Par latviju un latviešiem domājot

Par Latviju un latviešiem domājot.

„Latvija (oficiālais nosaukums – Latvijas Republika) ir neatkarīga un suverēna republika Eiropas ziemeļaustrumos, viena no trijām Baltijas valstīm Baltijas jūras austrumu krastā. Latvija robežojas ar Igauniju ziemeļos, Krieviju austrumos, Baltkrieviju dienvidaustrumos un Lietuvu dienvidos.”

Šādu teikumu mēs varam lasīt Vikipēdijā ierakstot vārdu Latvija un nospiežot Enter, bet katrs, kurš vēlēsies uzzināt ko par Latviju, manuprāt, uzzinās tikai vispārējus sīkumus. Neviens neuzzinās par to cik grūti ir tai klājies un ko nācies pārdzīvot latviešiem lai viņi varētu dzīvot paši sa

aavā Latvijā.

Daudzus gadsimtus Latvijā skanējuši vaidi un lāsti, lijušas asaras un asinis, svešzemju karavīri postījuši Latvijas druvas, kā arī mūsu senči gājuši bojā no zobena nāvējošā cirtiena, tāpat kā no nemitīgajiem pātagu cirtieniem. Nemitīgi kāds ir vēlējies pakļaut Latviju un valdīt pār latviešiem. Lasot par Latvijas vēsturi atkārtojas vārdi: iekaroja, ieņēma, izsūtīja, nogalināja, okupēja, ienāca , pakļāva, pievienoja un tie ir tikai daži no darbības vārdiem, kuri raksturo Latvijas vēsturi, bet varbūt tieši tāpēc mēs esam tik stipra un lepna ta
aauta. Mūs var nīdēt un nospiest, bet mēs paliksim.

Mums jāsaka daudziem paldies par to kā mēs dzīvojam un ne tikai drosmīgajiem karavīriem un cilvēkiem, kuri ziedoja savas dzīvības daudzajās kaujās, bet ari tiem, kuri mums palīdzēja izglītoties, atbrīvoties no apspiestības jū
ūūga, kā arī apzināties kas mēs esam. Un pirmais paldies vīriem, kuri pirmie stājās pretī gadsimtu tumsībai , atmodināja tautu no pakļautības miega, atmodināja tās garu un veda tautu pretī zinību gaismai – brīvībai.

Tieši pirmais kurš paziņoja visiem par savu tautību bija Krišjānis Valdemārs, kurš pie savām durvīm piekāra uzrakstu „Latvietis” un tajos laikos tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo daži tā vietā lai ar godu paziņotu : ”Es esmu Latvietis!” kaunējās un slēpās zem cittautiešu akcenta un drēbēm, bet kā raksta pats Krišjānis Valdemārs : „Latviešu tautai esat Jūs vajadzīgi, Jūs, kas kaunējāties par savu tautību un tādēļ arī no citām tautām daudzreiz topat nievāti. Latviešu tauta nevar cieņā un godā tikt, kad katrs aizliedz savu latviešu ticību un tādēļ netiek tautai par go
oodu , bet par kaunu. Redziet kaunīgie latvieši – Jūs savai tautai esat vajadzīgi — Vai Jūs nu varat atkāpties no tās ? Nevarat ... Citai tautai Jūs neesat vajadzīgi, bet latviešiem , kuru kauls un miesa Jūs esat vajadzīgi.”

Bet ne tikai mūsu pašu tautiešiem mums jāsaka paldies. Viens no latviešu aizstāvjiem bija vācietis Garlībs Merķelis. Šis vācu tautības rakstnieks, apgaismotājs, publicists un literatūrkritiķis bija viskvēlākais cīnītājs pret dzimtbūšanu. Merķeļa lielākais ieguldījums ir grāmata „Latvieši”, kur tiek stāstīts par latviešiem kā tautu , nevis kā zemnieku kārtu, pa
aar netaisnīgo attieksmi pret latviešiem. Zīmīgi, ka “Latvieši” pēc pirmizdevuma 1796. gadā visu nākamo gadsimtu, kā arī 20. gadsimtā saglabāja savu ietekmi uz sabiedrību, kalpoja kā liecība par dzimtbūtnieciskās sistēmas antihumānismu. Diemžēl tikai 1905. gadā G. Merķeļa izcilākais sacerējums “Latvieši” iznāca latviešu valodā un kļuva pieejams pašiem latviešiem. Lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par tāda darba eksistenci, cīņā pret šo grāmatu bija klusa. Nostāsti vēstī, ka lielākā daļa grāmatas “Latvieši” pirmizdevuma Rīgā tika organizēti izpirkta un iznīcināta, kā rezultātā saglabājies tikai rets eksemplārs. Jādomā, ka šādu vai līdzīgu kampaņu organizēja Krievijas pārvalde.

Un ir vēl viens vācietis, kuram jāsaka paldies un tas ir Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. g. 27, augustā Lašu mācītāja muižā. Izglītots vācietis, ģeogrāfijas profesors, kurš ir sarakstījis gan vispārīgi filozofiskus darbus, gan konkrētām dabas zinībām veltītus, projektējis globusus, aprakstījis navigācijas paņēmienus; viņš arī labi apguvis latviešu valodu, rakstīja un lokalizēja literārus darbus latviešiem, sastādīja vārdnīcas un gramatikas, vāca folkloras paraugus. Viņa “zemnieku enciklopēdija” – “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (pirmais izdevums 1774. gadā, pēdējais, jau Vecā Stendera dēla Aleksandra Stendera pārstrādāts – 1796.) ir neapšaubāmi pirmā populārzinātniskā grāmata Latvijā un, iespējams, unikāla arī Eiropas mērogā. Protams, viņa mērķis ir apgaismība un vecās māņticības izskaušana, bet tas arī ir laiks, kad termina folklora vēl nav.

Vecais Stenders ir pirmais kas sastādījis mācību grāmatas latviešiem un domājis par viņu izglītību. Un būtu lieki piebilst Stendera vārdus „Bet kas mūs lielus padara, tas ir mūsu gaišais prāts.”, bet katram to vajadzētu atcerēties un tiekties arvien tuvāk uz lieliem mērķiem.

Lielu mērķi arī ir nosprauduši mūsu sportisti, kuri piedalās ļoti daudzos un dažādos sporta veidos un ieņem ievērojamas vietas starp pasaules līmeņa sportistiem. Latvijā ir profesionālas hokeja, basketbola un futbola līgas. Latvijas hokeja izlase ir piedalījusies 2002. un 2006. gada Olimpiskajās spēlēs un visos Pasaules čempionātos augstākajā divīzijā kopš 1997. gada. Spēcīgākajā hokeja līgā – NHL ir spēlējuši jau 14 latvieši. 1996. gadā prestižāko balvu hokejā Stenlija kausu (to pasniedz NHL uzvarētāj komandai) kopā ar Kolorādo “Avalanche” izcīnīja Sandis Ozoliņš. Latvijas futbola izlase piedalījās 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Spēcīgākajā basketbola – NBA ir spēlējuši divi latvieši – Gundars Vētra un Andris Biedriņš. Vētra nospēlēja 13 spēles 1993. gadā, bet Biedriņš NBA nospēlējis jau 2 sezonas un turpina sekmīgu dalību arī šogad. Pasaules tenisa elitei strauji tuvojas tikai 19 gadus vecais Ernests Gulbis. Un, manuprāt, tas pierāda cik ļoti daudz var sasniegt, ja vien ir tautas atbalsts un paša vēlēšanās izsisties un parādīt plašajai pasaulei par tādu vietu kā Latvija kur cilvēki ar savu kopējo spēku ir paveikuši tik daudz.

Arī latviešu fani ir slaveni ar savu labsirdīgo patriotismu un nerimstošo optimismu starptautisko sporta pasākumu laikā. Patiesībā nevaru tā īsti pateikt kura sporta veida fani ir viskvēlākie, bet lai piedod man citu sporta veidu fani ja teikšu, ka tie ir hokeja fani. Jo mani pārsteidz šo latviešu fanu izturība un aizrautība, lai arī kā spēlētu mūsu hokeja komanda viņi ir ar mieru stāvēt un krist par to.

Latvieši ne tikai pieņem un godā citu tautu tradīcijas, bet arī tur cieņā 3000 gadu laikā veidojušās senās tradīcijas, kuras vēl arvien ir nozīmīga katra latvieša dzīves daļa. Piemēram, vasaras saulgriežu „Jāņu”, „Miķeļu”, „Meteņu”, „Mārtiņu” svinēšana ir tikai daži no svētkiem, kuri turpina bagātināt mūsdienu latvieša sabiedrisko dzīvi. Mūzikas festivāli, gadatirgi un vēsturiskie pilsētu svētki piesaista visus – no jauna līdz vecam, un sniedz iespēju redzēt tādas vērtības un tradīcijas, kuras daudzviet citur pasaulē ir jau zudušas. Latvijā tradīcijas netiek koptas tikai tūristu izklaidēšanai, tās ir liela daļa no ikdienas dzīves.

Arvien biežāk nākas dzirdēt cik gan latvietis ir noslēgts, īgns, steidzīgs, neuzticīgs, bet tās ir tikai dažas negatīvās īpašības, kuras salīdzinājumā ar labajām īpašībām ir kā sāls grauds cukurtraukā.

Jā tā ir taisnība, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. Šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisa starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķiet lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaisas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela atšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienmēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs – ļaunu.

Ļoti daudz par latvieti izsaka tautas sakāmvārdi:

• Latvietis ir kungs savā dzimtajā zemē, nevienu palīgā nesauks un citam kalpot neies.

• Latvietis visu dara pats. Viņš savu laimi kalt nevienam neuztic.

• Latvieša pils ir viņa nams, un viņš pats tajā ķēniņš.

• Latvietim ir savs stūrītis un savs kaktiņš, kur ielikt bērnus par nepaklausību.

• Latvietis ir balts, jo īpaši tautu meita, kas balta vien staigā.

• Latvietis tērpjas baltā un pelēkā. Latvietis ir neuzkrītošs.

• Latvietim patīk dzeltens, zaļš, brūns. Latvietim nevar patikt zils ar sarkanu.

• Latvietis ir dziedātājs – sāk jau pirms dzimšanas un vēl pēc nāves nevar beigt.

• Latvietis zina dziesmām pirmos pantus! (Ja kāds zina pārējos pantus, izrādās, tam nav dziedamās rīkles.)

• Latvietis nav sīkumains, viņam vienalga, vai cūka vai druva.

• Latvietim baļķis acī ir tīrā skabarga.

• Latvietim vajag to pašu, ko kaimiņam, un vēl drusciņ. Latvietis zina, kā ir pareizi.

• Latvietis lieliski māk dot padomus un audzināt kaimiņa bērnus.

• Latvietim laba daudz nevajag, un tas pats nāk ar gaidīšanu.

• Latvieša makā pat solīts nekrīt.

• Latvietis vienmēr otram atdod to labāko, pats priecādamies par mazumiņu.

• Latvietis runā par sudrabu, bet par zeltu klusē.

• Latvietim mūžīgi nav laika, nav naudas, nav valdības!

• Latvietis mērī septiņas reizes cerībā, ka kādam apniks un tas nogriezīs viņa vietā.

• Latvietis ir apdomīgs un izvairīgs.

• Latvietim patīk labi paēst. Latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis, rasols un skābi kāposti.

• Latvietis turas pie zemes pēc pusspaiņa alus.

• Latvietis ir iecietīgs pret citu uzskatiem, ja tie sakrīt ar viņa paša.

• Latvietis nav skaudīgs pat tad, ja viņam skauž.

• Latvietis nebēdā, ja pašam slikti, lai tikai kaimiņam nav labāk.

• Latvietim vienmēr ir labi tur, kur viņa nav.

• Latvietis lepojas, ka neskatās seriālus, taču vienmēr tajos labi orientējas.

• Latvietis iedomājas, ka ar savu mazo cinīti gāž lielu vezumu.

• Latvietis brauc lēni, cerot tikt tālu, un ātri ķer tikai blusas.

• Latvietim nelaime nenāk brēkdama, toties tā viņu nekad nepamet vienu (nelaimē).

• Latvietis ļoti baidās būt netikumīgs.

• Latvieša gods ir kauns, kautrība, strādība un pieticība.

Latviešu tauta ir lieli dziedātāji un dejotāji Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir visspilgtākais kultūras festivāls Latvijā. Šie svētki ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas kultūrā, parasti tie notiek reizi 5 gados Rīgā. Svētkos parasti piedalās aptuveni 30 000 dalībnieku, tostarp kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, folkloras grupas, etnogrāfiskie ansambļi, tautas mūzikas ansambļi, lauku kapelas, koklētāju ansambļi, lietišķās un tēlotājas mākslas studijas, vokālie ansambļi, amatierteātri un ārvalstu kolektīvi. Latviešu Dziesmu un Deju svētkos notiek ne tikai uzstāšanās, bet arī sacensības, kurās tiek noskaidroti laureāti. Visnozīmīgākā loma svētkos ir tieši koriem un deju kolektīviem. Katra latvieša pienākums ir piedalīties vai atbalstīt. Vienīgi paši latvieši saprot cik svarīgi ir šie svētki, jo lai tie varētu notikt latviešiem nācās pielikt lielus pūliņus, bet paldies viņiem.

Mūsdienās katrs vēlas ko labāku un lielāku, daudzi vēlas pārcelties uz citu valsti tīkojot pēc savas laimīgās vietas, nemaz nenojaušot, ka tajā jau dzīvo un ja vien mazliet pacenstos tad dzīvotu kā karaļi. Vai tikai mums nevajadzētu atcerēties kā nācās dzīvot mūsu senčiem? Kā pret viņiem izturējās un kā viņus apspieda? Un kā latvieši lēja savas asinis lai Latvijas jaunā paaudze varētu dzīvot paši savā zemē kā kungi. Ja mēs tagad tā izturamies pret savu zemi vai mēs maz esam to pelnījuši? Domāju, ka katram par to būtu jāpadomā cik ļoti liels paldies mums jāsaka visiem šiem cilvēkiem, kuri mira kaujā, izsūtījumā, vai no pātagas cirtiena klusējot un pamazām perinot atriebību savās latviešu sirdīs.

Izmantotā literatūra:

Literatūra 11. klasei

Latvijas vēsture I. Ķēniņš

www.videsvestis.lv

www.vikipedija.lv