Cik ātri pagāja vasara. Tā pārbrauca pāri laukiem, mežiem un izgaisa nākotnē.
Rudens ir kā sētnieks, kurš ar savām vēju slotām noslauka pēdējos vasaras krāšņumus, bet septembris ir mēnesis, kad vasara atblāzmojas pēdējos saules staros, pirmajās rudens peļķēs un lietū.
Kāds rūgtums dvēselē, laikam tas ir no rūgtajiem dūmiem, kas nāk no dedzinātajām ugunskuros lapām. Lapas sēro par pēdējiem dzīves mirkļiem. Taču lapas apzinās, ka tās deva cilvēkiem pēdējās atmiņas par silto vasaru, jo daudziem cilvēkiem lapu dzeltena, sarkana nokrāsa asociējas ar svilinošu sauli un sarkanām ogām.
Ar katru mirkli dienas kļūst drūmākas un jau rudens pazīmes mēs varam sastapt debesīs, kas atspoguļojas pelēkajās peļķēs. Drīz vien salna ar savu ledus šķēpu caurdurs visas daiļās puķes un zaļo zālīti. Sāk likties, it kā kāds drūms mākslinieks pārkrāso visu pelēkajos un brūnajos toņos. Viss apkārt kļūst nedzīvs. Un liekas, ka laiks ir apstājies, sastindzis gaidot, kas būs tālāk. Dažreiz domājams, ka lietus ir noskalojis visas gaišās un saulainās krāsas. Sirds asaro, dzirdot skumjos un dzelošus lidojošo putnu pēdējos saucienus. Pēc dažām nedēļām viss apklust.
Tikai dienā mazliet aizkustina mazo bērnu smiekli un skaļie kliedzieni, skraidot viņiem pa peļķēm. Toties kā necenties iepriecināt sevi, laiks pilda savu darbu. Vējš kļūst aukstāks un naktīs, it kā jau piesaucot ziemu, bet toties vēl pavisam vientuļš, tas drāžas caur koku zariem un māju jumtiem. Taču visam ir savs laiks.
Ja labi padomā, tad rudens var ienākt arī katra cilvēka dzīvē. To mēs bieži vien saucam par vecumdienām. Tas viss ir līdzīgs rudens ainai, bet tas viss notiek cilvēka sirdī un dvēselē.
No vienas puses rudens mums it kā dod vēl mazliet ielūkoties vasaras pēdējos mirkļos, bet no citas padara mūs drūmākus un nedzīvākus. Liekas, ka kopā ar dabu iet bojā arī kaut kāda daļiņa no cilvēka un arī no viņa sirds.
Tātad rudens ir atmiņu laiks, kas ar katru gadu it kā izveido sev taciņu, lai pa to ienāktu cilvēka dzīvē un dvēselē. Ja ar katru rudeni atmirst kāda daļiņa no mums pašiem, pakāpeniski cilvēks tuvojas vecumdienām.
Var teikt, ka cilvēks ir līdzīgs lapai, kas aug un eksistē, nokrīt pie koka saknēm, lai satrūdētu un dotu iespēju nākamajā pavasarī uzplaukt jauniem pumpuriem, kas vēlāk pārvērstos par lapām. Tāpat arī cilvēks piedzimst un dzīvo, lai dotu iespēju piedzimt nākamajai paaudzei, bet, kad nomirst, atbrīvo ceļu nākamās paaudzes attīstībai. Mēs varam salīdzināt un teikt, ka mēs ar dabu esam cieši saistīti, un cilvēka dzīvē ir daudz rudens laiku, taču tikai viens maina cilvēku, bet rudens kā gadalaiks tikai sagatavo un tuvina īstajam rudenim.