Senās Grieķijas māksla

Citēts no: Cielava Sk. Vispārīgā mākslas vēsture. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.

It īpaši daudz tempļu 5. gs. p.m.ē. tika uzcelti Atēnās Perikla valdīšanas laikā. No visiem tiem diemžēl saglabājušās tikai drupas, tāpēc pētījumi noris pēc rekonstrukcijām. Ap 450. g. p.m.ē. sākās lieli pārbūves un izbūves darbi Atēnu akropolē, ko pirms tam bija nopostījuši persieši. Šajos darbos piedalījās daudzi tā laika izcilākie grieķu arhitekti – Iktīns, Kalikrats, Mnēsikls un citi. Pārbūvi vadīja tēlnieks Feidijs.

Atēnu akropole bija apbūvēta ar kulta celtnēm jau 7. – 6. gs. p.m.ē. Tagad nolēma no

o
opostīto atjaunot, uzceļot jaunus tempļus, uzstādot statujas un izveidojot vienotu ansambli, kura mākslinieciskās vērtības atklātos ne uzreiz, bet skatītājam pakāpeniski ieejot akropoles teritorijā. Šo domu var saprast tikai tad, ja ņem vērā, ka akropolē ik pēc četriem gadiem par godu dievietei Atēnai pilsētas iedzīvotāji rīkoja lielus svētkus. Tad notika zirgu un vieglatlētu sacīkstes, dziedoņu un muzikantu sacensības. Kad tas viss beidzās, sākās svinīgs tautas gājiens uz akropoli. To sauca par panatanejas gājienu, un tas noslēdzās akropoles augstākajā vietā ar dzīrēm. Šā
ā
ā gājiena dalībniekiem akropoles ansambļa pakāpeniska mākslinieciskā atklāsme kāpināja svinīgo noskaņojumu. Tādā veidā akropoli pārbūvēja reizē par nocietinājumu, milzīgu svētnīcu un sabiedrisku centru. Tā kā pēc grieķu mitoloģijas Atēnu pilsētas sargātāja un slavas vairotāja bija gudrības dieviete Atēna, tad viņai akropolē ar
r
rī tika veltīts visvairāk tempļu un statuju.

Akropoles jaunais plānojums bija asimetrisks, jo to nosacīja pakalna neregulārās kontūras un atsevišķu vietu nevienādais augstums. Ansambli ievadīja galvenie vārti jeb propileji (ap 448. – 432. g. p.m.ē., arhitekts – Mnēsikls). Tos veidoja divi doriskā stilā darināti portiki ar frontoniem un graciozām joniskām kolonnām ejā. Propileju uzbūvē bija iekļauti arī divi marmora sānu paviljoni, kuros atradās gleznu galerija (grieķu gleznotāju darbi) un, domājams, bibliotēka. Pa labi no propilejiem atradās uzvaras dieves Nīkes templis (ap 420. g. p.m.ē., arhitekts – Kalikrats), neliela, bet pēc būvformām harmoniska un skaidri izsvarota marmora celtne. Pēc tempļu tipa tas bija amfiprostils, kura slaikās joniskās kolonnas piešķīra tam greznu izskatu.

Akropoles augstākajā vietā pacēlās lielākais un skaistākais templis, kāds jebkad Atēnai bija uzcelts. To sauca par Partenonu (a
a
ap 448. – 432. g. p.m.ē., arhitekti – Iktīns un Kalikrats). Partenons bija arī visizcilākā grieķu klasiskā posma celtne un viens no lielākajiem sasniegumiem cilvēces arhitektūras vēsturē vispār. Tas bija 20 m augsts doriskā stila peripters, celts no marmora, un pacēlās uz trīs pakāpienu platformas. Visapkārt templim stiepās 10,5 m augstas kolonnas (8:17) ar kanelūrām. Dorisko kolonnu parastās proporcijas te bija mazliet izmainītas, padarītas vieglākas un graciozākas. Tāpat vieglāks bija arī antablements. Tāpēc Partenons uz Grieķijas zilo un dzidro debesu fona izskatījās viegls un cēls. Tas bija sl
l
lavinājums dievietei Atēnai. Tempļa iekšpusē bija telpa svētnīcai, kurā atradās Atēnas statuja un īpaša zāle ar četrām kolonnām, kur jaunās atēnietes auda Atēnai svēto tērpu, ko nesa svinīgajā panatanejas gājienā.

Vēlāk, jau ap 420. – 406. g. p.m.ē., pa kreisi no Partenona (kā pretstatu Partenona dižajai skaidrībai) uzcēla nelielu, bet asimetrisku un greznu templi – Erehtejonu (arhitekts nezināms). Tas bija celts joniskā stilā, arī no marmora, un veltīts diviem dieviem – Atēnai un jūras dievam Poseidonam. Erehtejons sastāvēja no divām dažādos līmeņos plānotām telpām – Atēnas svētnīcas un Poseidona svētnīcas. No trim pusēm to apņēma dažādas formas portiki, no kuriem viens (dienvidu pusē) tiek dēvēts par kariatīdu portiku, jo te kolonnu vietā pārsegumu tur kariatīdes – sešas garos peplos tērptas koru statujas. Kariatīdes ir samērā labi saglabājušās. Ļoti greznas bijušas Erehtejona portiku frīzes ar palmešu, rozešu un pērlinājumu virkņu vijumiem, ko papildinājušas zeltītas bronzas detaļas. Kopumā Atēnu akropoles ansambli caurstrāvoja cēls skaistums un svinīgs dižums, liela harmonijas izjūta.

* * *

Otrs pazīstams Mīrona darbs ir skulpturāla grupa “Atēna un Marsijs”, ko mākslinieks darinājis Atēnu akropolei. (Grupa saglaājusies romiešu marmora kopijās; Atēnas kopija glabājas Frankfurtē pie Mainas, Marsija – Romā, Laterāna muzejā). Te pretstatīti divi spēki – mierīgā, daiļā dieviete Atēna un meža dēmons ar zvēram līdzīgo seju un straujajiem žestiem. Mīts stāsta, ka Atēna izgudrojusi flautu, bet spēlējot dievietei piepūtušies vaigi un viņa redzējusi ūdenī, ka izskatās neglīta, par ko arī nimfas smējušās. Tad Atēna flautu nosviedusi zemē un nolādējusi instrumentu par to, ka tas izkropļo seju. Sīlens jeb meža dēmons Marsijs, par spīti Atēnas lāstiem, gribējis flautu pacelt. Tēlnieks uztvēris mirkli, kad notiek sadursme: Atēna dusmās novēršas no nepaklausīgā, un Marsijs strauji kāpjas atpakaļ. Grupa tēlaini pauž ideju par saprāta pārākumu pār stihisku dabas spēku.

* * *

Perikla laikmeta mākslas dzīvē centrālo vietu ieņēma Atēnu tēlnieks Feidijs. Viņš bija dzimis ap 500. – 490. g. p.m.ē. Par Feidija skolotājiem uzskata tēlnieku Hēgiju un gleznotāju Polignotu. Savos darbos Feidijs iedzīvinājis grieķu pilsoņa drosmes un pienākuma idejas, radījis vitālus, garīgi stiprus un skaistuma pilnus tēlus. Par visizcilākajiem tēlnieka darbiem savā laikā tika uzskatītas viņa milzīgās statujas: Atēnas tēls Partenonā, Zeva figūra Olimpijas templī un Atēnas statuja Atēnu akropoles laukumā. Visi šie darbi pilnīgi gājuši bojā, un tikai senās literatūras avoti un romiešu kopijas sniedz zināmu priekšstatu par šo skulptūru skaistumu.

Atēnas 9 m augsto statuju (465. – 455. g. p.m.ē.), kas greznoja akropoles centrālo laukumu, Feidijs bija atlējis bronzā, sarežģītajā gaistošā vaska tehnikā. Atēna šeit attēlota kā karotāja (grieķiski Promohos), ar bruņucepuri galvā un šķēpu rokā. Tēla plastiskās formas skaudras, tajās iemiesota Atēnu pilsētvalsts militārā varenība, tā bija valsts neuzvaramības simbols. Reizē figūra bija arī visa akropoles ansambļa vertikālā ass. Atēnas karotājas statuja ar apzeltīta šķēpa galu bija redzama no liela attāluma.

Otru Atēnas statuju Feidijs darināja Partenona templim (ap 438. g. p.m.ē.). Šeit dievietes tēlu mākslinieks traktējis citādi. Akropoles centrālajā laukumā stāvēja Atēna karotāja, šī, templim domātā, bija Atēna jaunava, Atēna sargātāja (grieķiski Partenos). Feidijs lieliski pārvaldīja ne tikai bronzas liešanas mākslu, viņš prata apstrādāt arī marmoru, prata radīt skulpturālu tēlu zelta un ziloņkaula tehnikā, ko mēdz saukt arī par hrizoelefantīnas tehniku. Divpadsmit metru augstā Atēnas sargātājas statuja modelēta no koka, pēc tam tās seja un apģērba nesegtās daļas (rokas un kāju pēdas) noklātas ar daudzām ziloņkaula plāksnītēm, turpretim apģērbs un ieroči lieti un kaldināti no zelta. Apģērba detaļas bija atlietas pēc attiecīgās formas un tad rūpīgi piestiprinātas pie koka stāva. Visas zelta daļas (aptuveni 2000 kg) bija noņemamas, jo tās ik pēc četriem gadiem tika nolemts pārsvērt. Statuja no tempļa dziļumiem raudzījās lepna un majestātiska. Tās sejas vaibsti bija stingi un mierīgi. Acis, inkrustētas no dārgakmeņiem, lūkojās vērīgi. Tā bija Atēnu augstākās varas personifikācija, pilsētas un tās bagātību aizstāve. Statujas smagās krokās krītošais un zeltā mirdzošais tērps sniedzās līdz zemei. Labajā izstieptajā rokā Atēna turēja uzvaras simbolu – Nīkes statuju, kreisajā šķēpu, bet pie kājām atradās vairogs.1

(1 Atēnas statuja stāvējusi savā templī gandrīz līdz mūsu ēras 4. gs. beigām, kad kristīgie pārvērta Partenonu par baznīcu. Pēc dažām ziņām, statuju it kā licis sadauzīt Romas imperators Konstantīns.)

* * *

Izcili mākslas darbi bija Partenona metopas, frontonu plastiskie veidojumi un skulpturālā frīze, kas stiepās visapkārt tempļa būvķermenim 160 m garumā. Pastāv uzskats, ka šos skulpturālos darbus Feidijs nav pats darinājis, taču bijis to vispārīgās ieceres, kā arī metu autors un darbu vadītājs. Šie Partenona skulpurālie veidojumi pārsteidz ar lielo skaitlisko daudzumu, motīvu daudzveidību un izpildījuma augsto meistarību.

Katras Partenona ārsienas metopas bija veltītas savai tēmai: uz austrumu sienas bija attēlota dievu cīņa ar gigantiem, uz rietumu – grieķu cīņa ar amazonēm, uz ziemeļu – ahajiešu kauja ar trojiešiem, bet uz dienvidu sienas – lapitu cīņa ar kentauriem. Visas 92 metopas izpildītas augstcilnī, to figūras tik tikko pieskaras fonam (metopas glabājas Londonā, Britu muzejā).

Apbrīnu gan laikabiedros, gan vēlāk mākslas pētniekos izraisījuši frīzes marmora cilnī cirstie skulpturālie veidojumi, kur attēlots panatanejas gājiens. Lai gan frīze nav pilnībā saglabājusies, tomēr ir konstatēts, ka šeit bijušas attēlotas 350 cilvēku un 250 dzīvnieku figūras (daļēji frīzes veidojumi glabājas Atēnās, Akropoles muzejā, daļēji Parīzē, Luvrā, daļēji Londonā, Britu muzejā). Te atklājas viss panatanejas gājiena krāšņums un daudzveidība. Gājiena priekšgalā soļo sporta spēļu uzvarētāji, jātnieki zirgos, brauc sacīkšu rati, garos, baltos tērpos svinīgā solī virzās priesteri, bruņās tērpti karavīri, mūziķi, spēlēdami flautas, jaunekļi un jaunavas ved upura vēršus, dzen aitu barus, bet aiz viņiem soļo grupa cilvēku, kas ved svētā kuģa modeli ar greznu violetā un dzeltenā krāsā darinātu plīvuru – dāvanu dievietei Atēnai. Pēc grieķu ticējumiem šādos svētkos, cilvēkiem neredzami, piedalījās arī dievi, tāpēc mākslinieks bija izcirtis arī tos. Dievu figūras bija novietotas virs ieejas templī un it kā nolūkojās visā šajā procesijā. Pland apmetņu vieglie audumi, dīžājas straujā solī apturētie zirgi, sirmgalvji māj ar olīvkoku zariem. Figūru raksturojumi, to kustības ir tik iespaidīgas un dabiskas, ka procesijas dalībniekiem tiešām varēja likties, ka gājiens kustas līdz ar viņiem. Ciļņi bija izkrāsoti. Galvenās krāsas – zils, tumši sarkans, vietām zeltījums, bet groži, zirgu pavadas un tērpu rotājumi bija darināti no apzeltītas bronzas.

Partenona centrālie skulpturālie veidojumi bija novietoti frontonos, un to sižeti saistījās ar mītiem par dievieti Atēnu. Galveno – austrumu frontonu rotāja Atēnas piedzimšanas aina. Kā vēstī mīts, Atēna piedzimusi no Zeva galvas. Uguns un metālapstrādes dievs Hēfaists ar sudraba cirvi pāršķēlis Zeva galvaskausu, un parādījusies Atēna mirdzošās bruņās un bruņucepurē. Feidijs šo ainu traktē kā lielu kosmisku notikumu. Kompozīcijas centrā – Zevs, kas sēž tronī varens un bargs, blakus viņam tikko piedzimusī meita un pārējie dievi. Starp viņiem arī saules dievs Hēlijs un mēness dieviete Selēne, kas ataulekšojuši zirgos, lai redzētu Atēnas piedzimšanu. Frontona labajā stūrī attēlotas viņu zirgu galvas, satrakotas, it kā putu šļakatas šķiežot. Stāsta, ka pirmo no tām mākslas vēsturē uzskatot par lieliskāko skulpturālo zirga galvu.

Rietumu frontonā attēlots Atēnas strīds ar jūras dievu Poseidonu par to, kurš no viņiem būs Atēnu aizbildnis. Kā stāsta mīts, strīdu vajadzējis izšķirt brīnumam, ko katrs no dieviem būs spējīgs sagādāt atēniešiem. Poseidons, piesizdams ar savu trīsžuburu zizli, licis no klints iztecēt ūdenim. Atēna savukārt ar šķēpa cirtienu radījusi olīvkoku – grieķu galveno zemkopības kultūraugu. Pārējie dievi atzinuši, ka Atēnas dāvana ir derīgāka cilvēkiem, un nodevuši viņas aizbildniecībā visu Atikas novadu ar tās pilsētu Atēnām. No šīm daudzfigūru kompozīcijām saglabājušās tikai dažas, turklāt stipri bojātas (atrodas Londonā, Britu muzejā). Spriest par Partenona frontonu skulpturālajiem tēliem var tikai pēc rekonstrukcijām. Tās zinātnieki veic, balstoties uz vēlāko laiku mākslinieku darbiem, kuros frontonu kompozīcijas atkārtotas, jo visi Partenona skulpturālie veidojumi bija neizsmeļama tēlu, kompozīcijas paņēmienu un motīvu krātuve vēlākajām grieķu tēlniecības, glezniecības un trauku gleznojumu meistaru paaudzēm.

Citēts no: Kačalova T. Mākslas vēstures pamati, I daļa. – R.: Zvaigzne ABC, 1995.

Lai gan interese par grieķu kultūru un mākslu pastāvēja kopš renesanses (XV gs.), zinātniska pieeja mantojumam radās tikai XVII gadsimtā pēc iepazīšanās ar seno Atēnu galvenā tempļa Partenona frontonu zīmējumiem (mākslinieks Ž. Karejs, 1674). XVIIIb gadsimtā sākās grieķu kolonijas Poseidonijas (Pestumas) pētījumi. Vācu mākslas zinātnieks Johans Joahims Vinkelmanis (1717 – 1768) uzrakstīja pirmo antīkās mākslas vēsturi (1764).

Izrakumi Grieķijā sākās XIX gadsimtā Aigīnā (1811) un Basās (1812). XIX gs. 40. gados tie turpinājās gan Atēnās, Delfos un Olimpijā, gan Egejas jūras salās, gan Mazāzijā (Pergamā, Milētā u.c.).

* * *

Kolonnas diametra attiecība pret garumu evolucionē no arhaikas druknuma (2:10 Hēras templī Pestumā) uz klasikas līdzsvaru (1,33:10 Atēnu Partenonā) un beidzot vēlīnā laikmeta eleganci (1:10 Atēnu Erehteja templī). Tomēr par arhitektoniskās idejiskās izteiksmības izcilākajiem piemēriem līdz pat mūsdienām uzskata grieķu klasikas perioda proporcijas.

* * *

Taču vispilnīgāko priekšstatu par grieķu iespējām sniedz Atēnu tempļi – visi celti grieķu demokrātijas visspožākā uzplaukuma laikā (V gs. p.m.ē.), kaut arī tie ir saglabājušies tikai drupās un izpētāmi pēc rekonstrukcijas.

Atēnu Partenons atšķiras no Pestumas tempļiem ar to, ka doriskā vienkāršība tajā papildināta ar figurālām kompozīcijām. Šis Atēnai – jaunavai veltītais templis ir Akropoles ansambļa galvenā ēka.2

( 2 Mūsdienās no Partenona saglabājusies vienīgi daļa kolonnu un antablements, uz vietas redzamas tikai dažas skulptūras, viss pārējais atrodas Eiropas muzejos, lielākā daļa – Britu muzejā Londonā.)

Akropole – antīko Atēnu citadele un svētnīca – atrodas uzkalnā, kas paceļas 156 m virs jūras līmeņa. Caur Propilejiem (437 – 432) – svinīgu balta marmora ieejas portiku – tālaika ceļinieks nokļuva Akropoles laukumā. Vispirms viņa uzmanību saistīja milzīgā Atēnas bronzas statuja (nav saglabājusies).1

( 1 Apraksts atbilst Pausanija (m.ē. II gs.) rakstam par Akropoli.)

Tās zelta šķēpa galu redzēja jūrnieki, kad tie tuvojās pilsētai. Mazliet pa labi no Atēnas atklājās Partenona (447 – 438) rietumu fasāde ar astoņām mirdzoša, zeltaina marmora doriskām kolonnām un smalki izveidotu antablementu ar izkrāsotiem triglifiem un metopām (šodien tie saglabājušies tikai tempļa dienvidu sienas antablementā). Tajos attēlota grieķu cīņa ar kentauriem. Temperamentīga, kaismīga, vietām traģiska ir šī cīņa. Daži grieķi krīt, kentauriem uzbrūkot. Citur grieķi uzbrūk. Dažviet nevar noteikt cīņas iznākumu. Frontonā figūras veidoja sarežģītu kompozīciju. Tā pazīstama tikai pēc rekonstrukcijas mēģinājuma. Tās centrā atradās Atēna un Poseidons, kas strīdējās par varu Atikā. Uzvarētāja bija Atēna. Apkārt centrālajām figūrām bija izvietoti pajūgi ar straujiem zirgiem. Pašos stūros, kā tas atbilda frontona kompozīcijas prasībām, bija redzamas guļošas figūras. Visas gaišās figūras izdalījās uz zili krāsota fona.

Uzkāpis pa tempļa pabūves kāpnēm, ceļinieks varēja aplūkot zemcilnī izveidoto frīzi, kas bija iemontēta celles ārsienā un citos doriešu tempļos nebija sastopama. Tempļa rietumu sienas ciļņi attēlo gatavošanos par godu Atēnai rīkotajiem svētkiem. Stalti jaunekļi ved zirgus, tos savalda, tālāk viņi sakārto apmetņus un sandales. Viens otrs jau uzkāpis zirgā un traucas uz priekšu. Atveidos tempļa ziemeļu sienā atkal redzami jātnieki, tikai šoreiz jau iekļauti gājiena ritmā. Zirgi auļo, jātnieki cenšas panākt cits citu. Tiem seko četrjūgi. Tad kustības spraigais temps palēninās, visi pāriet soļos. Atēnu vecākie pilsoņi nes olīvu zarus, jaunekļi uz pleciem pacēluši lielus ūdens traukus. Mūziķi pūš flautas, skandina liras, jaunieši dzen upurējamos vēršus. Visu šo rosību modri vēro procesijas rīkotāji. Tempļa austrumu pusē attēlota pašu svētku norise. Redzami priesteri, jaunavas ar groziem un traukiem un jaunavas – Atēnas tērpa audējas garos apģērbos (peplos), kuru vertikālās krokas atgādina Partenona kolonnu kanelūras. Stāv pilsētas cienījamākie pilsoņi. Troņos sēž dievi. Tie ir mazliet lielāki par mirstīgajiem. To vidū redzama Hēra, Atēna, Hēfaists, Poseidons, Apollons, Afrodīte u.c. Apgājis apkārt cellei, ceļinieks nokāpa no stilobata, lai aplūkotu austrumu frontona kompozīciju. Tā attēloja Atēnas piedzimšanu. Kā stāsta mīts, Atēna piedzimusi no Zeva galvas. Frontonā tā bija attēlota kā pieaugusi sieviete, kas strauji attālinās no sava tēva. Lidojošā Nīke gatavojās vainagot jauno dievieti. Dažas saglabājušās frontona figūras ļauj spriest, ka tās darinātas varenas, cēlas, to peplu krokas nav vertikālas, bet veido lokanu līniju grupējumus. Likteņa dievietes moiras ir maigas un sievišķīgas. Divu sēdošo un vienas guļošās moiras ķermeņi un paģērbi savijušies trauksmainā līniju plūdumā.

Tad ceļinieks attālinājās no tempļa, lai pavērotu ansambļa kopskatu, un tas bija iespaidīgs. Ne velti pie ansambļa izveides strādāja tālaika Atikas labākie arhitekti un tēlnieki: Iktīns (V gs. otrā puse p.m.ē.) cēla Partenonu, Mnēsikls (V gs. otrā puse p.m.ē.) – Propilejus, bet slavenais tēlnieks būvdarbu vadītājs Feidijs (starp 500. un 490. – 431. g. p.m.ē.) un viņa lielais palīgu pulks bija nodarbināti pie tempļa skulptūrām un ciļņiem. Atēnas statujas Akropoles laukumā un Partenona iekštelpās bija Feidija paša darbi.

Aptuvenu priekšstatu par joniešu tempļa smalkumu dod Partenona tuvumā esošais nelielais Erehteja templis (421 – 407) – sengrieķu arhitektūrā reti sastopama asimetriska celtne ar trīs ieejas portikiem. Īpatnējs ir arī tas, ka templis izvietots dažādos līmeņos. Dienvidu mazajā portikā kolonnu vietā stāv jaunavu tēli, tā saucamās kariatīdes. Kariatīdes ornamentiem rotātā nasta uz galvas veido kolonnu kapiteli. Pašu kolonnu aizstāj staltais ķermenis. Jaunavas uz savām galvām viegli, bez piepūles nes portika antablementu. Šis risinājums labāk nekā jebkurš cits piemērs pasaules mākslā atklāj racionālās domas un reālā vērojuma veiksmīgu sintēzi. Maigās jaunavas stāv taisni un nelokāmi. Mierīgas dailes pilnas ir jaunavīgās sejas ar lepno un kautrīgo skatienu, kas ietekmē vēl šodien, lai gan ortodoksālie monoteisti (turki vai kristīgie) šīs sejas un arī figūras sakropļojuši (kariatīdēm nav roku).1

( 1 1952. gadā Itālijā, Tivoli (20 km no Romas), atrastas šo skulptūru kopijas, kas ļauj spriest par Akropoles kariatīžu roku stāvokli.)

Viņas ir sešas – tas ir spēka un daiļuma skaitlis. Arī Erehteja tempļa austrumu portikā, kas ved uz Atēnas templi, sešas augstas, staltas, jaunavīgi tievas joniešu ordera kolonnas (saglabājušās tikai 5) stāv vienā rindā. Sešas kolonnas (1+4+1) redzamas arī ziemeļu portikā, kas ved Poseidona svētnīcā. Tādējādi grieķu tempļa tradicionālais kolonnu vainags Erehteja templī reducēts līdz trim portikiem, lai uz tā rēķina iespējami palielinātu iekštelpu tilpumu.

Arī šā tempļa apdare bijusi polihroma. Taču Erehteja templī polihromija radās, nevis celtnes daļas apgleznojot, bet izmantojot pamatmateriāla – marmora divus paveidus: dzeltenīgi balto Penteles marmoru un tumšo, violeti melno Eleisīnas marmoru, tos papildinot ar apzeltījumu. Ziemeļu portika kapiteļos inkrustācijām bija izmantotas stikla pastas un bronza. Grieķu lielo tempļu grandiozitātes skaistumu te aizstāja intīms daiļums, un radās arhitektūra, kuras formas skatītājs varēja uztvert kā IV gs. sākumam raksturīgu individuālu domu un emociju atspulgu mākslā.

Kaut arī Akropoles arhitektūrā izkoptās struktūras un detaļu formas tika lietotas Grieķijā arī turpmāk, Akropoles ansambļa izveides pamatā liktais (pirmo reizi arhitektūras vēsturē realizētais) vienotais plāns netika atkārtots, jo bija piemērots tikai Akropoles apstākļiem.

Citēts no: Berns Makneils E., Lerners R., Mičems St., Ralfs Lī F. Pasaules civilizācijas – Senie laiki, I sējums. – R.: RaKa, 1998.

Grieķu mākslā izpaudās arī nacionālais dzīvesveids. Tās mērķi bija ne vien estētiski, bet arī politiski: mākslai vajadzēja simbolizēt cilvēku lepnumu par savu pilsētu un stiprināt viņu kopības apziņu. Piemēram, Atēnu Partenons bija templis, kurš veltīts dievietei Atēnai – viņa pārzināja pilsētas sabiedrisko dzīvi. Uzceļot skaistu svētnīcu, ko dieviete varētu bieži apmeklēt, atēnieši apliecināja pieķeršanos savai pilsētai un pauda cerības, ka te ilgi valdīs labklājība.

* * *

Pēc pašu seno grieķu domām, visizcilākais grieķu tēlnieks bija Feidijs (apm. 500. – apm. 432. g. p.m.ē.). Viņa slavenākie meistardarbi bija Partenona Atēnas statuja un Olimpijas Zeva templī novietotā Zeva statuja. Viņš ir arī Partenona ciļņu autors. Viņa darbiem ir raksturīga ieceres vērienība, patriotisms, proporcionalitāte, cildenums un atturība.

Citēts no: Pāvulāne V. Sengrieķu pasaule klasiskajā un hellēnisma laikmetā, 7. nodaļa. – R.: Zvaigzne ABC, 1999.

Arhitektūra un tēlotāja māksla. Klasiskajā laikmetā krāšņi uzplauka grieķu, īpaši Atēnu arhitektūra un tēlotāja māksla. Galvenais sabiedrisko celtņu veids arī 5. – 4. gs. p.m.ē. bija templis. Tomēr daudz vairāk nekā agrāk tika celtas laicīgas celtnes. Atēnu Akropolē tika radīts viens no senās pasaules diženākajiem arhitektūras ansambļiem. To kopīgi veidoja daudzi speciālisti, bet darbus vadīja un lielu daļu statuju un reljefu veidoja Perikla draugs Feidijs. Lieli nopelni ansambļa izveidošanā bija pašam Periklam, kurš deva ierosmi, panāca, ka celtniecības vajadzībām tika piešķirta daļa no iemaksām Pirmās Atēnu jūras savienības kasē, gādāja par to, lai celtniecības darbi sekmētos.

Akropoles ansambļa ievērojamākās sastāvdaļas bija templis Atēnai Jaunavai – Partenons, ieejas vārti ar kolonnām – propileji, templis senajam leģendārajam Atēnu valdniekam Erehtejam – Erehteions, uzvaras dievei Nīkei veltītais mazais templis, kā arī divas diženas statujas: Atēnas Jaunavas statuja Partenonā un Atēnas Karotājas statuja ārpus tempļa. Akropole bija kļuvusi par pilsētas māksliniecisko un reliģisko centru, te glabājās Pirmās Atēnu jūras savienības kase, svētkos turp devās svinīgas procesijas, to apbrīnoja Atēnās iebraukušie svešzemnieki.

Citēts no: Pāvulāne V. Hrestomātija. Sengrieķu pasaule klasiskajā un hellēnisma laikmetā, 7. nodaļa. – R.: Zvaigzne ABC, 1999.

Perikla runa Atēnu tautas sapulcē Tukidīda atstāstījumā.

(..) bez citiem ienākumiem pilsētā katru gadu ienāk 600 talentu sabiedroto nodevu veidā. Turklāt Akropolē glabājas 6000 talentu sudraba monētās. Kopējā naudas summa Atēnu kasē sasniedz 9700 talentus. (..) Bez tam kasē glabājas vēl monētās nepārkalts zelts un sudrabs no privātpersonu un valsts veltījumiem un dažādi sakrālie trauki [procesijām un sacensībām], dārgi priekšmeti no mēdiešu [persiešu] karalaupījuma un tamlīdzīgas lietas ne mazāk kā 500 talentu vērtībā. Bez naudas un dārgumiem Akropoles tempļos galējas nepieciešamības gadījumā atēniešu rīcībā ir vēl ievērojami dārgumi citās svētnīcās, tāpat pašas dieves zelta tērps [pēc Perikla vārdiem, uz šīs statujas bija 40 talentu tīra zelta]. (..) Kas attiecas uz militārajiem spēkiem, tad Perikls saskaitīja 13 000 hoplītu [bez karavīriem garnizonos un 16 000 vīriem, kas sargāja pilsētas mūrus]. (..) Atēnu kavalērijā, kā norādīja Perikls, bija 1200 jātnieku [kopā ar loka šāvējiem zirgos]; bija 1800 kājnieku loka šāvēju. Karakuģu skaits bija 300 triēras.

Citēts no: Universāls palīgs skolēniem – Literatūra, Māksla. – R.: Juventa, 1997.

Partenonu (grieķiski Parthenon no parthenos – jaunava) vienu no grieķu arhitektūras šedevriem – dievietes Atēnas Partenas templi – 5. gs. p.m.ē. cēluši Iktīns un Kallikrats. Tas atradās Atēnās, pašā slavenākajā un bagātākajā Grieķijas pilsētā, izvietojoties tās nocietinātajā daļā – Akropolē. Par savu izcilāko tēlnieku grieķi uzskatīja Feidiju, kura skulptūras greznoja Partenonu, taču laika gaitā tās visai ievērojami cietušas. Vislabāk saglabājusies 160 m gara frīze. Tajā tēlotas sievietes ar palmu zariem – miera simbolu, meitenes garos tērpos, dzenot upurdzīvnieku, sirmgalvji un jātnieki, kas svinīgā gājienā dodas uz dieves Atēnas templi.

Laikabiedri par skaistāko Feidija darbu uzskatīja viņa darināto Atēnas Partenas statuju, kas atradās templī. Dievietes galva, kakls un rokas bija izgatavotas no ziloņkaula plāksnītēm, bet mati, apģērbs, vairogs un bruņucepure – no zelta plāksnītēm.

Citēts no: Gombrihs E. H. Mākslas vēsture. – R.: Zvaigzne ABC, 1997.

Grieķu ciltis bija apmetušās uz dzīvi mazās pilsētvalstiņās – polisās – un ostu pilsētās. Starp atsevišķām kopienām laiku pa laikam izraisījās domstarpības un konkurences cīņas, taču neviena kopiena nebija tik spēcīga, lai uzkundzētos pārējām.

Šo pilsētvalstu vidū visizcilākā vieta mākslas vēsturē ir Atēnām Atikā. Un, kas vēl svarīgāk, tieši Atēnās visnozīmīgākā un visapbrīnojamākā revolūcija mākslas vēsturē nesa augļus.

* * *

Lielā grieķu mākslas revolūcija, kas ietvēra dabisko formu un perspektīvas atklājumu, norisa laikposmā, kas varbūt ir pats apbrīnojamākais visā cilvēces vēsturē. Tas ir laikposms, kurā grieķu pilsētu iedzīvotāji sāka apšaubīt senās tradīcijas un leģendas par dieviem un bez aizspriedumiem iedziļināties lietu dabā. Tas ir laikposms, kad radās grieķu zinātne – šā vārda mūsdienu izpratnē – un filozofija un kad no Dionīsa kulta izveidojās grieķu teātris. Tomēr mums nav jāiedomājas, ka tālaika mākslinieki piederēja pie pilsētu inteliģences aprindām. Bagātnieki, kas pārvaldīja šo pilsētu dzīvi un brīvo laiku pavadīja tirgus laukumos, nerimtīgi diskutējot, un varbūt pat dzejnieki un filozofi uz tēlniekiem un gleznotājiem lielākoties noraudzījās no augšas kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Mākslinieki paši ar savām rokām pelnīja sev iztiku, turklāt bieži vien smagā fiziskā darbā. Netīri, nosvīduši viņi nopūlējās savās darbnīcās kā vienkārši melnstrādnieki, tāpēc “smalkā” sabiedrība viņus neuzskatīja par sev līdzīgiem. Lai nu kā, grieķu mākslinieku ieguldījums savas pilsētas sabiedriskajā dzīvē tomēr bija nesalīdzināmi nozīmīgāks par jebkura ēģiptiešu vai asīriešu amatnieka devumu, jo lielākā daļa grieķu pilsētu, īpaši Atēnas, bija demokrātijas, kurās bagāto snobu nicinātajiem darbarūķiem tomēr tika atļauts daļēji piedalīties pilsētas pārvaldē.

Tieši šajā laikposmā, kad Atēnu demokrātija bija sasniegusi visaugstāko attīstības līmeni, grieķu māksla piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Pēc persiešu karaspēka sakāves atēnieši Perikla vadībā sāka atjaunot sagrautās celtnes. 480. gadā priekš Kristus persieši bija izlaupījuši un nodedzinājuši uz svētajām Atēnu klintīm celtos grieķu tempļus jeb Akropoli. Nu tos vajadzēja atjaunot, šoreiz no marmora, tik diženus un krāšņus, kādus neviens vēl nebija redzējis. Perikls nebija snobs. Sengrieķu avotos atrodamas ziņas, ka pret māksliniekiem viņš izturējies kā pret sev līdzvērtīgiem. Arhitektu, kuram Perikls uzticēja tempļu plānošanu, sauca par Iktīnu, un tēlnieku, kuram uzdeva izveidot dievu skulptūras un pārraudzīt iekšējās apdares darbus, – par Feidiju.

Feidija slava ir dibināta uz darbiem, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Taču ir svarīgi iztēloties to izskatu, jo mēs pārāk ātri tiecamies aizmirst, kādam nolūkam tolaik vēl kalpoja grieķu māksla. Bībelē mēs lasām, kā pravieši cīnījušies pret elkdieviem, taču nekādi konkrēti priekšstati ar šiem aprakstiem mums parasti nesaistās. Svētajos Rakstos ir daudz fragmentu, kas līdzīgi šim no Jeremijas grāmatas ņemtajam (Jer. 10: 3-5):

“Jo pagānu tautu elka dievu iestādījumi un svinīga kalpošana tiem ir tikai tukši nieki: elks pats jau ir tikai mežā cirsts koka gabals, tas ir lietpratēja rokas ar cirvi un grebli izveidots koka darinājums. Viņš to izgrezno ar sudrabu un zeltu, piestiprina ar naglām, tās iesizdams ar kaukli (āmuru), lai tas nešķobās. Tie ir kā putnu biedēkļi sakņu dārzā, tie nerunā, tie jānes rokās, jo tie paši nestaigā. Nebīstaities no tiem, jo tie nevar kaitēt, bet arī ko labu darīt nav viņu varā.”

Jeremija šeit domājis no koka un dārgmetāliem darinātos mezopotāmiešu elkdievus. Taču pravieša teiktais gandrīz vārds vārdā attiecināms arī uz Feidija darbiem, kas tapuši tikai pāris gadsimtu pēc viņa nāves. Aplūkojot lielajos muzejos izstādītās klasiskās grieķu marmora statujas, mēs pārāk bieži aizmirstam, ka starp tām ir arī Bībelē pieminētie elkdievi, ka cilvēki tos pielūdza un upurēja tiem, upurēšanas rituālus papildinot ar maģiskām lūgsnām, un ka tūkstošiem vai varbūt desmitiem tūkstošu elku pielūdzēju tiem tuvojušies ar cerībām un bijību sirdī – prātodami, kā pravietis raksta, vai šie dievu tēli tomēr nav arī pašu dievu iemiesojums. Antīkās pasaules statuju bojāejas īstais cēlonis bija tāds, ka kristieši pēc uzvaras pār pagāniem uzskatīja par svētu pienākumu sadauzīt sīkās drumslās visas viņu statujas. Mūsu muzejos redzamās skulptūras pa lielākai daļai ir tikai romiešu valdīšanas laikā darinātas otršķirīgas kopijas, suvenīri ceļotājiem un kolekcionāriem vai arī rotājumi savrupmāju dārziem un sabiedriskajām pirtīm. Mums jābūt ļoti pateicīgiem romiešiem par šīm kopijām, jo tās dod kaut vai attālu priekšstatu par slavenajiem grieķu mākslas darbiem; taču, ja neņemsim talkā iztēli, šie neveiklie atdarinājumi var nest arī daudz posta. Galvenokārt tieði šīs kopijas ir atbildīgas par plaši izplatīto aizspriedumu, ka sengrieķu māksla ir bāla, neizteiksmīga un nedzīva un ka statujas ar savu krīta balto krāsu un tukšo acu skatienu atsauc atmiņā vecmodīgas zīmēšanas stundu. Tā, piemēram, romiešu atdarinātā Atēnas Partenas statuja, kuru Feidijs bija izveidojis šīs dievietes svētnīcai Partenonā, patiešām neliekas necik iespaidīga. Tādēļ mums jāķeras pie seniem aprakstiem un jāmēģina iztēloties tās oriģināls: milzīgs, apmēram 11 metrus augsts koka tēls, kura apdarē izmantotas vērtīgas izejvielas, – bruņas un tērps bija no zelta, kailās ķermeņa daļas klāja ziloņkaula plāksnītes. Dievietes vairogu un bruņas rotāja koši krāsu akcenti, bet acis bija veidotas no krāsainiem dārgakmeņiem. Uz zelta bruņucepures tupēja grifi, bet vairoga iekšpusē bija saritinājusies resna čūska. Čūskas acis, bez šaubām, arī iezīmēja mirdzoši dārgakmeņi. Ienākot templī un sastopoties aci pret aci ar šo milzu statuju, senais cilvēks droši vien jutās satriekts un dziļas bijības pārņemts. Atēnas vaibstos neapšaubāmi izpaudās arī kaut kas mežonīgs un primitīvs, un šīs īpašības ļaužu prātos droši vien saistījās ar mūžseno māņticību, no kuras brīdina pravietis Jeremija. Taču primitīvie priekšstati par dieviem kā briesmīgiem dēmoniem, kas mājo šo dievu tēlos, tolaik jau bija sākuši zaudēt savu nozīmi. Atēna Partena, kādu to redzējis un savā skulptūrā iedzīvinājis Feidijs, ir ne tikai elkdieva tēls. No senajiem avotiem mēs zinām, ka šai statujai piemitis tāds diženums, kas ļaudīs izraisījis pavisam citādu nojēgu par viņu dievu raksturu un nozīmi. Feidija Atēna atgādināja cēlu cilvēcisku būtni. Viņas spēks vairāk meklējams skaistumā, nevis maģiskā varā. Feidija laikabiedri apjauta, ka viņa māksla Grieķijai devusi vēl nebijušu dievišķuma koncepciju.

* * *

No visiem līdz mums nonākušajiem grieķu mākslas darbu oriģināliem šo jauno prasmi vislabāk, iespējams, apliecina Partenona skulptūras. Partenons tika pabeigts gadus divdesmit pēc Olimpijas tempļa, un šajā īsajā laika sprīdī māksliniekiem izdevies atrast daudzu māksliniecisku problēmu veiksmīgu risinājumu. Mēs nezinām, kas ir šā tempļa skulptūru autori, bet, tā kā svētnīcā novietotā Atēnas statuja ir Feidija rokudarbs, tad ļoti iespējams, ka arī pārējās skulptūras tapušas viņa darbnīcā.

56. un 57. attēlā parādīts fragments no marmora frīzes, kura rotāja tempļa iekšsienu augšmalu un kurā bija atainota ikgadējā Atēnas svētku procesija. Šo svētku laikā aizvien tika rīkotas arī dažādas sporta spēles un sacīkstes. Vienas no bīstamākajām bija kaujas ratu vadīšanas sacīkstes, kuru dalībniekiem vajadzēja mēroties veiklībā, lecot iekšā un ārā no četru kaujas zirgu vilktiem ratiem. Tieši šāds spēka un veiklības demonstrējums redzams 56. attēlā. Sākumā varbūt ir grūti orientēties šajā stipri bojātajā frīzes fragmentā. Tam ne tikai atlūzis gabals virsmas, bet arī pilnībā zudis krāsojums, uz kura spilgtā fona, iespējams, labi izcēlušās cilvēku un dzīvnieku figūras. Mūsu acīm marmora struktūra un pienbaltā krāsa liekas tik brīnišķīga, ka mēs noteikti nevēlamies, lai to pārklātu krāsa, taču senie grieķi pat savu tempļu sienas izkrāsoja spilgtās, kontrastējošās krāsās, piemēram, sarkanā un zilā. Taču, lai cik niecīga oriģināldarba daļa būtu saglabājusies, noraugoties grieķu skulptūrās, aizvien ir vērts pacensties nedomāt par to, kas zudis, lai jo lielāks būtu prieks par to, kas palicis. Pirmais, ko mēs šajā frīzes fragmentā ieraugām, ir četri zirgi cits aiz cita. Zirgu galvas un kājas ir pietiekami labi saglabājušās, lai mums rastos nojausma par meistarību, ar kādu tēlnieks iemanījies parādīt skeleta un muskuļu uzbūvi, nepadarot kopskatu smagnēju un nebaudāmu. Drīz vien mēs saprotam, ka tas pats acīmredzot bijis sakāms arī par cilvēku augumiem. Noraugoties frīzes fragmentos, mēs varam iztēloties, cik brīvas bijušas viņu kustības un cik skaidri izcēlušies viņu muskuļi. Perspektīva tēlniekam vairs nav radījusi lielu problēmu. Kaujas ratu vadītāja roka ar vairogu, tāpat kā kuplais spalvu pušķis pie bruņucepures un vējā plandošais apmetnis, ir apbrīnojami dabiski atveidots. Taču mākslinieks nav aizrāvies ar šiem jaunajiem sasniegumiem. Lai cik ļoti viņš būtu priecājies par jauniegūto prasmi pakļaut telpu un kustību, viņa vēlme padižoties nekādi neizpaužas uz āru. Dzīvības pilnās, enerģiskās grupas atveids lieliski iekļaujas svinīgajā procesijā, kas virzās pa Partenona frīzi. Tēlnieks ir saglabājis no ēģiptiešiem aizgūto kompozīcijas, kā arī ģeometrisko formu veidošanas prasmi, kas grieķu mākslā uzplauka pirms Lielās atmodas. Tā ir viņa nekļūdīgā roka, kas ikvienu frīzes detaļu padarījusi iederīgu kopējā noskaņā.

* * *

Lielā grieķu mākslas atmoda notika apmēram simt gadu laikā – aptuveni no 520. gada līdz 420. gadam priekš Kristus. 5. gadsimta beigās grieķu mākslinieki jau pilnībā apzinājās savu amata prasmi un to sāka novērtēt arī skatītāji. Lai gan augstmaņi vēl arvien uzskatīja māksliniekus par vienkāršiem amatniekiem un, iespējams, nicināja viņus, arvien vairāk cilvēku izrādīja interesi par viņu darbiem ne tikai tiem uzlikto politisko vai reliģisko funkciju dēļ. Cilvēki salīdzināja dažādu mākslas skolu priekšrocības, tas ir, dažādās pilsētās dzīvojošu mākslinieku atšķirīgās metodes, stilus un tradīcijas. Šis salīdzinājums un konkurence mākslinieku vidū mudināja viņus pielikt vēl lielākas pūles un radīja to stilu dažādību, kuru mēs apbrīnojam grieķu mākslā. Dažādi stili cits citam līdzās sāka pastāvēt arī arhitektūrā. Partenona celtniecībā izmantots doriešu orderis, bet vēlākajās Akropoles celtnēs jau parādījās joniešu ordera iezīmes. Joniešu un doriešu tempļu būves pamatprincipi ir līdzīgi, taču ēku kopskats un raksturs ir pilnīgi atšķirīgs. Vislabāk tas redzams Erehteja templī. Joniešu tempļa kolonnas nav tik masīvas un smagnējas kā doriešu templim. Tās ir līdzīgas slaidiem stiebriem. Arī kapitelis vairs nav vienkāršs nerotāts akmens bluķis, tas ir bagātīgi dekorēts ar volūtām katrā pusē – to uzdevums acīmredzot ir akcentēt siju balsta funkcijas. Joniešu orderī risinātie tempļi liekas daudz greznāki un graciozāki.

Tā pati graciozitāte un vieglums raksturīgs arī skulptūrām un gleznām, ko radījuši Feidija pēcteči. Tolaik Atēnu iedzīvotāji bija ierauti asiņainā karā ar spartiešiem, kas darīja galu šīs pilsētas un visas Grieķijas labklājībai. 408. gadā priekš Kristus īsa pamiera starplaikā nelielais izvaras dievietes Nīkes templis Akropolē tika papildināts ar balustrādi, kuras skulptūras un ornamenti rāda, ka mākslinieku gaume kļuvusi daudz izsmalcinātāka, kas atspoguļojas arī joniešu ordera formu izmantojumā. Skulptūras diemžēl ir stipri bojātas, tomēr es vēlētos raksturot vienu no tām, lai parādītu, cik skaista tā ir vēl joprojām, pat bez rokām un galvas. Tā ir viena no uzvaras dievietes statujām, un tajā redzama jauna meitene, kas pieliekusies, lai sasietu atraisījušos sandales auklu. Cik apburoši attēlota šī acumirklīgā apstāðanās un cik liegi bagātīgais tērpa krokojums iekauj daiļo stāvu! Šajos darbos mēs redzam, ka autoram jau ir bijis pa spēkam parādīt visu, ko viņš vēlas. Viņam vairs nav grūtību, attēlojot kustību vai perspektīvu. Šā viegluma un virtuozitātes dēļ viņš varbūt pat ir kļuvis nedaudz pašpārliecināts. Tēlnieks, kas darinājis Partenona frīzi, šķiet, nav pārlieku lauzījis galvu par mākslas būtību un par to, ko viņš dara. Viņš zināja, ka viņa uzdevums ir attēlot procesiju, un centās to paveikt, cik labi vien spēja. Viņš neapzinājās, ka ir dižs mākslinieks, kuru pat pēc vairākiem tūkstošiem gadu vēl aizvien pieminēs gan jauni, gan veci. Nīkes tempļa frīze, iespējams, iezīmē tieši šo attieksmes maiņu. Mākslinieks lepojas ar savām neierobežotajām spējām, un viņam ir pamats būt lepnam. Un tā 4. gs. pr. Kr. attieksme pret mākslu pamazām kļuva pilnīgi citāda. Feidija veidotās statujas bija izslavētas visā Grieķijā kā dievu attēli. 4. gadsimta izcilās tempļu statujas atzinību izpelnījās vairāk sava skaistuma dēļ. Izglītotie grieķi sāka apspriest gleznas un skulptūras, tāpat kā līdz šim bija apsprieduši eposus un lugas, slavēja mākslas darbu daiļumu vai arī kritizēja mākslinieka ieceri un izpildījumu.

Citēts no: Blūma D. Kultūras vēsture vārdos, jēdzienos un nosaukumos. – R.: RaKa, 2000.

Akropole – arhitektūras ansamblis Atēnās. Sagrauta grieķu – persiešu karā, atjaunota tēlnieka un arhitekta Feidija vadībā. Izcilākās celtnes – Propileji, Partenons, Erehteja templis.

Partenons (gr. Parthenōn < parthenos – jaunava) – antīkās arhitektūras piemineklis Atēnu Akropolē. Atēnas templis (celts 447 – 438 p.m.ē.; arhitekti Iktīns un Kallikrats). Dorisks marmora peripters (30,89 x 69,54 m; kolonnu augstums 10,43 m). Feidijs vadīja Partenona mākslinieciskās apdares darbus (apmēram 160 m gara frīze, frontoni, statujas, 92 metopas). 1687 Partenons tika sagrauts. Daudz tempļa skulptūru atrodas Britu muzejā.

Propileji (gr. propylaia) – sengrieķu celtnes tips; monumentāli vārti, ieeja ar kolonādi un simetriskiem portikiem. Raksturīgi antīkajā arhitektūrā, piemēram, Senajā Grieķijā uzeja Atēnu Akropolē (432 p.m.ē., arhitekts Mnēsikls).

Atēna (Athēnā) – kara, uzvaras, gudrības, zināšanu, mākslas un amatniecības dieviete sengrieķu mitoloģijā. Atēnu aizstāve. Seno romiešu mitoloģijā atbilst Minerva.

Atēnas, Senās, (Athēnai) – pilsētvalsts Senajā Grieķijā. Atēnu kultūras uzplaukuma laiks saistīts ar 5. gs. 2. pusi p.m.ē. (t.s. Perikla zelta laikmets), kad tika pabeigta Akropoles ansambļa veidošana.

Nīke (Nikē) – uzvaras dieviete sengrieķu mitoloģijā. Personificēja uzvaru kaujā. Nīkes vārdu bieži pievienoja Atēnas vārdam. Atēnu Akropolē Atēnai bija uzcelts Nīkes templis. Nīki attēloja kā jaunu sievieti ar spārniem, lauru vainagu rokās. Romiešu mitoloģijā Nīkei atbilda Viktorija.

Citēts no: Cīrule B., Ķemere I. Sengrieķu mīti. – R.: Zvaigzne ABC, 1998.

Atēna – karamākslas un gudrības dieviete

Atēna bija Zevam no viņa bērniem pati mīļākā. Reiz visu zinošās likteņa dievietes moiras Zevam bija darījušas zināmu noslēpumu: viņa sievai, gudrajai Metīdai, piedzims dēls, kuram lemts gāzt viņu no troņa un valdīt pasaulē. Lai izvairītos no tāda likteņa, Zevs Metīdu norija, pirms tai vēl šis bērns bija dzimis.

Pagāja kāds laiks, un Zevu sāka mocīt neizsakāmas galvassāpes. Zevs sauca palīgā savu dēlu – prasmīgo kalēju Hēfaistu – un pavēlēja, lai tas pārcērt viņam galvu un tā atbrīvo no galvassāpēm. Hēfaists tad cirta Zevam pa galvu, tā pāršķēlās, un Olimpa dieviem pavērās pārsteidzošs skats – no Zeva galvas izlēca viņa meita Atēna. Ar skaļu kaujas saucienu, spožu šķēpu vicinot, viņa veikli nolēca zemē Zeva priekšā. Pasaulē Atēna ieradās smagās bruņās tērpta un spožu bruņucepuri galvā. Zem viņas kājām sašūpojās lielais Olimps, pat zeme ievaidējās, bet plašajā jūrā sabangojās viļņi. Kareivīga, bet reizē arī daiļa un cēla, Atēna stāvēja sava tēva un nemirstīgo dievu priekšā, bet viņas acis izstaroja dievišķu gudrību. Tā sevi pasaulē pieteica Atēna – karamākslas un gudrības dieviete.

No Zeva galvas dzimusī Atēna varenībā un gudrībā līdzinājās Zevam. Viņa bija kā tiešs Zeva turpinājums, viņa ieceru un gribas izpildītāja. Un vairogs Atēnas rokās spēja iedvest pat vēl lielākas šausmas – it īpaši tad, kad uz tā parādījās briesmīgās gorgonas Medūzas galva, kam piemita milzīgs maģisks spēks, no kura baidījās pat dievi. Tāpat kā Zevs, arī Atēna labajā rokā mēdza turēt spārnoto uzvaras dievieti Nīki (gr. nīkē – uzvara).

Atēna bieži parādījās tur, kur risinājās kauja, lai palīdzētu varoņiem, vai nu tos glābjot, vai arī dodot gudru padomu. Prātīgās Atēnas parādīšanās kaujas laukā parasti iezīmēja kādu lūzuma brīdi. Dievietes iejaukšanās varēja nest gan mieru, gan karu. Dieviete bija klāt arī tad, kad bija jāpieņem kāds saprātīgs lēmums. Viņas varā bija arī naidīgās puses samierināt.

Taču dieviete Atēna bija gudra un prasmīga ne tikai karā. Savu gudrību viņa lika lietā, mācot mirstīgajiem ļaudīm dažādus amatus. Tāpat kā Prometejs, arī Atēna mācīja cilvēkiem celt mājokļus, jo tajos cilvēks bija mazāk pakļauts dabas stihijām. Bieži Atēnu dēvēja par pilsētu sargātāju. Trojas karā trojietes pielūdza Atēnu, lai tā pasargātu viņu pilsētu. Atēna bija daudzu pilsētu sargātāja, taču īpaši mīļa dievietei bija Atikas galvenā pilsēta Atēnas, kura nosaukta viņas vārdā un kuras dēļ Atēna reiz sastrīdējās ar jūras dievu Poseidonu. No tā laika, kad Atēna šajā strīdā uzvarēja, pilsētu rotāja olīvkoks, kas bija dievietes svētais koks. Bet Atēnas svētais putns bija pūce, kuras lielajās, skaidrajās acīs šķita atmirdzam dievietes gudrība.

Senākos laikos Atēnas pavadone bija vārna. Taču ar savu pārcentību vārna iemantoja dievietes dusmas un tika patriekta. Tas notika tā.

Fokīdas valdniekam Koronejam bija skaista meita Koronīda, pēc kuras veltīgi tīkoja daudzi precinieki. Kad reiz viņa pastaigājās gar jūras krastu, kaislīgā mīlestībā pret viņu iedegās Poseidons. Nemanīti izniris no jūras, viņš centās Koronīdu satvert, bet viņa izrāvās un skrēja, cik ātri vien varēja, tālāk projām no jūras krasta. Skrienot pa irdenajām smiltīm, viņas kājas nogura, un Poseidons gandrīz jau būtu viņu panācis, ja pēdējā brīdī nebūtu palīdzējusi Atēna. Viņa pārvērta Koronīdu par vārnu, un no tā laika šis putns kļuva par Atēnas pavadoni.

Uzcītīgi kalpodama savai glābējai, vārna pārcentās. Tas bija toreiz, kad Atēna bija uzticējusi Kekropa meitām sargāt grozu, kurā atradās mazais Erihtonijs. Atēna bija piekodinājusi nelūkoties, kas atrodas grozā, tomēr viena no meitām nenocietās un palūkojās. To redzēja vārna, kas sēdēja netālu vītola koka zaros. Viņa tūlīt aizsteidzās pie Atēnas un visu izstāstīja.

Pateicības vietā sadusmotā dieviete vārnu padzina un par savu pavadoni no tā laika izvēlējās nakts putnu pūci. Pūces acis ir arī pašai Atēnai.

Daudzas un dažādas prasmes cilvēkiem bija mācījusi gudrā dieviete Atēna. Viņa rādīja, kā savaldīt zirgus un iejūgt vēršus, taisīt kuģus un kaujas ratus, kā arī daudz ko citu. Bet no visām nodarbībām visvairāk Atēnai patika aušanas māksla, par kuru dieviete rūpējās īpaši. Tomēr, kā jau visi dievi, arī Atēna prasīja, lai viņa tiktu pienācīgā godā turēta. Atēna, tāpat kā Artemīda, bija jaunava, un nevienam nebija ļauts viņu skatīt kailu.

Reiz Atēnas dusmas izraisīja nimfas Hariklo dēls Teiresijs, kam nejauši gadījās noskatīties, kā dieviete kopā ar nimfu mazgājās skaidrajā avota ūdenī pie Helikona kalna, kur, medījot zvērus, bija iemaldījies arī Teiresijs. Diena bija karsta, un Teiresiju sāka mocīt slāpes. Viņš piegāja pie strauta, lai padzertos, un, pašam negribot, ieraudzīja to, kas viņa skatam bija liegts.

– Kāds dēmons tev, pašam par nelaimi, licis šurp nākt? – skaļi iekliedzās sadusmotā dieviete.

Līdzko viņa to bija izteikusi, pār Teiresija acīm nolaidās tumsa un viņš vairs neko neredzēja. Dieviete Atēna bija viņu sodījusi ar aklumu. Teiresija māte sāka vaimanāt un pārmest dievietei viņas dēlam nodarīto ļaunumu. Taču tas, kas bija noticis, vairs nebija labojams. Nimfu mierinādama, Atēna sacīja, ka tādu likteni Teiresijam lēmušas likteņa dievietes.

– Jel nebēdājies, dārgā nimfa, – sacīja Atēna, – jo tas, ko došu zaudējuma vietā, patiešām nebūs niecīgs atlīdzinājums. Turpmāk viņš būs pareģis, un viņu godās paaudžu paaudzēs. Pareģošanas mākslā viņš visus pārspēs. Viņš iemācīsies pazīt putnus – vai tie labu vēsta vai ļaunu vai tāpat vien spārnos pacēlušies. Vēl es viņam došu spieķi, kas līdzēs drošāk soļus spert, un ilgu mūžu nomērīšu. Bet pēc nāves Aīdā viņš atkal tiks celts godā.

No to laika aklais Teiresijs pareģoja gan dieviem, gan cilvēkiem.

Poseidons

Bet parasti jūras valdnieks Poseidons šķēla viļņus, sēdēdams ratos, kuros iejūgti skaisti zirgi garām zelta krēpēm. Tie bija strauji kā vējš. Kad skaistkrēpji zirgi, vedot Poseidonu, brāzās pa jūras viļņiem, jūras iemītnieki, priecīgi lēkādami, sveica savu valdnieku un arī pati jūra dievišķā priekā it kā pavēra viņam ceļu. Poseidons bija skarbs un varaskārs dievs. Ne vienmēr viņš bija ar mieru atzīt augstāko Zeva varu, jo uzskatīja sevi par līdzīgu Zevam cieņas un likteņa ziņā.

* * *

Jūras dievs Poseidons dažkārt mēdza uzsākt strīdu ar kādu no dieviem. Atikas galveno pilsētu Atēnas bija ļoti iemīļojusi dieviete Atēna. Taču reiz Poseidons iedomājās sacensties ar Atēnu par varu bagātajā Atikas zemē. Strīds ieilga, un dievi griezās pēc Zeva pēc padoma. Taču arī Zevs nevarēja izšķirties, kuram no viņiem pienākas vara. Tad Zevs izlemšanu uzticēja Atēnu dibinātājam – valdniekam Kekropam. Tas sacīja:

– Vara piederēs tam, kas dāvās šai zemei vērtīgāko dāvanu. Poseidons pacēla savu trijzari un izcirta klintī avotu. Klints pāršķēlās, un lejup aizvijās ūdens straume.

– Kopš šā brīža šeit uz mūžiem būs avots, – lepni sacīja Poseidons, būdams pārliecināts, ka neko labāku vairs pilsētai uzdāvināt nevar. Arī Atēna cēla savu šķēpu un cirta ar to zemē blakus avotam. Tajā pašā brīdī tur izauga mūžzaļais olīvkoks, kas bija kā nosēts ar augļiem. Valdnieks Kekrops par uzvarētāju atzina gudro Zeva meitu, kas solīja cilvēkiem pārticību. No tā laika par Atiku rūpējās un to sargāja dieviete Atēna

Persejs

Te pēkšņi atmirdzēja spoža gaisma, nošķinda ieroči un Perseja priekšā nostājās pati dieviete Atēna.

– Nebīsties, Zeva dēls, – sacīja dieviete, – tev priekšā vēl tāls ceļš, un daudz briesmu tevi sagaida, tāpēc tevi pavadīs dievu vēstnesis Hermejs. Kad tu nokļūsi pie Medūzas, neskaties viņai virsū, citādi tu pārvērtīsies par akmeni. Paņem šo spožo vara vairogu, kurā viss atspīd gluži kā spogulī. Kad tu tuvosies gorgonām, skaties vairogā.

To sacījusi, Atēna pazuda, bet tad ieradās Hermejs. Viņš parādīja Persejam ceļu un uzdāvināja asu jo asu zobenu, ar ko nocirst Medūzai galvu.

– Līdz gorgonām vairs nav tālu, – Hermejs sacīja. – Savā ceļā tu drīz sastapsi trīs aklas, bezzobainas, sirmas večas, ko sauc par grajām. Viņām visām trim kopā ir tikai viena acs un viens zobs, ko viņas lieto pēc kārtas. Atņem viņām aci un zobu un neatdod, kamēr viņas tev neparādīs, kā nokļūt pie nimfām. Šīs nimfas tev iedos spārnotas sandales, somu, kā arī Aīda burvju cepuri, kas padarīs tevi neredzamu.

* * *

Ilgs bija viņa lidojums pāri kalniem un mežiem, pāri zaļām ielejām un straujām upēm, pāri šalcošai jūrai, līdz beidzot viņš nokļuva līdz salai, kur mājoja briesmīgās gorgonas. Persejs nolaidās zemāk un ieraudzīja gorgonas guļam. Viņu tērauda zvīņām klātie ķermeņi mirdzēja saulē. Persejs pielavījās tuvāk Medūzai un, pats skatīdamies spožajā Atēnas vairogā, ar vienu cirtienu nocirta Medūzai galvu. No Medūzas izšļācās asinis, un reizē ar tām izlēca spārnotais zirgs Pēgass un milzis Hrīsāors. Persejs veikli sagrāba Medūzas galvu un, iebāzis to savā somā, pacēlās gaisā, lai lidotu atpakaļ uz mājām.

* * *

Perseja vectēvs Akrisijs, izdzirdējis, ka varonis atgriežas, aizbēga uz ziemeļiem, tāpēc Persejam vajadzēja sēsties valdnieka tronī un valdīt pār Argosu. Spārnotās sandales, somu un burvju cepuri viņš atdeva nimfām, aso zobenu – Hermejam, bet gorgonas Medūzas galvu saņēma dieviete Atēna. Viņa to piestiprināja pie sava vairoga.