Piesārņošanas problemas Latvijā

1. Ievads; 2. Atkritumu saimniecība; 3. Radiācijas drošība un kodoldrošība; 4. Bīstamie atkritumi; 4.1 Kas ir bīstamie atkritumi?; 4.2 Kur rodas bīstamie atkritumi; 4.3 Mājsaimniecībā radītie bīstamie atkritumi; 4.4 Kā rīkoties ar majsaimniecības bīstamiem atkritumiem; 4.5 Bīstamo atkritumu pārstrades tehnoloģijas; 5. Atkritumi piekrastes joslā Latvijā; 6. Pasākumi par ciņu pret vides piesārņošanu; 7. Secinājumi;

1. Ievads

Pasaules vides piesārņošanas novēršana un samazināšana ir kļuvusi par mūsdienu globālajām problēmām. Mūsu planētas vides aizsardzības sistēmā šo galveno uzdevumu atrisināšanai ir nepieciešamas visu valstu pūles. Šī problēma saasinās sakarā ar piesārņošanas līmeņa palielināšanos un rada bīstamus draudus ne tikai da

a
abas videi, bet arī cilvēkai dzīvībai uz Zemes, jo ūdeņu, zemes un gaisa kvalitāte ir tieši saistīta ar klimata pārmaiņām, bet piesārņošana, piemēram, ar kodolaktīvām vielām – ar staru slimību un bīstamām ģenētiska rakstura izmaiņām.

Temas aktualitate: Latvijā šī problema arī ir ļoti aktuala, jo ir daudz uzņēmumus kuri nes draudus Latvijas videj, kā arī paši cilvēki, kuriem nav piejama informacija par apkartējas vides aizsardzību.

Es izvelējos rakstīt par šo temu, jo es bieži savā dzīvē saskaros ar tadu problemu: kad pastajgajos ar dr
r
raugiem, redzu patieši brinšķigos vietus, kur vienkarši var atpusties un pasedēt, bet izdarīt to nevaru, tapēc kā visur ir pudeles, papirs, iesaiņojumi. Gandrīz katru dienu dzirdu par piesarņojuma draudiem, par lecekta effektu, ūdens līmeņa paaugstināšanu un par jauniem slīmībam.

Šī tema ir
r
r aktuala netikai Latvijā, bet visā Pasaulē.

Darba mērķis: Izpētīt vides piesarņošanu Latvijā

Darba uzdēvumi:

1. Uzzināt kas tieši draud videi

2. Uzzināt kā var risināt šo problemu

3. Informēt kursa biedrus par Latvijas vides piesarņošanu

4. Ieinteresēt kursa biedrus piedalīties apkartējas vides aizsargašanai

Petīšanas metode: Teoretiskas literaturas analīze

Galvenie informativie avoti: Pamata ir izmantots internets un gramatas

2. Atkritumu saimniecība

Viena no galvenajām Latvijas vides politikas prioritātēm ir atkritumu saimniecība, īpaši esošo izgāztuvju radītais piesārņojums un jaunu izgāztuvju vietas izvēle un celtniecība.

1998.gadā LR Ministru kabinetā pieņemta “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998. – 2010. gadam”. Stratēģijas mērķi ir uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kā arī samazināt sadzīves atkritumu un izgāztuvju radīto negatīvo ietekmi uz vidi. Stratēģija paredz uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu kvalitāti un palielināt iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieejami šie pakalpojumi. Paredzēts pakāpeniski samazināt esošo sadzīves atkritumu iz
z
zgāztuvju skaitu. Pamatojoties uz šo stratēģiju, ir sagatavota investīciju programma “500-“ un uzsākta tās realizācija Ziemeļvidzemē.

Lai nodrošinātu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanu, ir sagatavots un Saeimā iesniegts likumprojekts “Par sadzīves atkritumiem”. Paredzēts sagatavot sekojošus Ministru kabineta noteikumus:

“Par sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonu būvniecības, apsaimniekošanas un slēgšanas kārtību”, “Par sadzīves atkritumu klasifikāciju”, “Par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju izsniegšanas kārtību”.

Apmēram 20% no atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Pašlaik VAD, sadarbībā ar Latvijas Iepakojuma asociāciju, notiek aktīvs darbs pi
i
ie iepakojuma likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas “Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu” ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi draudzīgā veidā.

Lai nodrošinātu projekta “Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešana Latvijā” darbību un veiktu Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvu prasībām, tiek realizēts ES PHARE finansēts projekts. Šī projekta rezultātā tiek sagatavoti ierosinājumi izmaiņām Latvijas likumdošanā par bīstamajiem atkritumiem, kā arī jauni likumdošanas akti, piemēram, “Par naftas produktu atkritumu apsaimniekošanu”, “Par bīstamas vielas saturošām baterijām un akumulatoriem.

3. Radiācijas drošība un kodoldrošība

Latvija ir iekļauta to valstu sarakstā, kuras piedalās atomenerģijas programmu pētījumos. Kaut gan nevienā valsts programmā nav paredzēts būvēt atomelektrostaciju Latvijā, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, tika turpināta zinātniski-pētnieciskā Salaspils kodolreaktora ekspluatācija. Tā kā vairs nebija pasūtījumu no bijušās PSRS Mašīnbūves ministrijas, kura iepriekš sedza ievērojamu daļu no ekspluatācijas izdevumiem, tad Kodolpētniecības centra darbinieki mēģināja pārorientēties uz tirgus pieprasītajiem pasūtījumiem.

No PSRS mantojumā saņemtais kodolreaktors bija novecojis un savu laiku nokalpojis, kura slēgšana ar katru gadu maksātu arvien dārgāk, bet iespējas saņemt ārvalstu palīdzību samazinātos. Tādēļ bija nepieciešams pieņemt stratēģisku lēmumu par šā reaktora tālāko likteni – to modernizēt vai sākt sagatavošanās darbus tā slēgšanai. Bez tam Salaspils kodolreaktorā nebija izveidota infrastruktūra darbībām ar lietoto kodoldegvielu, jo visu iepriekšējo ekspluatācijas periodu to sūtīja pārstrādei uz Krieviju.

1995.g. un 1998. gadā tika pieņemti lēmumi neturpināt kodoldegvielas iegādi un pēc rīcībā esošo krājumu izmantošanas kodolreaktoru slēgt. Vienlaicīgi Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums par reaktora nodošanu no Izglītības un zinātnes ministrijas bilances VARAM pārziņā. Kopumā Salaspils kodolreaktora demontāžas process varētu ilgt vairāk nekā 10 gadus un izmaksāt apmēram 25 miljonus latu.

Grūti salīdzināt Salaspils zinātniskā kodolreaktora bīstamību ar Lietuvā, netālu no Latvijas robežas, uzceltās Ignalinas AES bīstamību, tomēr pret Latviju izvirzītās starptautiskās prasības kodoldrošībā ir tikpat stingras. Tās nosaka Latvijas saistības, atbilstoši starptautisko līgumu, ES direktīvu, Starptautiskās atomenerģijas aģentūras prasībām.

Radiācijas drošībā un kodoldrošībā Latvijai izveidojusies laba sadarbība ar Zviedriju, Dāniju, Somiju, Vāciju un ASV. Eiropas reģionā šādas aktivitātes notiek, atbilstoši EU PHARE reģionālās kodoldrošības programmai, bet globālā mērogā – Starptautiskās atomenerģijas aģentūras tehniskās sadarbības programmu ietvaros.

Kā galvenie VARAM uzdevumi šajā jomā jāmin: Salaspils atomreaktora likvidēšanas procesa vadība no šī procesa sagatavošanas līdz plānotajam noslēgumam 2009. gadā, Radiācijas drošības centra izveidošana likumdošanas aktu paketes sagatavošana par radiācijas drošību un kodoldrošību, radioaktīvo materiālu glabāšanu, uzskaiti un transportēšanu, radiācijas drošības un kodoldrošības prasību ieviešanas kontroles nostiprināšana, Rokasgrāmatas radiācijas drošībā sagatavošanā, Radona rokasgrāmatas sagatavošana, Starpministriju darba grupas par kodoldrošību vadīšana un ES direktīvu prasību ieviešana Latvijas normatīvajos dokumentos.

4. Bīstamie atkritumi

Rīgas pilsētā un arī visā Latvijā šobrīd nav izveidota vienota medicīnas atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Medicīnas iestādes katra individuāli risina medicīnisko atkritumu likvidēšanu. Daļa medicīnas atkritumu nonāk sadzīves atkritumu izgāztuvē, daļa bez kontroles tiek sadedzināta kurtuvēs. Bīstamo atkritumu vislabākais iznīcināšanas veids ir sadedzināšana specializētās krāsnīs, bet ļoti uzmanīgi jāseko sadedzināšanas krāšņu darbībai, lai nepieļautu gaisa piesārņošanu.

Labklājības ministrija 1996.gada 16.augustā ir izstrādājusi un pieņēmusi Higiēnas noteikumus ārsta prakses kabineta iekārtošana, kas nosaka, ka inficētie atkritumi pirms izvietošanas ir jādezinficē. PVO arī apstiprina, ka, izvēloties medicīnas atkritumu savākšanas metodi, jāgarantē drošība. Ja tādas garantijas nav, tad bīstamie atkritumi ir jādezinficē rašanās vietā. Bīstamo atkritumu dezinficēšana uz vietas ir ieteicama mazajiem ražotājiem, kas atrodas tālu no izveidotajām pārstrādes vietām, lai garantētu pilnīgu drošību.

4.1 Kas ir bīstamie atkritumi?

Ar terminu bīstamie atkritumi mēs saprotam atkritumus, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai un kas atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. Atkritumu bīstamību nosaka atkritumu sastāvā esošo bīstamo vielu īpašības un to daudzums. Kā bīstami tiek klasificēti toksiski, viegli uzliesmojoši vai sprāgstoši, oksidējoši, kancerogēni, kodīgi, kā arī mutagēni vai infekciozi atkritumi.

Bīstamie atkritumi negatīvi ietekmē cilvēku veselību vai vidi, ja tos nepareizi apsaimnieko – neatbilstoši uzglabā, pārstrādā vai noglabā. Tādēļ bīstamie atkritumus ir jāatdala no pārējiem, jo, nokļuvuši kopējā atkritumu plūsmā, bīstamie atkritumi var izraisīt nelaimes gadījumus (uzliesmojot, sprāgstot, izdalot toksiskas gāzes), kuros var ciest gan apkalpojošais personāls, gan apkārtējie iedzīvotāji un vide.

Bīstamie atkritumi var rasties gan uzņēmumu saimnieciskajā darbībā, gan sadzīvē.

Lielākā daļa no kopējā bīstamo atkritumu apjoma tiek radīta mašīnbūves, metāla apstrādes industrijā, ķīmiskajā un farmaceitiskajā rūpniecībā, enerģijas ieguves un pārstrādes uzņēmumos, veselības aprūpes jomā.

Nelielu bīstamo atkritumu daļu rada arī iedzīvotāji. Veiktie pētījumi liecina, ka bīstamie atkritumi veido 1-2% no kopējā iedzīvotāju radītā atkritumu daudzumu.

4.2 Kur rodas bīstamie atkritumi?

Uzņēmumu saimnieciskajā darbībā rodas:

• ražošanas notekūdens pārstrādes dūņas;

• metālrūdīšanas duļķes un cietie atkritumi;

• neorganiskās skābes un sārmus saturoši atkritumi;

• lauksaimniecības, dārzkopības, medicīnas ražošanas, pārtikas sagatavošanas un apstrādes atkritumi;

• ķīmiskās rūpniecības atkritumi;

• kokapstrādes un papīra, kartona, celulozes, skaidu plākšņu un mēbeļu ražošanas atkritumi;

• ādu apstrādes un tekstilrūpniecības atkritumi;

• organiskās sintēzes tehnoloģisko procesu atkritumi (plastmasas, mākslīgās šķiedras, krāsvielas, pigmenti, pesticīdi, farmaceitiskie preparāti, mazgāšanas, dezinficējošie un kosmētiskie līdzekļi);

• pārklāšanas līdzekļu (krāsu, laku, stiklveida emalju), līmju, ķites, tepes un tipogrāfisko krāsu ražošanas, pārveidošanas, piegādes un izmantošanas atkritumi;

• foto rūpniecības atkritumi;

• termisko procesu neorganiskie atkritumi, nederīgas iekārtas un smalcināšanas atkritumi;

• atstrādātas eļļas, par šķīdinātājiem izmantoto organisko vielu atkritumi;

• baterijas un akumulatori.

Ja zivis, kuru ķermeņos ir uzkrājušies smagie metāli vai kādas citas indīgas vielas, izmanto barībai, var saindēties. Daudzas valstis atbrīvojas no atkritumiem, tos izvedot speciālās baržās un noslīcinot okeānā. Šādas rīcības sekas jau liek par sevi manīt.

4.3 Mājsaimniecībā radītie bīstamie atkritumi

Kā jau minējām, arī mūsu sadzīvē rodas bīstamie atkritumi. Ikdienā mēs iegādājamies plaša patēriņa preces (arī iepakojumu), kas satur bīstamas vielas vai kam piemīt īpašības, kas ir klasificējamas kā bīstamas.

Iedzīvotāju radīto atkritumu sastāvā ir dažādas bīstamas vielas – Smagie metāli un to savienojumi:

• Dzīvsudrabs – toksisks un mutagēns, uzkrājoties organismā (smadzenēs, nierēs un aknās), dzīvsudrabs rada aknu bojājumus, smadzeņu darbības traucējumus un centrālās nervu sistēmas bojājumus, var izraisīt alerģiju. Dzīvsudrabs atrodas luminiscences spuldzēs, dzīvsudraba termometros, asins mērīšanas aparātos, dažos medikamentos, akumulatoros, baterijās, elektrības mērītājos, zobu plombēs un pesticīdos.

• Svins – toksisks, uzkrājas kaulos, var izraisīt anēmiju un vēzi, centrālās nervus sistēmas, plaušu un asinsrites sistēmas bojājumus. Svins atrodas pesticīdos, svina akumulatoros un baterijās, automobiļu radiatoros, māla trauku glazūrā, to izmanto krāsu un pigmentu ražošanā.

• Kadmijs – toksisks, uzkrājas aknās, nierēs, kaulos un matos, rada nieru, centrālās nervu sistēmas, kaulu bojājumus, hronisku saindēšanos, aizsusu un mazasinību. Kadmijs atrodas sārmu baterijās un fotoelementos, to lieto tērauda un dzelzs pārklāšanai.

• Niķelis – toksisks, kancerogēns, rada plaušu un kuņģa vēzi, alerģiju, dermatītu un asinsrites traucējumus. Niķelis atrodas galda piederumos, magnētos, iekšdedzes motoru svecēs, akumulatoros un baterijās.

• Arsēns – toksisks, kancerogēns, var izraisīt ļaundabīgos audzējus, uzkrājas muskuļaudos, piesārņo augsni, akumulējas gan sauszemes, gan ūdens ekosistēmās. Arsēns atrodas augu aizsardzības līdzekļos, kokmateriālus aizsarglīdzekļos, elektrisko un elektronisko aparātu sastāvā.

• Pesticīdi – indīgas ķīmiskas vielas, kas toksiski iedarbojas uz kādu noteiktu dzīvo organismu grupu. Tie nogulsnējas taukaudos, var izraisīt ļaundabīgo audzēju veidošanos un mainīt procesa norisi cilvēka organismā, izjauc bioloģisko līdzsvaru. Pesticīdus (insekticīdus, herbicīdus, fungicīdus, baktericīdus, rodentocīdus u.c.) izmanto cīņā ar kaitēkļiem.

• Organiskie šķīdinātāji – toksiski, kancerogēni, teratogēni, viegli uzliesmo vai sprāgst, gaistoši izraisa alerģiju. Organiskos šķīdinātājus plaši izmanto ķīmiskajā rūpniecībā, piemēram, kā traipu tīrīšanas līdzekļus, virsmu attīrīšanai, dažādu vielu šķīdināšanai un citur.

• Naftas produkti – toksiski, ātri iztvaiko. Naftas produktiem nonākot ūdenī, veidojas virsmas plēve, kas pārtrauc gaisa apmaiņu ar ūdeni, šādā plēvē koncentrējas citas piesārņojošas vielas – smagie metāli un hlororganiskie savienojumi. Naftas produktu lietojums ir visai plašs. Tos izmanto kā degvielu, smērvielas, bet bitumena formā – hidroizolācijas materiālu veidošanai. Eļļas izmanto transporta līdzekļos, motoros, gan sadzīvē, gan ražošanā lietojamos mehānismos. Savukārt smērvielas –kustīgu savienojumu eļļošanai un gultņos.

• Skābes un sārmi – lietoti lielā koncentrācijā, var izraisīt smagus apdegumus. Tie atrodas baterijās, akumulatoros, tos izmanto sadzīves ķīmijā.

• Medikamenti – bīstami, jo tiem raksturīga bioloģiskā aktivitāte, kā arī, nonākot kontaktā ar pārējiem atkritumiem, medikamenti var veidot toksiskus savienojumus, kas piesārņo ūdeni un gaisu. Tie var būt kaitīgi dzīviem organismiem. Medikamenti ir bīstami, arī lietojot tos neatbilstošās dozās, bez ārsta ieteikuma vai izmantojot novecojušus preparātus.

• Freoni – gāzes, kas negatīvi ietekmē ozona slāni. Freonus izmanto kā siltumnesēju dzēšanas iekārtās (ledusskapjos), aerosols un ķīmiskajā rūpnīcā.

4.4 Kā rīkoties ar mājsaimniecības bīstamajiem atkritumiem?

Latvijā iecerēts ievest mājsaimniecības bīstamo atkritumu savākšanas sistēmu, kas nosaka, ka:

• savā dzīvesvietā bīstamie atkritumi jānovieto atsevišķos maisiņos un jāuzkrāj līdz nodošanai, uzglabājot vietās, kur tiem nepiekļūst bērni vai dzīvnieki;

• uzkrātie bīstamie sadzīves atkritumi jānodod specializētai firmai, kas saskaņā ar grafiku regulāri apbraukās atkritumu galvenās radīšanas vietas, vai pašu spēkiem jāaizved uz savākšanas punktiem;

• savākšanas punktos katra veida bīstamie atkritumi jānovieto tam paredzētā konteinerā;

• atsevišķus bīstamos atkritumus, piemēram, baterijas un akumulatorus, var bez maksas nodot tirdzniecības vietās, kur šos izstrādājuma veidus pārdod.

4.5 Bīstamo atkritumu pārstrādes tehnoloģijas

Atsevišķu veidu bīstamo atkritumu šķirošana ir ļoti svarīga, jo, bīstamos atkritumus savācot kopā ar sadzīves atkritumiem un transporta līdzeklī tos sapresējot, kā to dara ar sadzīves atkritumiem, tie tiek atbrīvoti no iesaiņojuma un, nonākot saskarsmē ar citām vielām, var izraisīt bīstamas reakcijas. Savukārt nonākot sadzīves atkritumu izgāztuvēs, šīs vielas var piesārņot gruntsūdeņus un gaisu, līdz ar to pasliktinot mūsu dzīves kvalitāti.

Bīstamo atkritumu piejaukums otrreizēji izmantojamām izejvielām būtiski pasliktina to kvalitāti, liedzot tās pārstrādāt un izgatavoto produkciju pārdot tirgū. Šķirot svarīgi ir tāpēc, lai varētu noteikt un izmantot visatbilstošāko pārstrādes vai neitralizācijas metodi. Tāpēc bīstamo atkritumu savākšanu veic specializēti uzņēmumi, kas saņēmuši atļauju darbībām ar noteikta veida bīstamajiem atkritumiem. Mūsu valstī viens no lielākajiem uzņēmumiem, kas veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu, ir a/s BAO.

Bīstamo atkritumu pārstrādes pamatā ir atkritumu sagatavošana drošai noglabāšanai un šā procesa notekūdeņu attīrīšana, kā arī atsevišķa veidu bīstamo atkritumu materiālu pārstrāde un enerģijas iegūšana.

Bīstamos atkritumus iespējams pārstrādāt ar dažādām tehnoloģijām

• otrreizējā pārstrāde – tā ietver vielu separāciju, filtrāciju, destilāciju, ķīmisko reģenerāciju un šķīdinātāju ekstrakciju;

• fizikāli ķīmiskās pārstrādes process – tiek realizēta vielu mehāniska atdalīšana, neitralizācija, nogulsnēšana, ķīmiskā detoksikācija un oksidēšana reducēšana;

• bioloģiskā pārstrāde – tā balstās uz aerobiem (ar skābekli) vai anaerobiem (bez skābekļa) procesiem un tiek izmantota atsevišķu specifisku bioloģiski sadalošos atkritumu (piemēram, lopu apstrādes atkritumiem, mēslojumam, kas, iespējams, satur patogēnus, notekūdeņu attīrīšanas dūņām, ar naftas produktiem piesārņotas augsnes attīrīšanai, u.tml.) pārstrādei;

• termiskā pārstrāde tiek izmantota organisko bīstamo atkritumu pārstrādei. To pamatā var iedalīt oksidēšanās procesos jeb sadedzināšanā un gazifikācijas procesos. Atkritumu sadedzināšana ir visplašāk izmantotā pārstrādes metode, lai samazinātu bīstamo atkritumu daudzumu un to bīstamību videi un cilvēkiem. Latvijā darbojas vairākas speciālās bīstamo atkritumu sadedzināšanas krāsnis. Lielāko daļu naftas produktu atkritumus sadedzina Brocēnu cementa rūpnīcā, arī Olainē ir uzstādīta bīstamo atkritumu sadedzināšanas rūpnīca;

• imobilizācija – ķīmiskā fiksācija, iekapsulēšana, vielas stabilizēšana, tās pārvēršana cietā fāzē. Šī tehnoloģija pamatā izmantojama, apstrādājot metālapstrādes un dzīvsudraba atkritumus.

5. Atkritumi piekrastes joslā Latvijā

Kas apdraud piekrastes biotopus?

Visu piekrastes ekosistēmu degradē pludmales un kāpu izbraukāšana. Cilvēki lieto jūras krastu kā automašīnu ceļu. Tā tiek traucēti dabiskie krasta attīstības procesi un tiek izpostītas augu un dzīvnieku dzīvotnes, traucēts dzīvnieku barošanās un pārvietošanās, iztraucēti putni. Diemžēl pēdējos gados šī braukāšana kļūst aizvien intensīvāka.

Visi piekrastes biotopi aizvien vairāk cieš no nepārdomātas atpūtnieku darbības. Kāpās ir ļoti jutīga un trausla zemsedze. Jau neliels cilvēku skaits var taciņu izbradāt tā, ka augāja vietā paveras vienlaidus kaila smilts. Pēc tam cilvēki vairs negrib brist pa šādu smiltāju, tādēļ iet tam blakus, meklējot vietas, kur vēl kaut kas aug. Smilšainās takas kļūst aizvien platākas, veidojas vesels nekontrolējamu taku tīkls. Turklāt cilvēki ne tikai iznīcina augāju, bet arī dzīvnieku mājvietas, iztraucē putnus un izmētā atkritumus.

Līdz 1991. gadam Latvijas rietumu robeža bija daļa no PSRS robežas. Tādēļ lielā daļā piejūras iedzīvotāju pārvietošanās bija ierobežota un vairākas teritorijas vietējiem iedzīvotājiem bija slēgtas pavisam. Kopš neatkarības atjaunošanas pieeja jūrai ir kļuvusi brīva un jūras apmeklētāju skaits pieaug ar katru gadu. Diemžēl piejūras ciemati nav gatavi šādiem apmeklētāju daudzumiem – trūkst ceļu un labiekārtojumu, lai tūristi varētu atpūsties, nepostot dabu.

Gan baltās, gan pelēkās kāpas cieš no nepareizas apsaimniekošanas, kad kāpās stāda kokus un krūmus, nereti pat svešzemju sugas. Pelēkās kāpas ir rets un aizsargājams biotops. Diemžēl mežsaimnieki nereti pelēkajās kāpās stāda kokus, piemēram priedes, tā šo biotopu iznīcinot. Lielu postu piejūras biotopiem nodara arī neapdomīgi kāpu apzaļumotāji, kuri kāpu nostiprināšanai izmanto svešzemju sugas, piemēram, smiltsērkšķi un sudraba eleagnu. Šīs sugas ir agresīvas – kā nezāles tās strauji izplatās, iznīcinot vietējās augu un dzīvnieku sugas. Svešzemju sugu stādīšana kāpās arī ir aizsargājama biotopa iznīcināšana. Jūs varbūt neticēsiet, bet nereti ar to nodarbojas pašvaldību atbalstīti dārznieki.

Apdraudēto kāpu biotopu platība samazinās arī legālas un nelegālas būvniecības dēļ. Saskaņā ar aizsargjoslu likumu, piekrastes 300 metru aizsargjoslā ir aizliegta jaunu māju būvniecība un mežu ciršanu. Diemžēl ir dažādas iespējas, kā šo likumu apiet ar līkumu. Nereti cilvēki pilnīgas nezināšanas dēļ iebūvē ēkas pašos retākajos un aizsargājamākajos biotopos. Ja reiz būvniecība nepieciešama, tai varētu izvēlēties mazāk vērtīgus biotopus, vērtīgākos atstājot neskartus.

Kā aizsargāt piekrastes biotopus?

Piekrastes biotopu aizsardzībai ir nepieciešami stingrāki likumi, kas aizliegtu kāpu izbraukāšanu, apbūvēšanu un citādu iznīcināšanu. Vajadzīga pašreizējo likumu ievērošana. Vajadzīgi cilvēki, kas kontrolē cilvēku darbību kāpās un soda tos, kas likumus pārkāpj. Taču ir daudz lietu, kuras paveikt mums nepalīdzēs Saeima un kuras jāīsteno cilvēkiem turpat uz vietas.

Kāpas cieš no apmeklētāju darbībām. Turklāt atpūtnieku skaits piejūrā ar katru gadu pieaug. Mēs nevaram aizliegt cilvēkiem atpūsties pie jūras. Gluži otrādi, tūristu skaita pieaugums uzlabos piejūras pašvaldību ekonomisko situāciju.

Ja piekrastē būtu vairāk labiekārtojumu, lielāks skaits cilvēku varētu atpūsties, nedegradējot dabas vidi. Piemēram, kāpās ļoti nepieciešami ir labiekārtoti celiņi. Cilvēki nemaz nevēlas izbradāt kāpu mežus un brist pa dziļām smiltīm, taču diemžēl daudzās vietās tas ir vienīgais veids, kā viņi var aizkļūt līdz jūrai. Ja uz jūru vestu celiņi vai laipas ar koka pamatu, cilvēki ietu pa šiem celiņiem, neizbradājot kāpu zemsedzi. Celiņi, tiltiņi, laipas un kāpnes varētu vest pāri kāpām, un tad cilvēki tās varētu šķērsot, neizjaucot kāpu dabisko struktūru.

Kā pasargāt tos biotopus, kas ir visjutīgākie pret cilvēka ietekmi? Arī to daļēji var veikt ar labiekārtojumu palīdzību. Celiņus un citus labiekārtojumus (atpūtas vietas, skatu laukumus) var ierīkot tajos biotopos, kas ir pret cilvēka ietekmi visizturīgākie, šādi kaut nedaudz novirzot apmeklētāju plūsmu no retākajiem biotopiem un retākajām sugām. Lieki arī teikt, ka cilvēki daudz mazāk izmētātu atkritumus, ja viņu uzturēšanās vietās būtu izvietotas atkritumu tvertnes. Ka nepieciešamas mašīnu autostāvvietas apmeklētājiem izdevīgās vietās, nepieciešanas atpūtas vietas, soliņi, ugunskuru vietas un tamlīdzīgi. Visi šie labiekārtojumi ļautu lielākam cilvēku daudzumam atpūsties pie jūras, vienlaicīgi saglabājot aizsargājamos piekrastes biotopus.

6. Pasākumi par ciņu pret vides piesārņošanu

Piektdien, 12.augustā plkst.11.00 domubiedru grupa “Tīri meži” Rīgā, viesnīcas Hotel de Rome konferenču zālē rīko diskusiju ar preses piedalīšanos. Diskusijas mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību vides piesārņošanas problēmām un aicināt iedzīvotājus vairāk domāt par vides sakopšanu.

Diskusijā piedalīsies Vides ministrs Raimonds Vējonis, Tieslietu ministre Solvita Āboltiņa, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis, Finanšu ministrijas Budžeta departamenta pašvaldību finansiālās darbības uzraudzības nodaļas vadītāja Baiba Tisenkopfa, Latvijas Zaļā punkta valdes priekšsēdētāja Undīne Būde, A/S “Latvijas Valsts meži” pārstāvis Tomass Kotovičs un pārstāvji no Latvijas Vides aizsardzības fonda, Pasaules Dabas fonda, Latvijas Atkritumu apsaimniekotāju asociācijas, Rīgas Meža aģentūras un SIA “Vides projekti”. Diskusiju vadīs žurnālists Jānis Domburs.

Diskusijas galvenie jautājumi: -Kādi ir būtiskākie mehānismi, lai izmainītu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret dabas piesārņošanu? -Vai pastāvošā ārpus apdzīvoto vietu apsaimniekošanas kārtība ir apmierinoša esošajai situācijai Latvijā, īpaši Baltijas jūras piekrastes joslā? -Kāda ir Latvijas reģionu pašvaldību kapacitāte un finansējums šo problēmu risināšanai? -Kādā mērā lielāko satiksmes maģistrāļu iekārtojums ir atbilstošs to noslogojumam? Kas ir atbildīgs par nepieciešamo konteineru izvietošanu? -Kuri projekti un pašvaldību pieredze ir vispozitīvākā?

Pēdējos gados Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk dodas pavadīt brīvo laiku pie dabas un tas, diemžēl, ir veicinājis Latvijas mežu, pļavu un pludmales piesārņojumu ar sadzīves atkritumiem, it īpaši plastmasas un stikla priekšmetiem. Problēmu rada arī privāto un vasaras māju iedzīvotāji, kas nereti savus atkritumu maisus atstāj tieši mežā. Diemžēl arī nevajadzīgo priekšmetu izmešana pa automašīnas logu Latvijā ir gandrīz kļuvusi jau par tradīciju, tāpēc mūsu ceļmalas dažviet izskatās pēc atkritumu izgāztuvēm.

Domubiedru grupa sadarbībā ar A/S “Latvijas valsts meži” šajā vasarā ir uzsākusi akciju “Tīri meži”. Virkne raidījumu un rakstu par vides piesārņošanas problēmām un piesārņošanas samazināšanu jau tiek veidota sadarbībā ar Latvijas televīziju, radio un laikrakstiem.

7. Secinājumi

No savā darbā es varu secināt ka vides aizsardzībai ir kolosala nozīme. Tikai kopīgiem spēkiem un stradajot kopā mēs varam sasniegt norādītos mērķus un dibinat labvelīgo nākotni nākamai paaudzei.

Šo referatu var izmantot kā materialu vienai no galvenajām Latvijas problemām petīšanai, kā arī paplašināt savu redzesloku.

Man bija ļoti interesanti pētīt šo tēmu, jo pati piedalījos vides aizsardzības pasakumos.