1. Pēteris Plakidis
(1947)
“…un galvenais man ir nonākt līdz stāvoklim, kad zūd realitāte. Līdz tādai ilūzijai, ka tas, ko radu, patiešām ir ko vērts. Bez šīs apziņas acīmredzot nav iespējams. Būtu briesmīga liekulība sacerēt skaņdarbus, kas tev pašam nepatīk. Lūk, nonākt līdz tādai ilūzijai– tā ir neprāta forma…”
„Mans vienīgais kritērijs ir rakstīt tādu mūziku, kādu man gribētos dzirdēt pašam. Prasme, izglītība un gaume taču katram sava- es nevaru gaidīt vispārēju mīlestību.”
„Es esmu komponists kulinārs. Citu autoru mūziku klausoties, esmu gardēdis, pats savu sacerot- kulinārs.”
Vienīgais, kam komponists patiesi tic un kalpo, ir māksla. Mūzikas māksla. „Mans ideāls- kalpošana mūzikai. Lai arī kādās formās tas izpaustos, es ar lielu prieku jūtos kā šīs kundzes kalpone.”
„Galvenais – sekot pašam. Lai viss izdotos dabiski. Tāpēc dažādu laikmetu piespēlētās idejas savu iespēju robežās es cenšos pārkausēt savā individuālajā stilā, savā kausējamā krāsnī. Tikko manam stilam draud ielikšana “rāmītī”, aktīvi protestēju…”
Pēteris Plakidis (Laikraksts „Diena”)
1.1. Attīstības ceļš
Pēteris Plakidis- izcils latviešu mūzikas komponists, talantīgs un izsmalcināts pianists, kuram svarīgākais ir tas, lai muzicēt būtu interesanti. Atskaņotājmākslinieks, lielisks un atzīstams profesors Latvijas Mūzikas akadēmijā instrumentācijā un kompozīcijā, kā arī koncertmeistars.
Plakidis- uzvārds, kas neko neliecina par latviskumu. Tam ir vienkāršs izskaidrojums: komponista Pētera Plakida senči nākuši no antīkās kultūras zemes Grieķijas. Vectēvs bijis īsts grieķis, pēc amata – tirdzniecības aģents. Grieķu asinis ritējušas arī viņa vecmāmiņā, kura savā pasē tomēr uzsvērusi latvisko izcelsmi. Iespējams, no grieķu tautas mentalitātes Pēteris Plakidis paņēmies harmoniju, mieru un līdzsvarotību, ko nevar nepamanīt viņa radītajā mūzikā: skarbums, dramatisms, prieks, sāpes un viss pārējais te ir izsvērts, harmonisks veselums. Nevar nepamanīt, ka darbos tomēr ir latviešu mentalitāte.
Komponists ir pazīstams ne tikai kā lielisks savu skaņdarbu izpildītājs, bet arī kā savdabīgs klasikas un kolēģu jaundarbu interprets. Kā pianists komponists pazīstams arī ārzemēs- Zviedrijā, Malaizijā, Anglijā, Austrijā, Maskavā.
Komponists dzimis Rīgā 1947. gada 4. martā. Bērnībā komponists bijis kluss un noslēgts. Bija liels grāmatu lasītājs, ar vieglu galvu, bet tomēr vientuļnieks. Māte Džuljeta bijusi tulkotāja, studējusi klasiskās valodas.
Pirmo iepazīšanos ar mūziku komponistam devusi māte, kura ar savu dēlu četrrocīgi spēlēja Vēbera „Aicinājums uz deju”.
Mācījies Rīgas 49. vidusskolā, vēlāk Em. Dārziņa mūzikas vidusskolā kompozīciju pie komponista Ģederta Ramaņa. Šajā laikā komponists ar savu draugu, tagadējo muzikologu, Guntaru Pupu klausījās dažādu komponistu darbus, to starp Johana Sebastiana Baha, Jozefa Haidna, Roberta Šūmaņa un citu komponistu darbus. Dažkārt viņi devās uz ansambļa „Rīgas pantonīma” mēģinājumiem vai izrādi, kur komponists improvizēja. Tajā laikā komponista mūzika paliek spilgtāka, trauksmaināka un kontrastiem bagātāka, piemēram, viņa pirmā klavieru sonāte, ar kuru komponists absolvē mūzikas vidusskolu un kļūst par akadēmijas studentu.
1970. gadā pabeidz Latvijas Mūzikas akadēmijas kompozīcijas klasi pie Valentīna Utkina, pēc tam papildina zināšana asistentūrā no 1973.-1975. gadam. Strādājis par Nacionālā teātra (toreiz Akadēmiskā Drāmas teātra) mūzikas daļas vadītāju (1969–1974).
No 1974. gada komponists strādā konservatorijā, kur māca instrumentāciju un kompozīciju.
Būdams Latvijas Valsts konservatorijas students, jaunais mūziķis 22 gadu vecumā izpelnās lielu publikas uzmanību, sacerot skaņdarbu „Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem.” Par šo skaņdarbu komponists apbalvots ar diplomu Trešajā Vissavienības jauno komponistu darbu skatē. Šis skaņdarbs atskaņots arī Bulgārijā, Gabrovā. Ar šo skaņdarbu 1969.gadā viņš ienāk mūzikas dzīvē, rezumējot pieredzi un atverot sev priekšā nākotnes iespējas. Maskavā D. Šostakovičs noklausījies šo darbu, teica: „Turpiniet tik tādā pašā garā, tas būs labi!”
„Mēģināt komunicēt populārā veidā, radot ap mūziku intrigu. Katrai dziļai mūzikai piemīt daudzi slāņi, un jebkas jāspēlē tā, lai, virsējo slāni noklausoties, rastos vēlme to dzirdēt vēlreiz, tā atklājot kārtu pēc kārtas. Tāpēc pirmajai tikšanās reizei jābūt ieinteresējošai”(Pēteris Plakidis). Komponists uzskata, ka kopējs muzicēšanas process nodibina ciešāku cilvēcisko kontaktu. Tā ir saruna vairākos plānos – ne tikai ar publiku, bet arī ar kolēģiem. Bez vārdiem. Tas tiesa, un spilgtākais apstiprinājums tam ir sadarbība ar mecosoprānu Maiju Krīgenu: iesākumā tikai muzikālajai sadarbībai.
Vēlāk seko kāzas ar Maiju Krīgenu- populāru kamerdziedātāju- mecosoprānu, akadēmiskās operas un baleta teātra solisti. Viņiem piedzimst meitiņa Agate, kas jau ir liela. Daudzus gadus Pēteris Plakidis ir muzicējis duetā ar dzīvesbiedri, bet tagad Marija Krīgena ir aizgājusi no lielās skatuves un strādā par kamerdziedāšanas pedagoģi Mūzikas Akadēmijā, kur kopā rit viņas ar vīru, jo komponists strādā arī kā koncertmeistars.
1990. gadā sākas draudzība ar Amerikas klarnetes virtuozu Eriku Mandatu, kad viņu uzaicina uz Dienvidilinoisas universitāti Karbondeilā, kur komponists nostrādā vairākus mēnešus un pēc tam atgriežas Rīgā. Vēlāk top darbs „Night Conversations”- klarnetei un klavierēm, kā muzikāls veltījums šai draudzībai.
1991. gadā izveidojas trio- Eriks Mandats, Ivars Bezprozvanovs, Pēteris Plakidis- The Transatlantic Trio. Šis trio koncertē Eiropā, Amerikā un 1996. gadā ieraksta CD.
Savulaik bieži spēlēts kopā arī ar vijolnieku Andri Paulu un čellistu Ivaru Paulu, bet nesenākā pagātnē aizsākusies ir arī sadarbība ar vijolnieku Dzintaru Beitānu.
1982. gadā komponists ieguva Nopelniem bagātā mākslas darbinieka titulu, bet 1990. gadā Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, savukārt 1987. gadā viņam tika piešķirta Jāņa Ivanova prēmija. 1996. gadā komponists kļuva par Lielās mūzikas balvas laureātu (par skaņdarbu „Variācijas orķestrim”), balvas saņemšanas ceremonijā atskaņoja „Veltījums Haidnam”- flautai, čellam un klavierēm.
1997. gadā komponists atzīmē 50. gadu jubileju. Notiek dažādi koncerti, tiek publicētas intervijas, ir ieraksti radio un televīzijā.
1.2. Mūzikas portretēšana
Komponists ir patiesa un dziļa personība mūzikas dzīvē, kas māk cilvēkus priecēt ar mūzikas skaņām. Jau studiju laikos iezīmējās komponista īpatnējais mūzikas stils- konkrēts, reizēm paskarbs, taču patiess. Savos skaņdarbos komponists pietuvojies pašam sarežģītākajam- cilvēku jūtu dzīvei, meklējot arvien jaunas nianses un saskaņas. Komponista lielākā māka ir panākt lielu emocionālo spriedzi.
Groteska viņa mūzikā savijas ar humoru un ironiju. Mūzikā jokus komponists parāda meklējot trāpīgas tembru kombinācijas, anekdotiskus instrumentu dialogus, ironiskas faktūru sarunas, tādējādi izraisot smaidu klausītājos. „Bet, ja pamatā nav dabiska spontanitāte, visam būs mākslotības dvesma. Joku taisīšana zināmā mērā arī ir “māksliņa”, bet mans humors vairāk balstīts apstāklī, ka vispār esmu prātīgs cilvēks… Uz dzīvi skatos kā visi humoristi, kas ikdienā ir sadrūmuši, pikti, dusmīgi uz visu pasauli tikai tāpēc vien, ka viņiem jāsacer kārtējais humora gabals…” (Pēteris Plakidis)
Līdzās komponista pirmajam skaņdarbam, sekoja daudzi citi veiksmīgi opusi orķestra laukā, laba daļa kamermūzikas un kora darbi, ar kuriem viņš ieguvis dažāda veida balvas un atzinības. Viņa mūziku raksturo izkopta tehnika un liriskās izjūtas. Tās mijas ar dramatiskiem elementiem, konflikta asumu un skaudrumu. Orķestra valoda ir krāsaina, bagāta un krāšņa. Darbi ir pārdomāti ar dabiskām emocijām, kuras komponists vērtē augstu. Skaņu veidolu gūst tikai izkristalizēts materiāls. Atlasīts. Maksimāli koncentrēts. Tāpēc Pētera Plakida mūzika nevēstī, tā rezumē.
Lai gan muzikālajā izteiksmē komponists ir ļoti daudzšķautņains, visos daiļrades periodos skaidri jūtama klasicistiska līdzsvarotība. Mūzikas tēlainību caurstrāvo tiekšanās pēc psiholoģiskas konkrētības un polifona domas izklāsta, kas nereti oriģināli sintezējas ar liriskām, emocionāli spriegām atklāsmēm. Kopumā Pētera Plakida daiļrade aptver plašu dažādas ievirzes skaņdarbu klāstu gandrīz visos mūzikas žanros. Simfoniskajā mūzikā Pēteris Plakidis ir interesanti apvienojis neoklasicisma un romantiskas pasaules izjūtas stilistiku. Perfekta formas izjūta un neparasti muzikālās domas risinājumi, kas balstīti nebeidzamos koncertējošos dialogos faktūras vertikālē un horizontālē, bieži saistīti ar nedaudz askētisku, pārsvarā diatonisku un ļoti spilgtu melodiku, kurā regulāri ieskanas arī latviešu tautas mūzikai raksturīgas intonācijas (piemēram, skaņdarbā „Sasaukšanās” solistu grupai un simfoniskajam orķestrim un skaņdarbā „Dziedājums„ simfoniskajam orķestrim). Kora mūzikā un vokālajā kamermūzikā vairāk pārstāvēta psiholoģiski dramatiskās izteiksmes sfēra, nereti arī liriska intimitāte.
Komponista daiļradē aktuāla tēma ir daba. Savos simfoniskajos darbos komponists aizsāk jaunu domāšanas veidu- episki psiholoģisko simfonismu. Šie skaņdarbi raisās lēni, mierīgi un pakāpeniski. Ar šo domāšanas veidu rodas jauns periods komponista daiļradē- diatoniskais periods, piemēram, „Koncerts orķestrim un klavierēm”, kur izmanto senu polifonās variācijas formu.
Gan simfoniskajā, gan instrumentālajā kamermūzikā spilgti atspoguļojas arī Pētera Plakida muzikālā portretista talants, prasme nereti pieteikt ļoti asprātīgus un humora pilnus muzikāli tēlainos risinājumus (piemēram, „Mazs kanons un Multiplikācijas filma” flautai, obojai un klavierēm, „Veltījums Haidnam„ flautai, čellam un klavierēm, „Dziedoša prelūdija un dancojoša fūga” simfoniskajam orķestrim, „Vēl viena Vēbera opera” klarnetei un simfoniskajam orķestrim).
Komponista dzīves saturs ir muzicēšana ar domubiedriem, draugiem, mīļajiem. Koncerti ir komponista dzīves galvenie notikumi. Arī gatavošanās tiem ir viņa dzīves saturs. Par savu muzicēšanu Pēteris Plakidis saka tā: „Man ļoti patīk aktīvi muzicēt, un klavieres ir tas vienīgais, ko es protu daudzmaz spēlēt. Pats galvenais laikam ir tas tīri pirmatnējais muzicēšanas prieks, kas diemžēl mūsdienu apstākļos- radio, televīzija, skaņu ieraksti- mūzikas mīļotāju un mūzikas aprindās pamazām iet zudumā. Bet es domāju, tam vajadzētu atdzimt- varbūt kādā citā kvalitātē. Jānāk aktīvā muzicēšanas prieka renesansei.”(Pēteris Plakidis)
Starp komponista aktīvo muzicēšanu un kompozīciju ir smalkas sakarības. Tās ietekmē līdzsvarotās personības veidošanos. Starojošs, sabiedrisks, ironisks, nenogurdinošs sadzīvē, viņš ir noslēdzies no ārējiem iespaidiem savā mūzikā. Tas nozīmē, ka viņa cilvēka daba nav saistīta ar viņa mūziku. Viņa daiļrade nav mazāk jūtīga pret apkārtējo dzīvi. Galveno iespaidu uz to atstājusi mūzika pati. Mūzikā nav īpašu emociju izvirdumu, arī komponists pats sēžot pie klavierēm, neskrien naski cauri skaņdarbam, aizelsdamies no jūtu pārpilnības. Izpildot skaņdarbu komponists to pilnībā izjūt, milzu lomu piešķirot sintaksei. Meklē. Pētī. Viņš meklē skaņdarba prioritāti- galveno domu un tēlus. Reizēm viņš aiztur kādu mūzikas brīdi vienā emociju līmenī, ļaudams klausīties vēl iepriekšējo frāzi (jeb „spēle atpakaļ”, kā saka pats pianists). Un tieši šāds mūzikas emocionālais aspekts gūst vērtību, vispārinājuma spēku.
Interesanta ir komponista pierakstīšanas tehnika. Viņš jau sen būs visu izdomājis, kā skaņdarbam jāskan, bet partitūrā visu raksta pēdējā brīdī, līdz ar to viņš reti, kad uzskata, ka skaņdarbs bijis pabeigts līdz galam. Tāpēc dažus darbus viņš pārstrādā, piemēram, Klavieru trio. Tas liecina par komponista neatlaidību un augstām prasībām pret sevi un savu mūziku.
Pētera Plakida darbos raksturīgi ir skaņdarba it kā nepabeigtais nobeigums- daudzpunkts, klausītājam pašam dodot iespēju savās domās noslēgt skaņdarbu, kā kuram labāk patīk. „Katrs klausītājs no šīs mūzikas paņems sev vissvarīgāko, tobrīd visvajadzīgāko, katrs saklausīs savādāk. Bet nevienam nav liegts pēc tam sacerēt savu versiju par dzirdēto mūziku.”(Pēteris Plakidis)
Pēteris Plakidis savu mūziku sacer kā veltījumu, kā dāvanu, kā upurējumu. „Ja man pasūta skaņdarbu nepazīstamam mūziķim, sākas murgi. Man nepieciešams cilvēks, kuru es pazīstu, nevis vienkārši klarnete, oboja vai fagots. Es vienmēr iemīlos tajos cilvēkos, kuriem saceru mūziku. Man ir svarīga šī saskarsme.”
Komponists sevi pilnveidojis arī teātra un kino žanrā. Komponists meklē jaunas attiecības starp mūzikas un izrādes vai filmas materiālu. Viņš parāda izrādes noskaņu, paspilgtina emocionālās vietas un situācijas, izceļ zemtekstu, raksturo varoņus.
Par saviem veiksmīgākajiem darbiem komponists uzskata „Variācijas orķestrim”, bet kamermūzikā- „Bezmiegs”. Nozīmīgu vietu Pētera Plakida daiļradē ieņem kamermūzika. Ar šo žanru komponists iepazīstas jau studiju gados ar ciklu „Trejžuburis” („Sveces dziesma”, „Vēja dziesma”, „Svečtura dziesma”, 1967. gads, Imanta Ziedoņa vārdi), dziesmām „Lestenes kokgriezēji”(J.Petera vārdi), „Skumjā dziesma”, „Atvadvārdi”(Ojāra Vācieša vārdi) un citas. Katrai dziesmai ir filozofisks teksts. Iecienītākais dzejnieks ir Ojārs Vācietis, jo viņa dzeja esot vienkārša un konkrēta. Tieši Ojāra Vācieša dzejai esot visvieglāk pierakstīt mūziku. Ar šī dzejnieka dzeju komponista kontā ir ne tikai dziesmas, bet arī simfonija korim a cappella- „Nolemtība”. Komponists apzināti izvairās no vispārīga rakstura liriskas un dramatiskas solo dziesmas ar plastisku melodiju, vispārīgu formulu pavadījumiem. Sniedz maksimālu tēla konkrētību.
„Lielu nozīmi savās dziesmās es piešķiru instrumentālajai pusei- tai pusei, kuru parasti pieņemts dēvēt par pavadījumu, bet kuru man personiski negribētos nedz pārvērst par pavadījumu, nedz arī saukt par tādu. Jo mazāk nošu šajos tā saucamajos pavadījumos, jo svarīgāka katra no tām un lielāka atbildība jāizjūt par katru no šīm notīm.”(Pēteris Plakidis)
Dziesmās Pēteris Plakidis izmantojis ne tikai klavieres, bet arī citus instrumentus. „Liriskajā ciklā” katram tēlam piešķirta arī tembrāla individualitāte- oboja, klarnete ar kontrabasu, flautu… Šāds padziļinājums un apvaldītība komponista mūzikā saistās ar lielu spriegumu un nereti pat traģiskām apjausmām.
Viens no slavenākajiem darbiem, kas sarakstīts, kad komponists vēl bijis students ir „Mūzika klavierēm, orķestrim un timpāniem”(1969. gads). Šajā skaņdarbā komponists apvieno sonātiskumu, concerto grosso principus: pirmā vieta ir klavierēm, bet solo posmi atvēlēti arī timpāniem un kontrabasam. Attīstības saasinājumus parāda plaši, brīvi improvizējoši klavieru monologi.
1.3. Pēteris Plakidis
„Pēteris Plakidis ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kam muzicēt, tas ir dzīvot, viņam tas patiešām ir dzīvesveids. Pilnīgi neatkarīgi no tā, vai viņš spēlē savu mūziku vai klasiku, ko viņš sevišķi mīl, vai kāda sava kolēģa darbus- viņš muzicē, viņā ir īpaša izteiksmes brīvība. Tieši tāpat viņš raksta savu mūziku- ārkārtīgi brīvi, nepiespiesti. Viņš muzicē, kad raksta. Tas nav nekas samocīts, sadomāts, turklāt tā nekad nav vienkārši improvizēšana- nē! Ārkārtīgi intelektuāla tā mūzika ir. Šī īstā, dzīvā, dabiskā muzikalitāte- tā paņem katru reizi! Tie ir svētki, kad es klausos Plakidi.”
Ingrīda Zemzare, muzikoloģe
„Es saku ārkārtīgi lielu, sirsnīgu paldies Pēterim Plakidim par to, ka dziedu Šūbertu! Pēteris ir tas, kurš man ierādīja milzīgās debesis, ko sauc par kamermūziku. Pirmais solo koncerts man bija kopā ar viņu, pēc tam vēl citas programmas. Tā ir liela laime ar viņu kopā muzicēt, tā ir lieliska skola. Ļoti daudzas lietas viņš man ir iemācījis, un es ceru, ka vēl mācīs. Viņā ir tāda tīra, šķīsta, un gaiša stīga- un absolūti godīga, kas mūsdienās ir patiešām retums. Es šo cilvēku ārkārtīgi cienu. Es viņam novēlu daudz gara, iedvesmas radīt un radīt, spēlēt un spēlēt, un mūs apdāvināt- mums, sev un Dievam par prieku!”
Evita Raituma, soprāns
„Pētera Plakida mūzika jau ir klasika. Varbūt tas skan banāli, tomēr tās ir jau nezūdošas vērtības. Katru reizi, kad atkal to klausos, no jauna sajūsminos par visiem jaukajiem krikumiņiem un sīkumiņiem, katru reizi darbā, kas it kā jau ir jau zināms, pamanu ko citu un klausos ar arvienu lielāku sajūsmu. Tā tas ir kaut vai ar romantisko mūziku. Nu Pēteris ir Pēteris!”
Solvita Sējāne, izdevniecības Musica Baltica direktore
„Pēteris Plakidis ir ārkārtīgi iejūtīgs un delikāts pedagogs, nekad neuzspiež savu gribu, vienmēr ļauj izpausties, cik nu katrs varam un protam, rosina mūsu fantāziju augstākam lidojumam. Un tolerance laikam ir vārds, ar ko Plakidi visnotaļ var raksturot kā kompozīcijas pedagogu. Šķiet, neviens no viņa audzēkņiem nepateiks, ka- jā!- mans skolotājs spieda rakstīt tā, kaut es gribēju citādi, un galu galā sanāca slikti tāpēc, ka Plakidis bija izvēlējies nepareizo ceļu. Nē! Viņš pats mums rāda dažādas alternatīvas, mudinot arī pašiem meklēt vēl kādu, ko varbūt steigā neesam pamanījuši. Plakida skola ir elegance un vieglums! Bieži vien caur rotaļīguma prizmu. Zinot, ka Pēterim Plakidim aprit sešdesmit, ir pārsteidzoši klausīties viņa mūziku, kurā no vecišķuma nav ne smakas. Tajā vēdī svaigums un interese par to, kas notiek mūslaikos pasaulē. Tā nav iekonservēšanās kādā 20.gs vai latviešu mūzikas attīstības periodā- tā vienmēr ir skatīšanās kaut kur tālumā, aiz apvāršņa un- savā virzienā.”
Edgars Raginskis, kompozīcijas students
„Plakidis patiesībā ir ģeniāls cilvēks. Tas, ka viņš ir te starp mums tāds vienkāršs, vienmēr pieejams, draudzīgs un padomus neliedzošs, ir Dieva dāvana. Interprets viņš ir ne mazāk lielisks kā komponists! Cik mēs visus šos gadu desmitus esam smēlušies viņa padomus gan par viņa, gan citu mūziku! Pēteris spēj sajust mūzikā īpašas garšas, tā ir viņa unikalitāte. Piemēram, Mocartā viņš no dažām notīm izburs veselu operu! Viņš skaņdarbus skata ļoti analītiski- caur savu mācēšanu izprast kompozīciju. Līdz ar to viņš iemiesojas katrā komponistā un ir šī skaņdarba līdzautors. Tur jau ir viņa interpretācijas spēks. Es esmu laimīgs un lepns, ka mēs esam draugi un mums bijusi izdevība spēlēt četrrocīgi- turklāt daudz. Pēteris vienmēr jūt, ja neesi patiess, viņš tūlīt aizrāda- nē, nu šoreiz nebija! Un tad mēs mēģinām vēlreiz un uzķeram- ir! Tas ir ļoti skaisti.”
Aldis Liepiņš, pianists
„Cienu un apbrīnoju profesoru, viņa iedzimto inteliģenci. Viņš iedeva man saprati, ka čells nav solists, kuru klavieres tikai pavada, netraucējot tam izpausties. Katrs visvienkāršākais pavadījums ir jāklausās, jāsadzird, jāsajūt katra harmonijas krāsa un pagrieziens. Viņš man ir precīzi iemācījis, ka nekas nav mazsvarīgi, visam uzrakstītajam ir jēga un slīdēt tam pāri- tad labāk nespēlēt! Esmu izspēlējis visu, kas Pēterim rakstīts čellam; vienmēr kur braucot, iekļauju to repertuārā, jo viņa mūzika ir spilgta, asprātīga un publikas atsaucība ir viennozīmīgi pozitīva.
Visi jūtam laika ritumu, tomēr nevaru iedomāties, ka tādas vērtības kā Pēteris Plakidis kādreiz varētu izgaist. Tādēļ vēlu, lai viņš joprojām ir sprauns, asprātīgs, dzīvespriecīgs un dzirkstošs- kā jubilejas šampanietis!”
Ivars Bezprozvanovs, čellists.
Nobeigums
Pēteris Plakidis- izcila personība, interesants cilvēks, izcils mākslinieks un izcila daiļrade. Skaņdarbos ir dziļums, katrā ielikta noteikta doma, kas neatstāj cilvēku vienaldzīgu, tā ir meistarība. Komponists spēj ieklausīties katrā skaņā un pasniegt cilvēkam daudzpusīgu mūziku. Viņš ir tehniski un intelektuāli erudīts. Mūzika ir brīva no visa liekā, ārišķīgā, tai ir konstruktīva skaidrība, lakonisms. Tai ir smalka vienkāršība. Raksturīga melodisko līniju elegance, atturība, pielietojamo mūzikas izteiksmes līdzekļu rūpīga atlase, bet tomēr katrā skaņdarbā ir dziļi personiska emocionalitāte.
Pēteris Plakidis savu dzīves ceļu iet vienotā domā par latviešu mākslu, par latviešu mūzikas likteni kopumā. Komponists pieder pie tiem, kas sevi nepopularizēdams, klusām, bet pamatīgi un pārliecinoši virza tālāk Latvijas mūzikas attīstību, un viņa pieliktais spēka plecs ir aktīvs un stiprs ne tikai kā komponistam un interpretam, bet arī kā vērtētājam un domātājam.
Komponists vēl joprojām atrodas tadošajos meklējumos un nekad neapstājas pēc padarīta darba- tas ir meistars ar lielo burtu. Mūziķis profesionālis.
Jāteic, ka patreiz komponistu virza pasūtījums un izpildes datums, vajadzība pēc konkrēta opusa, jotas dod apziņu, ka tas tiešām ir reāli nepieciešams.
Izmantotā literatūra
1. „Izglītība un kultūra” 1995. gada 24. augusts
2. „Literatūra un māksla” 1987. gada 12. jūnijs, 1981. gada 6. februāris, 1984. gada 2. marts
3. „Literatūra. Māksla. Mēs. 1997. gada 6. marts- 13. martam
4. „Mūzikas saule” Nr.2, 2007
5. Laikraksts „Diena”
6. I. Grauzdiņa, Ē.Siliņš „Mūzika 9.-12.klasei”- Zvaigzne, 1998
7. I. Zemzare, G. Pupa „Jauno mūzika”, 1979
8. I. Zemzare, G.Pupa „Jauno mūzika pēc divdesmit gadiem” – Jumava, 2000
9. A. Darkevics, L.Kārkliņš „Latviešu mūzika”- Liesma, 1978
10. V. Kalniņa, A.Janevica „Latviešu mūzikas literatūra”- Zvaigzne, 1980
11. L. Kārkliņš „Simfoniskā mūzika Latvijā”- Liesma, 1990
12. N. Grīnfelds „Padomju Latvijas mūzika”, 1976
13. A. Siliņa, A. Siliņš „No Vītola līdz Ozolam”, Jumava, 2005
14. http://www.music.lv/Composers/
Pielikums
Skaņdarbu saraksts.
Pēteris Plakidis.
Vokāli simfoniskie skaņdarbi:
• “Strēlnieks”, poēma jauktajam korim un simfoniskajam orķestrim. V.Ļūdēna un tautas dziesmu vārdi (1970 gads- otrā redakcija 1972. gads),
• „Sarkanā”, jauktajam korim un orķestrim (1975 gads),
• „Dziesma vējam un asinīm”, mecosoprānam un simfoniskajam orķestrim (1991 gads),
• „Dziesma Latvijai/ Dziesma Malaizijai”, soprānam un simfoniskajam orķestrim (1995 gads).
Koncerti un citi simfoniskie skaņdarbi:
• „Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un klavierēm” (1969 gads).,
• „Koncerts orķestrim un klavierēm” (1975 gads).,
• „Leģenda” simfoniskajam orķestrim(1976 gads),
• “Sasaukšanās”, koncerts solistu grupai (piccolo flauta, oboja, klarnete, bass, mežrags) un simfoniskajam orķestrim (1977 gads),
• „Koncerts divām obojām un stīgu orķestrim” (1982 gads), (veltīts Vilnim Pelnēnam un Uldim Urbānam),
• Koncerts balāde divām vijolēm, klavierēm un stīgu orķestrim (1984 gads),
• “Dziedājums” simfoniskajam orķestrim (1986 gads),
• “Atskatīšanās” simfoniskajam orķestrim (1991 gads),
• „Concerto da camera”, stīgu orķestrim, divām aiz skatuves vijolēm un klavierēm (1992 gads),
• „Intrada” , klarnetei un simfoniskajam orķestrim (1992),
• “Vēl viena Vēbera opera” klarnetei un simfoniskajam orķestrim (1993 gads), (pēc Dānijas Zēlandes simfoniskā orķestra pasūtījums),
• „Dziedoša prelūdija un dancojoša fūga”, (1994 gads),
• „Variācijas orķestrim” (1996 gads),
• „Brīvdabas mūzika”, vijolei ar orķestri (2003 gads),
• „Pasticcio à la Rossini” čellam ar stīgu orķestri, (2006 gads),
• „Musica Jubilate” vijolei un stīgu orķestrim (2007 gads).
Instrumentālā kamermūzika:
• Improvizācija un burleska vijolei, čellam un klavierēm (1966 gads),
• „Pastorāle” flautai un klavierēm (versija arī divām klavierēm) (1972 gads),
• „Prelūdija un pulsācija” pūšam instrumentu kvintetam (1975 gads),
• „Divas variācijas” čellam solo (1976 gads),
• „Invencija Kvintas” divām klavierēm (1076 gads),
• „Detektīva epizode” vijolei, čellam, fagotam un klavierēm (1977 gads),
• „Divas skices” obojai solo (1977 gads),
• „Divas sienāža dejas” vijolei (1978 gads),
• „Trīs bērnu zīmējumi” vijolei, čellam un klavesīnam (1978 gads),
• „Daži tautiski motīvi” čellu ansamblim (1070 gads),
• “Romantiskā mūzika” vijolei, čellam un klavierēm (1980 gads),
• „Mazs kanons un Multiplikācijas filma” flautai, obojai un klavierēm (1981 gads),
• “Veltījums Haidnam” flautai, čellam un klavierēm (1982 gads),
• Balāde pūtēju kvintetam (1986 gads),
• „Meditācija” arfai (1990 gads),
• Mazs koncerts divām vijolēm (1991 gads),
• „Concerto da Camera” klavierēm un stīgu orķestrim (1992 gads),
• „Night conversations for clarinet and piano”/„Nakts sarunas” klarnetei un klavierēm (1992 gads),
• Pieci klavierskaņdarbi bērniem (1993 gads),
• „Bezmiegs” klarnetei, čellam un klavierēm (1997 gads),
• „Veltījums Brāmsam” klarnetei, čellam un klavierēm (1999 gads),
• „Gaistošas ainavas” flautai, divām koklēm un bajānam (2006 gads).
Vokālā kamermūzika:
• “Trejžuburis”, cikls mecosoprānam un klavierēm. I.Ziedoņa vārdi (1967 gads),
• „Skumjā dziesma” mecosoprānam un klavierēm (1967 gads),
• „Atvadvārdi” mecosoprānam un klavierēm (1967 gads),
• „Kas dimd, kas rīb” latviešu tautasdziesmas apdare , mecosoprānam un klavierēm (1967 gads),
• „Lestenes kokgriezēji” mecosoprānam un klavierēm (1967 gads),
• “Lirisks cikls”, balsij un instrumentālam ansamblim. L.Līvenas un K.Skujenieka vārdi (1973 gads),
• „Trīs Māra Čaklā dzejoļi” mecosoprānam un klavierēm (1975 gads),
• „Mazs diptihs” mecosoprānam un klavierēm (1975 gads),
• “Divas etīdes balsij bez pavadījuma un viens pavadījums bez dziedāšanas” K.Skujenieka un N.Kalnas vārdi (1976 gads),
• Valsis , mecosoprānam, čellu ansamblim un klavierēm (1978 gads),
• “Trīs O.Vācieša dzejoļi” balsij un klavierēm (1980 gads),
• “Divas dziesmas ar Raiņa dzeju” mecosoprānam un obojai (1981 gads),
• “Divas dziesmas ar L.Brīdakas dzeju” soprānam vijolei un klavierēm (1981 gads),
• “Ezers” kamerkantāte mecosoprānam obojai, angļu ragam un stīgu kvartetam, K.Skujenieka vārdi (1989 gads),
• „Divas lūgšanas” kontrtenoram (altam), diviem tenoriem un basam (1994 gads).
Skaņdarbi korim:
• „Vakara miers” jauktajam korim, (1971 gads),
• „Akmeņi Vidzemes jūrmalā” jauktajam korim, (1973 gads),
• „Rikšiem bērīti es palaidu” jauktajam korim, (1973 gads),
• „Ar dziesmu dzīvībā” jauktajam korim, (1979 gads),
• „Saulīt, mīļā māmulīt” latviešu tautasdziesmas apdare jauktajam korim (1979 gads),
• „Visu mūža dienu” sieviešu korim (1979 gads),
• “Div’ buramdziesmas” jauktam korim, J.Petera vārdi (1980 gads),
• “Fatamorgāna” cikls jauktam korim, Raiņa vārdi (1980 gads),
• „Vasaras vidus dziesmiņa” jauktajam korim, (1984 gads),
• „Aicinājums” sieviešu korim, (1985 gads),
• “Nolemtība” kora simfonija piecās daļās, O.Vācieša vārdi (1985-1986 gads),
• „In Memoriam” jauktajam korim, (1990 gads),
• „Rudenī” jauktajam korim, (1990 gads),
• „Mīstat linus, mīstītāji” sieviešu korim, (1994 gads),
• „Teiku ļaudis” vīru korim, (1994 gads),
• „Mūžība” jauktajam korim, (1998 gads),
• “Teiksma” kantāte jauktam un sieviešu korim, Raiņa vārdi (lugas “Uguns un nakts” prologs) (1988 gads),
• Divas tautas dziesmu apdares vokālam ansamblim vai korim un instrumentiem
• „Ad libitum” (1988 gads),
• „Baltijas jaunībai” jauktajam korim,
• „Domine Salvum Fac Populum” jauktajam korim,
• „Kam tu kliedzi, vālodzīte” sieviešu korim,
• „Svečturi” vīru korim,
• „Tavas saknes tavā zemē” jauktajam korim,
• „Vasariņai aizejot” vīru korim,
• „Zemes dēlam” jauktajam korim,
• „Zvana vārdi” jauktajam korim.
Mūzika bērniem:
• “Nelokāmais alvas zaldātiņš” simfoniska pasaka pēc H.K.Andersena pasakas (1983 gads),
• 1968–2002 gads, mūzika 38 izrādēm Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī, Rīgas Krievu drāmas teātrī, Valmieras teātrī, Liepājas teātrī, Rīgas leļļu teātrī, Latvijas Radio.
• 1970–1989 gads, mūzika 19 Rīgas kinostudijas dažādu žanru filmām.
• Arī dažādu žanru skaņdarbi bērniem, citu autoru darbu aranžējumi.