pedagogu zemās algas

Pedagoģijas problēma

Skolotāju zemās algas.

Es izvēlējos šo pedagoģisko problēmu, jo ,manuprāt, tā ir mūsdienās aktuāla. Skolotājiem ir zemas algas un tas arī ietekmē mācīšanas procesu . Ik gadu skolas solā nokļūst vairāk nekā 40 % nepietiekami sagatavotu bērnu, daudzi no viņiem, tādēļ nespēj sekmīgi mācīties. Šie bērni ir nolemti atpalicībai pat īsti neuzsākot skolas gaitas. Viņiem nav dota iespēja izmantot vienu no galvenajām bērna tiesībām – tiesībām uz pirmsskolas izglītības pieejamību. Daudzas problēmas, kas apgrūtina kvalitatīvas pirmsskolas izglītības apguvi, pārmanto sākumskola, tās ir raksturīgas arī pa

aamatskolām, vidusskolām un augstskolām. Bērni, kuri nav ieguvuši kvalitatīvu pirmsskolas izglītību un ir kļuvuši par atpalicējiem jau sākumskolā, neturpina mācības vidusskolā un nekļūst arī par studentiem. Viņi papildina bezdarbnieku un zemi kvalificēto darbinieku pulku, vairo likumpārkāpēju, narkomānu un alkoholiķu skaitu.

Zemo algu dēļ daudzi pedagogi pamet Latviju un dodas uz citām valstīm. Tādēļ Latvijā trūkst pedagogu gan pirmskolas, gan pamatskolas. Te var minēt gan zemās skolotāju algas, gan budžeta vietu krasu samazinājumu augstskolās (par 41% pēdējos 5 gados, www.izm.lv), kā rezultātā skolotājiem sā
āākotnējā izglītība un tālākizglītība jāapmaksā no saviem personīgajiem līdzekļiem, gan nepietiekamās rūpes par skolotāju darba apstākļu uzlabošanu u.c.

Sakarā ar zemo samaksu bērnudārzos darbu ir pārtraukuši daudzi kvalificēti pirmsskolas iestāžu pedagogi, bet viņu vietā stājas darbinieki ar zemāku kvalifikāciju. Tā ir ra
aaksturīga parādība it visos izglītības līmeņos. Turklāt Latvijas augstskolas nespēj nodrošināt pieprasījumu pēc kvalificētiem pirmsskolas pedagogiem. Vēl joprojām tūkstošiem vecāku, daudz vairāk kā padomju varas gados, ir spiesti “pierakstīt” savus bērnus rindā uz bērnudārzu un ilgstoši gaidīt, lai viņus tajā iekārtotu. Tas jaunajām ģimenēm rada sarežģītas finansiālas un sociālas problēmas, kuras turpmākajos gados nereti ir grūti pārvarēt un kuras ietekmē arī viņu bērnu turpmāko izglītības procesu.

Izglītības iestādes finansiāli atbalsta arī vietējās pašvaldības. Taču jūtami ietekmēt izglītības finansējumu spēj tikai bagātās pašvaldības (Ventspils, Rīga u.c.). Līdz ar to pastāv izglītības pieejamības un izglītības kvalitātes reģionālās atšķirības.

Mūsdienu Latvijas izglītības sistēma cieš ne vien no nepietiekama finansējuma, bet arī no neefektīvas esošo resursu izmantošanas. Nekonsekventi īstenotā pedagogu darba samaksas reforma sabiedrībai iz
zzmaksā dārgāk nekā mērķtiecīga skolotāju algu palielināšana (izglītības darbinieku streiki, kvalificētu skolotāju aiziešana no darba skolā, jauno pedagogu izvairīšanās no darba skolās pēc augstskolas pabeigšanas utt.). Trūcīgo izglītības finansiālo resursu neefektīvu izmantošanu veicina arī nesakārtotais izglītības tīkls, komunālo maksājumu slogs un izglītības programmu dublēšanās.

Izglītības sistēmu postoši ietekmē arī nesakārtotā izglītības sistēmas vadības politika:

Pirmkārt, izglītības decentralizācija (augstskolu autonomija, skolu nodošana pašvaldību aprūpē, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) atteikšanās no tiešas izglītības iestāžu darba regulēšanas un pārraudzības) bija nepieciešams solis iz
zzglītības sistēmas demokratizācijas virzienā. Taču tas ir mazinājis iespēju konsekventi īstenot vienotu izglītības politiku Latvijā. Izglītības sistēma ir sadrumstalojusies, kļuvusi nepārskatāma un līdz ar to arī grūti vadāma. Lai pārvarētu šīs tendences, nepieciešams mehānisms, kas nodrošinātu atgriezenisko saisti ar IZM. Taču tas nav izveidots. IZM rīcībā nav pat pietiekama apjoma operatīvā informācija par to, kas patiesībā notiek izglītības iestādēs dinamiskajā izglītības pārmaiņu laikā. Līdz ar to nav iespējams iegūt priekšstatu par pārmaiņu procesa norisi un virzību izglītības sistēmā kopumā, analizēt un vērtēt šo procesu, kā arī pieņemt racionālus lēmumus, lai sakārtotu izglītības sistēmu. Tā Latvijā joprojām nav vienotas augstskolu diplomu uzskaites, kas sekmē kriminālu tirdzniecību ar diplomiem.

Otrkārt, neatkarības gadu laikā ir īstenotas un arī pašlaik tiek turpinātas daudzas un dažādas izglītības reformas, kas vairumā gadījumu pat kļuvušas par pašmērķi. Ne vienmēr tās ir pietiekami labi sagatavotās, nereti tās tiek uzsāktas, bet netiek līdz galam veiksmīgi īstenotas, netiek analizēta un izvērtēta šo reformu gaita, iegūtie rezultāti, iecerēto mērķu atbilstība sasniegtajiem rezultātiem. Reformas nav arī savstarpēji saskaņotas, ar tām netiek iepazīstināta sabiedrība. Plaši izplatīta ir tieksme izmantot ārvalstu pieredzi, bet nepietiekama ir vēlme balstīties uz vietējām tradīcijām un kultūras īpatnībām. Reformas tiek inspirētas no ārpuses un “no augšas”, maz ir tādu pārmaiņu, kad iniciatīva nāk no pašas izglītības sistēmas, no “apakšas”. Tāpēc veidojas situācija, kad katra nākamā reforma tiek uzsākta vai arī tiek turpināta neatpazītā un neskaidrā vidē, kas iespēju sasniegt iecerētos rezultātus padara arvien neskaidrāku un neprognozējamāku. Arī šī iemesla dēļ izglītības politika ir kļuvusi nekonsekventa un līdzšinējās izglītības reformas nav principiāli ietekmējušas tautsaimniecības attīstību un dzīves kvalitāti Latvijā.

Treškārt, pārāk bieži notiek izglītības un zinātnes ministru maiņa, pēc savas agrākās prakses, gandrīz vai visi, no kuriem nav pārsnieguši vidusskolas skolotāja, direktora vai reģionāla inspektora līmeni. Neviens no ministriem pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot Vaivadu, nav profesionāli pārzinājis augstskolu izglītības un zinātnes līmeni. Turklāt ministra amatā stājas politiķi, kuriem ir sveša izglītības un zinātnes darba specifika un kuri neizprot uzsākto reformu nozīmi. Šo ministru aktivitātes ir politizēta subjektīvisma caurstrāvotas, bet pašu ministru darbošanās ir kļuvusi par vājāko posmu visā izglītības vadības struktūrā.

Ceturtkārt, Izglītības un zinātnes ministrijas prestižs sabiedrībā gadu ritumā pazeminājies, nepietiekamas ir arī ierindas darbinieku algas, tādēļ lielas ir ministrijas sastāva izmaiņas – ik gadu aiziet aptuveni trešā daļa personāla, un vispār ministrija nespēj pildīt izglītības sistēmas kontroles un stratēģiskās vadības funkciju.

Mūsdienu Latvijas izglītības sistēma cieš ne vien no nepietiekama finansējuma, bet arī no neefektīvas esošo resursu izmantošanas. Nekonsekventi īstenotā pedagogu darba samaksas reforma sabiedrībai izmaksā dārgāk nekā mērķtiecīga skolotāju algu palielināšana (izglītības darbinieku streiki, kvalificētu skolotāju aiziešana no darba skolā, jauno pedagogu izvairīšanās no darba skolās pēc augstskolas pabeigšanas utt.). Trūcīgo izglītības finansiālo resursu neefektīvu izmantošanu veicina arī nesakārtotais izglītības tīkls, komunālo maksājumu slogs un izglītības programmu dublēšanās.

Pašreizējā izglītības sistēma Latvijā turpina pastāvēt, pateicoties milzīgajai skolotāju, augstskolu mācībspēku, izglītības darba organizētāju pašaizliedzībai un pašatdevei, bet nevis balstoties uz pārdomātu izglītības politiku.

Starptautiskie salīdzinošie pētījumi liecina, ka Latvijas skolēnu uzrādītie vidējie sasniegumi ir zemāki par viņu vecuma skolēnu sasniegumiem citās valstīs. Vāja ir Latvijas skolēnu prasme praktiski pielietot savas skolā iegūtās zināšanas

Pēdējo 7 gadu laikā Latvijā ir trīskāršojies augstskolu skaits (1999./2000.mācību gadā. Latvijā bija 33 augstskolas – 18 valsts, 15 privāto un juridisko personu dibinātas, tajās studēja 65 000 studentu, pie kam 9 no 10 studentiem mācījās valsts augstskolās). Lai gan augstskolu skaits ir palielinājies, nav notikusi to materiāli tehniskās bāzes atjaunošana, nepieaug augstskolu mācībspēku zinātniskā kvalifikācija, kritiski palielinās to vidējais vecums, konkurēt nespējīgi zemu algu dēļ augstskolās neienāk jauni mācībspēki un zinātnieki, turpinās augstskolu jauno absolventu noplūde uz Rietumeiropas un citu valstu augstskolām. Nepietiekams ir valsts augstskolu finansējums (2-3 reizes mazāks nekā attīstītajās Eiropas valstīs).

Partija “Jaunais laiks” (JL) sagatavojusi grozījumus šā gada valsts budžetā pedagogu samaksas palielināšanai par 50 latiem mēnesī uz vienas darba algas likmi.

JL deputāti projekta anotācijā norāda, ka pedagogu algu paaugstināšana paredz premjera un Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vienošanās, taču Ministru kabinets līdz šim par šo jautājumu neesot izrādījis iniciatīvu.

Partija rosina valsts budžetā pedagoga darba samaksas paaugstināšanai paredzēt 25 miljonus 700 tūkstošus latu.

Saeimas prezidijs pirmdien likumprojekta izskatīšanu iekļāva ceturtdienas, 7.septembra, sēdes darba kārtībā.

Izglītības iestādēs valsts sektorā strādājošo algas

Gadi 1997 1998 1999

Vidējās algas mēnesī (Ls) 102 108 120

% no vidējās algas Latvijā 78% 80% 85%

Izglītības iestādēs valsts sektorā strādājošo algas ir ļoti zemas. Skolotāji Latvijā ir zemāk atalgoti nekā viņu kolēģi Igaunijā un Lietuvā. Arī augstskolu mācībspēku stāvoklis nav labāks. Pēdējo gadu laikā ir samazinājies izglītības sistēmā nodarbināto skaits. Zemā atalgojuma dēļ nenotiek paaudžu maiņa ne izglītībā, ne zinātnē.

Izmantotā literatūra

1. http://www.lsdsp.lv/programma/10.htm

2. http://www.nra.lv/index.php?rid=35411

3. http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=16290120&com=1

4. http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=15426380&com=1&s=2&no=80

5. http://www.politika.lv/index.php?id=508&did=6058

6. http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=13&id=295

7. http://www.e-skola.lv/page.aspx?p=notikumi&id=5036&com=1