2001
Eiropas populārā mūzika no viduslaikiem līdz 19.gs.sākumam
Kopš viduslaikiem Eiropas kultūrā populārā mūzika vienmēr pastāvējusi. Tā mainījās laika gaitā, bet nemainījās savā būtībā: vienkāršībā un pieejamībā. Šodien Rietumos par populāro mūziku dažreiz uzskata ne tikai estrādes dziesmas vai hītparādes grāvējus, bet arī operu ārijas slaveno dziedoņu priekšnesumā. Iemesls – visi labi pazīst šos skaņdarbus vai arī izpildītājus un labprāt pērk šos skaņu ierakstus.
Viduslaiku Eiropas populārā mūzika un mūziķi
Mums ir grūti aptvert, cik lielā mērā viduslaiku Eiropā atšķīrās dažādu sociālo kārtu pārstāvju dzīve. Katrai kārtai bija sava pasaules izjūta, savas domas, tērpi, ēdieni, runas vieds.Tādu pašu situāciju varēja vērot arī tā laika mūzikas dzīvē – tāds pats bezdibens šķīra baznīcas dziedājumus no zemnieku deju mūzikas.
Tieši tad, viduslaikos, parādās arī tāda mūzika, kura uzņemas īpašu tiltiņa lomu , lai savienotu šīs dažādās pasaules.
Izsenis viduslaiku Eiropā eksistēja tādas mūzikas parādības, kuras sasniedza praktiski jebkura cilvēka ausis, – vai tas būtu pilsētas amatnieks vai izsmalcināts galminieks, vai ierēdnis, vai zemnieks. Nereti starp pilsētas profesionāliem mūziķiem gadījās arī tādi, kuri laiku pa laikam spēlēja vai dziedāja galmā. Apgūstot tur smalkās mūzikas paņēmienus, kā arī atsevišķus elementus (melodiskos gājienus, deju ritmus un pat instrumentus), tie sāka tos izmantot, spēlējot pilsētnieku kāzās, bērēs, kā arī tirgus laukumā. Bet uz tirgu taču devās arī zemnieki, kuriem bez precēm to vezumos gāja līdzi arī dziesmas. Šādā veidā pilsētas mūziķiem radās iespēja bagātināt savu muzicēšanu arī ar lauku mūzikas elementiem.
Rietumos, it sevišķī Francijā, 11.–12. gadsimtā par vienu no ievērojamākām figūrām kļuva žonglieris. Tajos tālajos laikos žonglieris bija aktieris, kas uzjautrināja publiku, izpildot visu, ko prata: dziedāja, dejoja, rādija akrobātiskus brīnumus, tēloja dzīvniekus un, starp citu, arī žonglēja. Viņi savu māku bieži rādija pilsētas tirgus laukumos, bet dažkārt tos pie sevis uzzaicijāja uzstāties pat bagāti pilsētnieki un aristokrāti.
Līdzās žonglieriem pastāvēja menestreli, mennezengeri, truvēri un trubadūri, kuri apvienoja sevī gan dzejniekus, gan melodiju sacerētājus vienā personā.
Renesances un baroka laikmetā, kad visur Rietumu un Centrālās Eiropas valstīs sāka parādīties pirmās universitātes un speciālās baznīcas skolas, ļoti lielu nozīmi ieguva studentu dziesmas. Tās stipri atšķīrās no agrāk dziedātā. Šo dziesmu pamatā bija baznīcas dziedājumi; studenti nereti melodijas saglabāja pilnībā, bet mainīja tikai tekstu. Ar laiku melodijas tika sacarētas pa jaunam, balstoties uz vienkāršotiem dievkalpojumu mūzikas principiem. Teksti savā formā praktiski vienmēr parodēja garīgās dzejas žanrus, t.i., tika izmantoti to žanru stilistiskie modeļi vai to elementi. Šo dziesmu teksti bieži līdzinājās lūgšanām un himnām, bet saturiski tajās tika dziedāts par studentu dzīves grūtumu, par nelaimīgu mīlestību, par dzīrēm graugu pulkā vai kautiņiem.
Saistībā ar tā laika studentu dziesmām parādījās viens no svarīgākiem populārās mūzikas radīšanas principiem un mehānismiem, kas aktuāls arī šobaldien: pārnem no augstās kultūras stlilistiskos modeļus, paņēmienus un izteiksmes līdzekļus un pārceļ tos citā vidē, pazeminās to statuss žanru hierarhijā. Līdz ar sociālās, kultūras un estētiskās degradēšanās procesu notiek šo modeļu un paņēmienu vienkāršošana. Vienkāršojumi (gan estētiskā, gan formālā ziņā) ir neizbēgami, jo radikāli mainās auditorija – no šaura elitāra loka un vienkāršu klausītāju. Rodas nepieciešamība atbilst plašajam masu auditorijas pieprasījumam.
Pilsētnieku sadzīves mūzika
Galvenokārt Eiropas pilsētās 16.–17. gadsimtā bija īpaša mūziķu kategorija – “pilsētas mūziķi”. Tos aicināja pilsētas dome, un to pienākumos ietilpa ne tikai dziedāšana un muzicēšana oficiālo cermoniju laikā, bet arī uzstāšanās pilsētas ielās un laukumos svētku dienās un svinībās. To, ko viņi izpildīja ielās un laukumos, dzirdēja visi pilsētas iedzīvotāji. Un pati šī mūzika jau no paša sākuma tika radīta, rēķinoties ar plašu auditoriju.
17. gadsimta biegās un 18. gadsimta sākumā sevišķu cieņu Vācijā ieguva mājas muzicēšainai īpašs žanrs – “galda mūzika”. Pats nosaukums liecina par to, ka šī mūzika skanējusi galvenokārt svinīgos kopoīgos mielastos.
19.gadsimta – 20.gadsimta sākuma vieglās mūzikas zanri un stili
Vīnes valsis. Šī ir pāra deja; tās pamatā ir līgana griešanās ar vienlaicīgu virzīšanos uz priekšu. Pats šīs dejas nosaukums (vāciski – Walzer, no walzen – griezties dejā) liecina gan par dejas kustību raksturu, gan par šīs dejas dzimteni.
18.gadsimta 70.gados šajā vārdā sauca zemnieku deju dažādos DienvidVācijas un Austrijas novados. 19. gadsimtā kā deja, tā arī tās mūzika kļuva par vienu no izplatītākiem sadzīves zanriem visā Eiropā un vēlāk arī Amērikā. Pie tam Vācijā un Austrijā tas kļuva populārs visos sabiedrības slāņos; no tā laika valša žanru sāka izmantot arī dažādu zemju profesionālie komponisti.
Valša lietojuma diapazions – no zemnieku dejas līdz simfoniskai poēmai – jau liecina par šī žanra popularitāti. Bet valša kā tieši populārās mūzikas žanra labākos paraugus radīja 19.gadsimta Vīnes komponisti, sevišķi Štrausu ģimenes pārstāvji.
Polkas. Sākumā polka bija viena no populārākajām čehu nacionālajām dejām. Savulaik šo deju pazina ar citiem nosaukumiem. Par polkas nosaukuma izcelsmi notiek strīdi. Dzīvā un vienkārša pēc formas šī deja 19. gadsimta sākumā kļuva populāra Slovākijā, Serbijā, Ungārijā un Austrijā. Šī gadsimta 40. gados tā izplatījās visā Eiropā jau kā balles deja. Gadsimtu mijā polkas mūzika skanēja it visur Eiropā un Amērikā; jau tad bieži polkas, kā arī valša mūzika vairs nebija saistīta ar deju kā tādu. Interesanti atzīmēt, ka līdz pat mūsu gadsimta biegām dažās valstis polka nav zaudējusi savu aktulitāti un ir viena no iemīļotākajām dejām, bet, piemeram, Somijā šī polkas mūzika kļuva pat par nacionālo iezīmi. 60. – 70. gados lielākā daļa populāro dziesmu, kuras stundām ilgi skanēja radio, bija saceretas polkas formā.
Pilsētas romane; krievu čigānu romance. Ļoti bieži pilsetas romanci sauc arī par “sadzīves” romanci. Plašākā nozīmē romance ir kamerskaņdarbs balsij ar kādu instrumenta pavadījumu. Pats termins radās Spānijā un apzīmēja dzejoli, kuru izpildīja mūzikas pavadījumā. Izplatoties citās zemēs, jēdziens “romance” kļuva par vokālā žanra apzīmējumu; daudzās valstīs romance un dziesma tika saukta vienā vārdā. 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimtā romance kļuva par vienu no svarīgākajiem klasiskās mūzikas žanriem.
Vienlaikus ar klasisko rodas arī sadzīves romance, kas domāta amatierdziedātājiem; stilistiski tā tuvojas dziesmai. Šie abi romanču tipi atradās pastāvīga mijiedarbība.
Čigānu romance savā būtībā ir krievu sadzīves mūzikas žanrs. Tas veidojies uz 18.–19.gadsimta pilsētas dziesmu un romanču tradīciju pamata specifiskās čigānu izpildes manieres iespaidā. Šai manierei ir raksturīga liela improvizācijas brīvība, īpaši rīkles–nazālais (rīkles–deguna) balss tembrs un atsevišķu vārdu izdalījums ar īpasu to skandējošu izdziedāšanu.
Operete. Operete ir muzikālā teātra apzīmejums, kur saplūst vokālā un instrumentālā mūzika, deja, balets un estrādes mākslas elementi. Sadzīviskā izpratnē operete it kā būtu atvieglots opera paveids. Par to liecina arī pats nosaukums, jo itāliski operetta burtiski nozīmē – maza opera.
Mehaniskie mūzikas instrumenti un automāti. Jau no 18.gadsimta Eiropā sakarā ar populārās mūzikas attīstību izplatās dažnedažādi mehāniskie instrumenti. Tie ir speciāli mūzikas instrumenti, kuriem ir iebūvētas speciālas tehniskas ierīces, kas nodrošina fikseto skaņdarbu atskaņošanu bez mūziķu līdzdalības.
19.gadsimta biegās un 20. gadsimta sākumā parādījās daudz tādu mehanisko instrumentu veidu, kuri darbojās automātiski un kuru mehānismu varēja iedarbināt, iemetot speciālā spraugā monētas. Tādi automāti tika novietoti krogos, resturānos un dažādās izklaides vietās.
Cirku mūzika un balagāns. Par 19. gadsimta populārāko izklaides veidu visā Eiropā kļuva cirkus izrādes. Šīs izrādes patstāvīgi pavadīja skaļa, uzkrītoša mūzika.
Bija vēl viena vieta, kur pagājuša gadsimtā vienkāršiem cilvēkiem bija iespējams saskarties ar dzīvu mūziku. Tas ir tā saucamais “balagāns” – viegli atritināma un uzstādāma telts. Šādas teltis izlika gadatirgos, pilsētas laukumos. Balagānos rādīja izklaidejošas izrādes raiba mistrojuma veidā, kur satīriski dzejoļi mijās ar deju numuriem, sentimentālas dziesmiņas ar klaunu ākstībām.
Populārā mūzika Amerikā
Mūzika Ziemēļamerikas laukos un pilsētās
Kantrīmūzika. Apalaču kalnu masīvā, jau izsenis uz dzīvi apmetās izceļotāji no Lielbritānijas – angļi, īri, skoti. Līdz pat mūsu gadsimta vidum šo apvidu neskāra industrializācija un arī pilsētu kultūras ietekme tajā bija maza. Šādā patriarhāli mierīgā gaisotnē populārās mūzikas neskartajiem kalniešiem izdevās saglabāt ļoti daudz seno balāžu un deju melodīju, muzikālo instrumentu spēles un dziedāšanas paņēmienu, kuri tika nodoti no paaudzes un paaudzi. Bieži tur skanēja tādas melodijas, kas pat nav saglabājušās Britu salās. Šī mūzika kopumā ieguva nosaukumu “country music”.
Ar laiku visā Amerikā radās dažādi atšķīrīgi kantrimūzikas paveidi: keidžens (cajun), zaideko (zydeco), kanrtivesters (country– western) u.c.
Afroamerikāņu mūzikas tradīcijas
Gospels. 19.gs. biegās himnas savās baznīcās uzsāka dziedāt arī melnie. Un tieši tajās šo garīgo mūziku sāka pavadīt arī mūzikas instrumenti. Ar laiku melno gospela dziedājumu atskaņoja nevis koris, bet solists vokālā kverteta un klavieru pavadījumā. No tā laika gospelus varēja dzirdēt arī ārpus baznīcas. Bet jau 30. gados klavierēm pievienojās vēl daži instrumenti (ģitāra, sitamie, kontrobass), kas faktiski jau veidoja nelielus džeza ansambļus. Rezultātā šī mūzika kļuva vēl populārāka, to sāka ierakstīt skaņuplatēs. Pateicoties radio un skaņu ierakstiem, melno gospels iekaroja aizvien lielāku auditoriju, ar laiku mainoties un tuvojoties – pat pārvēršoties par populārās mūzikas paveidu. Tomēr tā reliģiozais saturs palika neskarts.
Pilsētas blūzs. Ja mūzika tiek izpildīta pārdošanai, tad tas nozīmē, ka ir uzsācies process, ko sauc par komercializāciju. Tas notika arī ar blūzu. Un blūza komerciālais variants ieguva nosaukumu “pilsētas blūzs”, tā izpildīšana kļuva jau par darbu, un to sāka izpildīt profesionāli dziedātāji.
Pilsētas blūzā saglabājās visas agrīnā blūza īpašības, tostarp gan blūza notis, gan improvizācija, bet mūzikas forma kļuva komplicētāka, tika izmantoti sarežģītāki akordi. Bet tās nebija vienīgā atšķirības starp pilsētas blūzu un tā agrīno variantu. Tradicionālo blūzu izpildītāji bija vīrieši, bet visizcilākās pilsētas blūza izpildītājas bija sievietes.
Ritmblūzs. 30.–40. gados norisinājās būtisks process. Sakarā ar lielo gospela popularitāti daudzi tā izpildītāji sāka tā paņēmienus izmantot izklaidējošā deju mūzikā. Tika saglabāts viss, kas raksturīgas gospelam, – solists ar vokālo kvartetu, melodiskie gājieni, dziļa ietekme, taču tekstu saturs krasi izmainījās: garīgo dzejoļu vietā parādījās laicīgi pantiņi, kas raksturīgs blūzam. Gospela intensīvais pārdzīvojums savijās ar pilsētas blūza emocionālo atklātību, un tad, kad tam pievienojās vēl strauja ritmiska pulsācija, kas bija nepieciešama jaunām dejām, tas deva ļoti “karstu” dejas mūziku.
Mūzikls. Mūzikls (musical) – jēdziena “muzikālā komēdija” (musical comedy) saīsinājums un svarīgs 20. gadsimta mūzikas teātra žanra apzīmējums. Mūzikls ir veidots ar vienotu darbības līniju un tīri dramaturģiskam aspektam tajā ir ļoti liela nozīme. Var teikt, ka mūziklā pirmo reizi pilnībā iemiesojās amerikāņu populārās kultūras galvenie principi: viegli uztveramā formā runāt par nopietnām lietām.
Īstā mūziklā visi tā komponenti – melodija, dialogu un dziesmu teksti, dejas un scenogrāfija – ir vienādi svarīgi un kalpo galvenās idejas maksimāli spilgtam un pārliecinošam attēlojumam.
Latīņamerikas populārā mūzika
20. gadsimtā Latīņamērikas deju mūzika ik pa laikam viļņveidīgi vēlās pāri Eiropai, Ziemeļamerikai un pēc tam izplatījās visā pasaulē.
Tango. Sākumā kā deja, bet vēlāk arī kā dziesma tango radās Argentīnā pagajušā gadsimta 80.gados. Šai dejai un mūzikai ir raksturīga pasvītrota ritmiskā zīmējuma akcentuācija ar uzsvērumu uz aiztaksts daļu. Parasti tango izpildītāju pavadīja nelieli ģitāras, vijoles un flautas ansambļi, kam 20. gadsimta sākumā pievienojās akordeona pavieds – bandoneons. Agrīnais tango bija vīriešu deja un izcēlās ar savu agresivitāti. 20. gados mainījās dziesmas raskturs. Tango zaudēja savu asumu un agresivitāti, kļūstot sentimentāls. Tieši šādā viedā tango sāka izplatīties Eiropā un Ziemeļamerikā.
Rumba. Šādi sauc kubiešu melno iedzīvotāju deju žanru instrumentālā un vokālā pavadījumā. Tajā kā dejā, tā arī muzikā tiek demonstrēta afrikāņu izcelsme. Rumbai ļoti raksturīgs ir ugunīgo ritmu, ko rada ar kongas bungu un koka klabeļu palīdzību, sarežģīts savijums.
Samba. Par sambu sauc brazīliešu deju un tās mūziku. Sākumā tā bija melno brazīliešu tradīcija, bet pašam vārdam ir afrikāņu izcelsme. 40. gados samba kļuva par brazīliešu galveno populārās mūzikas veidu, bet vēlāk izplatījās pa visu pasauli. Sambas mūzikai ir raksturīgs novirzīto ritmisko akcentu sarežģīts zīmējums. Parasti samba skan un to dejo brazīliešu slaveno karnevālu laikā.
Bossanova. Šī ir brazīliešu deju mūzikas ritms radās Riodežaneiro 50. gadu beigās kā sambas, baijao (ZABrazīlijas deju mūzika) un ASV kūldžeza apvienojums. Sambas poliritmijas un džeza pulsācijas elestīguma kopums rezultātā veidoja vissarežģītākās ritmiskās struktūras, kādas reti kad ir sastopamas populārajā mūzikā.
Izmantotās literatūras saraksts:
Boriss Avamecs, Valdis Muktupāvels “Mūzikas instrumentu mācība. Tradicionālā un populārā mūzika.” – Rīga: Music Baltic, 1997. – 227.lpp.,il.,notis.
Kārkliņš L. “Mūzikas leksions.–R.:Zvaigzne,1990. – 336lpp.,il.