Politika

Iemesli, kādēļ politiskajā aģitācijā tiek ieguldīti arvien lielāki līdzekļi.

Vara un politika ir divas nedalāmas vienības. Ja kāds politiķis kādreiz sarunas karstumā apgalvo, ka viņš pēc varas netiecas, tad viņš vai nu neapjēdz ko runā, vai arī bezkaunīgā veidā blefo. Kā vienā tā otrā gadījumā šādam politiķim uzticēties nevar un politikā viņam vietas nav!

Vara pati par sevi nav ne laba, ne ļauna. Vara politikā ir tikai līdzeklis, lai realizētu savu politisko programmu un izpildītu vēlētājiem dotos solījumus. Demokrātiskajās valstīs varu politiķiem pi

i
iešķir vēlēšanu ceļā uz noteiktu laiku. Jebkurš politiķis ir un paliek tikai cilvēks ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Un bieži vien tieši šīs īpašības arī ir tas noteicošais faktors, kāpēc politiķis varu iegūst vai neiegūst. Neatklāšu nekādu Ameriku konstatējot, ka vēlētājs (kurš, starp citu, arī ir tāds pats cilvēks kā politiķis) cenšas politiķus izvēlēties tieši pēc sava ģīmja un līdzības, tāpēc bieži vien grūti ir saprast, kāpēc ir šī pēcvēlēšanu vilšanās, kad vēlētāja favorīts, varu ieguvis, sāk to realizēt.

Tātad – politika bū
ū
ūtībā ir cīņa par varu kā par līdzekli mērķu sasniegšanai. Un man kā politikas teātra skatītājam labpatīk a priori pieņemt, ka katra politiķa galvenais mērķis ir un paliek tas, lai es un citi tādi būtu paēduši un apģērbti, apmierināti un dr
r
roši par savu nākotni, jo tikai tādi apmierināti politikas skatītāji būs gatavi apmeklēt nākamās izrādes, bet gadījumā, ja, nedod Dievs, kāda vara mēģinās šo teātri slēgt, neko tamlīdzīgu nepieļaus. (Diemžēl Latvijai jau ir pieredze kas notiek, ja pilsoņiem nav vēlmes aizsargāt savu pārstāvniecības orgānu – 1934.gadā Ulmanis izdarīja apvērsumu un Saeimu atlaida, bet tauta viņam uzgavilēja. Sekas – vadoņa diktatūra un, kas vēl ļaunāk, izšķiršanās par sadarbību ar PSRS, kura Latviju ātri vien laipni uzņem brālīgajā padomju saimē.)

Politikā šis teātris ir valsts ar tās Saeimu un valdību kā likumdevēja un pārvaldes institūcijām, bet skatītāji – šīs valsts pilsoņi, kuri maksā politikas aktieriem algu par darbu. Manā skatījumā Saeimas deputāts šajā gadījumā ir aktieris, kurš slēdz darba līgumu uz konkrētu laiku, kam algu (nodokļos) ma
a
aksāju es kopā ar pārējiem skatītājiem. Kā naudas devējam man vajadzētu būt skaidrībā par šādām lietām – kam tieši es maksāju, par ko un kā es varu panākt, ka šo aktieri atlaiž, ja viņš gadījumā bezkaunīgā veidā nepilda tos solījumus, kuru dēļ es par viņu esmu balsojis.

Un te nu arī sākas problēmas. Politiķis mūsu valstī par Saeimas deputātu tiek ievēlēts ļoti anonīmi: es balsoju par partijas sarakstu, kurā man ir tiesības kaut ko grozīt. No katra vēlēšanu apgabala tiek ievēlēts pi
i
ietiekami liels skaits deputātu, lai viņus atcelt no pienākumu pildīšanas faktiski nebūtu iespējams tā iemesla dēļ, ka nav iespējams konkrēti pateikt, kuri ir tie vēlētāji, kas ir balsojuši tieši par šo politiķi. Iznāk tā, ka es esmu izdarījis izvēli uz četriem gadiem, ko mainīt nevar pat tad, ja es esmu vienkārši apkrāpts ar solījumiem, kurus neviens netaisās un pat nav domājis pildīt.

Vara, kuru veiksmes gadījumā iegūst partija, arī ir galvenais dzenulis, kas liek veidot politiskās reklāmas un izvērst plašu aģitāciju. Tā kā arī citas partijas cenšas vēlēšanās iegūt iespējami daudz vietu, starp viņām sākas cīņa par vēlētāju. Šo cīņu izšķir divi galvenie resursi – deputātu kandidātu personīgā popularitāte un partijas finansiālās iespējas apmaksāt priekšvēlēšanu kampaņu. Pastāv pat uzskats, ka cīņa vēlēšanās norisinās nevis starp partiju programmām, bet gan to naudas līdzekļiem.

Tā kā vēlēšanas Latvijā notiek reizi divos gados (es domāju gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanas), līdz nākamajām vēlēšanām paliek laika sprīdis, kurā atsevišķi negodīgi varas nesēji pamanās šo varu izmantot negodīgi un nereti pat savtīgās interesēs. Manuprāt, tieši šī atsevišķu cilvēku ieinteresētība izmantot varu savtīgās interesēs arī ir tas cēlonis, kurš izraisīja partiju milzīgos, ik vēlēšanās pieaugošos priekšvēlēšanu izdevumus, jo pārējās partijas, lai nepiekāptos vienas priekšā, arī ir spiestas turēt līdzi izdevumu ziņā, vai arī atrast citu veidu kā rekrutēt balsotājus vēlēšanās – potenciālo varas nesēju personīgā pievilcība (šajā gadījumā kā spilgts piemērs ir jāmin pēdējo Saeimas vēlēšanu līderis Einars Repše) vai idejas, par kurām gatavi balsot noteikta sabiedrības daļa (PCTVL variants), bet pārējām partijām atliek paļauties uz reklāmas un aģitācijas spēku.

Biežākas vēlēšanas un atsaucami deputāti – pret naudas ietekmi politikā

Pastāv diezgan pamatos viedoklis, ka pret krītošas lāstekas triecienu galvu samērā labi aizsargā izturīga ķivere. Pastāv vēl pamatotāks viedoklis, ka vēl drošāka situācija būs tādā gadījumā, ja lāsteku pie jumtiem nebūs vispār. Šajā gadījumā ir divi pareizi viedokļi, no kuriem pirmais noved pie cīņas ar sekām, bet otrais – ar cēloņiem.

Arī jautājumā par to kā mazināt naudas nozīmi priekšvēlēšanu aģitācijā viedokļu ir dzirdēts daudz un dažādu, pie tam – visi ir bijuši labi pamatoti, tos ir izstrādājuši speciālisti, lietpratēji savā jomā, cilvēki ar autoritāti. Diemžēl līdz šim brīdim tomēr nav novērsta naudas ietekme priekšvēlēšanu aģitācijā.

Zināma lieta – pilnīgi likvidēt naudas nozīmi priekšvēlēšanu aģitācijā nav iespējams tā vienkāršā iemesla dēļ, ka demokrātiskā valstī es ar savu īpašumu, šajā gadījumā – naudu, daru ko gribu (kamēr tas nav pretrunā ar likumu). Gribu un atbalstu kādu partiju, gribu – neatbalstu. Ierobežot reklāmu atsevišķos masu medijos, protams, var, bet līdz ar to tā tiks pārvietota citur – kaut vai, piemēram, radio un televīzijā, uz cukura paciņas vai mājas sienas. Man personīgi šī iedeja par reklāmas ierobežošanu stipri atgādina tādas īpašas kārtis ar krāsainām lentēm, ar kurām Rīgā un citās nesakoptās pilsētās ziemā norobežo ietves to māju priekšā, kuru jumtus rotā dzīvībai bīstamas lāstekas.

Mana pārliecība ir tāda – lai mazinātu naudas nozīmi priekšvēlēšanu aģitācijā, respektīvi, samazinātu izdevumus, šie izdevumi ir tieši jāpalielina jeb jāpadara regulāri. Jau minēju, ka viskārdinošāk negodīgi izmantot varu varētu būt brīdī, kad līdz nākamajām vēlēšanām ir pietiekami liels laiks, lai cerētu, ka vēlētājs nesmukumu būs aizmirsis un ar veiksmīgu kampaņu viņam varēs iestāstīt, ka patiesībā viss bijis tieši otrādi (piemēram, kā cīņas ap pensijām 7.Saeimā). Bez tam – īsā laikā ir grūtāk sakoncentrēt savās rokās varu, lai pēc tam to izmantotu savtīgi, tāpat arī iespēja tikt regulāri pārvēlētam potenciāli varētu iedarboties uz politiķiem kā atturošs faktors, kurš novērstu iespējamu varas negodīgu izmantošanu un tādējādi veicinātu gan pārdomātu un izpildāmu solījumu došanu pirms vēlēšanām, gan arī precizitāti šo solījumu izpildē, ja vēlētāji šo varu piešķir.

Tātad mana ideja, kā mazināt naudas nozīmi priekšvēlēšanu aģitācijā ir ievērojami saīsināt laika posmu no vienām vēlēšanām līdz otrām un radīt situāciju, ka ik gadu notiktu kādas no pārstāvniecības orgānu – vai nu pašvaldību vai Saeimas – vēlēšanas, lai starplaikā nebūtu iespējams droši izdarīt neko tādu, kas nākamajās vēlēšanās varētu draudēt ar varas zaudēšanu. Paralēli šai idejai man svarīga liekas arī vēl otra – varas nesēja personīga atbildība par savu darbu, kā rezultātā man kā vēlētājam rastos iespēja tieši ievēlēt par varas nesēju konkrētu personu, kurai es piešķiru varu un kuru (kopā ar citiem vēlēšanu apgabala vēlētājiem) es varu arī no varas atbīdīt, ja rodas situācija, kad mana uzticība tiek izmantota nelietīgi.

Iespējamās sekas un blakus efekti

Šis variants, protams, ir pietiekami radikāls, lai cerības uz tā iedzīvināšanu būtu pietiekami mazas. Kā galveno pretargumentu šai idejai es paredzu to, ka šādos apstākļos nav iespējams sastādīt ilglaicīgas valdības. Nestrīdos – norādu vienīgi uz faktu, ka arī pašlaik valdības caurmērā strādā ne ilgāk par gadu (izņēmums ir Andra Bērziņa sastādītā valdība). Tāpat arguments, ka deputāti nespētu īsākā laikā iestrādāties, manuprāt ir stipri apšaubāms. Tomēr, turpinot uzsākto, vēlos vēl īsumā pieskarties šo reformu iespējamajām sekām, kā arī mēģināt prognozēt blakus efektus, ko šis projekts varētu radīt.

Galvenās sekas būtu iespēja vēlētājam paust savu attieksmi balsojot tieši par sev vistīkamāko varas nesēju, bet varas nesējiem tiktu stipri apgrūtināta iespēja šo varu izmantot nelietīgi bez riska zaudēt vēlētāja uzticību. Ja ik gadu būtu jāorganizē te Saeimas, te pašvaldību vēlēšanu kampaņa, šaubos, vai kādas partijas sponsori būtu gatavi izdot milzīgas summas tik bieži. (Bez tam ir taču iespējams arī izmantot to valstu pieredzi, kurās savus pārstāvības orgānus pārvēl ne pilnā sastāvā, bet pa daļām.) Bet tas jau vairs nav šī apcerējuma uzdevums – detalizēti izstrādāt jaunu vēlēšanu sistēmu.

Ir arī vienkāršākais un, diemžēl, daudziem pat pieņemamākais variants – lai iet kā iet, kad iestāsimies Eiropas Savienībā, mums visu darāmo pateiks priekšā, mēs to izpildīsim un tad arī viss būs kārtībā. Šis variants šajā apcerējumā apzināti ignorēts, jo autora vissvētākā pārliecība ir tā, ka savas problēmas mums jāspēj risināt pašiem.

Pati galvenā mana doma ir tā – lai cīnītos pret naudas ietekmi uz priekšvēlēšanu aģitāciju un tādējādi arī vēlēšanu rezultātiem, mums ir jāspēj radīt situāciju, kad nav izdevīga lielas naudas ieguldīšana priekšvēlēšanu aģitācijā un vēlēšanu kampaņā, jo iegūtā vara vairs nebūtu tik neatņemama, kāda tā ir pašlaik. Tad arī pati no sevis atkristu problēma par lielas naudas ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem.

Leave a Comment