi atklāts nākošā gada 24.maijā, pils pamatakmens likšanas dienā. Viens Ernsts Johans Bīrons cēla Rundāles pili, cits Ernsts Johans sešas paaudzes vēlāk palīdz to atjaunot. Tādējādi Kurzemes hercogu vēsture nav tikai pagātne, tā ir arī tagadne un nākotne, sava veida vēsturiska apļa noslēgšanās.
Daudz kas no Kurzemes-Zemgales hercogistes ir bijis zūdošs un gaistošs. Tomēr arī tā atspulgi glabājas Eiropas vēstures atmiņā un ir veidojuši tagadējās Latvijas identitāti.