Domraksts.
Pēra Ginta tēla raksturojums H. Ibsena lugā “Pērs Gints”.
Ievads. Pēra Ginta, savādnieka un klejotāja, atklāsme lugas gaitā.
Iztirzājums.
1. Pēra Ginta rakstura sliktās iezīmes, kas padara viņu citiem nepatīkamu un nepieņemamu:
1.1. sapņainums un lētticīgums,
1.2. melīgums,
1.3. neapdomīgums.
2. Pēra Ginta cilvēcīgās un patīkamās rakstura iezīmes.
3. Atziņas par nodzīvoto dzīvi un Pēra reakcija uz tām:
3.1. meža garu teiktais,
3.2. sīpola simbioliskums,
3.3. Dovres veča vārdi,
3.4. Kalsenā atziņa.
Nobeigums. Manas pārdomas.
Lugas gaitā Pēru Gintu pavada liela klejotāja un savāda cilvēka slava, sastaptie cilvēki ir dzirdējuši par viņu un viņa gaitām, bet tā pa īstam neviens viņu nepazīst.
Šis jauneklis dzīvo savā sapņu valstībā, kas citiem ir slēgta un nesaprotama. Pērs grib būt ķeizars, vēsturnieks, tirgotājs, pravietis un troļļu karalis, tās visas ir viņa mirkļa iegribas, kas noslāpst, kad uzrodas kāds interesantāks sapnis. Viņš domā, ka visu var sasniegt bez pūlēm un uzupurēšanās. Savu iedomu dēļ viņš ir gatavs mainīt krasi savu dzīvesvietu.
Slikti ir tas, ka Pērs nenojauš, ka, stāstīdams savus stāstus un tos uzdodams par īstiem, viņš iemanto neuzticama un melīga cilvēka slavu. Pēra dzimtajā pusē pat ir izveidojies teiciens: “Tik ātri, kā Pērs Gints nav melot spējis.” Tas gan viņnu īpaši nesatrauc un neliedz turpināt melot un uzdoties par svešiem cilvēkiem, tā izmantojot situāciju savā labā. Liels ir viņa gandarījums par vārdiem, ko dzird no arābu meitenēm, kurām viņš uzdevies par varenu pravieti. Meitenes viņam dzied slavas dziesmu:
“Pravietis labs, pravietis noskumis,
Cilts dēlu ļaunums to ir aizskāris!
Pravietis žēlīgs, to pielūdziet drīzi-
Un visiem viņš atvērs paradīzi!”
Savos lēmumos Pērs parasti ir neapdomīgs, tos viņš pieņem, emociju vadīts. Reti, kad emocijas palīdz pieņemt pareizo lēmumu sarežģītā situācijā, jaunekli tas neuztrauc. Ļoti bieži viņš atceras Lielā Līkā vārdus: “Tu vari iet apkārt, man šķiet.” Manuprāt, tie arī ir tas iemesls, kapēc galvenais varonis pazaudē pats sevi.
Pērs parāda savu cilvēcīgumu sarunā ar māti, kad viņa mirst. Viņš ir maigs, iejūtīgs un rūpju pilns, cenšoties salabt ar māti un atvieglot tās pirmsnāves mokas. Šo sirsnīgo momentu sabojā Pēra lūgums Namiķa sievai: “Tu apglabā māti ar godu! Man jāsteidzas projām, cik var.” Pērs arī cenšas būt laipns un gādīgs pret Solveigu, sarunu līmenī viņam tas izdodas, bet darbu-neizdodas.
Atgriezies savā dzimtenē, Pērs, citu mudināts, sāk pārdomāt savas dzīves jēgu un savu sūtību šajā pasaulē. Jo vairāk viņam par to jādomā, jo vairāk viņš sāk saprast, ka savu laiku izšķiedis veltīgi.
Pirmoreiz, viņš sadzird priedainē savu domu, sapņu, dziesmu, asaru un darbu nosodījumu par bezersoniski nodzīvoto dzīvi.
Simbolisks ir sīpols, ko viņš noloba un atklāj, ka tam nav kodola gluži ka viņam.
Pamatīgs trieciens ir Dovres veča vārdi:
“Kad tu gāji no Rodenas,
Tu gudrības vārdu sev paņēmi līdz.
Esi trollis tikai; un tad diezgan!”
Izrādās, ka viņš nekad nav bijis viņš pats, tas ir smags trieciens Pēram Gintam. Kalsenais norāda uz vienmuļību, uz jūtu trūkumu, viņam nepiemītot ne skumju, ne saltuma.
Manuprāt, viņš tā arī īsti nesaprata un nenožēloja savu rīcību, kam vajadzēja notikt pēc visām šīm atziņām no malas. Pērs Gints tā arī nepiepildīja sevi.