Referāts
Pilsonība un tās iegūšana.
satura rādītājs.
Ievads.
1.Pilsonība.
2.Latvijas iedzīvotāju politiskais statuss.
3.Pilsonības likums
4.Pilsonības iegūšanas veidi Latvijā.
5.Naturalizācija
6.Valsts noteikta kārtība par naturalizāciju.
Nobeigums.
Izmantotās literatūras saraksts.
Ievads.
Pasaulē personām ir 5 personu statusu veidi ,bet Latvijā to ir pat 6 veidi un tie ir pilsonis , ārvalstnieks , apatrīds , dipatrīds ,persona ar speciālo statusu un tieši Latvijā esošais personas statuss – nepilsonis.
Mūsdienās visā pasaulē pilsonība tiek uzskatīta par tiesisku saikni starp personu un valsti.Kā viena no galvenajām pilsonības īpašībām ir tā , ka pilsonībai ir pastāvīguma raksturs.Pilsonība nosaka personas un valsts savstarpējās tiesības un pienākumus.Latvijā pilsonības iegūšanas jumta likums ir Pilsonības likums, kas ir pieņemts 1994.gada 22.jūlijā un ir spēkā no 1994.gada 25. augusta . Latvijas Republikas Pilsonības likumam ir bijuši vairākkārtīgi grozījumi un pēdējie grozījumi ,lai būtu spēkā piedzīvoja pat tautas nobalsošanu (referendumu).
Tāpat kā pasaulē arī Latvijā pilsonībai ir noteikti pamatprincipi, respektīvi tā ir Latvijas pilsonībai paredzētā vadošā līnija , kas nosaka Latvijas Republikas pilsoņa statusa iegūšanas noteikumus, savstarpējās tiesības un pienākumus starp personu un valsti.
1.Pilsonība.
Pilsonība ir noturīga politiski tiesiska saikne starp valsti un atsevišķu indivīdu, juridiskais apliecinājums personas piederībai pie valsts. Pilsonības institūts pastāv, kopš radušās valstis. Tas bija izveidots jau Atēnās un Senajā Romā. Ar terminu “pilsoņi” apzīmē personu kategoriju, kam ar šo valsti ir likumā noteiktas savstarpējās tiesības un pienākumi. Tātad šīs personas pilnā mērā bauda visas pilsoniskās, ekonomiskās un politiskās tiesības un tām jāpilda valsts likumos paredzētie pienākumi. Agrāk tika lietots arī termins “pavalstnieki”. Mūsdienās to izmanto vienīgi monarhistiskajās valstīs. Šis termins ticis lietots arī Latvijā, kad 1919.gada 23.augustā Tautas padome pieņēma “Likumu par Latvijas pavalstniecību”. Šis likums tika apstiprināts vēl pirms Satversmes pieņemšanas un Saeimas ievēlēšanas, jo topošajai neatkarīgajai valstij bija ļoti svarīgi noteikt personu loku, kas piedalītos valsts politikas veidošanā.
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 8.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz pilsonību. Pēc Otrā pasaules kara valstu attīstība un bēgļu un bezvalstnieku stāvoklis noteica, ka tiesības uz pilsonību vai nacionalitātes atzīšanu kļūs par pamatu daudzām citām tiesībām un šādu tiesību atņemšana kļūs par visu cilvēktiesību atņemšanu. Modernā attīstības tendences nosaka uz dieviem savstarpēji saistītiem principiem: 1) tiesības uz pilsonību ir iedzimtas cilvēktiesības un 2) bezvalstnieka statusa nepieļaušana. Kopš tā laika daudzi no viedokļiem kļuvuši par starptautiskiem standartiem. Tomēr pretrunā šiem diviem pamatprincipiem ir arī daudzās valstīs situācijā, tai skaitā arī, Latvijas pašreizējā situācija, kad iedzīvotājiem nav ne pilsoņa , ne nepilsoņa statuss, tādēļ viņi paliek it kā gaisā karādamies, jo attiecīgi šāds indivīds no konstitucionālo tiesību teorijas nepieder ne pie vienas valsts un viņiem arī nepienākas nekādas sociālās garantijas, ko valsts garantē savas valsts pilsoņiem, tādējādi šie iedzīvotāji neatrodas ne vienas valsts aizsardzībā. Līdz šim tomēr nav skaidrs, kas cilvēkus pamudina tā rīkoties, jo ne politiski, ne sociāli iemesli šajā situācija nespēj būt gana objektīvi, jo paši cilvēki pakļauj sevi augstam riskam, ka vajadzības gadījumā viņiem nebūs, kur griezties pēc palīdzības.
Pilsonība ir viena no ciešākajām saiknēm starp indivīdu un valsti, kurā viņš vai viņa dzīvo. Pilsonība ir arī kā atslēga pilnvērtīgai politiskai līdzdalībai. Skaidrs, ka jebkurš iedzīvotājs apzinās, ka pilsonība apliecina ne vien piederību valstij, bet arī attiecīgi sola valsts garantētos labumus- iespēju veidot politiku, piedalīties politiskajā dzīvē, iespēju izbraukt un bez grūtībām atgriezties valstī, valsts garantē saviem pilsoņiem sociālās garantijas- pensijas, pabalstus , savu aizsardzību un palīdzību nepieciešamības gadījumos.
Pilsonības iegūšanas veidi.
Konstitucionālajās tiesībās izšķir vairākus pilsonības iegūšanas veidus :
Piedzimstot – Asins tiesības .tas nozīmē, ka bērns iegūst pilsonību pēc asinsradniecības principa, viņš automātiski , neatkarīgi no dzimšanas vietas, iegūst savu vecāku pilsonību. Piemēram, ja abiem vecākiem ir LV pilsonība, tad tāda tiek piešķirta arī bērnam, kaut arī viņš būtu piedzimis, piemēram, Igaunijā, savukārt, ja vienam no bērna vecākiem ir Igaunijas pilsonība, savukārt otram- Latvijas, vecāki ir tiesīgi izvēlēties kuras valsts pilsonībā reģistrēt bērnu.
Zemes tiesības savukārt nozīmē, ka bērnam tiek piešķirta tās valsts pilsonība , kuras valsts teritorijā viņš ir dzimis, neatkarīgi vai vecāki ir šīs valsts pilsoņi. Mūsdienās praksē šīs tiesības darbojas Amerikas Savienotajās Valstīs., attiecīgi, ja bērns ir dzimis ASV teritorija, viņam automātiski pienākas ASV pilsonība.
Pēc iesnieguma – Naturalizācija šis ir gadījums, kad cilvēks, kurš sasniedzis konkrētu vecumu (LV –15 gadi), ir tiesīgs atbilstoši katras valsts nosacījumiem reģistrēties tās valsts pilsonībā, kurā viņš dzīvo, bet nav pilsonis. LR naturalizācijas kārtību regulē Pilsonības likums.
Atjaunošana pilsonībā – Repatriācija. Šis pilsonības iegūšanas jeb drīzāk gan atgūšanas veids tiek attiecināts uz pēc kara laikā un pēc PSRS okupācijas periodā emigrantu atgriešanos savā dzimtene, bieži vien cilvēki emigrējot uz citu pasaules valsti (ASV, Kanāda,Vācija, Zviedrija utt.) ilgus gadus dzīvojot tur attiecīgi arī pieņēma tās valsts pilsonību, savukārt sabrūkot PSRS atgriezās dzimtenē un vēlējās atgūt savu pilsonību., kas arī repatriācijas ceļā tiek veikta.
Dubultpilsonība–Teritoriālās izmaiņas. Dubultā pilsonība standarta gadījumā tiek piešķirta personām , kurām valsts politisku apsvērumu dēļ tiek mainītas teritoriālās robežas, kāda valsts mūsdienās atgūst , kādu savu bijušo teritoriju un tmldz. Attiecīgi no LR viedokļa šāda situācija būtu iespējama, ja LR atgūtu Krievijai piederošo Abrenes teritoriju, tad attiecīgi Abrenes teritorijā dzīvojošajiem tiktu piešķirta dubultpilsonība , kas arī ir vien no izņēmuma gadījumiem , kad LR oficiāli piešķirtu dubultpilsonību.
Migrācija- iedzīvotāju dzīves vietas mainīšana dažādu valstu robežās. Attiecīgi indivīds pārceļas no vienas valsts uz dzīvi citā, nodzīvojot tajā konkrētus gadu skaitus un atsakoties no sava s iepriekšējās valsts pilsonības, emigrants var iegūt tās valsts pilsonību, kurā viņš dzīvo , tipiskākais un , manuprāt, vieglākais variants šajā gadījumā ir ASV. Tomēr savukārt, ja LR pilsonis emigrē uz dzīvi Vācijā, kopš Latvijas iestāšanās ES viņam nemaz nav nepieciešama Vācijas pilsonību, jo ES savām dalībvalstīm paredz Eiropas Savienības pilsonību un attiecīgi brīvu migrāciju un vienādas tiesības.
Jauktas laulības- pilsonība tiek piešķirta arī jauktu laulību gadījumā., attiecīgi , ja vīrs ir Zviedrijas pilsonis, savukārt sieva Krievijas, viens vai otrs ir tiesīgs atteikties no savas pilsonības un iegūt sava dzīves biedra pilsonību, reizēm tas tiek izmantots, kā visvienkāršākais un vieglākais veids, lai iegūtu citas valsts pilsonību.
Pilsonības zaudēšanas veidi.
Atteikšanās
Zaudēšana
Atņemšana
Optācija – izvēles tiesība
Citi
4.Pilsonības iegūšanas veidi Latvijā.
4a.Pilsonības likums
Pilsonības likums faktiski nozīmē līgumu starp valsti un pilsoni. Cilvēki ir izveidojuši valsti, lai veicinātu personisko labklājību un valsts ir tā organizācija , kam tas maksimāli jānodrošina. Tomēr, lai valsts spētu veiksmīgi aizstāvēt savu pilsoņu intereses, pilsoņiem ir jāapzinās nepieciešamība uzturēt valsti, jo ja valsts nespēs eksistēt, pilsoņu dzīve nebūs droša.(..) Pilsonim ir jābūt uzticīgam Latvijas Republikai, viņam ir tiesības un pienākums aizsargāt tā brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu. Pilsonim jāpilda likumos noteiktās saistības ar valsti ( 11.pants)
Pilsonības likums tika pieņemts 1995. gadā. Papildinot pilsonības likumdošanu, Latvija ir ņēmusi vērā rekomendācijas no starptautiskajām organizācijām, kuras ir saistītas ar cilvēktiesību atbalstīšanu (ANO, Eiropas Padome, Eiropas Drošības un sadarbības organizācija). Šīs organizācijas ir apliecinājušas, ka Latvijas pilsonības likumdošana atbilst vispārējām demokrātijas un cilvēktiesību normām. Daži grozījumi ir tikuši izdarīti attiecīgajā likumā konsultējoties ar ekspertiem no Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Eiropas Padomes. Pēdējie grozījumi, kurus apstiprināja latviešu tauta referendumā 1998. gadā, ļāva šo likumu vēl vairāk liberalizēt.
Pilsonības likuma pamatprincipi ir balstīti uz faktu, ka Latvijas neatkarība tika atjaunota, un visi likumi un konstitūcija (Satversme), pieņemta pirms padomju un Nacistiskās Vācijas okupācijas, paliek spēkā. Attiecīgi personām, kurām pilsonība bija līdz 1940. gadam, kā arī viņu pēcnācējiem, pilsonība tika piešķirta automātiski arī pēc 1991. gada. Šādā veidā, piemēram, 40% Latvijā dzīvojošie krievi ieguva pilsonību.
Pilsonības likums nosaka procedūru kādā veidā visi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji var kļūt par pilsoņiem, kā arī kritērijus, kas jāievēro pilsonības iegūšanas pretendentiem, lai viņi varētu pilnvērtīgi piedalīties valsts sabiedriskajā dzīvē, tas ir latviešu valodas un vēstures zināšanas. Tas regulē noteikumus, kādā veidā un kārtībā ir piešķirama Latvijas pilsonība.
Latvijas Pilsonības likumā norādīts, ka naturalizācija ir uzņemšana pilsonībā un nekas nav teikts par citiem pilsonības iegūšanas veidiem. Faktiski pasaulē pilsonību var iegūt apmēram 30 veidos un vairāki atsevišķi pilsonības iegūšanas veidi pastāv arī Latvijas Republikā. Latvijas Republikas pilsonības iegūšanas veidi:
1. Latvijas pilsoņa statusa reģistrēšana.
2. Nepilsoņu un bezvalstnieku pēc 1991. gada 21. augusta dzimušo bērnu atzīšana par Latvijas pilsoņiem.
3. Uzņemšana pilsonībā jeb naturalizācija:
vispārējā kārtībā;
uzņemšana pilsonībā par īpašiem nopelniem Latvijas labā.
Kā visizplatītākais pilsonības iegūšanas veids atjaunojoties Neatkarīgai Latvijai 1991 .gadā Latvijā bija reģistrācija. Tas nozīmēja , ka Latvijas pilsonība tika piešķirta personām reģistrācijas kārtībā . Jāatzīmē , ka Latvijas gadījumā pilsonību reģistrācijas kārtībā saņēma tās personas , kuras bija līdz 1940.gadam par Latvijas Republikas pilsoņiem un viņu tiešie pēcnācēji , tas ir , tiešie lejupejošie radinieki.
Kā nākamais pilsonības iegūšanas paveids ir filiācija ,jeb precīzāk būtu teikt , pilsonības iegūšana piedzimstot. Faktiski tā var notikt 2 veidos , un tie ir , dzimstot atkarībā no teritorijas, piemēram ASV (vispār filiācija balstoties pēc teritoriālā principa vairāk raksturīga kopējo tiesību valstīs ) , un pilsonības iegūšana pamatojoties uz radniecību, tas ir ,ka pilsoņu bērni ar dzimšanu jau ir pilsoņi. Šis veids ir noteikts Latvijas Pilsonības likuma 2.panta 5.daļā., ka bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no dzimšanas vietas bērnam tiek piešķirta Latvijas pilsonība.
4b.Naturalizācija
Visvairāk Pilsonības likumā tiek pievērsta uzmanība pilsonības iegūšanai naturalizācijas ceļā . Arī pasaulē tas ir visizplatītākais pilsonības iegūšanas veids ( protams,neskaitot filiāciju ) . Naturalizācija ir pilsonības iegūšanas veids , kas ir tieši saistīts ar personas aktivitāti
Naturalizācijas procesam vienmēr ir bijusi svarīga loma sabiedrības tālākā integrācijā. Pēc pilsonības likuma liberalizācijas 1998. gada rudenī, naturalizācijas pieteikumu apjoms ir gandrīz četrkāršojies. Likums paredz pilsonības piešķiršanu viena gada laikā, taču prakse pierāda, ka šī procedūra nepārsniedz laiku no trīs līdz sešiem mēnešiem. Bērni, kas piedzimuši nepilsoņiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, iegūst Latvijas pilsonību automātiski.
2004. gada 30. aprīlī Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts sadarbībā ar Bērnu un ģimenes lietu ministriju izsūtīja vēstules 15 000 bērnu nepilsoņu, kas dzimuši pēc 1991. gada, vecākiem ar aicinājumu reģistrēt bērnus par Latvijas pilsoņiem un skaidrojot procedūru, kā tas ir izdarāms. Pēc šīs akcijas vērojams vecāku aktivitātes pieaugums. Kopš akcijas sākuma līdz 2005. gada 31. decembrim tika saņemti 3137 iesniegumi un pilsonību ieguva 3084 bērni, kas ir ļoti būtisks pieaugums, salīdzinot ar visu 2003. gadu, kad par pilsoņiem tika reģistrēti tikai 356 bērni. 2005. gadā pilsonību ieguvuši 1510 bērni. Kopumā par Latvijas pilsoni atzīti 4598 pēc 1991. gada 21. augusta Latvijā dzimuši nepilsoņu un bezvalstnieku bērni.
. Lai
iegūtu pilsonību naturalizācijas ceļā , kā galvenie tiek pieprasīti divi nosacījumi un tie ir – iesnieguma sniegšana ( tas ir , persona parāda,ka vēlas kļūt par pilsoni dzīvesvietas valstī ) un noteikts minimālais termiņš , kas jānodzīvo mītnes zemē .
Latvijas Republikā , lai pilsonību iegūtu naturalizācijas ceļā saskaņā ar Latvijas Pilsonības likuma 12. pantu minimālais termiņš ir noteikts 5 gadi . Tāpat pastāv blakus nosacījumi un tie ir :
1. jāprot latviešu valoda ( runājot par valodu vai ir pietiekams , ka prot latgaliešu vai lībiešu valodu ) ;
2. personai ir jāzina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumi par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem ;
3. jāzina valsts himnas teksts un Latvijas vēsture
4. kurām ir legāls iztikas avots ;
5. kuras ir devušas solījumu par uzticību Latvijas Republikai ;
6. kuras ir atteikušās no citas valsts pilsonības .
Latvijas Pilsonības likumā , 13 . pantā ir noteikts tāds naturalizācijas veids , kā pilsonības iegūšana par īpašiem nopelniem Latvijas labā un tāda iespēja naturalizēties tiek dota personām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ nevar kļūt par pilsoņiem parastā kārtībā. Uzskatu, ka pilsonības iegūšanu par īpašiem nopelniem nevar uzskatīt par naturalizācijas paveidu , bet gan tas ir atsevišķs pilsonības iegūšanas veids.
Pēc Pilsonības likuma 11. panta ir noteikti ierobežojumi kuras personas nevar iegūt pilsonību naturalizācijas ceļā. Šie ierobežojumi ir sekojoši :
1. kad ar tiesas spriedumu ir atzīts , ka persona ar antikonstitucionālām metodēm ir griezusies pret Latvijas valsti ;
2. pēc 1990 . gada 4. maija ir paudusi persona fašisma ,šovinisma, nacionālsociālisma , komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību , ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu ;
3. persona ir kādas valsts varas , pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersona ;
4. dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos , iekšējā karaspēkā , drošības dienestā vai policijā ( milicijā ) ;
5. personas , kuras pēc demobilizēšanās no PSRS ( Krievijas ) bruņotajiem spēkiem vai iekšējā karaspēka par dzīvesvietu izvēlējās Latviju un netika iesauktas dienestā no Latvijas ;
6. personas , kuras ir bijušas ārvalstu , PSRS (LPSR) drošības dienesta , izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki , spiegi , aģenti vai arī konspiratīvo dzīvokļu turētāji ;
7. ir bijušas notiesātas par tīša nozieguma izdarīšanu ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā gads Latvijā vai ārvalstīs ( šis nosacījums attiecas tikai pēc Pilsonības likuma stāšanās spēkā ) ;
8. personas , kuras pēc 1991.gada darbojās organizācijās kas darbojās ar nolūku nepieļaut Latvijas suverenitātes atjaunošanu .
Pasaulē pastāv tāds pilsonības iegūšanas veids , kā reintegrācija.Tas nozīmē pilsonības atjaunošanu .Latvijā Pilsonības likumā šāds pilsonības iegūšanas veids arī ir paredzēts . Tas tiek reglamentēts Pilsonības likuma 25. panta 1. un 2. daļā . Ja persona pati ir atteikusies no pilsonības tad to var atjaunot pēc vispārīgajiem naturalizācijas noteikumiem .Gadījumos ja persona ir zaudējusi Latvijas pilsonību dēļ vecāku vai adoptētāju izvēles , juridiskas kļūdas vai prettiesiskas pilsonības atņemšanas dēļ , Latvijas pilsonību var atjaunot pēc personas lūguma ar Ministru kabineta lēmumu .
Latvijā tiek izdalīti vēl divi īpaši pilsonības iegūšanas veidi un tie ir – pilsonības iegūšana sakarā personas civilstāvokļa maiņu un otrs pilsonības iegūšana tiesiskā nepieciešmības dēļ .Piemēram , pie šāda pilsonības iegūšanas veida jāpieskaita Pilsonības likumā 2. pantā 3. un 4. daļā uzskaitītie gadījumi , tas ir , bērni kuri atrasti Latvijas teritorijā un viņu vecāki nav zināmi , kā arī bērni kuri ir bāreņi un dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā .
Nobeigums.
Vairāki panti Latvijas Republikas Satversmē ir tieši veltīti pilsonības pamatprincipu uzskatījumam.Jāatzīmē , ka pilsoņiem Latvijā ir konstitucionāli noteikts plašāks tiesību loks nekā pastāvīgajiem iedzīvotājiem.Tadejādi jau ir redzams , ka pirmais un noteikti galvenais pamatprincips ir tas , ka Latvijas valsts savus pilsoņus aizsargā un ne tikai Latvijas Republikas teritorijā, bet gan visās pasaules valstīs un arī neitrālajās teritorijās.Kā īpašas pilsoņu tiesības Latvijas Republikas Satversmē ir noteiktas pilntiesīgiem pilsoņiem tiesības tikt ievēlētam Saeimā un tiesības piedalīties vēlēšanās , tas ir , aktīvi vēlēt.Es gan uzskatu , ka piedalīties vēlēšanās ir jau tieši Latvijas pilsoņu pienākums , un nevis tiesības.Tāpat pilsoņiem Latvijas Republikā ir tiesības ieņemt amatus , kuros nav tiesību strādāt nepilsoņiem vai cita statusa personām . Latvijas Republikā saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 98. pantu pilsoņus neizdod ārvalstīm.
Kā nākamo Latvijas pilsonības pamatprincipu jāmin Pilsonības likuma 4.pantā noteikto : “Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi .” Šis pamatprincips ir atvasināts no vispārīgā cilvēktiesību pamatprincipa – visi cilvēki ir līdzīgi. Saskaņā ar to , ka savstarpēji visi pilsoņi , neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida ir vienlīdzīgi visiem ir vienādas tiesības , protams , izņemot tos gadījumus , kuri noteikti speciālajā likumdošanā . Piemēram , policijā nedrīkst strādāt personas , kuras agrāk sodītas par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem un tamlīdzīgi speciālajā likumdošanā noteikti ierobežojumi .Kā noteikts likumā arī pienākumi ir jāpilda visiem neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida .
Viennozīmīgi pilsonība pieškir nenoliedzamas privilēģijas no valsts puses, tas ir savstarpējs līgums, no vienas puses pilsonis apsolās pildīt pienākumus prêt savu valsti, vienmēr to atbalstīt un tamlīdzīgi, no otras puses tiesiskajās attiecībās stājas valsts, kura garantē pilsoņa tiesību ievērošanu.
Izmantotās literatūras saraksts.
1. http://www.politics.lv/satvars/3.3/1.htm
2. Pleps J. Pastars E. Konstitucionālās tesības. LVB, Rīga, 2004
3. http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/integracija/pilsoniba/
4. Apals G., Catlaks G, Ikstens J, Pabriks A, Sarma V. Politika Latvijā, Rasa ABC, 1999
5. http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/integracija/pilsoniba/
6. http://www.mfa.gov.lv/lv/latvia/integracija/pilsoniba/
7. Pilsonības likums , 1994.08.11, Latvijas Vēstnesis
8. http://www.mfa.gov.lv/lv/KonsularaInformacija/4541/
9. .Latvijas Republikas Satversme.
10. Juridiski terminoloģiskā skaidrojošā vārdnīca , V.Jakubaņecs , Rīga , 1999.g.
11. G.Leimane. Knstitucionālo tiesību 2.lekcijas slaidi