pasaules religiju atskiribas

Ievads

Reliģiju vēsture ir dažāda atkarībā no tās rašnās un pirmsākumiem piemēram ēģiptes reliģija ir rdausies ap (3100-30 g.p.m.ē) ,kā arī reizē tās civilizācija.

Reliģijai Ēģiptes kultūrā bija galvenā loma. Tā caurvija visas dzīves jomas un savu iespaidu atstāja uz politiku, mākslu, arhitektūru, kā arī literatūru un ikdienas dzīvi. Bez tās izpratnes nav novērtējamas spilgtākās Ēģiptes mākslas vērtības. Pārsteidz ārkārtīgi lielais dažādu dievu skaits (dažādos avotos minēti dažādi skaitļi no 700 līdz pat 2000), kas bieži rada iespaidu par ēģiptiešu reliģiskajiem priekšstatiem kā grūti iz

z
zprotamiem un haotiskiem, taču šajā daudzveidībā iespējams saskatīt arī zināmas kopīgas iezīmes. Neapšaubāmi šo 3000 gadu laikā notikušās politiskās pārmaiņas ietekmēja arī reliģisko priekšstatu izmaiņas dažādos laika periodos, tās tomēr bija diezgan mazas un kopumā reliģija visos laikos pastāvēja ar daudzām noturīgām iezīmēm. Tātad tas viss ļauj mums runāt par šo reliģiju kā vienotu veselumu.

Kristietības vēsture ir tāda pati vēsture kā pasaules vēsture, atšķirība tikai viena – pasaules vēsture ir apkopota daudzās un dažādās grāmatās, sadalīta gadsimtu skaitļos, bet kristietības vēsture ir at

t
trodama tikai vienā gramatā, kuru nevar aizstāt neviena cita grāmata, un tā bezšaubām Ir bībele. Tās skatījums mūs aizved tālajā senatnē, kad tika radīta pasaule, ved caur daudziem un dažādiem notikumiem līdz pat Kristus dzimšanai un atved mūs atpakaļ mūsdienās, ku
u
ur vēl nav aizmirsts viss bībelē notikušais, kur tāpat kā Kristus laikā, pirmā draudze – 12 mācekļi, slavēja un pielūdza Dievu arī mēs darām to pašu. Šķiet interesanti, ka ir pagājis tik daudz gadu, 2000 un pat vēl vairak un mēs svinam tos pašus svētkus, piemēram, ziemassvētkus, kas bija pirms daudziem gadiem. Pirmie ziemassvētki bija pirms 2006 gadiem, kad piedzima Jēzus Kristus, mūsu pestītajs un glābējs. Pirms 1969 gadiem Jēzus Kristus mūs visus atbrīvoja, atpestīja no mūsu grēkiem un tāpēc tika nežēlīgi mocīts un rezultātā piesists krustā pie kura, viņš mira par mūsu visu grēkiem.Apmēram šeit arī beidzas kristietības vēstures īss apraksts, bet tā, turpinājums ir atrodams, Kristietības vēstures, tagadnes un pagātnes gramatā – bībelē .Sākot ar jaunās derības pirmo evanģēliju, Mateja evanģēliju, līdz pat Jāņa at
t
tklāsmes gramatai, kura ļoti daudz runā tieši par nākotnes un tagadnes notikumiem.

Agrīnā Kristietība

Kristietības sākumu parasti saista ar mūsu ēras 1. gadsimta vidu. Tomēr, lai pie tā nonāktu, ir nedaudz jāatskatās uz Romas impēriju, jo tajā jau bija populārs dievu – “mesiju” kults. Par šiem dieviem stāstīja, ka tie uzvarējuši nāvi un atraduši iespēju dāvāt mūžīgo dzīvošanu saviem piekritējiem, īpaši impērijas Austrumu provincēs radās ticība dievišķajiem glābējiem, kas iznīcinās ļaunumu un atnesīs cilvēkiem laimi. Vispirms impērijas austrumdaļā, bet pēc tam no 1. gadsimta ar

r
ri Itālijā izplatījās jūdu dieva Jahves kults. Jūdu amatnieku, tirgotāju un karavīru apmetnes vairākās Sīrijas, Mazāzijas un Grieķijas pilsētās izveidojās jau hellēnisma laikmetā, bet 1. gadsimtā tās bija ari Itālijā un pat Romā. Šo jūdu kopienu dēvēja par diasporu. Viņi visi pielūdza vienu dievu – Jahvi.

No 2. gadsimta pirms mūsu ēras 30. gadiem Jūdejā valdīja priesteru kārtas valdnieki, kurus atbalstīja Jeruzalemes Jahves tempļa priesteru padome – sinedrijs. 1.gadsimta vidū pirms mūsu ēras jūdu valdnieku savstarpējie ķīviņi beidzās ar romiešu virskundzības nodibināšanos. Pēdējie saglabāja sinedriju un Jahves tempļa virspriesterus, kas tad ari izšķīra reliģiskās dzīves un iekšējās pārvaldes jautājumus. Par Jūdejas valdniekiem romieši iecēla savus cilvēkus. Tieši šāds iecelts valdnieks bija dzimušais Hērods. Jūdejā izveidojās vairāki reliģiskie grupējumi augstāko priesteru aristokrātija (no tās veidojās sinedrijs un iecelti virspriesteri), zemākie priesteri jeb farizeji (skolotāji un likuma skaidrotāji) un sektanti – esēni, kuri bija abiem pirmajiem opozīcija Pēdējie atzina dvēseles nemirstību, par augstāko mērķi izvirzot, taisnīgumu. Viņi dzīvoja īpašās apmetnēs, par kuru esamību liecības atstājis Josefs Flāvijs. {To pierādījuši arī arheoloģiskie izrakumi. Pie Nāves jūras tika atrasti daudzi seni rokraksti (t. s. Kumranas dokumenti). Kumranas alās līdzās Bībeles tekstiem bija arī praviešu grāmatu skaidrojumi, pamācības (komentāri), alegoriski sacerējumi un esēnu kopienas statūti.} 1. gadsimta vidū Romas impērija pārdzīvoja visai asu krīzi, kas skāra ari provinces. Sākās sacelšanās. 66. gadā tā aptvēra visu valsti. Romiešus padzina no Jeruzalemes un Palestīnas. Palīgā tika aicināti diasporas jūdi, kuru vidū bija izplatījušies pravietojumi par Dieva dēla – Mesijas atnākšanu. Viens šāds sacerējums ticis sarakstīts 69. gadā. Tas ir saglabājies un pazīstams kā “Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata”.

Pēc visai nežēlīgas cīņas romieši sacelšanos apspieda. Tūkstošiem jūdu pārdeva verdzībā, tūkstošiem pameta Jūdeju, lai izbēgtu no vajāšanām. Tas bija visai labvēlīgs brīdis jaunas reliģijas sludināšanai, jo sakāve radīja vēlēšanos rast mierinājumu ticībā. Izplatījās uzskats, ka Mesija jau ir bijis zemes virsū, ka viņš bijis vienkāršs sludinātājs, kurš vēlējies cilvēkiem dot garīgo atsvabināšanu, aicinādams tos dzīvot mierā un žēlsirdībā vienam pret otru un sludinādams vispārēju apžēlošanu un piedošanu. Par to liecina arī Kumranas alās atrastie rokraksti, kuros pirmās norādes par šādu sludinātāju rodamas jau līdz 66. – 73. gada notikumiem. Tur gan nav minēts, kā dēvēts šis cilvēks un kad viņš dzīvojis. Daudziem ticējumiem un informācijai saplūstot, pamazām izveidojās priekšstati par “Dieva dēlu Jēzu no Nācaretes”, kurš sludinājis imperatora Tibērija valdīšanas laikā (30.- 33. g.).

Agrīnās kristiešu kopienas sākotnēji veidojās no pilsētu iedzīvotāju zemākajiem slāņiem – vergiem, brīvlaistajiem utt. Ar laiku tajās ieplūda arī dižciltīgie. Savas pastāvēšanas senākajā posmā uz lūgšanām kristieši pulcējās naktīs vai rīta agrumā. Parasti viņi sapulcējās citiem slēgtās vietās – ārpilsētas mājās, kapličās, pazemes kapenēs – katakombās. Viņi dziedāja himnas Kristum, lasīja par viņa dzīvi, klausījās sprediķus. Viņu ceremonijas noslēdzās ar mielastu. Tajā bija baltmaize un ar ūdeni atšķaidīts vīns. Šādu kopienu vadīja īpaši izvēlēts vecākais – prezbiteris, bet viņam palīdzēja – diakoni. Vēlāk parādījās arī īpaši kopienas saimniecības vadītāji – bīskapi. Kristus attēlojumi nekur neparādās līdz pat 2. gadsimta vidum. Tikai ap šo laiku izveidojās pirmais tēls – Kristus kā Labais gans, kurš nes nomaldījušos jēru, vai Kristus kā jauns vīrietis, tērpts sārtā tunikā un gaišzilā apmetnī, ar rūsganiem matiem un bārdu. Sākotnēji visi kopienas locekļi bijuši līdzīgi. Vēlāk, mainoties to sociālajam stāvoklim, prezbiteri un bīskapi nāca no dižciltīgo vidus. Tādējādi 3. gadsimta otrajā pusē bīskapi kļuva par vienpersoniskiem kopienu vadītājiem. Tikai kopienu vecākajiem un mācītājiem bija tiesības noturēt dievkalpojumus. Šajā laikā izveidojās ari īpaši svētku dievkalpojumi. Pavasari svinēja Kristus augšāmcelšanos, un šos svētkus sāka dēvēt par Lieldienām. Baznīcas izstrādāja īpašus šo svētku rituālus, kuru nobeiguma mielastu traktēja kā ticīgā mistisku savienošanos ar Dievu. Pamazām mainījās arī kristiešu kopienu materiālais stāvoklis. 1. gadsimta beigās un 2. gadsimta sākumā vienīgais līdzekļu avots bija kopienas dalībnieku labprātīgie ziedojumi, bet 3. gadsimtā kopienu īpašumā jau atradās zeme, mājas ar vergiem, ko atdeva bagātnieki, tādējādi cerot iegūt mūžīgo atpestīšanu un svētlaimi. Pamazām kristiešu kopienas no nelielām sektām izveidojās par vērā ņemamu spēku, ar ko vajadzēja rēķināties pat Romas imperatoriem. Kristietības pirmsākumos vara pret šo ticību izturējās aizdomīgi un noraidoši, pat aizliedzot to. Kristiešu visai atklātā uzdrīkstēšanās izraisīja pat viņu grautiņus. Tomēr vēlāk, kristiešu sludinātāju darbības rezultātā, šī attieksme pamazām mainījās. Būtiskākais bija tas, ka vajāšanas tikai vēl vairāk stiprināja reliģisko fanātismu -saliedēšanos ticībā. Daudzi, redzot kristiešu mocekļu nāvi, viņu gara un dvēseles stingrību, iestājās šajās kopienās. Pie mocekļu kapiem sāka pulcēties dievlūdzēji, bet mirušos pielīdzināja kristīgās baznīcas svētajiem. Tādējādi 3. gadsimta otrajā pusē izveidojās savdabīgs mocekļu kults, kas vēlāk transformējās svēto kultā. 3. gadsimta beigās cilvēki sāka pievērsties kristietībai masveidā. Galvenais priekšnoteikums vispārējai kristietības uzvarai bija tas, ka tā sludināja vispārēju vienlīdzību (atšķirībā no citām reliģijām), nemirstību un mūžīgu dzīvošanu. Kristieši atteicās no asinsupuriem, jo Kristus bija lēmis sevi ciešanām un nāvei, uz visiem laikiem atbrīvojot savus sekotājus no šādas upurēšanas. Kristietība noliedza citas reliģijas, tā vērsās vienādi pie visām tautām un visiem slāņiem, laika gaitā kļūstot par pasaules reliģiju. 325. gadā imperatora Konstantīna sasauktajā Nīkejas koncilā kristietība tika pasludināta par Romas impērijas valsts reliģiju.

{Kristiešu dzīvesveids un idejas pastāvēja jau pirms Kristus nākšanas pasaulē. Apmēram 200 gadus pirms Kristus radās garīgs novirziens esseni – tā bija okulta kopiena, sauca sevi arī par terapeitiem, gaismas, patiesības kokiem, parasti valkāja baltas drānas, viņiem bija izkopts tīrības rituāls, jaunus dalībniekus uzņēma pēc ļoti stingras pārbaudes, kā arī viņiem bija klusēšanas zvērests. Šie cilvēki sagatavoja sevi augstākai pasaulei. Vēl bija zevoti – kopiena, kas ar ieročiem vēlējās atbrīvoties no romiešiem. Pastāvēja arī farizeji (tulk. – nošķirtie), kas bija tā laika ideologi un priesteri, kas nošķīrās no tautas, uzskatīdami sevi par augstākiem. Vēl bija saduceji – bagātnieki, kas neticēja dvēseles nemirstībai, noraidīja tradīcijas, vērsās pret kristietību. Tautā dzīvoja mesijas atnākšanas ideja. Tā realizējās Jēzus Kristus tēlā.}

Jaunā Derība – kristiešu Svētie Raksti

Jaunā Derība ir uzrakstīta grieķu valodā. Aptuveni 1. gadsimta beigās – 2. gadsimta sākumā parādījās Jēzus Kristus dzīves apraksti – ziņas par viņa mūžu, sprediķiem un ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos – evaņģēliji. Sākumā to bijis vairāk nekā desmit, vēlāk (4. gs.) par īstiem atzina četrus – Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus. Kristietības mitoloģiskais skaidrojums galīgi izveidojās ap 2. gadsimta vidu un nemainīgs ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Tas ir ari visu kristīgo reliģiju atzarojumu pamatā. Jaunajā Derībā no sākuma atrodas četri evaņģēliji: Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa; tad seko Apustuļu Darbu grāmata, tad 21 grāmata ar Apustuļu Vēstulēm, bet noslēgumā – Jāņa Atklāsmes Grāmata jeb Apokalipse. Vēl eksistē apokrifiskās [no gr. Val.- slepens] grāmatas, kuras nav iekļautas Jaunajā Derībā, tomēr daudzas baznīcas tās atzīst.

Vārds “evaņģēlijs” cēlies no grieķu valodas, kas sākotnēji nozīmēja atalgojumu, kas pienācās labas vēsts pienesējam, bet vēlāk – pateicības aktu, upurēšanu dieviem, pateicoties par priecīgu vēsti. Vārdkopa “Jēzus Kristus evaņģēlijs” imigrācijā esošajiem kristiešiem nozīmēja “mesijas Jēzus atnākšana”, t.i., viņa atgriešanās zemes virsū, lai valdītu taisnīgi tūkstoš gadus.

{{Jaunā Derība sastāv no 27 kanoniskām grāmatām, tā ir zināma atlase no kristīgās literatūras.}} Līdz mūsdienām neviens Jaunās Derības oriģināls nav saglabājies; kā vissenākā tās daļa tiek minētas Pāvila vēstules galatiešiem un tesaloniķiešiem, tās rakstītas 115. gadā. Jēzus Kristus pats neko nav rakstījis vai arī speciāli diktējis, visa Jaunā Derība ir atstāstījuma formā, ko stāsta apustuļi. Ar laiku radās nepieciešamība apvienot kristiešu rakstus, radīt kanonu, kuru vairs nevarētu mainīt, jo daudzo gadu laikā Jaunās Derības raksti tika mainīti, tajos izdarīja aizvien jaunus iespraudumus. No 2.gs. vidus līdz 3.gs. tika diskutēts par Jaunās Derības raksturu, tikai 367. gadā bīskaps Atanāsijs Lieldienu vēstulē pasludina rakstu sarakstu, kurš pilnībā atbilst mūsdienu Jaunās Derības saturam. Pantu numerācija ir ieviesta daudz vēlāk.

Domājams, ka visnaidīgāko attieksmi visos laikos ir izpelnījusies Jāņa atklāsmes grāmata jeb Apokalipse. Šeit tiek stāstīts par pasaules galu, visu miroņu augšāmcelšanos un stāšanos Dieva priekšā, par pastaro tiesu. Jāņa atklāsmes grāmatas mērķis ir atklāt, ka Dievs patiešām pārvalda notikumus pasaulē un ka reiz viņš atbrīvos savus ļaudis no visām ciešanām un pārestībām. Šīs vēsts galvenā tēma ir: Jēzus atgriezīsies, lai tiesātu un valdītu, un kristiešiem vienmēr ir jābūt gataviem šim notikumam. Jēzus ieradīsies kā redzams cilvēks. Jēzus otro atnākšanu redzēs visi cilvēki. Jēzus brīdināja, ka viņa atnākšana būs pēkšņa kā zibens uzliesmojums un negaidīta kā zagļa nākšana naktī. Kristus skaidroja, ka noteikto dienu pat viņš nezina, to zina vienīgi Dievs Tēvs. Tādēļ cilvēkiem ir jābūt gataviem uz to jebkurā laikā. Otrā Jēzus atnākšana būs krāšņs un karalisks notikums, kad Debesu pulki kalpos Jēzum kā ķēniņam. Tad viņš uz mūžīgiem laikiem nodibinās savu valstību, un ikviens Jēzu atzīs par Kungu. Jēzus nenāks kā pirmo reizi, lai cilvēki viņu tiesātu, bet gan lai pats spriestu tiesu pār mums. Dievs radīs jaunu pasauli, kurā dzīvos kopā ar saviem ļaudīm. Kristieši nedzīvos debesīs tikai kā dvēseles – tiem būs atjaunots ķermenis dzīvei kopā ar Jēzu Kristu Dieva jaunradītajā pasaulē.

Bībeles rašanās laiks, saikne ar Veco derību

Kristietība ir zināms Vecās Derības turpinājums, bet Jaunās Derības teksti datējami ar 120. gadu. Kristietības attīstība ir cieši saistīta ar baznīcas likteņiem. Kristietības Svētie Raksti ir Bībele. Sengrieķu valodā Biblion nozīmē “grāmata”. Bībele ir viena no vairāk tulkotajām grāmatām pasaulē – 303 valodās tā ir iztulkota pilnīgi, bet 1581 daļēji. Latviešu valodā Bībeli iztulkoja Ernests Gliks 1689. gadā.

Jaunajā Derībā norāda, ka viss kas ir solīts Vecajā Derībā ir piepidījies.

Kristīgās mācības pamatatziņas

Kristietībā Dieva eksistence ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā pasaule kļūs par Neko, tāpēc ir nepieciešama nemitīga komunikācija ar Dievu (galvenokārt lūgšanu formā). Dievu raksturo trīs spējas:

1. Dievs ir visu zinošs;

2. Dievs ir visu varošs;

3. Dievs ir absolūti labs.

Dievs ir arī visa radītājs, visa sargātājs un visa izrīkotājs. Viss sliktais nāk no paša cilvēka. Lepnība noved pie visatļautības, viszinības, pašpārliecinātības un gribas neatkarības. Te parādās grēks, kurš pasaulē ienāk, tikai pateicoties cilvēkam. Grēkošana noved pie ļaunuma parādīšanās. Grēks nav ķermeniska, bet garīga parādība, nemateriāla kategorija. Ķermenis pats par sevi nevar būt grēcīgs, jo viss, ko Dievs radījis, ir absolūti labs.

Ticību nevar apšaubīt – tā vai nu ir, vai tās nav, ar prātu to nevar uzkonstruēt; mēģinājumi pierādīt Dieva eksistenci ir šaubas par Dieva esamību.

Kā radās Jaunās derības Svētie Raksti?

Jaunajā derībā Dievs uz cilvēkiem runāja caur savu Dēlu Jēzu Kristu, kas pats neko nerakstīja. Labo vēsti (Evaņģēliju) Viņš sludināja tikai mutiski un pavēlēja to darīt arī saviem mācekļiem. Viņa uzdevumā tie gāja pie visām tautām un mācīja tās pildīt visu, ko Viņš tiem bija pavēlējis. Apustuļi un mācekļi visu no sava Mācītāja dzirdēto labi iegaumēja, bet daži no viņiem, proti, divi apustuļi: sv. Matejs un sv. Jānis un divi apustuļu mācekļi: sv. Marks un sv. Lūkass, Svētā Gara iedvesmoti, svarīgāko no mūsu Pestītāja dzīves un mācības uzrakstīja grāmatās. Tā radās četri Evaņģēliji. Bez tam sv. Lūkass uzrakstīja vēl vienu grāmatu par svarīgākajiem notikumiem Baznīcas dzīvē tās pastāvēšanas pirmajos trīsdesmit gados pēc Jēzus Debesīs uzkāpšanas. Šo grāmatu sauc par “Apustuļu darbiem”. Tādā veidā jau pirmajiem kristiešiem bija radušās:

5 vēsturiskās grāmatas: četri Evaņģēliji, kurus bija uzrakstījuši Matejs, Marks, Lūkass un Jānis, un arī Apustuļu Darbi.

Apustuļi, izklīstot pa visu pasauli, Kristus mācību sludināja ar lieliem panākumiem. Daudzi jūdi un pagāni, to pieņēmuši, kļuva par kristiešiem un izveidoja pirmās atsevišķās draudzes. Apustuļi no to vidus izvēlēja cienīgus vīrus un, tos sagatavojuši un iesvētījuši, iecēla tām par bīskapiem vai priesteriem, un tad atkal devās tālāk, lai arī citiem cilvēkiem darīt zināmu Labo Vēsti. Jaundibinātās draudzes viņi neaizmirsa un, lai tās vairāk nostiprinātos ticībā, sūtīja tām vēstules, kurās dziļāk izskaidroja Kristus mācību un mudināja to uzticīgi pildīt. Tāpēc diezgan ātri svēto grāmatu skaits pavairojās. Šādas Svētā Gara iedvesmotas vēstules uzrakstīja svētie Pēteris, Pāvils, Jēkabs, Jānis un Jūda Tadejs, un pēc skaita tās ir:

21 apustuliskās vēstules: 14 sv. Pāvila vēstules: romiešiem, divas korintiešiem, galatiešiem, efeziešiem, filipiešiem, kolosiešiem, divas tesalonikiešiem, divas Timotejam, Titam, Filemonam, ebrejiem; kā arī sv. Jēkaba vēstule, divas sv. Pētera, trīs sv. Jāņa un viena Jūdas vēstule. Bez tam sv. Jānis Patmos salā uzrakstīja vēl:

1 pravietojumu grāmatu, kuru sauc par Apokalipsi jeb sv. Jāņa Atklāsmi. Tajā ir runa par Dieva valstības attīstību, par tās uzvaru pār judaismu un pagānismu un tās triumfu Debesu valstībā pēc Kristus otrreizējās atnākšanas pasaules beigās.

Visas šīs grāmatas sauc par Jaunās derības Svētajiem Rakstiem jeb īsi par Jauno derību.

Visa Bībele jeb Svētie Raksti sastāv no 72 grāmatām. Vecās derības Rakstus veido 45 grāmatas un Jaunās derības – 27 grāmatas.

3. Svēto Rakstu valoda Latvijā un eiropā.

Vecās derības grāmatas tika uzrakstītas laika posmā no XII – II gs. pirms Kr. izvēlētās tautas, tas ir, senebreju valodā. Tikai III gs vidū pirms Kr. Ēģiptes valdnieks Ptolomejs II (285-246), kas to laiku svarīgākajā kultūras un zinātnes centrā Aleksandrijā bija izveidojis bibliotēku un vāca kopā visu tautu sasniegtās zināšanas, pavēlēja Vecās derības Svētos Rakstus pārtulkot sengrieķu valodā, jo tā toreiz bija visplašāk zināmā valoda. Šo darbu veica 72 mācītu ebreju grupa, tāpēc vēlāk šo tulkojumu, lai varētu atšķirt no citiem, nosauca par “Septuaginta” = septiņdesmit.

Toties Jaunās derības grāmatas tika uzrakstītas arī sengrieķu valodā I-II gs. Tikai Mateja evaņģēlijs bija rakstīts aramiešu valodā, kurā runāja tā laika jūdi un Pestītājs sludināja savu mācību, diemžēl tā oriģinālais variants ir gājis bojā un līdz mums ir nonācis vienīgi tulkojums sengrieķu valodā.

Kad kristīgo ticību sāka masveidīgi pieņemt pagāni Rietumeiropā, radās nepieciešamība Svētos Rakstus pārtulkot arī Romas impērijas oficiālajā – latīņu valodā, kuru toreiz zināja praktiski visi. Jau I gs bija vairāki mēģinājumi to darīt, tomēr pilnībā šo gigantisko un pedantisko darbu, pāvesta sv. Damāzija pamudināts, 24 gadu (382-406) laikā paveica tikai sv. Hieronims. Viņa tulkojumu visi atzina par vislabāko un drīz vien to sāka saukt par “Vulgatu”, kas nozīmē “tautas Svētie Raksti” jeb „Vispārēji pieņemtais tulkojums”. Vulgata ļoti ātri izplatījās un izspieda visus pārējos tulkojumu variantus.

Romas impērijai pamazām sabrūkot ,izveidojās jaunas tautas un jaunas valodas. Kādreiz visiem labi zināmā latīņu valoda vienkāršai tautai palika pilnīgi sveša. Arī austrumos sengrieķu valoda bija zaudējusi savu valdošo vietu. Tās vietā tauta lietoja jauno grieķu valodu, kurai sabiedriskajā dzīvē nebija tāda iespaida kā vecajai. Tādēļ atkal bija radusies liela vajadzība Svētos Rakstus tulkot cilvēkiem saprotamās valodās. XIV gs tie tika pārtulkoti angļu valodā, bet XVI gs sākās to intensīva tulkošana daudzās valodās, un šodien Svētie Raksti ir pārtulkoti pilnīgi vai daļēji jau 2355 valodās.

Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem Svēto Rakstu izvilkumus sprediķu un dievkalpojumu vajadzībām sāka tulkot jau mūsu tautas Apustulis un pirmais bīskaps (1186-1196) svētais Meinards. Vēlāk par šo darbu visvairāk rūpējās jezuītu tēvi.

Pirmā grāmata latviešu valodā bija jezuītu tēva Valmieras prāvesta Ertmaņa Tolgsdorfa (1550-1620; vācietis) tulkotais un 1585. gadā izdotais sv. Pētera Kanīzija sastādītais “Katoļu katehisms”. Diemžēl turpmāko Katoļu Baznīcas darbību Latvijā uz ilgiem gadiem stipri nobremzēja reformācijas izsauktie notikumi.

Latviešu valodā pirmais visus Svētos Rakstus pārtulkoja un izdeva Alūksnes luterāņu mācītājs Ernests Gliks (1652-1705; arī vācietis). Šo darbu kopā ar saviem līdzstrādniekiem viņš veica 8 gadu laikā. Jaunā derība iznāca 1685. gadā, toties pilnajai Bībelei priekšvārds ir rakstīts 1689.gadā, bet faktiski tā iznāca dažus gadus vēlāk. Ir jāapbrīno Glika uzņēmība un neatlaidība, ka viņš spēja pabeigt uzsākto darbu, bet par nožēlu viņa latviešu valodas zināšanas bija ļoti vājas. Glika valoda tika vairākkārt labota, diemžēl arī šodien Latvijas Bībeles biedrības izdotās Bībeles valoda ir pilna ar germānismiem, bet tākā ir izmestas septiņas deuterokanoniskās grāmatas, izdotā Bībele ir nepilna.

1918. gadā tika atjaunota Rīgas bīskapija, un tūlīt tika pievērsta uzmanība Svēto Rakstu tulkošanai. Jauno Derību latgaliešu valodā izdeva Aglonā Aglonas dekāns un ģimnāziju direktors Aloizijs Broks.: 1933. gadā iznāca “Jaunais Īstōdejums. Jezus Kristus Evangelijs un Apostolu Dorbi”, un 1937. g. – “Apostolu vēstules un apokalipsis”. Viņš bija sācis tulkot arī Veco derību, bet 1942.g. esesieši viņu arestēja, konfiscēja rokrakstus un pašu nomocīja Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Latviešu literārajā valodā Jaunās Derības katoļu tulkojums parādījās tikai 1949.gadā Vācijā. To izdarīja prelāts Vincents Strelēvics.

Jaunu, daļēju Svēto Rakstu, tas ir, Psalmu grāmatas un septiņiem Romas Misāles lekcionārijiem vajadzīgo teksta izvilkumu – tulkojumu liturģiskās komisijas vadībā no 1978. – 1986. gadam veica priesteris Andrejs Aglonietis.

Bija vēl citi vairāki mēģinājumi tulkot Veco derību, bet tie, par nožēlu, II Pasaules kara radīto iemeslu dēļ netika īstenoti.

4. Svēto Rakstu lasīšana.

Baznīca vienmēr mudināja un mudina ticīgos lasīt Svētos Rakstus. Tiem, kas ar godbijību to lasīšanai velta pusstundu, pāvests piešķir pat daļējas atlaidas, bet ja velta stundu un vairāk – pilnīgas atlaidas. Tomēr sākumā Baznīca iesaka iepazīties ar “ābeci” – katehismu, lai cilvēki vispirms saskatītu un saprastu ticības pamatus (karkasu). Šīs nostājas pareizību spilgti apstiprina dzīve, jo Svēto Rakstu lasīšana bez iepriekšējas sagatavošanās mūsdienās ir radījusi neskaitāmi daudz sektu. Bez tam Katoļus Baznīca iesaka censties lietot tos Svēto Rakstu izdevumus, kurus pati tā ir apstiprinājusi un papildinājusi ar komentāriem.

Skaidrojot Svētos Rakstus Baznīca stingri turas arī pie mutiski saņemtās Atklāsmes, tas ir, Tradīcijas, jo Bībelē viss, ko Dievs ir atklājis, nav ietverts, un pie tam atsevišķās vietās tā ir pat grūti saprotama. Apustulis sv. Jānis raksta: “Ir vēl daudz citu lietu, kuras Jēzus tika darījis un, ja tās tiktu atsevišķi aprakstītas, man šķiet, ka pat visa pasaule nespētu uzņemt grāmatas, kas būtu jāuzraksta” .Tātad Tradīcija par Bībeli ir vecāka un plašāka. Tāpēc, lai Svētos Rakstus varētu pareizi saprast, mums obligāti ir jāpēta arī Tradīcijas liecības, it īpaši Baznīcas Tēvu darbus, jo tie Svētā Gara iespaidā šīs patiesības ir fiksējuši un Baznīca tās nesagrozītā veidā ir saglabājusi.

5. Kas ir Svētā Vēsture?

Svētā vēsture mums stāsta par tām patiesībām, kuras mēs paši nekad nespētu uzzināt, ja tās mums nebūtu atklājis pats Dievs. Notikumi, kuri ir aprakstīti Svētajos Rakstos, nav kaut kādi teiksmaini nostāsti, bet gan atklāj mums vēsturu vēsturi. Iepazīstoties ar to, mums kļūst saprotama pasaules esamības jēga. Svētā Vēsture, kā Kristus dibinātās Baznīcas vēstures pirmā daļa, mums skaidri parāda Dieva Providences esamību, kas ir pastāvīgi nomodā par katru cilvēku un visu ļaužu saimi kopumā, vadot tos uz prāta un morālo pilnību, lai tad tiem varētu dāvāt mūžīgo dzīvi debesīs.

Svētās Vēstures uzdevums ir parādīt mums īsumā, kā ļaudis tiecās uz viņiem paredzēto mērķi – laimi un kur to meklēja; parādīt, cik grūtu un maldu pilnu līkloču ceļu gāja un būtu gājis savam Radītājam nepaklausīgais cilvēks, kas laimi bija sācis meklēt iznīcīgajā radībā, ja viņa glābšanai Debesu Tēvs nebūtu sūtījis Pestītāju – savu Dēlu Jēzu Kristu.

Mūsu pirmvecāki Ādams un Ieva viņiem uzlikto pārbaudi neizturēja: Dieva doto pavēli pārkāpa, jo paši sagribēja būt par dieviem. Diemžēl cilvēki, saraujot vienību ar Dievu, pazaudēja Viņa īpašo atbalstu un nokļuva sātana varā, un līdz ar to krita arvien zemāk un zemāk, daždažādi viens otru pazemojot un savā aklumā kā dievus pielūdzot pat dzīvniekus un paštaisītus elkus. Gadu tūkstošus viņi brida pa maldu ceļiem, bet nespēja atklāt vienkāršu patiesību: Ja jau pirmvecāki, dzīvojot laimē, apzinīgi pārkāpa Dieva gribu, tad atpakaļ ceļš uz pazaudēto Tēviju var būt tikai viens – gandarīšanas garā, pārvarot grūtības un kārdinājumus, apzinīgi pildīt Dieva gribu.

6. Svētās Vēstures iedalījums.

Vissvarīgākais notikums pasaules vēsturē bija mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dzimšana. Tā svēto vēsturi sadalīja divās daļās: Vecajā un Jaunajā derībā. Nosaukums “Derība” cēlies no tā, ka Dievs savas žēlastības cilvēkiem dāvā uz noslēgto līgumu (derību) pamata, kurus sākumā noslēdza ar patriarhiem, tad ar izvēlēto tautu un beigās ar visu cilvēci.

Vecās derības uzdevums bija sagatavot cilvēci Mesijas – Pestītāja atnākšanai. Tāpēc tur pat atsevišķi notikumi un personas kalpo kā Mesijas priekštēli, kuri palīdz mums labāk izprast Viņa dzīvi, nāvi, augšāmcelšanos un arī Viņa dibināto Baznīcu. Šos notikumus un personas no Vecās derības sauc par Kristus tipiem jeb figūrām.

Jaunās derības svētā vēsture runā par mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dzīvi, Viņa sludināto Labo Vēsti, par Viņa mūsu labā nestajiem upuriem un krusta nāvi, kā arī augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs, un apustuļu darbību. Bet laiku pēc apustuļu nāves līdz mūsdienām mēs saucam par “Baznīcas vēsturi”.

Vecās Derības svēto vēsturi var iedalīt trijos periodos:

Pirmais periods – vissenākie laiki no Ādama līdz Abrahamam. Tā kā Svēto Rakstu mērķis ir parādīt cilvēces atpestīšanas vēsturi, tāpēc no šī laika tie piemin tikai svarīgākos momentus: pasaules un pirmo cilvēku radīšanu, cilvēku pirmatnējo stāvokli un viņu krišanu grēkā, grēka izplatīšanos pasaulē un Dieva žēlastības darba aizsākumu. Visi šie notikumi tiek attēloti uz tikko jaušama fona: uz pestīšanas apsolījumu un ar to saistītajām cilvēku cerībām.

Otrais periods – no Abrahama līdz karaļa Salomona nāvei (apmēram no 1800.). Tajā tiek runāts par Izraēļa tautas gaitām sākot ar tās patriarhiem līdz viņu valsts izaugsmes ziedu laikiem. Šeit ir runa par tautu, kuru Dievs izvēlējās no pagāniskās pasaules vidus un kuras likteņus īpaši vadīja, gatavodamies caur to sūtīt pasaulei Pestītāju.

Trešais periods – no Salomona valsts sabrukšanas līdz Kristus atnākšanai (apm. 929-6). Tas ir Izraēļa tautas pakāpeniska panīkuma laiks: valsts sašķelšanās, atkrišana no Dieva un aizvešana verdzībā. Tomēr Dieva Apredzības plāni pildījās pat caur ietiepīgu un paverdzinātu tautu, jo ar Dieva atklāsmes dārgumiem, kuri sākumā bija uzticēti tikai viņiem, ebreji paši daudz neapzinoties šajā periodā iepazīstināja arī pagānus. Dieva uzlikto misiju – sagatavot pasauli cilvēces Pestītāja atnākšanai – viņi izpildīja ar lielu nepatiku, tāpēc paši no tā labumu neguva. Apustulis Pāvils saka: „Vai Dievs savu tautu ir atmetis? Nekādā ziņā! Dievs deva viņiem truluma garu, lai acis neredzētu un ausis lai nedzirdētu līdz pat šai dienai” Un citā vietā paskaidro, ka Dieva uzliktos pienākumus mums ir jāpilda ar mīlestību: „Bēdas man, ja es nesludinātu Evanģēliju! Ja es to daru labprāt, tad man ir alga, bet ja nelabprāt, tad tas man ir tikai uzticēts amats.” Tā veidā, lai neviens nelielītos, Dievs sagatavoja pasauli atpestīšanas žēlastību saņemšanai.

Jaunās derības svēto vēsturi, tas ir, Jēzus Kristus dzīvi un darbību var iedalīt piecos posmos:

Klusās dzīves laiks – līdz 30. dzīves gadam (apm. 7/6 – 27).

Publiskās darbības laiks – apmēram 3 gadi.

Ciešanu laiks – dažas dienas.

Slavas pilnais laiks – no augšāmcelšanās līdz debesīskāpšanai

Neredzamās pasaules radīšana. Eņģeļi.

Dievs, kas ir pati mīlestība, lai varētu dalīties ar citiem savā mīlestībā un laimē, pirms redzamās pasaules radīja arī neredzamo pasauli, tas ir, neskaitāmi daudz ar prātu un brīvu gribu apveltītu garīgu būtņu, kuras mēs saucam par eņģeļiem. Ījabam Dievs atklāja, ka eņģeļi skatīja materiālās pasaules radīšanu un par to “visi gavilēja”. Pravietis Daniēls saka: “Tūkstošu tūkstoši kalpoja Viņam un desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši stāvēja pakalpot gatavi Viņa priekšā” . “Viņu skaits bija miriādu miriādes un tūkstošu tūkstoši” . Mozus par eņģeļu radīšanu konkrēti nerunā, jo viņš rakstīja jūdiem, kas bija ļoti ātri uz elkdievību. Viņš tikai pasaka: “Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to (radību) pulki” .

Runājot par šiem debesu gariem mums ir jāzina, ka vārds “eņģelis” apzīmē tikai viņu sūtību, nevis dabu. Pēc savas būtības, kuru mēs pagaidām vēl nespējam saprast, viņi ir gari, bet pēc darbības eņģeļi – sūtņi. Dievs viņus radīja skaistus, svētus un laimīgus, tomēr sākumā tie skatīt Dievu vaigu vaigā vēl nedrīkstēja, jo šo vislielāko un mūžīgo laimi arī viņiem bija jānopelna pilnīgi apzinīgi un brīvprātīgi pierādot Dievam savu uzticību.

Debesu valstību Dievs veido nevis kā precīzi darbojošos mehānismu vai kā baiļu pasauli, bet gan kā mīlestības valstību. Tāpēc, lai mīlestība varētu augt un attīstīties, ar prātu apveltītām būtnēm obligāti bija jādot pilnīgu brīvību, lai tās spētu pateikt pat pašam Dievam “Nē!”, jo citādi tās justos kā cietumnieki, kas saprot visu, bet ir spiestas darīt tikai to, ko tām liek. Pakļaut pārbaudei eņģeļus un vēlāk arī cilvēkus bija nepieciešams arī tāpēc, lai vēlāk neviens nesadomātu teikt, ka, lūk, viņiem nebija citas iespējas izvēlēties „kaut ko labāku”, un lai katrs pārliecinātos, ka „viss labais, ko mēs saņemam, un visas pilnīgās dāvanas nāk no augšienes, tās nolaižas no gaismas Tēva, kurā nav pārmaiņu, nedz mainīguma ēnas” . Patiesi liela un noturīga personība var izaugt tikai pārvarot grūtības un cīnoties ar kārdinājumiem. Arī patiesa mīlestība un laime nevar ne rasties, ne pastāvēt bez pilnīgas brīvības.

Kādā veidā eņģeļi tika pārbaudīti, nav zināms. Tomēr daži teologi uzskata, ka Dievs viņiem varēja parādīt zīmi – Jaunavas Marijas tēlu un nākotnē paredzēto Dieva Dēla cilvēktapšanas noslēpumu , liekot izvēlēties: vai viņi kalpos šiem Radītāja nākotnes plāniem vai nē. Uz to norāda arī apustulis Pāvils, uzsverot, ka eņģeļi pieder Jēzum, jo tie caur Viņu un Viņa dēļ ir radīti .

Lielākā daļa eņģeļu palika uzticīgi Dievam, un ar savu mīlestību un paklausību nopelnīja sev mūžīgo laimi debesīs, kur “viņi vienmēr redz .Tēva vaigu” un ar prieku pilda “Viņa pavēles, tikko tās sadzirdējuši” .

Svētie Raksti eņģeļus piemin ļoti daudzās vietās un runā par tiem kā par pašsaprotamu visiem zināmu lietu, par kuru nevienu nevajag pārliecināt. No šīm daudzajām īsajām piezīmēm un Tradīcijas liecībām var secināt, ka viņi ir sadalīti trīs hierarhijās (kontemplācijas, Dieva pavēļu izpildīšanas un pasaules pārvaldīšanas) un katra no tām dalās vēl trīs koros. Par tiem visvairāk runā apustulis sv. Pāvils, un šos korus sauc par Eņģeļiem , Erceņģeļiem , Spēkiem , Troņiem , Valdīšanām , Priekšniecībām , Varām , Serafiem un Ķerubiem . Tomēr, ko nozīmē šie kori un kā eņģeļi dzīvo, mēs nezinām.

Svarīgākais labo eņģeļu uzdevums ir sargāt cilvēkus, mudināt mūs tiekties uz garīgo pilnību un par mums rūpēties, jo viņi ir “sūtīti kalpošanai to labad, kas iemantos pestīšanas mantojumuVisu labo eņģeļu vadonis ir erceņģelis Miķelis (ebr. Mika’el = Kas ir kā Dievs? un viņa gādībai īpaši ir uzticēta ebreju tauta. Erceņģelis Gabriēls – “Dieva vīrs; Dieva kareivis” vienmēr tika sūtīts pasludināt svarīgākos notikumus. Erceņģelis Rafaēls – “Dievs ārstē” ir visu sargeņģeļu vadonis ,jo Dievs ir devis katrai tautai, pilsētai, baznīcai un cilvēkam savu sargeņģeli. Pats Pestītājs saka: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenievātu, jo Es jums saku, ka viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Tēva vaigu, kas ir debesīs”. “Efezas baznīcas eņģelim raksti”. Izraēliešus Dievs brīdināja: “Lūk, Es sūtu tev pa priekšu eņģeli, lai viņš tevi ceļā sargātu un aizvestu uz vietu, kuru Es tev esmu paredzējis. Turi to godā un klausies, ko viņš tev saka. Nepretojies viņam, viņš jums nepiedos jūsu pārkāpumus, jo mans vārds ir viņā.

Eņģeļi ir mūsu labākie draugi, viņi ar prieku un mīlestību (neaizskarot mūsu brīvo gribu) pilda tiem Dieva doto uzdevumu: rūpējas par mums un caur sirdsapziņu mudina mūs uz labu, stāda Dieva priekšā mūsu lūgšanas, pavada taisnīgo dvēseles uz debesīm un patiesi “priecājas par katru grēcinieku, kas gandara par grēkiem” .Tāpēc arī mums viņus ir jāmīl, jāklausa un jāpateicas viņiem.

Par kritušajiem gariem.

Sīraha dēla grāmatā ir teikts: “Liela ir Dieva gudrība,. Nevienam viņš nav licis nekrietni rīkoties un nevienam nav devis atļauju grēkot. Ja tu gribēsi ievērot baušļus, tie tevi pasargās: ja tu Dievam uzticies, tad arī tu dzīvosi. Tev priekšā viņš nolika uguni un ūdeni; ko gribi, pēc tā stiep savu roku. Cilvēka priekšā dzīvība un nāve, labais un ļaunais: kas viņam patiks, tas viņam būs dots”.

Nevienam debesu svētlaimi Dievs ar varu neuzspiež, bet ļāva eņģeļiem un tagad ļauj arī cilvēkiem pašiem brīvi to izvēlēties, jo Viņš grib mūs uzņemt debesīs ne kā kalpus, bet gan kā draugus. Un lai mēs nekļūdītos, Dievs ir devis izvēlei tikai divas lietas, tik kontrastainas un tik atšķirīgas, ka tās izšķirt ir spējīga pat ar vismazāko saprāta devu apveltīta būtne. Pravietis Isajs ar rūgtumu žēlojās par saviem tautiešiem: “Vērsis pazīst savu saimnieku, un ēzelis sava Kunga sili, bet Izraēls. atstāja Kungu. un no Viņa novērsās” . Ja jau saprātīga būtne debesu vietā izvēlas elli, tas ir, atsakās no Dieva, tad tā nav Dieva vaina vai nežēlība, bet gan ir šīs būtnes pašas neizsakāms ļaunums.

Par nožēlu daudzi eņģeļi pārbaudes laikā atteicās no Dieva piedāvātās mīlestības un, tīksminoties par savu skaistumu un varenību, krita tik lielā lepnībā, ka sagribēja paši būt par Dievu, tāpēc pateicības vietā par saņemtajām dāvanām ar naidu sāka pretoties savam Radītājam. Šos kritušos eņģeļus ar viņu vadoni Luciferu (“gaismas nesējs”) priekšgalā Dievs nesaudzēja un atstūma no sevis. „Elles tumsības saitēm saistītus, nogrūda bezdibenī ciešanās, lai glabātu viņus tiesai”. Mēs tos saucam par ļaunajiem gariem, velniem, dēmoniem vai sātaniem.

Tieši ar šo atteikšanos no Dieva sākās elle, kuru radīja šie ar nemirstību, prātu un brīvo gribu apveltītie kritušie eņģeļi. Dievs tikai izpildīja viņu gribu: atstūma tos no sevis un atņēma tiem savu atbalstu – žēlastību. Ar to pašu ļaunie gari kļuva nevienam nevajadzīgi, viņu esamībai pazuda jēga un, lai varētu sevi kaut kā parādīt, viņi apzināti cenšas kaitēt cilvēkiem. Viņos valda neizsakāms naida pilns izmisums, bet tad, kad no Dieva “Tēva saņemtā manta būs iztērēta”, nespēka pilni “tiks izmesti ārējās tumsībās; tur būs raudāšana un zobu griešana”.

Jēzus mums atklāj, ka kritušie eņģeļi savā ļaunumā ir ļoti dažādi. Par cilvēku, kas nerūpējas, lai viņa sirdī mājotu Dievs, Pestītājs saka, ka nešķīstais gars, kas ir izdzīts no viņa, “aizgājis paņem septiņus citus garus, vēl ļaunākus par sevi, un tie sanākuši tur dzīvo, un šī cilvēka pēdējās lietas ir ļaunākas par iepriekšējām”. Citur Viņš norāda, ka ir “mēmais un kurlais gars, “nevarības gars”, ka ir tāda to suga, kuru izdzīt var tikai “ar lūgšanu un gavēni” .Pestītājs norāda arī, ka sātans ar saviem eņģeļiem ir stipri organizēts spēks: “Kā sātans var izdzīt sātanu? Ja valsts pati sevī sašķeļas, tad tāda valsts nevar pastāvēt. Un ja sātans ir sacēlies pats pret sevi un ir sašķēlies, tas nevar pastāvēt un tam ir beigas”. Daži ļaunie gari Svētajos Rakstos ir nosaukti pat vārdā: elles bezdibeņu valdnieks Abaddons – “postītājs”; Asmodejs – slepkava, ģimeņu jaucējs; Lilit – naktsbiedēklis. Zaudējuši debesu laimi, viņi smok pastāvīgā naidā, kura iemesls ir viņu pašu perversā pretenzija, kāpēc tad viņi nav Dievs. Pret mums viņi ir pilni skaudības un “mīl” mūs, kā plēsoņas savus upurus: “Velns staigā apkārt kā rūcošs lauva meklēdams, ko (no mums) aprīt”.

Par Dieva lielumu.

Par bezgalīgajām Dieva pilnībām mūs māca netikai Svētie Raksti, bet arī visa redzamā pasaule, kuru Viņš ir radījis un tik apbrīnojami iekārtojis. “Es lūdzu, mans bērns, paskaties uz debesīm un zemi, un redzēdams visu, kas ir tajās, saproti, ka ne no kā Dievs to ir radījis; arī cilvēku cilts tā ir cēlusies” .

Patiešām, aplūkojot pasaules neparasto plašumu, daudzveidību, skaistumu un harmoniju, ar godbijību tūlīt gribas izsaukties: “Es ticu uz Dievu Visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju”.

Dievs ir mūžīgs un nemainīgs.

Visu pasauli ir radījis Dievs, bet Viņu pašu nekas nav radījis. Dāvids saka: “Pirms nekā piedzima kalni un radās zeme un pasaule, no mūžu mūžiem tu esi Dievs” .Dievs vienmēr bija, ir un vienmēr būs, jo Dievs ir mūžīgs un Viņā “nav pārmaiņu, nedz mainīguma ēnas” .Dievs vienmēr paliek nemainīgi tas pats.

Dievs ir visvarens un visgudrākais.

Dāvids, apbrīnojot zvaigžņotās debesis, izsaucās: “Debesis sludina Dieva godu un debesu jums daudzina Viņa roku darbus. Dievs patiešām savos darbos ir visvarens un var izdarīt visu, ko vien grib. Erceņģelis Gabriēls apliecina Jaunavai Marijai: “Dievam nekas nav neiespējams”. Arī pats Pestītājs saka: “Dievam viss ir iespējams.

Dievs ir arī bezgalīgi gudrs un prot vislabāk sakārtot katra cilvēka dzīvi un visu tautu likteņus. “Kungs, cik daudz ir tavu darbu! Tu visu esi darījis ar gudrību” .Tāpēc paļaujies uz Dievu visās lietās. “Uztici Kungam savu ceļu un ceri uz viņu, un viņš izdarīs”.

Dievs ir visur klātesošs un viszinošs.

Dievs ir visur: debesīs, uz zemes un katrā vietā. Mēs dzīvojam Dievā un Dievs mūsos. “Viņš nav tālu no ikviena no mums, jo mēs viņā dzīvojam, kustamies un esam”. Dieva priekšā visa pasaule ir tik maza “kā puteklis uz svaru kausiem un kā rasas lāse, kas pirms ausmas nokritusi uz zemes”. Dievs patiešām ir visur klātesošs.

Dievs arī ir viszinošs. Viņš zina visu, pat visnoslēptākās cilvēku domas, tāpēc karalis Dāvids ar bijību saka: “Kungs, tu esi izpētījis un iepazinis mani, tu zini, kad es sēžu un kad pieceļos. Manas domas tu saproti no tālienes, tu seko manām gaitām un atpūtai, un tev redzami ir visi mani ceļi. Jo vārds vēl nav man uz mēles, un tu, Kungs, lūk, visu jau zini”.

Dievs ir bezgalīgi pilnīgs Gars.

Dievs ir tīrs Gars, kas ar savu pilnību un svētumu bezgalīgi pārspēj visas radības kā debesīs, tā arī virs zemes. Viņa prāta un gribas plašumi ir neizmērojami. “Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav mani ceļi, saka Kungs. Jo cik augstu paceļas debesis pāri zemei, tik augstu ir mani ceļi pār jūsu ceļiem un manas domas pār jūsu domām”. Apustulis Pāvils ar izbrīnu izsaucas un jautā: “Ak, Dieva zinību un gudrības un bagātību dziļums! Cik neizprotami ir viņa lēmumi un neizdibināmi viņa ceļi! Jo kas gan ir izpratis Kunga domas? Vai kas gan viņam ir bijis par padoma devēju? Vai arī kas viņam ir iepriekš ko dāvājis, lai atpakaļ saņemtu atlīdzību?”.

Kad Svētajos Rakstos lasām “visu redzošā Dieva acs” vai “visvarenā Dieva roka” utt., tad nav jāsaprot it kā Dievam būtu miesa, bet gan jādomā par viņa garīgo viszinību un visvarenību. Dievam miesas nav. Matērija vienmēr ir ierobežota, bet Dievs ir neaptverams. Šeit zemes virsū mēs nevaram Dievu skatīt ar miesas acīm, ne izprast ar prātu, kas darbojas vēl tikai pēc materiālās pasaules mērauklām. Vienīgi mūžībā Dievs apskaidros atpestīto prātus, lai mūsu dvēseles spētu viņu skatīt vaigu vaigā un priecāties par viņa bezgalīgo pilnību.

Dievs rada Ādamu.

“Dievs sacīja: “Izveidosim cilvēku pēc mūsu attēla un līdzības, lai viņi valda pār jūras zivīm un debesu putniem, un zvēriem, pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas kustas virs zemes”. Un Kungs Dievs no zemes putekļiem izveidoja cilvēku un viņa nāsīs iepūta dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni”. Šim pirmajam cilvēkam Dievs deva vārdu Ādams (hā’ādāma = radījums no zemes; hā’ādām = cilvēks – zemkopis).

Arī cilvēku radīšanas apraksts ir veidots literāri poētiskā stilā atbilstoši tā laika cilvēku domāšanas veidam, jo toreiz un arī šodien cilvēki Dievu un viņa darbību izprata un izprot pārāk cilvēciskā veidā. Mozus uzsver vienīgi patiesību: ka cilvēks nav cēlies pats no sevis, bet gan nāk no Dieva; ka cilvēka cieņa ir neparasti liela, jo ir līdzīgs Dievam; un ka viņa dvēseli Dievs ir radījis bez jeb kādiem starpniekiem – tieši. Šī līdzība ar Dievu ir garīgajā laukā: nemirstība, prāts, brīvā griba un pārdabiskā žēlastība, kas cilvēku padara par Dieva dzīves līdzdalībnieku. Pāvests Jānis Pāvils II enciklikā “Gaudium et Spes” atgādina, ka cilvēks ir vienīgā radība virs zemes, kuru Dievs ir gribējis tieši viņas pašas dēļ. Citiem vārdiem sakot, cilvēku nedrīskt un nevar pakļaut kā tīru līdzekli vai instrumentu ne sugai, ne sabiedrībai. Cilvēkam vērtība ir pašam sevī, viņš ir persona, kas ar savu prātu un gribu spēj pats solidarizēties ar citiem cilvēkiem, veidot kopības attiecības, un ja vajag arī pašuzupurēties.

Kaut arī cilvēku Dievs radīja kā visas redzamās radības kroni un lika viņam pār to valdīt, tomēr Dievs nolēma, ka cilvēka īstais gods un lielums atklāsies tikai vēlāk pēc viņa pārbaudes, bet pašreiz Ādams vēl bija tikai “Nākamā attēls” .

Svētie Raksti neko nesaka, kā konkrēti tika izveidota cilvēka miesa. Tāpēc Baznīca neizslēdz varbūtību, ka cilvēka miesai varēja būt izmantota arī “jau esoša dzīva matērija” Atbildēt uz šo jautājumu ir zinātnes uzdevums, bet pagaidām zinātniekiem šai lietā vēl nav vienprātības un trūkst pierādījumu.

Dievs nometina cilvēku zemes paradīzē un dod viņam bausli.

“Kungs Dievs iestādīja dārzu Ēdenē austrumu pusē, kur viņš novietoja cilvēku, ko bija veidojis. Un Kungs Dievs lika izaugt no zemes visādiem krāšņiem pēc izskata un ēšanai garšīgiem kokiem, kā arī dzīvības kokam dārza vidū un laba un ļauna pazīšanas kokam”.

Svētajos Rakstos ir pieminēts, ka no Ēdenes (šumeru edin un akadiešu edinu = dārzs, bet ebreju ēden = sajūsma, prieks) vidus iztecēja upe, kura apūdeņoja šo dārzu. Tā sadalījās četrās straumēs, dodot sākumu četrām atsevišķām upēm. Spriežot pēc to nosaukumiem – Pišon, Gihon (etimoloģiskā nozīme ir lēkāt, izplūst), mēs šodien nevaram pateikt, kas tās ir par upēm, toties Hiddekel un Perat akadiešu valodā nozīmē Tigru un Eifratu, tāpēc eksegēti domā, ka zemes paradīze varēja atrasties Mezopotāmijā tagadējās Irākas teritorijā. Diemžēl precīzi pateikt, kur tā atradās, nav iespējams, jo ūdens plūdos tā ir iznīcināta un pazudusi.

“Tad Kungs Dievs paņēma cilvēku un viņu novietoja Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu. Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “Tu vari ēst no visiem dārza kokiem, bet tikai neēd no laba un ļauna pazīšanas koka, jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirdams nomirsi”.

Tātad radības kronim – cilvēkam Dievs uzticēja sargāt un kopt redzamo pasauli. Šis darbs cilvēkiem būtu vienmēr bijis īpašs prieka avots, jo visa radība tika nodota viņu rokās un tai pavēlēts viņus bīties un tiem kalpot. Lai cilvēks patiešām justos kā saimnieks, Dievs lika iet pie viņa visiem dzīvniekiem un vēroja, kā viņš tos nosauks. Dodot dzīvniekiem vārdus, Ādams ar to pašu parādīja, cik pilnīgs un zinošs bija viņa prāts, cik labi viņš orientējās apkārtējā vidē un to saprata. Nosaukumi, kurus viņš deva radībām, pēc savas būtības bija nekas cits, kā viņa domas par tām. Un izsakot šīs domas artikulētās skaņās, viņš pats lika pamatus valodai, ar kuras palīdzību viņš varētu saprasties ar citiem. Kādu vārdu viņš deva ikvienai dzīvai būtnei, tā to arī sāka saukt, bet starp šīm būtnēm Ādams neatrada nevienu sev līdzvērtīgu palīgu, ar kuru varētu dalīties savās domās un izjūtās. Jo no paša sākuma cilvēks krasi atšķīrās no pārējās radības un ar savu prātu tūlīt pār to dominēja.

No cilvēka, kas ir kā starpposms starp garīgo un materiālo pasauli (jo sastāv no miesas un dvēseles) un kuru bija apdāvinājis ar tik lielu mīlestību un tik neparastām dāvanām, Dievs gaidīja paklausību un pretmīlestību. Bet lai šī pretmīlestība cilvēkā varētu rasties un no savas puses viņš varētu to parādīt arī darbos, Dievs deva Ādamam arī gribas brīvību. Bet lai cilvēks justu pienākumu meklēt vienību ar savu Radītāju, Dievs deva tam tikai vienu bausli, tas ir, aizliedza lietot tikai viena koka augļus. Citādi cilvēki bija pilnīgi brīvi un varēja radoši ķerties pie pasaules pakļaušanas un pilnveidošanas, kuru Dievs mums ir radījis kā “pusfabrikātu”.

Dievs rada Ievu.

Kad cilvēks sev atbilstošu draugu neatrada, “Kungs Dievs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam. Es izveidošu viņam palīgu, kas viņam būs līdzīgs”. Tad Kungs Dievs uzsūtīja cilvēkam miegu. Kad tas bija aizmidzis, viņš paņēma vienu no tā ribām, aizpildot tās vietu ar miesu. Un Kungs Dievs izveidoja ribu, ko bija paņēmis no cilvēka, par sievieti un atveda viņu pie cilvēka.

Ādams tūlīt saprata Dieva plānus, ka turpmāk “vīrs atstās savu tēvu un māti un saistīsies ar savu sievu, un viņi būs viena miesa”. Skatoties uz Dieva roku pēdējo darbu – sievieti, viņš to atzina par sev pilnīgi līdzvērtīgu un līdztiesīgu, tāpēc ar prieku izsaucās: “Tagad šī ir kauls no maniem kauliem un miesa no manas miesas!” un savam dzīves draugam – sievai viņš deva vārdu Ieva (dzīvā), jo viņai bija jākļūst par visu dzīvo māti.

Tā Dievs radīja vīrieti un sievieti, un iestādīja laulību. Pirmo cilvēku pāri svētot, Viņš sacīja: “Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi. Pakļaujiet to sev un valdiet pār jūras zivīm un debesu putniem, un visiem dzīvniekiem, kas kustas virs zemes. Mūsu pirmvecākos starp miesu un dvēseli valdīja pilnīga iekšējā harmonija. Kaut arī “viņi abi bija kaili,. tomēr viņiem nebija jākaunas”, jo viņus nemocīja iekšējās cīņas.

Par Dieva labestību.

Apustulis sv. Jānis saka: “Dievs ir mīlestība” , bet apustulis sv. Jēkabs papildina: “Viss labais, ko mēs saņemam, un visas pilnīgās dāvanas nāk no augšienes, tās nolaižas no gaismas Tēva, kurā nav pārmaiņu, nedz mainīguma ēnas. Svētie Raksti uzsver, ka Dievs visu, ko bija radījis, “redzēja labu esam”. Sevišķu labestību Dievs parādīja tieši mums – cilvēkiem. Mūsu pirmvecākiem Dievs deva neparasti lielas dāvanas kā miesai, tā dvēselei. Jau pati miesa cilvēku atšķir un izceļ pāri dzīvniekiem. Bet nesalīdzināmi lielāka dāvana ir mūsu dvēsele, jo tieši viņa padara cilvēka miesu cienīgu un kopā ar to veido cilvēka dabu. Starp visiem zemes radījumiem tikai cilvēkam dvēsele ir nemirstīga, tāpēc vienīgi cilvēks dzīvo pēc nāves. Mūsu nemirstīgo dvēseli Dievs apveltīja ar prātu un brīvu gribu. Vēl vairāk, cilvēks ir aicināts pazīt un mīlēt pašu Dievu, un šī aicinājuma dziļums pilnībā atklāsies tikai mūžībā, kad skatīsim augšāmceltā Kristus noslēpumu . Mēs esam radīti līdzīgi Dievam un šai pasaulē esam Viņa attēli.

Miesa un ar prātu un brīvo gribu apveltītā nemirstīgā dvēsele ir lielas dāvanas, bet tās tomēr ir tikai dabiskās dāvanas, kuras Dievs dod bez izšķirības visiem. Tās mēs saucam par pastāvīgo Dieva žēlastību, un tās mums pietiek tikai šai dzīvei virs zemes.

Bet savā bezgalīgajā labestībā Dievs deva mūsu pirmvecākiem arī pārdabiskās dāvanas: ļoti gaišu un plašu prātu, gribu ar noslieci uz labu un brīvību no jeb kādām ciešanām. Lielākā laime viņiem bija iespēja brīvi sarunāties ar savu Radītāju. Bet vislielākā no šīm dāvanām bija svētdarošā žēlastība, kura cilvēkus padarīja par Dieva bērniem un debesu mantiniekiem. Dievs gribēja, lai visi Ādama un Ievas pēcnācēji, apzinīgi lietojot augļus no dzīvības koka, kas auga paradīzes vidū, izturētu pārbaudi, nostiprinātos labajā un bez nāves aizietu uz mūžīgo dzīvi debesīs.

Jau no paša sākuma Dievs sevi atklāja cilvēkiem ne tikai kā visvarenu Radītāju, bet arī kā vislabāko Tēvu. Pret mums Viņš vienmēr ir pilns labvēlības un mīlestības, un pastāvīgi mūs apdāvina. Tāpēc mums ir jāsaprot, ka mēs piederam Viņam, jo Viņš mūs ir radījis un gatavo mūžīgajai svētlaimei debesīs, kur visā pilnībā atklāsies arī mūsu cilvēciskais lielums un skaistums.

MOZUS GRĀMATA

1 Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.

2 Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.

3 Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.

4 Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu no tumsas.

5 Un Dievs nosauca gaismu: diena, – un tumsu nosauca: nakts. Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena.

6 Tad Dievs sacīja: “Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no ūdeņiem.”

7 Un Dievs radīja velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no ūdeņiem virs velves. Un tā tapa.

8 Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa rīts – otra diena.

9 Tad Dievs sacīja: “Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka sausums taptu redzams.” Un tā tapa.

10 Un Dievs nosauca sausumu: zeme, – bet ūdeņu krājumu nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam.

11 Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs zemes.” Un tā tapa.

12 Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

13 Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena.

14 Tad Dievs sacīja: “Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem,

15 un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār zemi.” Un tā tapa.

16 Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un zvaigznes radīja.

17 Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār zemi

18 un valdītu dienā un naktī un lai šķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam.

19 Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.

20 Tad Dievs sacīja: “Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un putni lai lido pār zemi, pār debess velvi.”

21 Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

22 Un Dievs svētīja tos, sacīdams: “Vaislojieties un vairojieties un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni lai vairojas virs zemes.”

23 Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

24 Tad Dievs sacīja: “Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas, lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas.” Un tā tapa.

25 Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.

26 Tad Dievs sacīja: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”

27 Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.

28 Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”

29 Un Dievs sacīja: “Redzi, Es jums esmu devis visus augus, kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.

30 Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli par barību.” Un tā tapa.

31 Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.

Senās Ēģiptes reliģija.

Reliģijai ir pievērsta salīdzinoši liela uzmanība. Jāatzīst, ka ēģiptiešu reliģija ir ļoti interesanta un īpatnēja. Ar savu neatkārtojamību tā ir izpelnījusies nozīmīgu vietu Ēģiptes vēstures grāmatās.

Sākšu ar pamatskolas grāmatām. Tajās vispirms izskaidro ēģiptiešu pasaules uztveri un uzskatus. Tad paskaidro kā izskatījušies ēģiptiešu dievi. Vēl teikts, ka ēģiptieši godinājuši ap 2000 dievu. Atgriežoties pie mācību grāmatām, jāsaka, ka tiek izskaidrotas svarīgāko dievu – Amona – Ra, Ozīrisa, Izīdas – funkcijas. Stāsta arī par tempļu un priesteru nozīmi, kā arī par Amenhotepa IV jeb Ehnatona centieniem ieviest jaunu dievu. Mācību grāmatā ir izskaidrots, kāpēc pārkārtojumi neizdevās. Tiek minēta ticība pēcnāves dzīvei un piramīdu nozīme, kā arī klinšu kapeņu funkcijas. Raksta par Ozīrisa tiesu, “Mirušo grāmatu” un mītu par Ozīrisu.

Atšķirībā no pamatskolas grāmatām, vidusskolai domātajās par reliģiju rakstīts daudz vairāk. Dažās grāmatās ir nosaukti vairāki dievi, kuri nav nosaukti pamatskolas grāmatās: Hnums, Ptahs, Hors un citi. Protams, ir paskaidrotas viņu funkcijas. Pie šīs tēmas min arī valdniekus, kurus godināja kā dievus vai dievu dēlus. Kādā grāmatā par reliģiju ir ļoti maz stāstīts. Pieminēts politeisms un nedaudz Saules kults. Pārsvarā visās grāmatās minēts mīts par Ozīrisu. Vēl daudz rakstīts par mirušo kultu, kas saistās gan ar Ozīrisu, gan piramīdu celtniecību. Stāsta arī par dzīvi pēc nāves, kas bija viens no iemesliem, kāpēc Ehnatona reformas neizdevās. Rakstīts arī par faraona nozīmi mirušo kultā, kā arī dots ieskats ētiskajos priekšstatos.

Apskatot reliģijas tēmu mācību grāmatās, jāatzīst, ka mainīt tajās es neko negribētu. Visās mācību grāmatās, kuras es apskatīju, bija pastāstīts par visu, kas būtu jāzina skolēniem. Protams, visas grāmatas nebija vienādas. Vienā bija vairāk dievu attēlu un mazāk aprakstu, bet citā maz aprakstu un maz attēlu, bet vēl citā- garš apraksts un daudz attēlu. Es domāju, ka svarīgākais ir visās grāmatās – politeisms, Saules kults, mirušo kults, Ozīriss, Atons. Attēli tomēr nav tik svarīgi. Ja vērtē pamatskolas un vidusskolas grāmatās atsevišķi, tad jāsaka, ka vidusskolas grāmatās ir vairāk informācijas, plašāki apraksti, bet ne visās grāmatās tā ir. Tomēr kopumā skatoties, es domāju, ka grāmatās sniegtās ziņas ir pietiekamas, lai izprastu ēģiptiešu reliģiju.

Dievu kulti

Reliģijai bija galvenā loma ēģiptes vēturē. Tā caurauž visas dzīves jomas un ietekmē valsts varu, politiku, tiesu un zinātni, priekšstatus par un cilvēka ikdienu.Be reliģijas izpausmes nav novērtējamas spilgtākās ēģiptes mākslas paradības.

Galvenie avoti, kas ļauj spriest par senās ēģiptes reliģiju, ir mīti, kas saglabajušies fragmentāri .Zināmas galvenās pasaules radīšanas versijas, ka memfisas, Heliopoles mīts.

Labi zināti papirusu teksti (piemēram mirušo grāmatas), skulptūras, freskas ar tekstiem(piramīdu, sarkofāgu teksti ).Ir saglabājušās arī dažādas himnas, literārie darbi, valdnieku rīkojumi un viņa darbības aspekti .

Nozīmīgs ziņas avots ir pirmā sengrieķu vēsturnieka un ģeogrāfa Hērodota liecības.

Ēģiptiešu mitoloģijā pārsteidz ārkārtīgi lielais dažādu dievu skaits.

Reliģiskie priekšstati ēģiptē dažādos laika posmos ir mainijušies.Tas bieži rada iespaidu ,ka ēģiptiešu reliģiskie uzskati ir grūti izprotami vai haotiski.

Taču šajā daudzveidībā un mainībā var saskatīt zināmas kopīgas iezīmes.

Viena no tām ir par dievu -pasaules radītāju .

Šī ideja, pēc dažu pētnieku domām, vairak izpaudusies priesteru un augstmaņu religiskajos priekšstatos, tomēr arī visā kultūrā jūtama tās ietekme .

Ēģiptiešus mēdz dēvēt par saules bērniem, jo viņi pielūdz sauli kā dievu.

Vis biežāk tekstos minētais dievs ir saule –RA, jeb -RE .Pastāv uzskats, ka sauli ēģiptieši ir pielūguši visvairāk Solārie mīti bija ļoti populāri .

To centrālā tēma irdievs-RA Atuma, jeb Atuma ra viņa cīņa ar tumsas un haosa spēkiem.

Rūpīga tekstu analīze tomēr rāda, ka sauli varam uzskatīt par vienu no dieva simboliem ēģiptē.Ar sauli sastopas ik viens cilvēks katru dienu, tā gan silda gan apgaismo zemi ,veicina tās auglibu, gan arī to izkaltē un pārverš par tuksnesi. Saule visbiežāk noder, lai raksturotu dieva visvarenumu un klātbūtni pasaulē.

Kad ēģiptieši rakstija par sauli kā par dabas parādību –debesu spīdekli –viņi lietoja vienotu hieroglifu (apli).Bet ja saule tika domāts kā dievs, tad rakstīja citu hieroglifu (apli ar karogu).Senākais dieva –radītāja apzīmējunms ir Atums, kura vārdā ietverta ideja par absolūto pilnību un absoluto tukšumu.

Dievam ēģiptiešu mitoloģjā ir daudz dažādu nosaukumu ( Ptahs,Hepri,bieži lietots apzīmējums Atums-Ra, vēlak amons –ra).Tā kā ēģiptiešu mitoloģijā ir daudz dažādu dievu nosaukumu ,tie var tikt pielūgti kā atsevišķi dievi ,tomēr katram dievam tiek piedots savs dzīvnieka veidols:Anubiss-melns šakālis.

DIEVI DZĪVNIEKU IZSKATĀ

Ēģiptieši pielūdza dievus kaķa, govs, lauvas, čūskas, vanaga un citu dzīvu būtņu veidolā. Ūdens dzīļu dievu viņi iedomājās kā krokodilu vai cilvēku ar krokodila galvu. Pazemes dievu, mirušo aizbildni Anubisu zīmējumos attēloja kā melnu šakāli vai cilvēku ar šakāļa galvu. Svētie dzīvnieki- vanags, klija, čūska – bija faraona svētie aizbildņi. No dzīvniekiem visvairāk godināja Ozīrisa svēto vērsi Apisu. Tas bija liels, melns dzīvnieks ar baltu trīsstūrveida zīmi pierē. Vērsis dzīvoja templī, un to apkopa priesteri. Kad Apiss nobeidzās, tad visā zemē bija lielas bēdas. Svinīgā ceremonijā vērsi apbedīja. Pa visu zemi tika meklēts jauns Apiss. Vesela priesteru komisija pārbaudīja katru „kandidatūru”. Kad beidzot izdzevās atrast jaunu Apisu, to svinīgi nodeva templim.

RA UN AMONS

Visā Ēģiptē pielūdza Sauli. Spožā Saule pie zilajām debesīm, kas rītos pacēlās virs apvāršņa un vakaros nogrima aiz tā, likās noslēpumaina un varena. No Saules nāca siltums, kas bija nepieciešams kā druvām tā dārziem, tā visai dzīvajai radībai. Sauli godināja dieva Ra veidolā, kas piepilda ar visu dzīvību. Ēģiptieši iedomājās, ka Ra valda pār citiem dieviem tāpat, kā faraons pār savu tautu. Viņš bija dievu tēvs, „visa esošā radītājs”, kā to dēvēja senie ēģiptieši. Viņiem likās, ka dienā Ra laivā peld pa debess Nīlu, lejot savu dzīvinošo siltumu pār zemi. Vakarā Ra pa vārtiem iebrauc aizsaulē un kuģo pa zemes Nīlu. Tur Ra cīnās ar tumsas spēkiem, lai no rīta atkal parādītos virs pamales.

Vēlāk Ra aizēnoja kāds cits saules dievs – Amons, ko sāka dēvēt par Amonu-Ra. Līdzīgi dieviem, ēģiptieši pielūdza arī faraonu. Viņi domāja, ka faraons ir Saules dieva Ra dēls, tā dieva dēls, kurš dod zemei gaismu, siltumu, auglību. Amonam-Ra cēla tempļus, pielūdza un godināja to.

OZĪRISS UN IZĪDA

Visā zemē godināja arī Nīlas zemes aizbildni, auglības un augu valsts dievu Ozīrisu. Viņu pielūdza arī kā mirušo piemiņas dievu. Ēģiptieši ticēja, Ozīriss esot iemācījis cilvēkiem kopt zemi, daudzus amatus un mākslu. Viņu sievu sauca par Izīdu. Izīda bija auglības dieve, sievietes un ģimenes sargātāja.

MĪTI PAR AMONU RA

Ra ir saules dievs, viens no galvenajiem dieviem Senās Ēģiptes mitoloģijā.

Parasti viņš tiek attēlots kā vīrietis ar piekūna galvu un saules disku. Senās Ēģiptes pilsēta Heliopole bija pirmais reliģiskais centrs, kur Ra tika pielūgts. 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Ra kults izplatījās visā senajā ēģiptē.Faraoni senajā ēģiptē tika saukti arī par Ra dēliem, un viņiem bija jārūpējas par upurējumiem, lai Saule vienmēr uzlektu no jauna. Ra pieder 14 dvēseles, un viņa svētais dzīvnieks ir piekūns.

Jaunās valsts periodā par Ēģiptes galvaspilsētu kļuva Tēbas. Tēbu priesteri, cīnīdamies ar sāncenšiem Heliopolē par noteicošo vārdu valstī, nolēma kā galveno ēģiptiešu reliģijā izvirzīt savu dievu Amonu. Tēbu priesteri īstenoja savas ieceres un turpmāk Amonu identificēja ar Ra un sauca par Amonu-Ra. Viņam piedēvēja arī Heliopoles dieva īpašības. Faraons Amenhoteps IV gan pēc dažiem gadiem nolēma, ka par patieso dievu uzskatāms Heliopoles Ra. Šādi, ar Heliopoles priesteru palīdzību, viņš spēja salauzt Tēbu priesteru un viņu aristokrātisko sabiedroto varu. Vēlāk gan arī Ra kults piekāpās jaunai Amenhotepa ceturtā iegribai, jo par vienīgo visuma dievu kļuva Atons jeb “saules disks”. Ra ir saplūdis arī ar citiem saules dieviem Atumu (Ra – Atums) un Horu (Ra – Harahuti).

• Kāds ēģiptiešu mīts vēsta, ka Ra parādījās pasaulē, kad tajā mita tikai ļaunie gari, un bija pilnīga tumsa, ka Ra ir radījis cilvēkus un visas dzīvās būtnes, un augus. Katru vakaru Ra kļūsot par veci un no rīta par jaunekli. Ļaunais pūķis Apops vakaros dzen Sauli (Ra) uz rietu un pēc tam apēd, bet katru dienu Ra atkal atdzimst.

• Kāds līdzīgs mīts vēsta par Ra dēla Šū – Onurisa cīņu ar milzīgo krokodilu Magu, kurš mēģina apgāzt saules dieva laivu un aprīt pašu Sauli. Savukārt mīts “Cilvēku iznīcināšana” vēstī, ka laikā, kad Ra bija kļuvis vecs, cilvēki sadomājuši kaut ko ļaunu. Ra esot sasaucis dievu sanāksmi, kurā ticis nolemts iznīcināt cilvēci. Dievietei Hatorai, kurai tika dots šis uzdevums, visus cilvēkus iznīcināt neizdevās. Tas apliecina, ka dievu visvarenība nedrīkst un nevar būt patvaļīga.

• Ēģiptieši domāja, ka pa dienu Ra laivā ceļo pa Debesu Nīlu, pa nakti pa pazemes Nīlu, kur Ra bija kaķa izskatā. Katru reizi viņam uzbrūk čūska, un tā katru reizi tā tiek nogalināta. Bet ja tā nogalinātu Ra, saule nekad vairs neatspīdētu, un pasaules gals būtu klāt.

PĒCNĀVES DZĪVE

Pēcnāves dzīves aprakstos daudz transcendentālu jēdzienu, kas attiecināmi uz metafizisko pasaules izpratni. Tajos izpaudās senēģiptiešu maģiskais domāšanas veids.

Ticējumos liela nozīme bija dvēselei «Ba», kas neredzami mājoja katra cilvēka sirdī un vadīja viņa rīcību dzīves laikā. Pēc nāves ar īpašām lūgšanām Ba varēja atbrīvoties no mirušā ķermeņa un uzturēties mūmijas tuvumā, nepametot kapeņu telpas. Ikonogrāfijā Ba attēloja kā putnu ar cilvēka galvu.

Otrs dvēseles paveids bija «Ka» – cilvēka jutekliski neuztveramā daļa jeb astrālais dubultnieks, kas piedzima reizē ar viņu un mājoja viņam blakus, bet nebija viņa ķermenī. Sirdsšķīsti dzīvodams, cilvēks savu Ka varēja labvēlīgi ietekmēt. Ka lielāko nozīmi ieguva miršanas brīdī, jo tajā no mirušā ķermeņa pārgāja dvēsele Ba, kas vēlāk piedalījās nemirstības nodrošināšanā. Hieroglifos Ka attēloja kā divas lūdzoši paceltas rokas. Šim hieroglifam ēģiptologi nav devuši viennozīmīgu skaidrojumu un to interpretē dažādi. Jēdzieniski šis dvēseles veids vairāk izprotams kā pēcnāves liktenis vai kā garīgais veids. Latviskajā izpratnē – velis.

Empīriskās pasaules skatījumā vēl neskaidrāks ir trešais ar dvēseli un garu saistītais jēdziens – «Hu» («Khu»). Hu bija visaugstākā cilvēka dvēseles pakāpe, kurai lemta nemirstība, jo tā bija apveltīta ar dievišķo garu. Ikonogrāfijā to attēloja kā garkājainu ibisu ar cekulu uz galvas.

Šie transcendentālie dvēseles jēdzieni nav stingri viens no otra nodalāmi, jo hieroglifu tekstos tie bieži izteikti neizprotami. Daudzu gadsimtu gaitā seno ēģiptiešu ticība pēcnāves dzīvei pilnveidojusies, tajā uzkrājoties jauniem priekšstatiem. Mirušo dvēseles varēja dzīvot gan virszemē, nokļūt pazemē vai arī zvaigžņu tālēs debesīs. Tā bija pirmā cilvēces vēsturē pazīstamā mūžīgās dzīvības likteņmācība un ticība varenajiem debess dieviem.

Ēģiptiešu reliģiskajos priekšstatos dvēsele piemita arī cilvēka vārdam un viņa ikonogrāfiskajam attēlam. Vārds un attēls tāpēc ieguva maģisku spēku. Cilvēks, kas zināja dievu un demonu vārdus, varēja pār tiem iegūt varu. Turpretīm, iznīcinot cilvēka vārdu vai attēlu, tika iznīcināta arī viņa dvēsele. Tā bija ļauna burvestības maģija. Tempļu un kapeņu ikonogrāfijā un hieroglifos tagad daudzviet redzamas izpostītas sejas un izdzēsti vārdi, ko valdnieki likuši iznīcināt. Viens no tādiem nevēlamiem cilvēkiem, ko min vēsture, bija Saules kulta reformators faraons Amenhoteps IV jeb Ehnatons, kura vārdu un attēlus pavēlēja iznīcināt nākošie XVIII dinastijas valdnieki.

MIRUŠO GRĀMATA

Šeit tiks apskatīti mirušo grāmatas pareģojumi ,lai cilvēks pēc nāves iegūtu dvēseles nemirstību.

«Mirušo grāmata» sniedza pamācības – kādas lūgšanas, ziedojumus un ceremonijas cilvēkiem jāveic dzīves laikā, lai iemantotu dvēseles nemirstību. Tā arī norādīja ceļu, kā caur tikumisku dzīvi un lūgšanām cilvēks pēc nāves var novērst dvēseles bojāeju un nokļūt svētlaimīgo valstībā.

Jau dzīves laikā bija jāiegūst dievu labvēlība un jāiepazīst noslēpumainā mūžības pasaule, kas bija pilnīgi sveša reālajai ikdienas dzīvei. Cilvēkam bieži bija jāstiprina savs garīgais dubultnieks Ka ar viediskajiem dievietes Izīdas vārdiem: «Es esmu! Es esmu! Es dzīvoju! Es dzīvoju! Es pieaugu spēkā! Es pieaugu spēkā!»

Šī rituālā formula palīdzēja dvēselei Ba pēc nāves savienoties ar Ka un doties atdzimšanas ceļā varenā Ozīrisa valstībā. No ķermeņa atbrīvotai dvēselei bija jāiztur vairākas šķīstīšanas pakāpes. Simboliski to svēra patiesības un taisnības dievietes Maatas svaros. Ja dvēsele izrādījās taisnīga, tad tā drīkstēja turpināt atdzimšanas gaitu, līdzīgi kā to veica Saules dievs nakts valstībā.

Saules dieva atdzimšana bija drošs paraugs, jo ik vakarus Saule nomira un no rītiem atkal parādījās jaundzimusi. Stingru pamatu šai ticībai deva arī mīts par Ozīrisu, viņa nonāvēšanu un atdzīvošanos Izīdas svēto burvestības vārdu iespaidā. Šos vārdus Izīdai bija nosaucis gudrības dievs Tots.

Svētos tekstus ēģiptieši deva līdzi katram mirušajam, rakstot tos uz sarkofāgu vāku sienām, uz papirusiem un amuletiem. Svētajiem tekstiem bija tikpat liels spēks kā dievietes Izīdas vārdiem, kas atdzīvināja Ozīrisu un tie palīdzēja mirušā dvēselei pārvarēt šķēršļus, kad tā nonāca Duata valstī.

Mirušo valstība

Duata valsts bija irracionāla, maģijas pilna nakts pasaule ar zvaigžņoto debesjumu un mirušo valstību vai aizsauli. Ēģiptieši to iedalīja divpadsmit daļās pēc nakts stundu skaita. Katru aizsaules apgabalu un nakts stundu pārvaldīja īpaša dievība. Šajās nakts divpadsmit stundās mirušo valstī nonākušās dvēseles tika šķīstītas. Tām bija jāiziet divpadsmit šķīstīšanās pakāpes un kopā ar mirušo Saules dievu jāveic atdzimšanas mistērija, kurā bija apslēpts nāves, mūžīgās dzīvības un svētlaimes noslēpums. Netaisnām, ļaunajām un bezdievīgajām dvēselēm bija jāiet bojā.

«Mirušo grāmata» atsedz divus Duata valstības aspektus. Viens no tiem ir kosmoloģiskais, kas parāda Saules nakts ceļojumu un otrs – mirušā faraona vai viņa līdzgaitnieku pārdzimšana mūžīgajai dzīvībai.

Kosmoloģiskais mīts stāsta, ka rietošā vakara Saule – Atums, zaudēdama spožumu, nolaižas pie horizonta rietumu vārtiem, aiz kuriem ved ceļš aizsaulē. Vārtus tur sargā deviņi paviāna veida krēslas dēmoni. Caur šiem vārtiem Saules dieva laiva iepeld pirmatnējā tumsas upē, kas norobežoja virszemi no apakšzemes vai dienu no nakts. Tā bija arī robeža starp dzīvajo un mirušo pasauli.

Divpadsmit stundas

Pirmais Duata valstības apgabals, kurā iepeldēja Saules dieva laiva ar pavadoņiem, saucās «Ra ieleja», ko pārvaldīja pazemes dievība Upuats jeb «ceļa atvērējs». «Ra ielejā» nonāca visas mirušo dvēseles – gan taisnīgās, gan arī ļaunās. Šeit notika pirmā dvēseļu tiesa – sirds svēršana, ko noturēja dievību padome Ozīrisa klātbūtnē. Uz viena svaru kausa tika likta mirušā sirds kopā ar dvēseli, bet uz otra – taisnības dievietes Maatas mērs: simboliska patiesības spalva. Tām dvēselēm, ko tiesa atzina par neatbilstošu šim fiziskajam mēram, uzreiz bija jāiet bojā. To sirdis aprija nezvērs Ammits, kas stāvēja aiz gudrības dieva Tota, kurš pierakstīja dvēseles svaru. Pirmajā nakts stundā tika iznīcinati ļaunākie Ra ienaidnieki – Ozīrisa nonāvētāja Seta pielūdzēji. Turpretīm taisnīgos tiesa atzina par «dieviem tīkamiem». Daļu no mazāk taisnīgajiem atstāja Upuata pārziņā, nodrošinot viņus ar zemi pēcnāves dzīvei. Pārējie drīkstēja doties Duata valsts otrajā daļā, ko pārvaldīja dievība Uerne.

Otrajā nakts stundā, kuru sauca «Gudrais, kas aizsargā savu valdnieku», Saules dieva pavadoņu skaits palika lielāks. Procesijai pievienojās vairākas laivas ar galvenajām likteņdievībām. (3. att.). Pazemes upē priekšgalā peldēja Mēness laiva ar gudrības dievu Totu, kurš pārvaldīja Mēness redzamos veidus – sirpīti un pilno disku. Nākošajā laivā, ko greznoja dzīvības simbols skarabejs, atradās dievietes Maatas varas atribūti, kas bija paredzēti taisnīgas dvēseļu tiesas nodrošināšanai. Trešajā laivā krokodila izskatā atradās Ozīriss, kurš sprieda bargu tiesu netaisnajām dvēselēm. Bet ceturtajā laivā atradās maizes un labības dievības, kurām vajadzēja pabarot pazemes valstī atstātās taisnīgās dvēseles. Pazemes Nīlupes abos krastos atkal turpinājās tiesa, un Saules dievu nepielūgušās dvēseles tika iznīcinātas. Dažām ierādīja vietu palikšanai Uernes valstī.

Trešajā nakts stundā Saules laiva ar dievišķo procesiju peldēja netraucēta plašajā pazemes upē. Šo Duata valsts daļu sauca par Pertiju jeb «piekrastes dieva valsti». Tā bija «ieleja vienīgajam valdniekam Ozīrisam», kur notika jauna dvēseļu atdalīšana. Tur palika dvēseles, kas nepazina šīs pazemes daļas noslēpumus. Kādā lūgšanā teikts: «Kas zinās šo dievību vārdus, tas tiks piepulcināts gaišajam garam, tā kājas kļūs stipras un tas netiks iznīcināts. Viņš izies kā Ka, kā tas, kas elpo gaisu līdz savai stundai.» Trešās stundas zvaigžņu dievība saucās «tas, kas atdala dvēseles».

Pirmajās nakts stundās mirušā Saules dieva ceļojums noritēja bez šķēršļiem. Tālākajās gaitās tas tika apdraudēts.

Ceturtajā nakts stundā pazemes valsts upe palika sekla un sākās tuksnešains apvidus, ko pārvaldīja Sokars – «tas, kas varens ar savu spēku». Sokara apgabals bija «apslēptā pārvilkšanas vieta». Lai to pārvarētu, Saules laiva pārtapa par čūsku. Čūska ēģiptiešiem bija laika simbols, ko dēvēja «tā, kas aptver pasauli», jo noslēpumaino dievību vārdus nekad tiešā veidā neuzrunāja. Čūska peldēja pa pirmatnējo okeānu dieva Nuna valstībā, veidojot īpatnēju izliekumu – debesjumu, pār kuru peldēja zeltītā Saules dieva laiva. No Sokara valsts sākās noslēpumainais ceļš uz Imhetu – «svētlaimības laukiem».

Piektajā nakts stundā Saules laiva nonāca visdziļākajā Duata valsts apgabalā – «vietā, kur dzimst dievi». Tā bija visnoslēpumainākā vieta, kurā noritēja maģiskās darbības, lai Saule varētu atdzimt no jauna. Saules laiva tika pārvilkta pār kalnu, kas bija debess dievietes Nutas mītne. Nutu dēvēja par «dievu dzemdētāju». Zem šī kalna atradās vieta, kur Saules dvēsele ieguva dzīvinošo spēku, kas bija nepieciešams atdzimšanai. Ar šo dievišķo spēku pildījās arī citas sirdsšķīstās dvēseles, kas pavadīja Saules dievu.

Sestajā nakts stundā Duata valstībā notika maģiska Saules dieva dvēseles savienošanās ar mirušo ķermeni. Uz to gaidīja arī daudzi citi viņa pavadoņi. Taču visiem tas nebija lemts. Pusnakts valstī mita briesmīga čūska, kas aprija cilvēku ēnas. Iznīkstot ēnai, ķermenis vairs nevarēja savienoties ar savu dvēseli. Tikai Ozīriss varēja ļaut svētlaimīgo dvēselēm iemantot dievišķo garu Hu.

Septītajā nakts stundā Saules dievs ar pavadoņiem caur «Ozīrisa vārtiem» nonāca vietā, kur viņa ceļojumu aizkavēja čūskas veida demons Apops, kas iemiesoja tumsu un haosu. Tas bija Saules dieva galvenais ienaidnieks un katru nakti viņu starpā notika nežēlīga cīņa. Apops, gribēdams aizkavēt Saules dieva tālāko ceļojumu, izdzēra visu pazemes upes ūdeni, atstājot dūņainu gultni. Ar maģiskām burvībām un lādējumiem Apops tika pieveikts.

Astotajā nakts stundā Saules laiva nonāca Duata valsts daļā, ko sauca par «dievu sarkofāgu». Šo apgabalu sargāja vārti – «tie, kas nomodā bez noguruma». Saules laiva pazemes upē virzījās gar klinšainu krastmalu, kur alās gulēja mirušo dvēseles. Dzirdot Saules dieva balsi, alu vārti atverās un tajās iespīdēja dievišķā gaisma, atmodinot tur mītošās dvēseles. Daudzām tika ļauts pievienoties procesijai. Pēc tam alas atkal nogrima tumsā un palikušās dvēseles iegrima miegā, bet Saules dievs turpināja ceļu. Naksnīgajās debesīs tas vijās caur nenorietošo zvaigznāju ziemeļdaļas apgabalu.

Devītajā stundā Saules laiva nonāca ūdeņu dieva Nuna valstībā, kas atradās horizonta austrumpusē, virs kura spīdēja uzausušās rīta zvaigznes. Nuna valstī mita «aplaimotie, kas aizstāvējuši savu valdnieku» un visi tie, kas bija rūpējušies par labības, koku un dzīvnieku kopšanu.

Desmitā nakts stunda aizritēja Duata valsts apgabalā «ar dziļo ūdeni un augstajiem krastiem». Tur nonāca dvēseles, kas bija ticējušas Saules dieva atdzimšanai. Saules laivai pa priekšu virzījās divgalvaina čūska, ko rotāja Izīdas un faraona galvassegas. Čūska simboliski iemiesoja mūžīgā laika ritējumā atdzimstošo dieva dvēseli, kas bija ieguvusi dievišķā Ozīrisa lielo spēku. Šeit nonākušās dvēseles «mirdzošā debess dzemdēs no jauna».

Vienpadsmitajā nakts stundā, ko sauca «zvaigžņotā valstība, kur Saules dievs ar savu parādīšanos atgrūž ienaidniekus», notika pēdējā dvēseļu šķīstīšana. Bargas un nežēlīgas dievības ar dunčiem rokās stāvēja pie bedrēm, kurās sadedzināja palikušo grēcinieku ēnas. Sarkofāgu teksts teic: «Briesmīgie asmeņi sacirtīs, dvēseles tiks iznīdētas, ēnas samīdītas. Nekad tie neredzēs tos, kas dzīvo uz zemes!» Par Saules dieva tālākiem pavadoņiem kļuva tikai kristālskaidrās dvēseles. Tās ieguva mūžīgo dzīvību līdz ar jaunā Saules dieva piedzimšanu – «Kas tam ticēs, tas tiks labi apgādāts gaišajās debesīs un arī virs zemes».

Divpadsmitajā, proti, pēdējā nakts stundā pienāca «pirmatnējās tumsas gals». Šajā Duata valsts apgabalā aiz vārtiem – «tiem, kas dāvā dzīvību dieviem» – debess dieviete Nuta dzemdināja jauno Saules dievu skarabeja Hepri veidolā. Saules laiva mūžīgajā laika upē bija atnesusi «dieva dzīvību» un ar līksmojošiem pavadoņiem sasniegusi debess austrumu vārtus. Aizmugurē pirmatnējā tumsā palika Ozīrisa valsts. Jaunais Saules dievs apstaro visu pasauli – zemi, dabu un cilvēkus.

Epiloga vietā

«Tikai tas, kas ticēs noslēpumainām nakts pasaules gaitām, tiks nodrošināts ar gaišo garu. Ieejot Duata valstī, tas vienmēr iznāks dzīvs,» teikts «Mirušo grāmatas» tekstos.

Senais ēģiptiešu mīts par Saules dieva ceļojumu pazemes valstī atspoguļo ne tikai visvecākos priekšstatus par Saules gaitu pie debesīm, bet arī ietver kosmiskās likteņmācības pirmmetus, kas vēlāk iegāja apkārtējo tautu reliģiskajās koncepcijās.

Kāds jaunāks ēģiptiešu mitoloģiskais teksts Saules kosmisko diennakts ritējumu izteic daudz tēlaināk: «Tā [Saule] parādās kā lotosa zieds, kas saullēktā uzzied, bet saulrietā zieds atkal sakļaujas un pazūd zem Nīlas ūdeņiem.»

Ēģiptieši ticēja, ka ar specifiskiem nāves rituāliem un attiecīgi ieceltiem priesteriem, viņi var iegūt spēku no mirušā ķermeņa attīstīt nemateriālu ķermeni, kurš ir spējīgs pacelties debesīs un dzīvot ar tur mājojošajiem dieviem. Sahu bija nemirstīgs un pieņēma tā ķermeņa formu, no kura tas radies. Sahu bija dvēseles krātuve, kuru tur ielikuši Dievi .

Dvēsele sastāvēja no ka, kura normālā dzīvesvieta bija kapā kopā ar ķermeni. Tomēr, tā varēja pēc savas gribas pārvietoties un ieiet ikviena indivīda statujā. Ēģiptieši nepielūdza statujas, viņi pielūdza ka, kuru tās reprezentēja. Upurēšanas kapenēs bija nepieciešamas, lai ka nebūtu jāpā;rvietojas. Ba jeb sirds dvēsele bija saistīta ar ka un pēc savas gribēja pieņemt materiālas un nematerialas formas. Tā ir attēlota kā vanags ar cilvēka galvu Nebqetas papirusā Parīzē.

Dzīvnieku dzīvība, labais un ļaunais, atradās sirdī, jeb ab. Tā tika izmērīta tiesā, kas liekas notika drīz pēc nāves Ozīrisa Tiesas Zālē, kur tiesnesis bija Ozīriss. Notiesātos uzreiz aprija Mirušo Rijējs, tātad nepastāvēja vispārēja koncepcija par mirušo augšāmcelšanos. Tie kuri tika attaisnoti, tūliņ pat devās uz Ozīrisa mājvietām baudīt mūžīgo laimi. Ķēniņa Unas laikā ir atrasti pierādījumi par khaibit jeb ēnu, kas tika saistīta ar ba un atradās iekš ka. Khu arī ir saistīts ar ba jeb sirds dvēseli, taču tā ir mūžīga būtne, faktiski dvēsele. Tā nekādos apstākļos nevar nomirt. Tā dzīvoja iekš sahu.

Sekhem jeb spēks var tikt uzskatīts kā nemiesisks personas vitālā spēka personificējums. Sekhem dzīvoja debesīs starp khus jeb gariem. Tas parasti pieminēts saistībā ar dvēseli un garu .

Ēģiptieši uzskatīja, ka ren jeb personas vārds ir jāsaglabā, savādāk tā pārstās eksistēt. Vārds bija vienā līmenī ar ka. Šis uzskats ir patstāvīgs bībeliskajā Dzīvības Grāmatā. Tā pastāv vairākas koncepcijas, kas ir līdzīgas bībeliskajām, taču kuras indivīdam mēģina piedēvēt nemirstību, kuru Bībele piešķir tikai Dievam. Līdzīgi, citā kosmoloģijas apskatā var apskatīt arī saistības attiecībā uz dēmoniskajiem spēkiem.

SENA LEĢENDA PAR SKARABEJA AMULETU.

Tēbās ir izplatījušās ziņas par kādu ļoti spēcīgu talismanu jeb Skarabeja amuletu. Cilvēki runā, ka tas sevī glabā Filozofu akmens spēku, dod tā īpašniekam neierobežotu burvju varu, gaišredzības, telepātijas, astrālās projekcijas, levitācijas un dziedināšanas spējas.

Skarabeja amulets, kā runā cilvēki, ir taisīts pēc visiem alķīmijas paņēmieniem leģendārās Bastas priesterienes Mihoras vadībā.

Saka, ka amulets ir taisīts no melni krāsota marmora, skarabeja spārni un kājas ir no tīra zelta, bet taustekļu galos ir mazi kalnu kristāliņi, bet skarabeja acis ir taisītas no diviem, milzīgiem rubīnakmeņiem.

Priesteriene Mihora ir bijusi varena pareģe, spirituāliste un vienīgā tās paaudzes ragana, kura piepratusi praktisko maģiju. Un, protams, ka Bastete bija devusi viņai leģendāru skaistumu, kas ir pavedinājis pat tā laika faraonu. Taču priesteriene nav padevusies spiedienam un ir saglabājusi savu jaunavas svētumu kaut arī viņa piederējusi izvirtušajām Bastas priesterienēm.

Neviens nezin no kurienes šis amulets ir uzradies un, kur to meklēt. Taču daudzi jo daudzi tā vai tā ir devušies meklēt šo amuletu. Un daži meklētāji ir pat pazuduši. Kas to, lai zin, kas ar viņiem dēkaino, izmisīgo meklējumu laikā ir noticis. Taču klīst baumas, ka pie šo amuleta meklētāju pazušanas un iespējamās nāves ir vainojami divi noslēpumaini cilvēki – kāda jauna meitene Lihtelrera un kāds jauns vīrietis Nebilahs.

Amuleta meklētājiem ir dažādi iemesli, lai mēģinātu sameklēt Skarabeja amuletu. Vienam tie ir cēli, otram liekulīgi un mantkārīgi trešajam vienkārši gribas reiz mūžā pieskarties un paklanīties tik varena spēka priekšā.

Kurš iegūs Skarabeja amuletu? Kuram palaimēsies iegūt šo vareno, maģisko priekšmetu?

PIELIKUMS.

Svešvārdi

Apokalipse – (gr. apokalyptein, atsegt, atklāt), apokaliptisks sacerējums; parasti par apokalipsi sauc Jāņa atklāsmes grāmatu. Apokalipse ir vēstījums par pasaules galu, miroņu augšāmcelšanos – Pastaro tiesu.

Apustulis – (gr. apostolos, sūtnis), ievērojams kristīgās ticības izplatītājs, piemēram, Bonifācijs, Ansgars; 12 Jēzus mācekļi, kuriem pēc Jūdas nāves pievieno Mateju un vēlāk Pāvilu, arī ir apustuļi. Sākotnējā šī vārda nozīme – Jūdejas draudžu sūtnis, kas nodeva Jeruzalemes dievnamam nodevas un draudžu ziedojumus.

Arhibīskaps – vecākais bīskaps (persona, kas saņēmusi priesterības pilnību), goda tituls galvenajās bīskapijās.

Baptistērijs – (gr. baptisterion), vieta, kur notiek kristīšana – kristāmā baznīca, kapella. Pirmie baptistēriji bija klona padziļinājumi katakombās, kas tapuši pirmo kristīgo vajāšanu laikos un paredzēti kristāmā ūdens ieliešanai. Konstantīna Lielā laikā, kad kristīgo ticību izsludināja par Romas valsts ticību, sāka celt pirmos atklātos baptistērijus. Tā kā kristīšana bija bīskapu pārraudzībā, parasti baptistēriji atradās vai nu baznīcu tuvumā, vai arī bija apvienoti tieši ar baznīcas ēku. Atklāts baptistērijs ir ūdens baseins, ko ieskauj koncentrisku kolonnu rinda. 9.gs. ieviešot kristāmo bļodu, rietumu arhitektūrā baptistēriju celtniecība sāka izbeigties. Skaisti baptistēriju paraugi ir Romā, Ravennā, Florencē un Pizā.

Baznīca – kristīgo sapulce, sapulces vieta, vēlāk draudze. Pirmie kristīgie sevi sauca par Dieva eklēziju. Pāvils ar šo vārdu saprot kā individuālo draudzi, tā kristīgo kopību vispār; tas ir arī baznīcas sakramentālais jēdziens: mistiska vienība ar Kristu. Vēlāk nodibinās viena svētā, katoliskā, mūžīgā baznīca.

Bīskaps – (gr. episkopos, uzraugs, sen. vācu piscof), ordinēts garīdznieks, kas ir saņēmis priesterības pilnību. Pirmkristiešu laikā bīskaps ir atsevišķas draudzes priekšnieks; vēlāk augstākais baznīcas priekšnieks, kas zināmā novadā (diacēzē) izpilda priestera, mācītāja un draudzes gana amatus. Bīskapa cieņas ārējās pazīmes: dārgakmeņiem rotāts gredzens, draudzes gana zizlis, zelta krusts uz krūtīm, īpašs bīskapa tērps, virspriestera cepure (mitra), tronis ar baldahīnu baznīcas korī. Bīskapa iecelšanu amatā sauc par investitūru. Ja bīskaps ir pakārtots kādam virsbīskapam, tad to sauc par sufragānu. Bīskapu kopiena ar pāvestu – svētā Pētera pēcteci – priekšgalā ir atbildīga par visu Baznīcu.

Celle – (lat. cella), mūka vai mūķenes istabiņa klosterī.

Celibāts – (lat. celibatus), bezlaulības dzīve. Celibātu noteikti prasa no katoļu garīdzniekiem, kam pamatā uzskats, ka dzimumdzīve laulībā un ārpus tās padara cilvēku kultiski nešķīstu. Katoļu baznīcā pilnīgu celibātu ieveda pāvests Gregorijs VII 11.gs. otrā pusē.

Evaņģēlijs – (gr. euangelion, laba vēsts), kristīgās ticības centrālā satura (apustuļa Pāvila rakstos), vēlāk – jauna, citur nesastopama literatūras veida apzīmējums.

Katakombas – (lat. catacumbae, no gr. kata-, lejup, kymbe, dobums), sākumā paleja pie Romas sv. Sebastiāna baznīcas, zem kuras ierīkotās kapu vietas sauca in catacumbas; vēlāk vispār kristīgo apakšzemes kapenes.

Katehisms – (no gr. katechein, atskanēt, mācīt), katķisms, vispirms mācība jautājumos un atbildēs, kas sākumā notika mutiski: kristījot garīdznieks jautāja, kristījamais atbildēja. Kad sāka kristīt mazus bērnus, garīdznieks sarunājās ar kūmām (krustvecākiem). 8. un 9.gs. klosteros šīs sarunas pierakstīja. Bohēmijas brāļi mācība nosaukumu pārnesa uz grāmatu, kurā tā bija uzrakstīta. Luterticībā katehisms ir ticības mācības grāmata.

Konsistorija – (jaunlat. consistorium, sapulce, no consistere, nostāties, apmesties): 1. Romā ķeizaru laikā valsts padomes sapulcēšanās vieta, no Konstantīna Lielā laika pati šī sapulce (sacrum consistorium); 2. katoļu baznīcā kardinālu sapulce pāvesta vadībā apspriedei vai svarīgu baznīcas pārvaldes lietu formālam noslēgumam; 3. evaņģēliski luteriskajā baznīcā centralizētas pārvaldes, iestādes, nodibinātas reformācijas laikā bīskapa amata un tam piederīgo pārvaldes orgānu vietā.

Korālis – (lat. cantus choralis, cantus planus, fr. plainchant, angl. plainsong), katoļu un luterticīgo baznīcas dziedājums. Pāvests Gregorijs I lika lietpratējiem savākt pirmo kristiešu dziedājumus; to tika savākts ap 600 un tie kļuva par katoļu korāļu pamatu.

Kristietība – lielākā reliģija pasaulē; tai ir aptuveni 1,7 miljardi sekotāju. Kristietības pamatlicējs ir Jēzus Kristus.

Kristus – kristietības pamatlicējs, jaunavas Marijas un Dieva dēls, kurš nācis, lai glābtu cilvēci, lai izpirktu tās grēkus.

Krusts – viens no kristietības simboliem; krustā vertikāle apzīmē garu, bet horizontāle – laicīgo pasauli.

Ķesteris – (no lejasvācu koster, kas savukārt no viduslat. custor, baznīcas mantas sargs), baznīcas kalpotājs, kas glabā baznīcas lietas; palīdz mācītājam viņa amata gaitā; gādā par kārtību dievkalpojuma laikā; mācītāja prombūtnē baznīcā vada dziedāšanu un nolasa svētdienas sprediķi.

Mozus – (ebr. Moše), pēc Vecās Derības tradīcijas izraēliešu vadonis tuksnesī. Ar viņa starpniecību izraēlieši pieņēmuši Jahves reliģiju un slēguši derību ar Jahvi.

Mozus grāmatas – arī pentateihs (1.Genesis, 2.Exodus, 3.Leviticus, 4.Numeri, 5.Deuteronomium), Vecās Derības kanona pirmā daļa. Šīs daļas ebrejiskais nosaukums ir tora, t.i., likums.

Sakraments – (lat. sacramentum, zvērests, dienesta noslēpums), kristīgās baznīcas žēlastības līdzeklis, īpašs Kristus iestādījums, kas ārēji iezīmē iekšēju svētīšanu. Katoļu baznīcas 7 sakramenti: kristība (baptismus); Firmācija jeb iestiprināšana (confirmatio); eiharistija – vissvētākais jeb komūnija; grēku nožēla jeb grēku vaidēšana (poenitensia); pēdējā svaidīšana jeb pastarā svētība (extrema unctio); ordinācija jeb iesvētīšana (ordo); laulība (matrimorium). Visus 7 sakramentus atzīst par Jēzus Kristus ieviestiem un uzskata tos par svētu lietu simboliem un neredzamas žēlastības redzamo veidu.

Tēvreize – arī Mūsu Tēvs (lat. Pater Noster), kristīgās baznīcas klasiskā lūgšana, ko lieto visas kristīgās konfesijas dievkalpojumos, kazuālijās un privātā praksē

10 BAUŠĻI.

1. BAUSLIS: Es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

2. BAUSLIS: Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nepareizi lietot, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.

3. BAUSLIS: Tev būs svēto dienu svētīt

4. BAUSLIS: Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes

5. BAUSLIS: Tev nebūs slepkavot

6. BAUSLIS: Tev nebūs laulību pārkāpt

7. BAUSLIS: Tev nebūs zagt

8. BAUSLIS: Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko

9. BAUSLIS: Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu

10. BAUSLIS: Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.

ĒĢIPTES GALVENIE DIEVI. Amons – visu dievu valdnieks un tēvs. Saules dievs. Visspēcīgākais no visiem dieviem.

Ozīriss – augu valsts un atdzimšanas dievs.

Izīda – auglības dieviete, kura dzemdējusi dievu Horu.

Hors – Ozīrisa un Izīdas dēls. Vienmēr attēlots ar ērgļa galvu. Saules un debesu dievs.

Bastete – dieviete kaķgalve. Viņu pielūdz sievietes un meitenes, kuras vēlas laimi mīlas dzīvē un bagātus mīļākos. Bastete ir sieviešu un kaķu aizbildne kā arī Mēness dieviete.

Anubiss – balzamēšanas dievs. Pazemes valdnieks.

Tots – zināšanu un gudrības dievs.

Hatora – mīlas dieviete.

Sets – ļaunuma iemiesojums, visu ļauno garu pavēlnieks.

Ptahs – amatnieku un mākslinieku dievs

Sehmeta – zīlēšanas, atmaksas, soda un pakļaušanas dieviete.

Nuta – debesu dieviete

Tauerta – grūtnieču aizbildne.

Hapi – dievs, kas tiek attēlots ar krokodila galvu. Valda pār Nīlu un ir atbildīgs par ikgada plūdiem.

Bess – dziesmu, deju, bērnu, māju un prieka aizbildnis.

Ļaudis pielūdz simtiem, iespējams pat tūkstošiem dievu. Lielāka daļa no tiem nemaz nav īsti pazīstama plašākai publikai.

Leave a Comment